Doktorantūra nav zeļļa gadi pie meistara

Lai nodrošinātu akadēmiskā personāla atjaunošanu, Latvijā katru gadu jāsagatavo 200–300 zinātņu doktoru. Labākais sasniegums pēdējos piecos gados ir Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijas (VZKK) izvērtētie 89 promocijas darbi 2004.gadā. Bet visvairāk promocijas darbu – dabaszinātnēs un inžernierzinātnēs.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un akciju sabiedrības “Grindeks” Jauno zinātnieku balvas laureāte 2004.gadā M.Sc. Laura Sīle tagad ir doktorante Foto: Toms Grīnbergs, LU

Kā atrisināt situāciju?

Februāra nogalē Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA), Augstākās izglītības padomes (AIP) un Latvijas Zinātnes padomes (LZP) sēdē sprieda par doktorantūras problēmām. LZA prezidenta profesora Jura Ekmaņa ievadvārdos iezīmējās problēmas uzstādījums. Valsts atvēlētais finansējuma palielinājums zinātnei dod cerību tajā iekļaut jaunus cilvēkus. Tā sakot, jaunās zinātnieku paaudzes jāģenerē ar jebkuriem likumā atļautajiem līdzekļiem, sacīja LZA prezidents. Latvijā pašlaik skaitās 5700 zinātņu doktoru. Pēc statistikas datiem, zinātnē strādā (ir “aktīvi”) 3200 “doktora līmeņa” zinātnieki. Pēc Eiropas Savienības (ES) aprēķina, vismaz 2000 doktoru uz vienu miljonu iedzīvotāju ir izglītības līmeņa kvalitātes rādītājs, zinātnes un valsts progresa garants. Vienkāršs aprēķins rāda, ka Latvijā vajag vismaz 5000 aktīvu zinātņu doktoru.
Pēc LZA un LZP ziņām, grantus izmanto no 1800 līdz 2000 doktoru, turklāt šie kvalificētie zinātnieki visai nevienmērīgi sadalījušies zinātņu nozarēs: medicīnā – 170, lauksaimniecības zinātnēs – 115, informātikā, fizikā, organiskajā ķīmijā – katrā nozarē vairāk nekā 100, ekonomikā – 69, neorganiskajā ķīmijā – 35, mašīnbūvē – 47, inženierzinātnēs, mehānikā – 35, biotehnoloģijā – 25. Meža zinātnēs pētījumus veic 20 zinātņu doktori, juridiskajās zinātnēs – 6 – utt... Ir skaidrs, ka jāforsē pētījumi inženierzinātnēs un modernajās tehnoloģijās. Kopš 2000.gada, pēc VZKK datiem, ir aizstāvētas 280 doktoru disertācijas. Ja gribam tikt pie 5000 aktīviem zinātņu doktoriem, ar to nepietiek.

Mērķis – 800 disertāciju gadā

Par doktorantūru kā Boloņas procesa trešo ciklu runāja AIP priekšsēdētāja akadēmiķe Baiba Rivža. 1999. gadā Latvija bija viena no 26 sarunas dalībniecēm, kas parakstīja Boloņas deklarāciju par Eiropas augstākās izglītības telpas veidošanu līdz 2010.gadam. Sešos gados Eiropā izveidojies vienots redzējums par bakalaura un maģistra programmām. Tagad Vācijas un Austrijas rīkotajā seminārā 40 valstu kompetenti pārstāvji atzina, ka uzmanības lokā ir jāpatur doktorantūra. Starptautiskās organizācijas un valsts pārvalde prasa “doktora līmeni”. No akadēmiskās vides zinātņu doktori pāriet valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā. Universitāšu autonomija, dažādība, disertāciju un pētniecības procesa novērtēšanas loma, attiecības starp vadītāju un doktorantu – darba kārtībā bija daudz jautājumu. Semināra dalībnieki izvirzīja 11 tēzes, kuras visas paredzētas doktorantūras nostiprināšanai. Piemēram, ir valstis (Zviedrija, Lielbritānija), kur doktoranti nāk no bakalaura kursa. Vācijā 9% no absolventiem studē doktorantūrā, Spānijā – 30%. Vienotās nostādnes un samērojamās prasības dod iespēju jaunajiem zinātniekiem izvēlēties doktora studiju vietu: Anglijā 44% doktorantu ir ārzemnieki, Francijā – 25%. Mobilitāte dažādās universitātēs, starpnozaru programmu veidošana saistībā ar industriju – tā ir pašsaprotama parādība mūsdienu Eiropā.
Starptautiskās finansējuma programmas dod iespēju iegūt “dubultos diplomus” – divu universitāšu apstiprinātus. Īpaša nozīme ir zinātniskā vadītāja atbildības pastiprināšanai – tiek slēgti līgumi. Studiju ilgums ir dažāds – piemēram, Lietuvā, Igaunijā četri gadi bioloģijas, inženierzinātņu un dabaszinātņu specialitātēs, savukārt Zviedrijā paredzēti trīs gadi. Latvijā doktors studē trīs gadus, bet noteikti vajadzētu četrus. Latvijā ir 130 000 studentu, 532 studiju programmas, 62 doktoru studiju programmas. Mums vajadzētu gadā aizstāvēt ap 800 disertāciju atbilstoši Somijas un Vācijas pieredzei, lai Latvija spētu salīdzināties ar citām valstīm, sacīja profesore B. Rivža.

