Rūpniecība aizvien vāja

R.Karnīte norāda: rūpniecības nelielais īpatsvars Latvijas IKP struktūrā ļauj nebaidīties, ka nozares attīstības turpmākais palēninājums varētu būtiski ietekmēt kopprodukta dinamiku. Cits jautājums – vai ir normāli, ka rūpniecībai tautsaimniecības kopainā ir “otrā plāna” loma. R.Karnīte paskaidro, ka visu nosaka valsts ekonomikas mērķi: “Ja mums rūp tikai attīstības rādītāji, tad viss ir kārtībā. Jāgādā, lai valsti apciemo tūristi, lai tiek ņemti kredīti, lai cilvēki pērk un pārdod. Savukārt, ja mērķis ir ilgtspējīga un neatkarīga ekonomiskā sistēma, tad ražojošās nozares ir vajadzīgas un rūpniecības īpatsvaram jābūt par 10–15 procentiem lielākam.” Protams, sekmēt rūpniecības attīstību būtu arī valsts uzdevums. R.Karnīte uzsver, ka neatzīst rūpniecības vai citas tautsaimniecības nozares finansiālu atbalstīšanu, taču valsts spēkos ir noskaidrot un novērst attīstību kavējošos faktorus. LZA EI direktore arī pauž skepsi attiecībā uz plāniem Latvijā straujos tempos attīstīt zinātņietilpīgās tautsaimniecības nozares. R.Karnīte norāda, ka šobrīd gluži vienkārši trūkst jaunu, neatkarīgu, uz inovatīvām idejām bāzētu un orientētu uzņēmumu. Ar šo apstākli cieši saistīts arī fakts, ka Latvijā ir maz uzņēmumu, kuru produkcijai ir augsta pievienotā vērtība. Tas attiecas arī, piemēram, uz Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgo kokapstrādes apakšnozari. Kā vienu no būtiskiem šādas situācijas iemesliem R.Karnīte min nepietiekami izmantotās zinātnes iespējas.
Tomēr jāatzīst, ka, neraugoties uz nebūt ne optimālo IKP struktūru, eksporta apjoms un tā devums kopprodukta pieaugumā palielinās. Kā to izskaidrot? R.Karnīte norāda: “Ja valstī neražo, tomēr eksportē, tas nozīmē, ka eksportētās preces ir tikušas ievestas.” Iespējams, skaidro ekonomiste, ka importētas tiek izejvielas, kuras Latvijā tiek nedaudz apstrādātas un papildinātas un kā eksportprece nosūtītas ārvalstu tirgiem. Kā raksturīgs piemērs atkal jāmin kokapstrāde, kurā tiek izmantots ne mazums ievestā izejmateriāla.

Vai pārkaršanas briesmas ir reālas

Kamēr ražošana attīstās diezgan nepārliecinoši, nekustamo īpašumu tirgus piedzīvo īstu uzplaukumu. Taču saprotams, ka šajā tirgū slēgtie darījumi lielā mērā balstās uz banku piekoptās aktīvās kredītpolitikas sniegtajām iespējām. Palaikam dzirdami ekonomikas un finanšu speciālistu brīdinājumi par risku, kas saistīts ar kreditēšanas plašajiem apjomiem. R.Karnīte norāda, ka piešķirti un ņemti tiek galvenokārt ilgtermiņa kredīti. Svarīgi, lai kredītņēmēji atvēlētajā termiņā spētu nopelnīt pietiekami, lai atmaksātu pamatsummu un procentus. Taču jāņem vērā konkrētā mūsu valsts tautsaimniecības attīstības posma īpatnības, pirmām kārtām – inflācija.
“Tā kā algu pieaugums nav paredzams, atliek divas iespējas – vai nu cilvēki nenopelna tik daudz, lai varētu atdot kredītus, vai arī nopelna šo naudu nelegāli,” paskaidro R.Karnīte. Kā zināms, masveida kredītu neatmaksāšana rada finanšu un ekonomiskās krīzes draudus, proti, bankām jāpārņem kredītu nodrošinājumam izmantotie īpašumi, kurus nav iespējams pārdot. Taču šobrīd nekustamā īpašuma pārdošana problēmas nerada – par zemes iegādi Latvijā ir ievērojama interese gan Rietumos, gan Austrumos. Tādējādi, rezumē R.Karnīte, maz ticams, ka kreditēšanas apjomi Latvijā varētu izraisīt krīzi. “Vienīgais, kas var notikt, – mūsu valsts un tautsaimniecības integrēšanās citās ekonomiskajās sistēmās. Var vaicāt – vai tas ir labi vai slikti, taču mēs vēlamies labāk dzīvot, un to šis process varētu nodrošināt. Cilvēki zaudēs savus īpašumus, taču varēs nopelnīt naudu. Pateicoties ārvalstnieku īpašumiem, attīstīsies arī tautsaimniecība kopumā,” atzīst R.Karnīte.
Zināmas bažas gan rada fakts, ka ne vienmēr ir skaidra ārvalstu kapitāla valstiskā piederība un izcelsme, tāpēc būtu nepieciešama vispusīga šo ekonomiskās attīstības aspektu izpēte.
Brīdinājumi par iespējamo Latvijas ekonomikas pārkaršanu, nespējot nodrošināt visu būtisko ekonomikas rādītāju līdzsvaru, dzirdami ļoti bieži. R. Karnīte konstatē: mūsu valstī tiešām ir novērojamas visas pārkaršanas pazīmes, taču pārkaršanas nav. Minētās pazīmes ir: ilgstoši strauja tirdzniecības pieauguma tempi, straujš cenu kāpums nekustamo īpašumu, arī mājokļu, tirdzniecībā, slikta ārējo maksājumu bilance, ilgstošs augsts IKP pieauguma temps un inflācijas kāpums. Šim sarakstam var pievienot arī rūpniecības apjomu samazināšanos. Taču, kā uzsver R.Karnīte, visām negatīvajām ekonomiskajām parādībām ir daudz nianšu un blakusparādību. Un, visbeidzot, ir viens būtisks apstāklis, kas izslēdz pārkaršanas iespēju, neraugoties uz visu pazīmju esamību, – valsts ekonomika ir zaudējusi patstāvību.

Pieauguma tempi saglabāsies augsti

Protams, Latvijas līderpozīcijas IKP pieauguma jomā iepriecina, taču lietderīgs būtu salīdzinājums ar kaimiņvalstīm. R.Karnīte norāda, ka nereti šķiet – mūsu valsts vienmēr izvirzās līderpozīcijās, tomēr galarezultātā paliek pēdējā. Taču LZA EI direktore aicina ņemt vērā ekonomikas skaitlisko rādītāju relativitāti un mainīgumu – arī IKP pieauguma rezultāti pēc laika tiek pārrēķināti, un tad iepriecinošie skaitļi parasti izrādās zemāki nekā sākotnēji. Šis apstāklis arī zināmā mērā izskaidro rādītāju un ikdienas ekonomiskās realitātes nesakritības. Katrā ziņā kaimiņvalstu ekonomikā var novērot gan Latvijai aktuālas, gan arī atšķirīgas problēmas. Igaunijai, norāda R.Karnīte, arī ir raksturīgs ekonomikas patstāvības zudums, taču tas netiek uztverts pārlieku saasināti. Zemi ir arī rūpniecības pieauguma tempi, savukārt Lietuvai šis rādītājs ir labs. Taču jāņem vērā, ka šo pieaugumu lielā mērā nodrošina enerģētikas nozare.
Vaicāta par prognozi 2005.gadam, R.Karnīte bilst – tautsaimniecības dzinējspēks ir nauda, kas ir apgrozībā gan tirdzniecībā, gan būvniecībā, kuras pieaugums ir ievērojams, gan arī darījumos ar nekustamo īpašumu, kuriem raksturīga ļoti augsta pievienotā vērtība. Tāpēc nav pamata bažām par ievērojamu IKP pieauguma tempu samazinājumu – R.Karnīte prognozē, ka šāgada rādītājs varētu būt 7 procentu līmenī.