Anšlavs Eglītis un žurnāls “Atpūta”

Anšlavs Eglītis pie sava rakstāmgalda ap 1939.gadu

Anšlava Eglīša glezna “Ziema”. Žurnāls “Atpūta”, 1940 Foto no Akadēmiskās bibliotēkas krājuma

Daudzu simtu periodisko izdevumu vidū, kas iznāca Latvijā starp diviem pasaules kariem, vispopulārākais, neapšaubāmi, bija žurnāls “Atpūta”. Tā pirmais numurs parādījās 1924.gada beigās, bet jau 1930.gadā tas izkonkurēja līdzīgos izdevumus – “Nedēļu” un “Ilustrēto Žurnālu”. Pamazām izveidojās ļoti noteikts satura iedalījums, ietverot populārzinātniskus rakstus, nedēļas aktuālu notikumu fotoskatījumu Latvijā un pasaulē, īsu modes, rokdarbu, skaistumkopšanas iedaļu, atjautības uzdevumus, kādas valodas mācību turpinājumos, bagātīgu humora devu, stūrīti bērniem. Pilnīgi neiespējami iedomāties “Atpūtu” bez vienlaikus divu romānu turpinājumiem – gan latviešu, gan tulkotiem. Te atrodami Pāvila Rozīša “Valmieras puikas”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Neskaties saulē”, Viļa Lāča “Vecā jūrnieku ligzda”, Kārļa Ieviņa “Pie teiksmotā ezera” – tie ir tikai daži piemēri.

Ar bagātu fantāziju apveltīts rakstnieks

Anšlavs Eglītis ienāk “Atpūtā” ar savu pirmo romānu “Līgavu mednieki”. Ar lieliskām V.Zosta ilustrācijām tas turpinājumos nonāk pie lasītājiem no 1939.gada 27.janvāra līdz 2.jūnijam. Aprakstu par romāna autoru sniedz Eriks Ādamsons: “Tas ir sīvs, asprātīgs krāsainu vārdu meklētājs, bagātu fantāziju apveltīts rakstnieks (..). Nav tādas lietas, kurai, ja tā viņam vēl ir sveša, viņš paietu vienaldzīgi garām, un nav tādas gudrības, kuras tas necenstos izdibināt, lai lieta grozītos ap metriku, lambetvoku, bruņošanos, angļu skroderu noslēpumiem vai kādu citu jautājumu.”
Ādamsons apraksta Anšlava Eglīša stāstīto, kā viņš apceļojis ne vien Latviju, Lietuvu un Igauniju, bet arī Angliju, Beļģiju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici, Vāciju un Krieviju.
Par Eglīša rakstīšanas veidu Ādamsons piebilst – ja mums ir autori, kas dienā uzraksta 200 rindas, tad Anšlavam Eglītim būs daža lappuse, ko viņš rakstījis 200 dienu, jo pirms tam autors izšķirstījis veselu grāmatu grēdu.

Publicists un kritiķis

“Atpūtas” 1939. gada un 1940. gada pirmās puses numuros atrodama tematiski daudzveidīga Anšlava Eglīša publicistika. Kā mākslinieks viņš interesanti apcer gleznotājus Augustu Annusu un Polu Sezānu ( pēdējais gleznojis tik lēni, ka modeļi nav bijuši ar mieru pozēt, bet klusās dabas ziedi novītuši, pirms uzgleznoti). Savukārt Annuss bērnībā ar ogli apzīmējis ne tikai šķūņa sienas un bēniņos jumtu, bet arī tukšās priekšlapas Bībelē. Speciālrakstā no Romas par tās mākslas bagātībām Eglītis apraksta arī lielisko peldbaseinu, “kurš pilns tik dzidra ūdens kā Aronas upē pie Madonas”.
Ar mākslinieka vērienu uzrakstīta publikācija par Latvijas akmeņiem, kas piemēroti skulpturēšanai un “par marmoru tos nesauc tikai tāpēc, ka tie atrodas Latvijā”. Viņš jūsmo par dolomītiem – piena balto pie Daugavas pietekas Piešupītes, par blāvi mēļo Vaivē, par gaišpelēko Apē… Izrādās, ka neapdomīgi daudz šo vērtīgo akmeņu ir sadrupināts ceļu būvei.
Ar daudziem attēliem un faktiem bagātu informāciju izceļas publikācija “Lati un santīmi”. Pilnīgi atšķirīgā rakstības manierē veidots apraksts “Smalkais jaunskungs Cukurs un prastā krustmāte Biete”. Pat Jelgavas cukurfabrikas dūmi it kā ieraksta debesīs – “Būs cukurs”. Autors sīki iedziļinājies visos procesos, sākot ar cukurbiešu mazgāšanu un sasmalcināšanu. Tad “saldā sula, kas izskatās tik netīra un pretīga, ka nemaz negribas ticēt, ka tā vēl der kaut kam citam kā izliešanai, sāk savu garo ceļojumu”. A.Eglītis iedziļinās pilnīgi visos ražošanas procesos un apraksta tos detalizēti, līdz “tad nu pēdīgi caur platu piltuvi jaunskungs cukurs, kam izdzīti visi prastās bietes niķi – uzfrizēts un uzcirties apžilbinoši baltā elsķinā un aprocēs, vingri ielec tīrā un skaistā cukurmaisā. Un nepaies nemaz ilgi, kad šis laipnais vieglprātis jau sēdēs raibā Ķīnas porcelāna cukurtraukā uz jūsu kafijas galda”.
Pilnīgi citā stilā veidota publikācija “Pastaiga pa Rīgas vēstures muzeju”. Zīmīgi, ka te pieminēta arī māksliniece Veronika Janelsiņa (vēlāk autora dzīvesbiedre), kura no drumstalām atjaunojusi daudzus keramikas traukus, veidojot plašu kolekciju (jādomā, ka tie vēl tagad atrodas muzejā).
Trešais veids, kā Anšlavs Eglītis ienāk “Atpūtā”, ir vairākas viņa gleznu reprodukcijas (“Osta Skotijā”, “Rakstnieks Jānis Veselis” u.c.).

Uztraukumi cenzūrai un izdevējiem

Tas viss ir brīvvalsts laikā. Par to, kas notika ar “Atpūtu” Baigajā gadā, Anšlavs Eglītis asprātīgi, dzēlīgi un faktiem bagāti stāsta romānā “Piecas dienas”. Vispirms jau uztraukumu sagādā viņa stāsta “Pelēkais ceļa biedrs” publikācija 1940.gada 20.septembrī. Patiesībā šis stāsts kopā ar četriem citiem, tikai bez virsrakstiem, tajā pašā gadā iznāk krājumā “Nestundas”, visai pozitīvi recenzēts 27.septembra “Atpūtā”. Taču stāstā, kura temats saistīts ar psihiatrisko slimnīcu, ir rindas “Sarkans ir vājprātīgo krāsa, un tiem nedrīkst runāt pretim”. Tas ir nodrukāts un licies bīstams galvenajam redaktoram, tāpēc pusnaktī tiek izsaukts autors, žurnālu pārtrauc drukāt (kaut lielākā daļa jau gatava un nosūtīta). No romāna “Piecas dienas”:
“Normālos laikos un apstākļos šādu nesaistošu piezīmi neviens nemūžam neievērotu. Bet ne laiki, ne apstākļi vairs nebija normāli. Redaktori un spiestuvnieki klusēdami skatījās cits citā ieplestām, izmisušām acīm. (..) Kā gan tas varēja notikt, ka neviens no nedaudzajiem darbiniekiem, kas bija stāstu lasījuši, salikuši, novilkuši, vēlreiz lasījuši, nebija pamanījuši briesmīgo, izaicinošo, zaimojošo, pret pastāvošo iekārtu musinošo, kontrrevolucionāro, revizionistisko izteiku? (..) Spiestuvniekam bija ideja: izlaist vainīgo loksni cauri spiedei vēlreiz un uz bīstamās vietas uzspiest pirkstu platu melnu svītru. Tas tika steidzīgi izdarīts, bet, par postu, vērīgāk ieskatoties, vecais teksts zem melnās svītras joprojām bija salasāms. Melnā “uzdruka” tikai īsti norādīja, ka zem tās kaut kas slēpjas.”
Misiņa bibliotēkas eksemplāros redzama cita versija – nez ar kādiem līdzekļiem divas rindiņas izdzēstas. Varbūt kādos žurnāla numuros ir šī melnā svītra, bet jābūt arī nebojātiem eksemplāriem. Tas šodien varētu interesēt tikai kolekcionārus.
Pēc šā gadījuma Anšlava Eglīša vārds “Atpūtā” vairs neparādās. Pēc romāna “Piecas dienas” liecībām, viņam atļauts strādāt nodaļā bērniem. Te atrodams milzum daudz dažādu praktisku atjautības uzdevumu, rīkojoties ar sērkociņu kārbiņām, diegu spolītēm, pogām, gumijām, pamācīts izgatavot mikroskopus un dažādus citus aparātus vienkāršiem līdzekļiem. Ir ļoti jūtams, ka tas aizrauj arī pašu autoru. Tikai pāris reizes minēti pionieri un oktobrēni; visumā teksts ir interesanti veidota saruna parastu bērnu starpā.
Romānā “Piecas dienas” autors atceras arī darbu nodaļā “No visa pa druskai”. Nav zināms, vai to visu veidoja viņš viens. Atmiņās Eglītis ar ironiju un sarkasmu stāsta, kā apgādājis Padomju Savienību ar taukvielām, propagandējot avokado audzēšanu dienvidu republikās, un savvaļas rīsiem, ko varot neierobežotā daudzumā audzēt daudzajos PSRS purvos. Šīs ziņas tiešām nodaļā “No visa pa druskai” ir sniegtas, tiesa, ne tik spilgti kā minētajās atmiņās.

Velga Kince