Latvija izvēlējās aktīvas politikas ceļu

Igaunijas un Lietuvas prezidenti vakar oficiāli paziņoja savu lēmumu nepiedalīties 9.maija svinībās Maskavā. Savukārt Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga jau pirms gandrīz diviem mēnešiem – 12.janvārī – pieņēma Krievijas prezidenta Vladimira Putina ielūgumu, vienlaikus atgādinot visai pasaulei, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pēc nacistiskās Vācijas sakāves sākās otra – padomju okupācija, kas ilga līdz pat 1991.gadam.

Kopš 12.janvāra Latvija bijusi gandrīz nemitīgā pastiprinātā Rietumu pasaules politiķu un plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā. Kaut vēsturiskais fakts par Baltijas valstu okupāciju pasaulei bija zināms jau kopš 1940.gada, kad ASV, Lielbritānija un citas Rietumu demokrātijas valstis paziņoja, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju. Diskusijas liesmas uzpūta Krievijas nevēlēšanās atzīt vēsturisko patiesību.
Vārdu sakot, Latvija vēl gada sākumā, pirmā atbildot uz kaimiņvalsts prezidenta ielūgumu, “izvēlējās aktīvu diplomātiju”, un, kā uzskata arī pati Valsts prezidente, “daļa izvirzītā mērķa – runāt par 20.gadsimta notikumiem Baltijā – ir panākta”.
Acīmredzot tagad vēl dažas dienas mediju uzmanības centrā būs Igaunijas un Lietuvas prezidentu atšķirīgais lēmums. Taču jau sen pirms tā pieņemšanas bija skaidrs gan Rīgā, gan arī Tallinā un Viļņā: lai arī kā izlemtu Arnolds Rītels un Valds Adamkus, viņu lēmums nekādi neapdraudēs Baltijas valstu vienību. Vispirms jau tāpēc, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir pilnīgi vienotas galvenajā – pārliecībā par padomju okupāciju mūsu valstīs arī pēc Otrā pasaules kara beigām. Ne velti uz Maskavu deleģētais Igaunijas ārlietu ministrs paziņojis, ka “Latvijas vēstures skaidrošanas politika ir noderīga visām Baltijas valstīm”.
Ir arī skaidrs, ka savu lēmumu prezidenti pieņēma, vadoties gan no ārpolitiskajiem, gan iekšpolitiskajiem apsvērumiem. Grūti nepiekrist Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Ata Lejiņa viedoklim, ka “...Igaunijā un Lietuvā šobrīd ir daudz nestabilāka iekšpolitiskā situācija, un prezidentiem bija ar to jārēķinās... Šoreiz Latvija ieņēma priekšpozīciju, virzot notikumus uz priekšu, un mēs ar to esam uzvarētāji. Jo esam dabūjuši Eiropu un prezidentu Bušu mūsu pusē. Ne velti Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka ir gatavs ar Latviju parakstīt robežlīgumu. Skaidri redzama arī tiešā saikne: ja vienā dienā ASV prezidents Bušs tiekas ar Putinu un otrā dienā Putins pasaka: “Jā, baltiešiem ir tiesības uz citu vēstures skatījumu”, tad nu te viss kļūst skaidrs.”
Bet Baltijas valstu vienības sakarā laikam droši var teikt, ka Latvijas Valsts prezidentes izvēlētais aktīvas politikas ceļš atviegloja arī Igaunijas un Lietuvas prezidentu izvēli. Jo vienu viņi zināja droši: pasaule vairs neaizmirsīs Baltijas valstu likteni.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv