ATSAUCĒ IETVERT:
Logs uz vakardienu, kas tepat blakus. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.03.2005., Nr. 41 https://www.vestnesis.lv/ta/id/103345
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Logs uz vakardienu, kas tepat blakus
Lietuvas Neatkarības atjaunošanas dienas priekšvakarā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā durvis vērusi izstāde “Antans Sutkus. Ikdienas dzīves arhīvs. 1959–1993”.
 Antans Sutkus attēlam devis nosaukumu “Prāmis Antakalnis – Žirmūnai. Viļņa. 1964”. Nēre nav Daugava, krietni šaurāka, arī attālums starp diviem Lietuvas galvaspilsētas jaunajiem rajoniem vien pāris kilometru, pat lāga vizināšanās nesanāk. Tomēr fotodarbs saista gan ar iekšējo dramaturģiju, gan pagātnes elpu. Var mēģināt iztēloties, kas ar prāmja braucējiem noticis tālāk, nu jau šie puiši un jaunietes ir krietni pāri pusmūžam |
Lietuviešu fotogrāfs Antans Sutkus (1939) ir labi pazīstams ne tikai savā dzimtenē un citur plašajā pasaulē, bet arī Latvijā. 1998.gadā Rīgā lielu ievērību guva izcilā meistara izstāde Fotogrāfijas muzejā. Tāpat fotocienītāju kolekcijās mūsu zemē noteikti var atrast A.Sutkus fotoalbumus “Neringa”, “Lietuva” un citus. Vēl labāk Antanu Sutku zina kolēģi. Ilgus gadus viņš bijis 1969.gadā nodibinātās Lietuvas Fotomākslinieku savienības vadītājs, bieži viesojies Latvijā.
Pusmiljons atmiņu
Tomēr izstādē Daugavmalā skatītājus uzrunā pavisam cits Antans
Sutkus. Līdz šim nepublicētos attēlos patiesi un reizēm pat nežēlīgi skarbi pretī
panāk nesenais padomju laiks. Ikdiena bez retušas un pieēnojumiem, kas arvien nosedza
un aizklāja oficiālajai varai nepatīkamo.
Autors izstādes atklāšanā atzina, ka neredz gala ciklam, kam pats
devis nosaukumu “Lietuvas ļaudis”. Negatīvos snauž sejas, kāds pusmiljons atmiņu.
Cik lielai gan jābūt atmiņu pūralādei, kur to visu satilpināt?
2003.gadā izdotajā albumā “Ikdienas arhīvs” Jons Valatkevičus ievietojis apceri
“12 punkti par Antanu Sutku”. Tur rakstīts arī tā:
“Totalitārā valstī ikdiena nebija cieņā. Dižais totalitārisms savu
pastāvēšanu balstīja nākotnes vīzijā un visiem spēkiem liedza brīnīties, kā tā
sasniedzama. Ceļazīme kā mirāža rādīja nākotni, kuras finišs aizvien
attālinājās. Bet ikdiena bija traģiska – fantastiskās vīzijas radīšanā
iejūgtās sabiedrības ikdienu veidoja zaudējuma pieredze, no kārtējā līdz
nākamajam. Totalitārisms atsvieda atpakaļ tajā laikā, kad valdīja tikai imperatora
patiesība, kad viss, kas risinājās aiz pils sienām, neinteresēja ne vēsturnieku, ne
mākslinieku.”
Domājams, pēdējā atzinumā J.Valatkevičus nav īsti precīzs. Par vēsturniekiem
nerunāsim, viņiem aizvien nācies pieciest, ka pret vēju spļaut nav ieteicams.
Mākslinieki ir cita kaluma. Ja visi interesētos tikai par valdnieka bļodām, tad
nebūtu tā sauktās atvilktņu literatūras, nebūtu aizliegtu filmu, izstādīšanai
neatļautu mākslas darbu. Un nebūtu arī Antana Sutkus izstādes “Ikdienas dzīves
arhīvs”.
Imitētā ikdiena
Bet turpināsim J.Valatkevičus domu par ikdienu:
“Valstiskā ikdiena bija jārada tieši. To nācās simulēt,
pielāgot tai piemērotāko formu, taču akumulējot visu bīstamo saturu. Padomju
pilsoņu oficiālo ikdienu cēla priekšā filmas, ziņu reportāžas, fotoattēli
žurnālos. Pirmajā acu uzmetienā šīs ikdienas dzīves vaibsti bija patiesi – savā
veidā tie imitēja ļaužu ikdienu.
Tomēr tā bija tikai forma. Bet saturs tika filtrēts vismaz divas reizes. Pirmo veica
paši autori – viņi zināja, ka sejām jāpauž oficiālā ikdienas izpratne.
Otru filtrēšanu izdarīja seju žūrija – ne kino, ne ziņu izlaidumi tēlu izvēlē
nepieļāva pašdarbību. Turklāt redzamo piezemēja ideoloģizēti komentāri. Filmu
kadri ilustrēja sižetu, fotogrāfija žurnālā – rakstu. Un ir taču labi zināms,
kā pievienotais komentārs pavērš attēla uztveri.”
Piemērs par padomju ofici-ālās ikdienas izpratni. Latvijā no mutes mutē gluži kā
anekdote klīda pastāsts par kādu Maskavas fotogrāfu, kam allaž somā līdzi bija arī
kaklasaite, ar ko izgreznot kārtējo darba vīru tīrumā vai rūpnīcā.
Izstādē latviešu fotomākslinieks Gunārs Binde, runājot par kolēģa ciklu
“Neredzīgo skolā”, sarunā ar šo rindu autoru atzina: “Daļu citu darbu jau
varētu dabūt līdz izstādei arī padomju laikā, bet tā meitene ar pioniera kaklautu
gan negāja cauri – akls pionieris, tas padomju valstī nebija iedomājams un
rādāms.”
Kas īpaši valdzina A.Sutkus fotoattēlos? Tas, ka nekādi nekārojas atgriezties tur
redzamajā ikdienā. Jāatzīst, tikpat labi gandrīz ikviens darbs varētu būt tapis
arī Latvijā. Vienīgi šur tur uzraksti lietuviešu mēlē uzreiz dod fotogrāfijām
vietas piesaisti. Lai nu kā, tās ir pavisam tuvas pagātnes liecības, kas laika gaitā
tieši ar savu dokumentālo tiešumu kļūst aizvien vērtīgākas.
Andris Sproģis, “LV”