Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

1.

Šā gada maijā Latvijas Republika atzīmēs neatkarības deklarācijas pieņemšanas 15.gadadienu. Jubilejas gaidās ir interesanti ielūkoties Baltijas valstiskuma likteņos pēc neatkarības zaudēšanas 1940.gada vasarā.

PSRS vēstniecībā Rīgā saformētās “Latvijas Tautas valdības” priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins 1940.gada 30.jūlijā uzrunā Tautas saeimas Pilnvaroto delegāciju, kurai bija lemta apkaunojošā misija doties uz Maskavu, lai “lūgtu” PSRS parlamentu oficiāli iznīcināt suverēno Latvijas valsti Foto no “Latvijas Vēsture. 20. gadsimts”, “Jumava”, 2005 . .		Latvijas valsts dramatiskās iznīcināšanas dienas. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis, Staļina inspirēto politisko prāvu “lielinkvizitors”, 1940.gada 5.jūlijā no PSRS vēstniecības balkona okupācijas armijas klātbūtnē uzrunā improvizētās “Latvijas darbaļaužu” demonstrācijas dalībniekus Foto no “Latvijas Vēsture. 20. gadsimts”, “Jumava”, 2005

Baltijas jautājuma rašanās

Ļoti traģisks Latvijai un pārējām Baltijas valstīm bija PSRS un nacistiskās Vācijas parakstītais Molotova – Ribentropa pakts. Tas noteica, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nonāk Padomju Savienības ietekmes sfērā. Balstoties uz šo noziedzīgo vienošanos un izmantojot kara laikā radušos situāciju, Padomju Savienība 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja visas trīs Baltijas valstis. Padomju Savienība jau tajā laikā visiem spēkiem centās panākt savas politikas starptautisku leģitimitāti. Pasaules lielvaras neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas likumību, un tā starptautiskajās attiecībās apmēram 50 gadus pastāvēja tā sauktais Baltijas jautājums.
Kopumā, izvērtējot starptautiskās sabiedrības attieksmi pret Baltijas valstu likteņiem, redzams, ka tā laika gaitā ir bijusi dažāda, ar tendenci mainīties atkarībā no politiskās situācijas un konjunktūras pasaulē. Gandrīz neviena no Rietumu demokrātiskajām valstīm neatzina Baltijas valstu okupāciju un aneksiju de iure. Daļa šo valstu notikušo atzina de facto. Līdz ar to, kaut arī no 1940. līdz 1990. gadam Latvija, Lietuva un Igaunija atradās pilnīgā PSRS kontrolē un kā valstis reāli nepastāvēja, tās, vadoties no starptautiskās likumdošanas, nebeidza pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Daudzus gadu desmitus pasaules sabiedrība neakceptēja to, ka spēka vai draudu lietošana starpvalstu attiecībās piešķir spēka lietotājai valstij jebkādas likumīgas tiesības.

Savienoto Valstu atbalsts

Viskonsekventāk    jau 1940. gada vasarā PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju nosodīja ASV. 23.jūlijā tās valsts sekretāra vietnieks Samners Velless nāca klajā ar īpašu deklarāciju. Tajā bija uzsvērts: “Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti. Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi ieguva savu patstāvību un demokrātisku valsts iekārtu, Savienoto Valstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to patstāvības apbrīnojamajam progresam. Visai pasaulei zināma mūsu valdības politika. Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”
Ar šo deklarāciju ASV skaidri paziņoja Padomju Savienībai un pārējām valstīm, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju. ASV savu pozīciju balstīja uz 1932.gadā formulēto Stimsona doktrīnu, kas paredzēja neatzīt citas valsts teritorijas sagrābšanu, ja tā īstenota ar spēku vai draudu palīdzību. Līdz ar to arī pēc 1940.gada jūlija ASV turpināja darboties visu triju Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Uzticību S.Vellesa pasludinātās deklarācijas principiem ASV apliecināja jau 1940.gada 7. un 15.augustā. Kad PSRS vēstnieks ASV Konstantīns Umanskis pieprasīja triju Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu un šo valstu īpašumu atdošanu Padomju Savienībai, viņam tika izskaidrota ASV noliedzošā pozīcija. ASV 4.septembrī brīdināja arī Lielbritāniju, aicinot neatzīt Padomju Savienības soļus attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Valsts turpinās pastāvēt trimdā

Pēc Latvijas Republikas aneksijas un inkorporācijas PSRS ārvalstīs pastāvēja un turpināja darboties tās diplomātiskais dienests, kas bija mūsu valstiskuma leģitīms nesējs pasaulē. Zināma loma bija arī Latvijas valdības 1940.gada 17.maijā pieņemtajam lēmumam par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu sūtnim Kārlim Zariņam Londonā. Tās noteica K.Zariņa tiesības aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Padomju Savienību un Vāciju. K.Zariņam bija tiesības izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, izņemot minētās valstis. Sūtnis K.Zariņš drīkstēja rīkoties ar valsts līdzekļiem, visu kustamo un nekustamo mantu, iecelt un atcelt sūtņus, iecelt delegātus starptautiskām sapulcēm un konferencēm, pārvietot misiju darbiniekus, likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV. Ārkārtas pilnvaru 5.pants noteica: ja K.Zariņš nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu viņam piešķirtās tiesības pārietu Latvijas sūtnim Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdam Bīlmanim. Pilnvaru spēkā stāšanās laiku bija tiesības noteikt ārlietu ministram, dodot par to attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministrs nevarēja nodot rīkojumu, pilnvaras stājās spēkā automātiski. Kā papildu nosacījums bija noteikts K.Zariņa telegrāfisks pieprasījums ārlietu ministram, no kura nesaņemot atbildi 24 stundu laikā, sūtnis varēja sākt rīkoties uz ārkārtas pilnvaru pamata. Vadoties no ārkārtas pilnvarām, K.Zariņš krīzes situācijā kļuva par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju ārzemēs.

Jau drīz pēc Latvijas okupācijas sākās asiņainas represijas pret latviešu patriotiem. Tās īstenot okupācijas varas ievestajiem spīdzinātājiem palīdzēja vietējie kangari. Attēlā: Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks 1940.gadā savā darba kabinetā Foto no “Latvijas Vēsture. 20. gadsimts”, “Jumava”, 2005.

“...ienāk padomju karaspēks”

1940.gada 17.jūnijā K.Zariņš Londonā saņēma ārlietu ministra Vilhelma Muntera telegrammu: “Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgākās iestādes.”
Iepazinies ar šo dokumentu, K.Zariņš uzskatīja, ka Latvijas Ministru kabinetam ir atņemta rīcībspēja un ārkārtas pilnvaras stājušās spēkā. Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons savulaik atzina, ka K.Zariņam piešķirtās ārkārtas pilnvaras bija ierobežotas un tām piemita būtiski trūkumi. Tomēr, neraugoties uz to, ārkārtas pilnvarām bija ļoti nozīmīga loma Latvijas valstiskuma idejas uzturēšanā pasaulē, kā arī valsts diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības nodrošināšanā ilgus gadu desmitus. Ārkārtas pilnvaras apliecināja, ka Latvija izjuta agresijas draudus no PSRS un gatavojās tiem. Visi šie soļi liecināja, ka Latvija negatavojas akli piekāpties potenciālajam agresoram.
Būtisks trūkums, ko pieļāva Kārļa Ulmaņa valdība traģiskajās 1940.gada jūnija dienās, bija nespēja dot rīkojumu sūtniecībām ārvalstīs protestēt pret Latvijas okupāciju un aneksiju. Neraugoties uz to, jau jūlija pirmajās nedēļās Latvijas vēstnieki ārvalstīs konstatēja, ka PSRS ir veikusi Latvijas nelikumīgu sagrābšanu. Situāciju sarežģīja arī tas, ka, Padomju Savienībai pārņemot kontroli Latvijā, valdība klusējot pieņēma visas šā režīma prasības. PSRS savukārt centās izplatīt pasaulē informāciju, ka Baltijas valstis labprātīgi nostājušās uz cieša sadarbības ceļa ar Maskavu un ir gatavas iestāties Padomju Savienībā.

Turpinājums sekos