Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No Esmeraldas līdz profesorei. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.03.2005., Nr. 40 https://www.vestnesis.lv/ta/id/103199

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latviešu "Margarēta" Panevēžā

Vēl šajā numurā

09.03.2005., Nr. 40

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No Esmeraldas līdz profesorei

Ģimenē? Vientulībā? Atmiņās?

ERSA0.PNG (99356 bytes)
Zita Errsa ar savām audzēknēm
Foto no mākslinieces arhīva

Zitu Errsu dievināja septiņdesmitajos–deviņdesmitajos gados. Pērnajā gadsimtā. Kā Esmeraldu, kas izspurdza uz tolaik paaudžu maiņu mocītās latviešu baleta skatuves – satrauktas stirniņas veidolā.
Arī visas pārējās lomas iekrāsoja šis Viktora Igo radītais mazās čigānietes un lielās mīlētājas tēls.
Latviešu Esmeralda pameta baleta skatuvi 1997.gadā kā pēdējā PSRS Tautas skatuves māksliniece Latvijā.
Pirms tam šo titulu, kuru nudien nedeva par skaistām acīm vai partijisku briedumu, dramatiskajā teātrī bija saņēmuši Eduards Smiļģis, Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Elza Radziņa un daudzi citi izcili aktieri, bet dejā – Velta Vilciņa, Aleksandrs Lembergs, Uldis Žagata... Viss.
Viņa, mazā Zita Errsa, šajā slavenību rindā spilgti uzbūra mums ticību jaunībai, mīlestībai un kaut kam tik gaišam, no kā sirds iesāpas.
Par spīti tam, ka liktenis nemaz tā nelutināja viņu. Smaga slimība tūlīt pēc pirmajiem panākumiem, ne pārāk laimīga laulības dzīve, vilšanās draugos vai tajos, kas par tādiem sevi sauca...
Un tomēr – pasaule pie kājām.
Skatuves mūža izskaņā viņa vēl nodejoja Edīti Piafu, franču šansoneti, ielas bērnu, sešpadsmitā gadsimta Esmeraldas divdesmitā gadsimta māsu, kura arī dziedāja par to, “kur tad aiziet visas atmiņas par skaisto, reiz piedzīvoto”. Ugunī!

Jo diena sākas no jauna

“Mani kaitina žurnālistu banālais jautājums, vai nebija grūti šķirties no dejas, vai neuznāca depresija, dzīves apnikums. Ir gluži vienkārši jāstrādā tas darbs, ko tu proti, ko tu droši vien mīli, – un nekādas depresijas nebūs. Būs problēmas, būs stresi, būs grūti. Bet tāds ir darbs. Tāds tas bija, kad dejoju, tāds ir tagad, kad mācu dejot.”
Par repetitori teātrī Zita sāka strādāt, vēl dejodama. Turpina to līdz šodienai, palīdzēja prīmai Margaritai Demjanokai pērn saņemt visas trīs lielās un nozīmīgākās baleta atzinības – “Aldara” balvu, Lielo mūzikas balvu un Spēlmaņu nakts balvu.
Jau 1994.gadā, vēl primadonnai esot, Zita nodibināja savu privāto baleta studiju.

ERSA05.PNG (34931 bytes)
Latviešu Esmeralda Zita Errsa
Foto: Eiženija Freimane

Skolotājos?

Tas notika gadu pēc konservatorijas diploma saņemšanas un rādīja, ka diploms nav bijis goda lieta, bet apzināta nepieciešamība. Jo baletskolā jau nemācīja tās daudzās teorētiskās un praktiskās zinības, pedagoģiju, metodiku utt. ieskaitot, ko pie profesora Jura Kaprāļa. Bagātā pieredze teātrī plus teorētiskās zināšanas ļāva studijai ātri izvirzīties pirmajā vietā daudzo līdzīgo vidū. Studistes Annas Makarovas pirmā vieta Freiburgas starptautiskajā festivālā Vācijā (2000) un Grand prix Daugavpils starptautiskajā festivālā (2001), viena pirmā (studiste Alma Ozoliņa) un viena otrā vieta (ansamblis) starptautiskajā konkursā Europameisterschaft Austrijā (2002), viesošanās Šveicē (2004), regulāras uzstāšanās Rīgā, Cēsīs, Limbažos, Jelgavā, Ogrē, Olainē un citur ir dzīva, piepildīta darbošanās ritma apliecinājums.
Pērn Zitas Errsas studija svinēja pirmo desmitgadi – ar greznu trīsdaļīgu koncertu, kurā piedalījās arī šveiciešu draugi. Šajos gados iestudēti baleti un koncertprogrammas “Ziemassvētku pasaka”, “Cirks”, “Riekstkodis”, “Sprīdītis”, “Reiz kā pasakā”.
“Studija ir pavisam kas cits nekā teātris. Te ir drusciņ cita motivācija, un it sevišķi jauki ir paši mazākie, kurus vēl nav samaitājusi dejas godkārība. Viņi gan dejā, gan kā cilvēki augs atkarībā no tevis pašas labestības, sapratnes, uzticēšanās.”
Viņa savā studijā radījusi mazu, bet spēcīgu komandu – strādā kopā ar talantīgajiem pedagogiem Sarmīti Jaksi (viņas audzēkne Elza Leimane savākusi mūsu baletā līdz šim bagātāko starptautisko konkursu medaļu ražu, Vīnes un Budapeštas zeltu ieskaitot), LMA docenti Janinu Martinsoni (slavenā Maskavas Teātra institūta absolventi) un jauniņo dejas mākslas bakalauri Ritu Harlapu. Tāda pedagoģiskā potenciāla nav nevienā privātajā baletskolā Latvijā, un gadās pat, ka kaimiņi kādu cenšas pārvilināt. Ko darīsi – konkurence!
2000.gadā, – kad meita Kristīne jau bija pabeigusi juristus un sāka strādāt advokatūrā, – Zita uzvēla saviem trauslajiem balerīnas pleciem vēl vienu atbildīgu darbu. Viņa sāka vadīt Horeogrāfijas katedru dzimtajā augstskolā, nu jau sauktā par Latvijas Mūzikas akadēmiju.

Skolotāju skolotājos?

Un izrādījās – tā ir atkal jaunas pieredzes apguve, jauna mācīšanās. Jo akadēmija sagatavo ne tikai profesionālā baleta meistarus, bet arī horeogrāfus un pedagogus tautas deju pasaulei. Un, tā, kā rāda pagājušie Latvijas Vispārējie dziesmu un deju svētki ar 13 tūkstošiem dejotāju, mums ir, ai, cik liela un daudzšķautņaina. (Plus vēl skolu jaunatnes deju ansambļi ar 30 tūkstošiem dejotāju, plus vēl visdažādāko citu dejas nozaru studijas un pulciņi. Tiem visiem nepieciešami izglītoti un gudri vadītāji! Jo “tikai praktiķu” laiks dejā sen pagājis.)
Kopš tā laika arī Zitai jāsēž žūrijās un skatēs agrāk sev pasvešajā tautas deju jomā, jāseko savu studentu praktiskajam darbam.
Pērn mākslas bakalaura diplomus saņēma 13 docentes Z.Errsas audzinātie studenti. Tas bija oriģināls un intriģējošs notikums – LNO Jaunajā zālē katrs diplomands rādīja savu viencēliena baletu. 13 pirmizrādes blakus oficiālajām. Un izrādījās, ka tās raisa interesi ne vien rados un kolēģos, bet arī izlepušajā un zinošajā “liela baleta” publikā. Dažas pat tika iekļautas LNO jaunās sezonas afišā – tātad profesionāli augstvērtīgas. Diplomus saņēma arī jaunās mākslas maģistres Evija Urbanoviča, Katrīna Martinsone, Dace Adviljone un Ilze Dzene, kuras visas jau ļoti sekmīgi strādā par pedagoģēm un horeogrāfēm. Tālāk veidojas pedagoģiskā ķēdīte un tradīcijas, kuras pagājušā gadsimta pirmajā pusē aizsāka pasaulslavenā Agripina Vaganova Pēterpilī, turpināja viena no viņas pēdējām skolniecēm, Zitas skolotāja baletskolā Vera Švecova un tagad turpina pati Zita un viņas skolnieces. Četras paaudzes!
“Var jau, protams, oriģināli domāt, pārsteigt un šokēt ar kaut ko neredzētu, bet tam visam nebūs seguma, ja nezināsi pašu būtiskāko dejas mākslas pamatos, baleta pamatos. Līdz šim pasaulē nav nekas labāks izdomāts par Vaganovas sistēmu! Un tā ir – skaidrība, precizitāte, smalkums, elegance, garīgums un dvēseliskums.”
2004.gada decembrī LMA ievēlēja Zitu Errsu par asociēto profesori. Viņa ir pirmā sieviete, kurai Latvijas dejas mākslā parādīts tāds gods.

Eriks Tivums, baleta kritiķis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!