Vardarbības aisberga redzamā daļa

Pasaulē ik 40 sekundes notiek viena pašnāvība, 50% gadījumu, kad noslepkavota sieviete, vainojams viņas vīrs vai partneris. Latvijā 2003. gadā pašnāvību izdarīja 604 cilvēki, no cietsirdības un vardarbības cieta 150 bērni, 29% sieviešu atzinās, ka bijušas pakļautas fiziskai vardarbībai. 2003./2004. gada ANO Attīstības programmas (UNDP) izstrādātajā Pārskatā par tautas attīstību 22% no respondentiem vīriešiem atzinuši, ka izturējušies vardarbīgi pret sievietēm.
Lai pasaule, kurā dzīvojam, kļūtu drošāka un draudzīgāka ikvienam, arī visneaizsargātākajiem, UNDP, ANO Bērnu fonda Latvijas Nacionālā komiteja, ANO informācijas centrs un Pasaules veselības organizācija (PVO), sadarbojoties ar krīzes centru “Skalbes” un vides reklāmas aģentūru “Clear Channel”, pirmdien, 4. martā, sāka “Kampaņu pret vardarbību”. PVO ekonomiskie aprēķini liecina, ka partnera vardarbība pret sievieti rada ievērojamus ekonomiskus zaudējumus sabiedrībai. Piemēram, ASV ekonomikai tā ik gadu izmaksā 12,6 miljardus dolāru, kas ir 0,1% no nacionālā kopprodukta.

Psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Dace Beināre atzīst: vardarbība ģimenē ir sarežģīts fenomens. Bieži sabiedrībā par to ir vienkāršots priekšstats: vīrs sastresojies atgriežas mājās no darba, iznāk kāda sadzīviska ķilda, nervi neiztur, un viņš iesit... Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Varmācīgās nāves

PVO pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne īpaši uzsver, ka statistika par vardarbīgas nāves gadījumiem ir tikai aisberga redzamā puse. Jo vairumā gadījumu sievietes morālu un fizisku pazemošanu gadiem ilgi pacieš, noklusē, nevienam par to nestāstot. Tieši tādēļ arī neviena institūcija Latvijā nevar pateikt, cik sieviešu mūsu valstī cieš no vardarbības. Pēc ANO Cilvēku fonda datiem, 2004. gadā Latvijā tikai trešdaļa sieviešu vardarbības gadījumos vērsušās pēc palīdzības tiesībsargājošās institūcijās.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta krīzes centra “Skalbes” (darbojas no 1999. gada) psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Dace Beināre, viņas centrā gūtā pieredze un novērojumi liecina, ka diemžēl pieaug vardarbība pusaudžu vidū. Izvērtēt pret sievieti vērstas vardarbības ģimenē (ne)pieaugumu ir grūti, jo pēdējā laikā par to tiek atklātāk runāts. Aizvien vairāk, lai gan joprojām nepietiekami, līdz šim latentā vardarbība kļūst zināma sabiedrībai. Pagājušajā gadā “Skalbēs” vērsies 1181 klients, no kuriem 49% sevi uzskatīja par vardarbībā cietušiem. 24% sieviešu cietušas no partnera rokas. No visiem klientiem 23% ir bērni. 12% mazgadīgo ir savu vecāku nežēlības upuri.
Runājot par vardarbības cēloņiem, D. Beināre uzsver, ka, pirmkārt, tajā nekad nav vainojams (un to nedrīkst darīt) upuris. Otrkārt, mītam līdzinās uzskats, ka vardarbības galvenais cēlonis ir alkohols vai narkotikas. Psiholoģe stāsta, ka tā rodas varmākas personības problēmu dēļ. Apreibinošās vielas var šīs tieksmes tikai pastiprināt. Personības īpašības, kas palielina vīrieša risku kļūt vardarbīgam, ir zems pašnovērtējums, nedrošība par sevi un savu vietu dzīvē, depresija, vēlēšanās dominēt, kontrolēt otru cilvēku un nespēja runāt par savām problēmām. Vardarbību veicina arī izteikta ticība stereotipiem par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā.
Vardarbībai pret bērnu pārsvarā ir tie paši cēloņi. Runājot par bērnu nežēlību, ir svarīgi, ko viņi redz savā ģimenē. D. Beināre stāsta par gadījumu, kad māte atvedusi meitu, kas ir vardarbīga pret jaunāko brāli. Izrādās, ka viņa diendienā redz, kā tēvs sit māti.
Vardarbība ģimenē ir sarežģīts fenomens. D. Beināre atzīst, ka bieži sabiedrībā par to ir vienkāršots priekšstats: vīrs sastresojies atgriežas mājās no darba, iznāk kāda sadzīviska ķilda, nervi neiztur, un viņš iesit. Patiesībā vardarbība ģimenē ir situācija, kad vara un spēks ir sakoncentrēti viena cilvēka rokās un viņš cenšas ietekmēt un pakļaut sev otru cilvēku – fiziski, emocionāli, materiāli. Psiholoģe stāsta, ka ir pat gadījumi, kad sieviete strādā, taču visu nopelnīto atdod vīram – ģimenes galvai. Varmāka cenšas sievieti izolēt gan no draugiem, gan radiem, grib panākt, lai tā piederētu vienīgi viņam. Līdz ar to sieviete ir viena, bez naudas un absolūti bezpalīdzīga.

Trūkumi likumdošanā

Bieži vairākums cilvēku ir izbrīnīti, kādēļ cietušās sievietes nemeklē palīdzību, neziņo policijai, necīnās par sevi. D. Beināre atzīst, ka nav pārāk daudz gadījumu, kad sievietes piekrīt ziņot par notikušo policijai. Attur gan bailes, gan materiālā atkarība no varmākas, gan kauns. Bailes visvairāk attur tieši laukos un mazpilsētās dzīvojošās sievietes, kur, piemēram, vienīgais policists ir viņas vīra draugs. D. Beināre min arī sen zināmo patiesību, ka mēs esam enerģiski un spējīgi par sevi pastāvēt, kad jūtamies labi un esam dzīves spara pilni. Taču sieviete, kas ir sista un pazemota, ir depresijā, apātiska, viņai bieži nav spēka par sevi pastāvēt. Šādos gadījumos cietušajai vispirms nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Jautāta, vai krīzes darbinieki ziņo, ja notikusi vardarbība pret bērnu vai viņš seksuāli izmantots, D. Beināre atbild, ka viņi cenšas pārliecināt sievieti ziņot, taču paši pārsvarā gadījumu to nedara, jo centrā palīdzības sniegšana ir anonīma. D. Beināre arī uzskata, ja sieviete neziņo, ka pret viņu vīrs vērsis vardarbību, tā ir viņas izvēle. Taču, piemēram, ja māte neziņo, ka patēvs seksuāli izmanto pameitu, tam par attaisnojumu nevar kalpot nedz bailes, nedz kauns.
 

D. Beināre līdz ar saviem kolēģiem uzskata, ka diemžēl mūsu likumdošana ļoti vāji aizsargā sievietes. Viņa uzskata, ka Krimināllikumā nepieciešams pants, kas paredzētu kriminālatbildību par vardarbību ģimenē. Bieži policija atsakās ierosināt krimināllietu, jo nodarīti “viegli” miesas bojājumi. Jā, sieviete var pati vērsties tiesā, taču, ņemot vērā viņas psiholoģisko stāvokli, kā arī naudas trūkumu, tā nav izplatīta prakse. Psiholoģe uzskata, ka par šo nodarījumu Krimināllikumā būtu jānosaka atsevišķs sods. Jo vardarbības sekas, ja to veic tuvs cilvēks ilgstošā laika posmā, ir daudz smagākas nekā vienreizēja piekaušana, vakarā nākot mājās. Tiesai būtu jānosaka alternatīvie sodi, kas paredzētu rehabilitācijas kursu varmākam. Bieži ilgstošu vardarbību ģimenē ir grūti pierādīt, tādēļ ir svarīgi, lai būtu šie iesniegumi policijai. Šobrīd iesniegumu nevar paņemt atpakaļ, ja no vardarbības cietis bērns. Ļoti svarīgs būtu aizliegums varmākam tuvoties savam upurim. Psiholoģe arī uzsver: absurda ir situācija, ka šādos gadījumos nevis izolē varmāku, bet patvērumu krīzes centros spiestas meklēt sievietes ar bērniem. Jā, ir krīzes centri bērniem, taču šādu patversmju sievietēm katastrofāli trūkst. Par to sūdzējušies arī sociālie darbinieki, norādot, ka tas ļoti traucē palīdzības sniegšanā.
D. Beināre stāsta, ka “Skalbes” diemžēl nestrādā ar pilnu jaudu, jo tam trūkst finansējuma. Jā, Rīgas dome daudz palīdz, apmaksā telpu īri, pērk pakalpojumus, taču centra psihologa alga iznāk 100 latu mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Līdz ar to ir jārēķina, cik klientiem par šādu summu var palīdzēt.
Kampaņā pret vardarbību, pateicoties “Clear Channel” atbalstam, Rīgā, Jūrmalā, Liepājā un Daugavpilī izvietoti lielformāta vides plakāti, kuros norādīts bezmaksas krīzes telefons (centrā “Skalbes”), notiks diskusijas ar politikas veidotājiem, žurnālistiem, sabiedriskajām organizācijām, ir izveidota mājas lapa www.pretvardarbibu.lv, notiks semināri policistiem, mediķiem, pasta darbiniekiem, skolotājiem, māju apsaimniekotājiem un sociālajiem darbiniekiem par to, kā atpazīt vardarbību ģimenē un kā rīkoties.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv