Pārdale nav jaunrade

Vai pareizi aprēķinām iekšzemes kopproduktu?

Andris Vītols, Latvijas Unibankas Tirgus un nozaru analīzes nodaļas vadītājs, kādā rakstā atzinis, ka statistikas dati bieži vien neatspoguļo reālo situāciju: “Oficiālā statistiskā informācija liecina, ka mēs arvien vairāk turpinām zaudēt pirktspējas pieaugumā gan igauņiem, gan lietuviešiem. Un tas par spīti tam, ka mums jau vairākus gadus ekonomika vidēji aug par 1–2% straujāk nekā kaimiņiem. Tā ka vaina ir meklējama statistikā
un ēnu ekonomikā, kāpēc mēs tik slikti izskatāmies uz citu valstu fona.”

A.Vītols skāris sāpīgu jautājumu par iekšzemes kopprodukta (IKP) aprēķināšanas metodikas pamatotību, šā nozīmīgā rādītāja izmantošanu starptautiskos salīdzinājumos.

Iekšzemes kopprodukta saturs

Valsts vadītājiem – politiķiem, saimniecības dižvadoņiem – visai nozīmīga ir informācija par tautsaimniecības reālo veikumu, cik rezultatīvi ir saim niekots. Oficiālā statistika ik ceturksni un gadu publicē analoģiskus datus par iekšzemes kopproduktu. Dažkārt IKP tiek attēlots kā vaļējs maiss, kurā tiek sasviests viss, kas saistīts ar ražošanas resursu jaunradi: darba alga, peļņa, rente, procenti. Jāseko, lai netiktu grēkots ar divkāršu rēķinu (materiālajām izmaksām), transfertiem.
Nav viegli uztvert pilnībā neformālās ēnu ekonomikas tīro rezultātu. Teorijā un praksē jebkura ražošana un pakalpojumu sniegšana ir jaunrades process, kas rada pievienoto, no jauna radīto vērtīgumu un veido iekšzemes kopproduktu. Izrādās, ka noteikt, ko konkrēti ieskaitīt IKP lielumā, ir vissarežģītākā problēma. Mūsdienu tirgus ekonomikas teorijas tēvs, Nobela prēmijas laureāts Pols A.Samuelsons norāda, ka iekšzemes kopprodukts jāvērtē kā kritērijs, kas liecina, cik rezultatīvi attīstījusies ekonomika. Mūsuprāt, šāda nostāja uzliek IKP aprēķiniem zināmus ierobežojumus, proti, ne katrs pakalpojums ir reāls jaunrades process, kas apstiprina, ka saimniekots rezultatīvi. Aplūkosim IKP aprēķina problēmas loģiskā secībā.

Vai pilnīgi aptveram neformālās ekonomikas sniegumu?

Katrā valstī ir pēc lieluma atšķirīga neformālā ekonomika. Tā ir daudzveidīga tautsaimniecības daļa, sākot ar “melno ekonomiku” (ražo to, ko ražot aizliegts) un beidzot ar pašražošanu (ražošana pašu vajadzībām, kad galaprodukts netiek ne pirkts, ne pārdots). Statistiķi bez ierunām atzīst šīs ekonomikas radītu pievienoto vērtīgumu un “baltajai ekonomikai”, tās IKP Latvijā pieskaita vēl 16–17%. Bet vai tas ir patiesais formālās ekonomikas lielums? Daži ārzemju pētnieki apgalvo, ka no Baltijas valstīm šis tieši neuztvertais ekonomikas jaunradītais vērtīgums Latvijā esot vislielākais – 35%, Lietuvā – 25%, Igaunijā – 19%. No bijušajām sociālistiskajām valstīm attiecīgais rādītājs vispieticīgākais esot Slovākijā – 10%, Čehijā – 15%, Polijā – 14%, Ungārijā – 28%, Bulgārijā – 33%. Visi šie īpatsvari ir iegūti sarežģītu vērtējumu rezultātā, kam obligāti ir subjektīva piegarša. Tā savukārt ir ideāla augsne nepamatotām novirzēm no patiesības. Pirms vairākiem gadiem Finanšu ministrijā atradās drosminieks, kas neformālas ekonomikas “piecepumu” vērtēja pat ar 41%. Starptautiskā valūtas fonda pārstāvis šai sakarībā izteicās, ka neformālās ekonomikas īpatsvars ir starp pēdējo vērtējumu un oficiālās statistikas pieņēmumu. Pēc mūsu vērtējuma, patiesība svārstās pazemināšanas virzienā ap 27%. Iespējams, ka publicētais IKP lielums šai sakarībā ir par 10% mazāks nekā faktiskais.

Turpinājums sekos

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks