Pastāvēs, kas pārmainīsies. Arī ANO

Pagājušopiektdien, 11.martā, Rīgā notika zinātniska konference “Drošāka pasaule – mūsu kopīgā atbildība. Skats no Latvijas”, kurā tika apspriests ANO ekspertu ziņojums draudu, izaicinājumu un pārmaiņu jautājumos.
Konferencē piedalījās Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki, politologi un akadēmisko aprindu pārstāvji, kā arī Vācijas, Nīderlandes, Itālijas, ASV, Izraēlas, Norvēģijas un vairāku citu valstu diplomāti.

Solidaritātes apliecinājums

“Mums jāatgādina Latvijas sabiedrībai, ka pasaule ir pietiekami maza un mūs nopietni ietekmē arī tas, kas notiek šķietami tālu,” atklāšanas uzrunā teica ārlietu ministrs Artis Pabriks. Viņš uzsvēra konferences dienas, 11.marta, nozīmīgumu, jo apritēja gads kopš baisā terora akta Madridē. Šajā dienā arī Spānijas galvaspilsētā notika zinātniska konference par drošības jautājumiem. “Līdz ar to mūsu Rīgas konference ir arī solidaritātes apliecinājums,” piebilda Latvijas ārlietu ministrs, uzsverot, ka risinājumus drošības nostiprināšanai mēs spēsim rast, vienīgi visām valstīm aktīvi sadarbojoties.
A.Pabriks uzsvēra, ka ne vien ANO, bet arī Eiropas Savienībai (ES) un NATO struktūrām, kā arī Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībā nepieciešamas nopietnas reformas, jo ekonomiskā un politiskā vide pēdējos gados ir dramatiski mainījusies un vecajos ietvaros pastāvošās organizācijas vairs netiek efektīvi galā ar savām funkcijām. “Mums jāmainās, lai neizmirtu kā dinozauri,” pajokoja Artis Pabriks, atgādinot, ka par ANO reformas nepieciešamību runāja jau mūsu Valsts prezidente pērn ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā. Ārlietu ministrs pauda atbalstu ierosinājumam iekļaut ANO Drošības padomē jaunas valstis, vispirms jau Vāciju un Japānu.
Ministrs atcerējās aukstā kara situāciju, kad ANO Drošības padomē pie apspriežu galda sēdēja potenciālie pretinieki un baidīja viens otru. Tagad baidīšanas nepieciešamība atkritusi un kardināli jāmainās arī ANO struktūrām. Viņš aicināja padomāt par veto tiesību nepieciešamību ANO darbībā – vai veto princips patiesībā sekmē vai kavē Drošības padomes darbu.
Artis Pabriks pieskārās arī dažkārt starptautiskajā diplomātijā un arī mūsu valsts sabiedrībā dzirdētai domai, ka aukstā kara laikā, kad situāciju pasaulē noteica divi polāri politiskie un militārie bloki, situācija pasaulē esot bijusi stabilāka. A.Pabriks apstrīdēja šo tēzi, atgādinot, ka visbiežāk kari izcēlušies tieši laikos, kad pastāvējusi multipolaritāte. Pēc ministra domām, daudz lielāka politiskā stabilitāte valda arī tajās daudznāciju valstīs, kurās pastāv lielas un mazas etniskās grupas.
Ārlietu ministrs konferences dalībniekiem atgādināja ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana vārdus, ka “cīnoties pret terorismu, nedrīkstam pazaudēt sasniegumus cilvēktiesību jomā”.
A.Pabriks arī uzsvēra, ka šis gads Latvijai ir bagāts ar jauniem izaicinājumiem, jo pieaugusi mūsu ietekme pasaulē. Taču, pēc viņa domām, Latvija nav bijusi pietiekami aktīva ANO struktūrās. Ministrs pastāstīja par Latvijas diplomātiskajiem centieniem tikt iekļautai ANO Cilvēktiesību komisijā, kur uz vienīgo vakanci pretendē mūsu valsts un Azerbaidžāna.

Nevar pastāvēt bez uzticēšanās

Plašu, visai kritisku ANO ekspertu ziņojuma vērtējumu sniedza Latvijas Universitātes politikas zinātņu doktorante Gunda Ignatāne.
“Lai arī lielākā daļa ziņojuma ir pragmatiski balstīta uz politisko realitāti, vietām atzinumi slīgst virspusējā skatījumā,” uzsvēra G.Ignatāne, savu tēzi ilustrējot arī ar ANO ekspertu atziņu, ka “kolektīvā drošība nevar pastāvēt bez savstarpējas draudu atzīšanas. Pretējā gadījumā valdīs pašpalīdzība, neuzticēšanās dominēs pār visu un nebūs iespējams panākt ilgtermiņa sadarbību savstarpējam labumam.”
“Atmiņā paturot civiliedzīvotāju mocīšanas, izvarošanas un nogalināšanas gadījumus miera nodrošināšanas operāciju laikā, iepriekšminētā atziņa šķiet vai nu ideālistiska, vai pat, ļaunākajā gadījumā, vienpusēja,” teica Latvijas Universitātes doktorante. “Pašpalīdzības jeb starptautiskās sabiedrības neiesaistīšanas iemesls var būt daudz triviālāks nekā nevēlēšanās atzīt draudus. “Kolektīvā drošība nevar pastāvēt arī bez savstarpējas uzticēšanās un miera nodrošinātāju patvaļas visstingrākās ierobežošanas, kas šajā gadījumā ir pat mazāk morālās stājas un vairāk tiesiskas paļāvības, efektīvas vadības un kontroles jautājums,” uzsvēra G.Ignatāne.
Arī Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, runājot par kolektīvo drošību konvencionālo un netradicionālo draudu kontekstā, pauda visai kritisku vērtējumu ANO ekspertu izstrādātajam dokumentam, kurā “diagnoze noteikta, bet nav parādīti ārstēšanās līdzekļi”. Ž.Ozoliņas ieskatā, viens no galvenajiem ANO ekspertu analīzes trūkumiem ir arī pārāk plaši formulētie jēdzieni, kas paver plašas interpretācijas iespējas.
Tomēr, pēc Ž.Ozoliņas domām, ANO ekspertu izstrādātais dokuments, kaut ne tuvu nav ideāls, ir pamats plašai diskusijai.
Profesore Ozoliņa uzsvēra, ka mūsdienās draudiem raksturīga tendence ir mainīgums – tradicionālie draudi ļoti ātri var pāraugt netradicionālos. Terorisms daudzos gadījumos, piemēram, pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā, kļūst par valsti vienojošu faktoru. Taču kā tiek analizētas terorisma saknes?
Vai tās meklējamas cilvēka agresīvajā dabā? Varbūt galvenais cēlonis ir plašā ieroču pieejamība?

Draudu mūsdienu pasaulē netrūkst

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš savas pārdomas veltīja jaunajiem draudiem Eiropas Savienības (ES) kontekstā. Viņš uzsvēra, ka neviena valsts šobrīd pilnībā nespēj tikt galā ar drošības problēmām. Pērn pieņemtajā ES Drošības stratēģijā minēti vienpadsmit globālo draudu veidi, no kuriem terorisms ir tikai viens. Pārdomām Atis Lejiņš minēja faktu, ka ik gadu organizētās noziedzības darbības dēļ transatlantiskajā telpā mirst 20 tūkstoši cilvēku – vairāk nekā terora aktos. Organizētās noziedzības organizāciju kopējais budžets veido 8 procentus no pasaules valstu kopējā budžeta. Ne mazākas briesmas slēpj arī globālās saslimšanas un citi draudi. Taču tas, protams, nemazina terorisma bīstamību.
A.Lejiņš uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir atšķirt terorismu no starptautiskā terorisma. Jo gan pagātnē (“Sarkanās brigādes” Itālijā), gan šodien (spriedze Ziemeļīrijā) atrodami piemēri, kad teroristi aktīvi darbojas vienā valstī.
Pēc A.Lejiņa domām, perspektīvs līdzeklis terorisma draudu mazināšanai ir sarunas. Savas tēzes ilustrēšanai viņš minēja angļu oficiālo iestāžu sarunas ar separātistiem Ziemeļīrijā. Pēc Latvijas Ārpolitikas institūta direktora domām, ļoti būtisku lomu terorisma draudu mazināšanā var uzņemties arī nevalstiskās organizācijas.

Nevainīgu cilvēku ciešanas

Detalizēti terorisma draudus analizēja arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs. Viņš minēja šķietamo paradoksu, ka joprojām nav pat izstrādāta vienota terorisma definīcija – ir atrodami veseli 109 terorisma definējumi. Taču viena no būtiskākajām terorisma iezīmēm ir nevainīgu cilvēku ciešanas. Turklāt šīs ciešanas izpaužas daudz plašāk un daudzveidīgāk, nekā esam raduši domāt. Piemēram, Pasaules tirdzniecības centra sagraušana Ņujorkā iegrūdusi nabadzībā 10 miljonus cilvēku.
“Pēc 2001.gada 11.septembra un 2004.gada 11.marta terora aktiem Madridē mēs esam saskārušies ar globālā terorisma tīklu,” teica Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs. “”Al Qeda” vairs nav organizācija, tā jau kļuvusi par kustību.” Teroristi lieto aizvien jaunas metodes, bieži vien upurējot idejas vārdā dzīvību, un tas cīņu pret terorismu padara daudz sarežģītāku.
E.Rinkēvičs arī pieskārās objektīvajiem faktoriem, kas apgrūtina starptautisko sadarbību cīņā pret terorismu. Piemēram, būtu naivi domāt, ka dažādu valstu izlūkdienesti apmainīsies ar slepeno dienesta informāciju. Viņš arī informēja, ka Latvijā daudz tiek darīts terorisma briesmu novēršanai. Drošības policija veido pretterorisma centru. Šajā virzienā darbojas arī citas drošības struktūras. Pēc valsts sekretāra domām, militārie instrumenti nav vienīgie un nav pat visefektīvākie līdzekļi terorisma briesmu novēršanai. Taču arī viņš atzina, ka labas idejas terorisma apkarošanai bieži vien nonāk pretrunā ar cilvēktiesībām. Pēc E.Rinkēviča domām, ANO savu plašo apjomu dēļ nevar būt operatīvs mehānisms cīņai pret terorismu, bet ir un paliek universāls un leģitīms instruments.
Edgars Rinkēvičs oponēja Ata Lejiņa viedoklim par sarunu produktivitāti cīņā pret terorismu. “Mēs esam deklarējuši, ka nevedam sarunas ar teroristiem,” viņš uzsvēra. “Vai gadījumā, ja mēs nonāksim līdz sarunām ar teroristiem, tā jau nebūs mūsu sakāve?” E.Rinkēvičs retoriski vaicāja.
Šo rindu autors gan neredz pretrunu abu referentu viedokļos. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot domāja angļu varas iestāžu stratēģiskās sarunas ar Ziemeļīrijas separātistu politiskajiem līderiem un citus analoģiskus gadījumus. Kamēr teroristu prasību pieņemšanu konkrētu terora aktu laikā tiešām varētu uzskatīt arī par sakāvi, jo tā pavērtu ceļu teroristu jaunām, vēl smagākām prasībām.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv