• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pulkveža Alkšņa placdarms". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.09.2000., Nr. 307/309 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10309

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Putins iezīmē savas prezidentūras pirmās 100 dienas"

Vēl šajā numurā

01.09.2000., Nr. 307/309

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Pulkveža Alkšņa placdarms"

"Subbota"

— 2000.08.25.

Svešinieks Krievijas elitē

— Kā Krievijas Federācijas pilsonis jūs jau vairāk dzīvojat ar domām par Krieviju?

— Es uzskatu, ka atrodos šeit politiskā emigrācijā. Un vēl rēķinos, ka atgriezīšos mājās.

Pēc visa tā, kas 1991. gadā notika ar mūsu valsti, es labi sapratu: vienīgais, ko varēja darīt Latvijā — tas bija izspēlēt cilvēktiesību kārti. Ar noteikumu, ka šo kārti atbalstīs Rietumi. Taču Rietumi tam uzspļāva. Tādēļ varētu, protams, pārvērsties par marginālu: iet uz mītiņiem ar pārdesmit cilvēkiem un dauzīt galvu pret sienu. Taču es esmu pārliecināts, ka Latvijas liktenis tiks izlemts ne vien Vašingtonā un Bonnā, bet arī Maskavā. Tādēļ vistiešākais ceļš, kā ietekmēt Latvijas politiku, ir atrasties krievu politiķu skaitā.

Šobrīd esmu pratis atkarot kaut arī mazu, bet savu placdarmu. Taču tikumi šejienes politiskajos džungļos ir vēl šausmīgāki nekā… Svešiniekus šeit ļoti nemīl.

— Varas politika agrāk un tagad — vai ir būtiskas atšķirības?

— 1989.–1991. gadā tā bija personību politika, bet tagad — interešu politika — ekonomisko, finansu. Kādreiz es ar vienu savu uzstāšanos varēju pilnīgi mainīt atmosfēru Augstākās padomes zālē, bet tagad Valsts domē — tas ir veltīgi. Cilvēks vēl tikai kāpj tribīnē, bet lēmums jau ir gatavs.

 

Kas nodeva krievus Latvijā

— Jūs jau vairākus gadus neesat bijis Latvijā…

— Tur dzīvo mana māte un māsa. Tā kā to, kā dzīvo Latvijā, es zinu.

— Kur, jūsuprāt, ir to problēmu iemesli, ar kurām saskaras krievi Latvijā?

— Viens no iemesliem, kādēļ aizbraucu uz Krieviju, ir tas, ka redzēju: krievi (būtībā mani vēlētāji) ir padevušies, kapitulējuši. Par nožēlošanu, tajā, kas ar viņiem tagad notiek, daudzējādā ziņā viņi paši ir vainīgi. Kad cilvēki atļauj ar sevi tā apieties, var vienīgi just līdzi.

Tuvākajā laikā krieviem Latvijā nav nekādu perspektīvu, līdz laikam, kad nenokārtosies dzīve Krievijā. Latvija vienmēr atradusies politisko interešu sadurvietā, un vienmēr par to notiks cīņa. Negribētos, ka tā būtu saistīta ar kaut kādiem militāriem satricinājumiem, taču tā, diemžēl, ir realitāte. Ja Krievija pati saglabāsies, tad tomēr atgriezīsies Baltijas jūras krastā.

— Taču tas var būt ne tik drīz?

— Divdesmit vai piecdesmit gadu — vēsturē tas ir mirklis. Kādēļ Staļins nepievienoja Baltiju PSRS, teiksim, 1925. vai 1930. gadā? Viņš sēdēja un gaidīja. Japāņiem ir labs sakāmvārds: "Ja ilgi sēdēsi upes krastā, tad vari sagaidīt, ka garām papeld tava ienaidnieka līķis". Tā, lūk, biedrs Staļins sēdēja un gaidīja, kad izveidosies situācija, kad sāksies karš Eiropā. Un tad viņš atrisināja to uzdevumu, par kuru bija domājis arī 1920. gadā, kad tika parakstīti līgumi par Latvijas neatkarības atzīšanu.

 

Ar NATO nav ko runāt

— Kaut kad jūs viens no pirmajiem pareģojāt, cik bīstama ir NATO PSRS, bet pēc tam — Krievijai. Ko jūs šobrīd domājat par šīs struktūras aktivitātēm?

— Krievija pirmoreiz pēc Otrā pasaules kara beigām iegājusi pirmskara periodā. Un NATO pārvēršas par reālu draudu tai. Viss, kas notika Dienvidslāvijā, bija Krievijai domāta izrāde: parādīt, ka pasaulē valda spēks un, ja Krievija neuzvedīsies, kā klājas, tad ar to notiks tas pats. Vienīgais, kas mūs glābj no Dienvidslāvijas situācijas atkārtošanās, tas ir mūsu kodolvairogs. Taču tas, diemžēl, ir viss vienos caurumos un saskaņā ar visām prognozēm līdz 2009. gadam izputēs.

Tas ir negatīvais. Bet pozitīvais ir tas, ka NATO agresija Dienvidslāvijā likusi daudziem, arī Krievijas politiķiem, padomāt par netālo nākotni.

Un uzreiz sabruka daudzpolārās pasaules doktrīna: noskaidrojās, ka tikai spēks nosaka valsts spēju ietekmēt situāciju pasaulē. Bet runas par humānismu, par cilvēktiesību politiku — viss tas, atvainojiet, nāk no nelabā. Un, lai arī cik nabadzīgi mēs šobrīd būtu ekonomiskā plānā, pagaidām mums ir šie daži tūkstoši kaujas galviņu, tāpēc esam lielvalsts.

— Bet ja skar Baltijas problēmas?

— Šobrīd Krievijas rokās ir trumpis, lai nepieļautu Latvijas iestāšanos NATO. Tā varētu to brīnišķīgi izspēlēt! Un apturēt NATO uz bijušās PSRS robežām. Vajag tikai ieturēt stingru līniju, izmantojot arī kodolšantāžu. Nekā briesmīga es tajā nesaskatu, jo Rietumi reālu kodolkaru ar Krieviju negribēs. Ar to pašu Krievija varētu sev izkaulēt zināmus noteikumus.

Atcerēsimies situāciju ar Kubu sešdesmito gadu sākumā — Karību krīzi. Hruščovs tikai ar to vien, ka aizvāca no Kubas mūsu raķetes, izkaulēja tās neaizskaramību. Un, lai gan sen vairs nav Hruščova un Kenedija, lai arī kāds cik lielā mērā neieredzētu Fidelu, palikušas noteiktas saistības, kuras ASV ir spiesta pildīt.

Es esmu pārliecināts, ka Krievija daudz iegūs no Rietumiem, ja nostāsies uz kodolšantāžas ceļa: lūk, tā ir pēdējā līnija, ja jūs to pārkāpsit — mēs rīkosim demonstratīvu kodolsprādzienu. Šāda sprādziena ideja ir diezgan populāra, turklāt to jau apspēlē Krievijas armijas mācībās.

 

Putina mīkla

atrisināsies rudenī

— Kas var likt Krievijai rīkoties no stipras valsts pozīcijām?

— Krievija ir tāda valsts, kam vienmēr vajadzīgs cars, ģenerālsekretārs, priekšsēdētājs, prezidents — vārdu sakot, vadonis, bez kura tā nespēj pastāvēt.

Taču pašlaik Krievijai nav nacionālā līdera. Diemžēl, pagaidām Vladimirs Vladimirovičs Putins netiek galā ar šo lomu. Taču varbūt tāda ir viņa pagaidu taktika, jo līdz pat šim brīdim mēs tā arī nezinām, who is mister Putins. Neviens nezina, kāda ir viņa ekonomiskā un politiskā programma.

Pa Maskavu klīst visdažādākās baumas. Visizplatītākā ir šāda: it kā Jeļcins, atkāpjoties un nododot savu posteni, saņēmis no Putina solījumu, ka pusgadu pēc viņa ievēlēšanas nekas netiks kardināli mainīts. Kad es uzdodu jautājumu zinošiem cilvēkiem: "Kas notiek?", viņi man saka: "Pagaidi līdz oktobrim".

— Bet vai tad tas, ko Putins saka par krieviem, kas dzīvo ārpus Krievijas robežām…

— Sacīt jau var…

— Bet tas, ko viņš dara viņu labā? Piemēram, Lielā Tēvijas kara veterāna Vasilija Kononova labā?

— Tas visdrīzāk ir reklāmas žests. Jo vairāk tādēļ, ka tas nenes zaudējumus. Bet, kad proputina frakcija "Jedinstvo" vienbalsīgi balso pret mana priekšlikuma iekļaušanu darba kārtībā sakarā ar Lietuvas prasībām (tur ir milzīga summa — 276 miljardi dolāru!), tad uzreiz jāviļas.

Vai situācija ar SALT–2 ratifikāciju ir skaidrs kaitējums KF interesēm. Bet Vladimirs Vladimirovičs to virzīja uz priekšu. Turklāt vēl pozīcijas trūkums attiecībā uz Baltijas valstu iestāšanos NATO. Tas dara uzmanīgu.

Es atbalstu Putina iniciatīvas un priekšlikumus varas vertikāles nostiprināšanai Krievijā. Es balsoju "par" un masu informācijas līdzekļos atbalstīju šos likumus. Taču es esmu kategoriski pret to, ko iesaka Putina valdība, ministrs Germans Grefs, prezidenta padomnieks Ilarionovs.

Putins ir vai nu pašnāvnieks, vai viņam lemts iet noteiktu ceļu, ieskaitot cīņu ar oligarhiem un privatizācijas rezultātu pārskatīšanu. Ja viņš to neizdarīs, tad nespēs neko mainīt ekonomikā. Pagaidām viņš to nedara. Bet paraudzīsimies, kas notiks turpmāk. Es esmu gatavs gaidīt līdz oktobrim.

 

Latvijai tiks pieteikts karš

— Vai jautājums par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju vēl nav noņemts?

— To nospēlēja. Un nospēlēja tieši frakcija "Jedinstvo". Es acīmredzot gatavošu jaunu likumprojektu šajā jautājumā.

Piekrizdams stingriem pasākumiem pret Latvijas Republiku, formāli esmu par sankcijām. Taču reāli tās ir ļoti grūti organizēt. Vienmēr atradīsies tie vai citi veidi, privātfirmas, kas pārkāps visus embargo.

Nepeciešams pārtraukt Krievijas kravu tranzītu caur Latviju, taču ne sev par sliktu. Vispirms jāpabeidz Baltijas cauruļvadu sistēmas būve, jāizbūvē ostas, termināli Batareijnajas un Ustjlugas ostā, jānovirza tranzīta kravu plūsmas uz citām būvēm, galu galā uz citām valstīm.

Es iestājos par to, lai tiktu izveidots konkrēts orgāns šeit, Krievijā, kas pārbaudītu katru Latvijas firmu vai ekonomisko struktūru, cik tā ir lojāla pret Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tirgosimies un sadarbosimies tikai ar tiem, kuri pierādīs, ka labi izturas pret krieviem. Tiks vākta datu bāze. Teiksim, parādās presē ziņa, ka kāda firma finansē nacionālradikāļus, — stop, tā tiek izvītrota no saraksta.

— Vai tas savā ziņā būs specdienests?

— Pašlaik spriežam, kā to izdarīt, kuriem cilvēkiem uzticēt. Acīmredzot nepieciešams izveidot oficiālas Krievijas prezidenta un valdības struktūras.

Turklāt pienācis laiks sākt informācijas karu pret Latviju. Es par to jau runāju parlamenta sēdēs. Nepieciešams uz robežas nolikt vidējo viļņu radiostaciju, kas aizsniegtu Latviju. Un 24 stundas diennaktī — "New radio "Sadraudzība""!

— Liekas, ka politiķis Alsknis nemaz nav mainījies…

— Tas par ko es runāju, nebūt nav neprātīgas deputāta Alkšņa idejas. Šie priekšlikumi tiek apspriesti, arī KF Drošības padomē. Un varu sacīt, ka pret Lietuvu jau ir gatavas atbildes akcijas, piesakot teritoriālās pretenzijas. Ja reiz jūs nosodāt Molotova–Ribentropa paktu — Dieva dēļ! Mēs arī to esam atzinuši par noziedzīgu. Bet tagad, ja rīkojamies no paša sākuma, pacelsim starptautiskā līmenī jautājumu par Viļņas un Viļņas novada atdošanu Polijai. Es esmu par to, lai tiktu skaidrībā arī par Mēmeles, tas ir, Klaipēdas, situāciju. Es vēlreiz saku, pie tā visa jau tiek nopietni strādāts.

 

Galvenais deputāts Baltijas jautājumos

— Lai gan formāli jūs esat no Piemaskavas Odinovas apgabala ievēlēts deputāts, Baltija tomēr paliek jūsu prioritāte?

— Kā man sacīja, es esmu lielākais speciālists jeb galvenais deputāts Baltijas jautājumos.

— Latvijā jūsu ievēlēšana Valsts domē izraisīja lielu ažiotāžu. Daudzi gaida, kad Alksnis parādīsies Rīgā…

— Protams, dzimtās mājas ir dzimtās mājas. Taču es esmu politiķis, un jebkuram braucienam jābūt arī ar politisku jēgu.

Reiz, četrdesmito gadu beigās, bija tāda Rīgas kinostudijas filma "Mājup ar uzvaru". Negribu sacīt, ka es uz tanka iebraukšu Rīgā. Taču ja turp braukt, tad tikai tad, kad esi ko panācis…

— Vai jūs nebaidāties, ka savas reputācijas dēļ būsit nokļuvis melnajā sarakstā?

— Es jau tagad tur esmu. Vismaz vēl pirms gada es biju persona non grata. Tikai tagad ir viena nianse: es ietilpstu KF parlamenta grupas sastāvā sakariem ar Latvijas Saeimu. Un, kad tiks izvirzīts jautājums par mūsu delegācijas došanos uz Latviju, es, protams, tikšu iekļauts tās sastāvā. Taču tās jau vairs nav manas, bet gan Latvijas Ārlietu ministrijas galvassāpes.

 

Dosjē

Viktors Imantovičs Alksnis dzimis 1950. gadā Kemerovas apgabala Taštagolas rūdas raktuvēs. Devies vectēva Sarkanās armijas GKS virspavēlnieka, 1937. gadā nošautā Jēkaba Alkšņa pēdās. Atvaļināts GKS pulkvedis. Bijis PSRS pēdējā sasaukuma Augstākās padomes un Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts. 1993. gada beigās kopā ar ģimeni pārcēlies no Rīgas uz Tučkovas ciematu Maskavas apgabalā. Tuvākais Sergeja Baburina līdzgaitnieks Krievijas vistautas savienībā. Kopš 2000. gada marta — KF Valsts domes deputāts, darbojas frakcijā "Krievijas reģioni", ir Federācijas lietu un reģionālās politikas komitejas loceklis.

Tatjana Kolguškina

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!