Jāpanāk, lai gribētu darīt

Promocijas darbu kvalitātē pats svarīgākais, kā atzina VZKK priekšsēdētājs akadēmiķis Raimonds Valters, ir neļaut pazemināt “kvalitātes latiņu”. Nesamazināt prasības un prasīgumu pret doktorantiem. Savulaik D.Karnegi rakstīja – ir tikai viens ceļš, kā panākt, lai kāds cilvēks kaut ko izdara: ir jāpanāk, lai viņš to gribētu darīt. Cik liela ir motivācija iegūt doktora grādu? Akadēmiķis Kalvis Torgāns saka – ja doktorants (jurists) ir tādā līmenī, ka var aizstāvēt disertāciju, viņš sameklē labāk atalgotu darbu. Ir izeja – juridisko zinātņu profesoriem piešķirt algu koeficientu, lai viņi būtu konkurētspējīgi.
Nesen Latvijā palielināja augstskolu profesoru algas, motivācija pieauga. Ir arī Eiropas Savienības līdzekļi, var parakstīt līgumu, ka gada laikā tiks uzrakstīta disertācija. Jāpiekrīt, ka dažās augstskolās ir pārāk daudz teorētisko eksāmenu. LZA Lielās medaļas laureāts Edvīns Vedējs, kuram esam pateicīgi par devumu organiskās sintēzes speciālistu sagatavošanā, atzina, ka, regulāri lasot “Journal of Organic Chemistry”, var būt lietas kursā par aktuālo, un to viņš prasot arī no saviem doktorantiem. VZKK sastāvā ir četru universitāšu zinātnes prorektori: I.Muižnieks (LU), L.Ribickis (RTU), P.Rivža (LLU), I.Ozolanta (RSU). PSRS laikā Latvijā bija attīstīta cietvielu fizika, organiskā ķīmija, molekulārā bioloģija, tur bija augsti standarti. Tradīcija saglabājusies, arī tagad šajās nozarēs doktori ir augstā līmenī. Arī vēstures doktoriem ir augsti standarti. Dažkārt ir problēmas citās nozarēs, piemēram, pedagoģijā. Pagājušajā gadā tika mainīti kritēriji – publikācijas vairs neskaita, bet norma paliek – promocijas darba rezultātiem jābūt publicētiem. Jo publikācija ir kā treniņš – doktorants saņem norādījumus, ieteikumus, kā uzlabot tekstu. Nākamgad noteikti būs jau 200 disertāciju, optimistiski solīja VZKK priekšsēdētājs.

Svešvaloda jāapgūst agrāk

Ekonomikas un vadības zinātņu nozaru doktorantūras pašreizējās situācijas izvērtējums un nākotnes redzējums – tā bija Dr. habil. oec.Ludmilas Frolovas pārdomu tēma.
Šobrīd ekonomikas doktora grāds ir aktuāls akadēmiskajā vidē, uzņēmējdarbībā un valsts pārvaldē. Tas sasaucas ar Lisabonas stratēģiju – veidot uz zināšanām balstītu, pasaulē konkurētspējīgu un dinamisku sabiedrību. Ekonomikas un vadības zinātnes doktora studiju programmas LU, RTU un LLU ir akreditētas sešiem gadiem, tās atbilst starptautiskajiem standartiem. Aizvadītajos piecos gados ekonomikas doktora grādu ieguvuši 34 speciālisti. Doktoranti, studiju programmas vērtējot pozitīvi, aptaujā izteikušies, ka ir pārāk daudz obligāto studiju kursu, rodas pārslodze un laika trūkums, jo daudzi doktoranti strādā pamatdarbā. Tā kā starp doktorantiem ir tādi, kuri beiguši dažādas bakalaura un maģistra studiju programmas, dažu docētāju kursu saturs līdzinās maģistra studiju programmai. Un pietrūkst sadarbības ar ārvalstu universitāšu mācībspēkiem, nav priekšstata par ārvalstu studiju programmu līmeni.
Profesore L.Frolova atzina, ka ir vēlama programmu pilnveidošana. Proti: uzlabot lekciju lasīšanu un semināru vadīšanu, izmantojot modernās tehnoloģijas, piemēram, izstrādāt e-kursu un to ievietot internetā. Programmas pārstrukturēt, līdzsvarojot A un B daļas studiju kursu īpatsvaru kopējā kredītpunktu skaitā, kā arī pārskatot A daļas studiju kursu sastāvu. Paplašināt Latvijas un ārvalstu docētāju sadarbību, pieaicinot vieslektorus lekciju lasīšanai un zinātniskajām diskusijām, kā arī promocijas darbu vadīšanai. Veicināt tādas promocijas darbu tēmas, kuras pēc pētīšanas mērķiem, gaidāmajiem zinātniskajiem rezultātiem un priekšlikumiem aptvertu divas apakšnozares.
LZA korespondētājloceklis profesors Leonīds Ribickis (RTU) kritiski atzina, ka programma vadības zinātnēs ir vāja – pēdējos gados aizstāvējušies trīs doktori. Taču RTU promociju padomēm ir augsti kritēriji. Inženierzinātnēs, kur var aizstāvēties tikai piektā mācību gada beigās, doktorantu ir pārāk maz. Par teorētisko apmācību runājot – doktorants pusotru gadu klausās lekcijas, bet neveic pētniecisko darbu. Svešvaloda ir jāiemācās pirms doktorantūras – ir bakalauru, maģistru studiju programmas, kuras ļauj stažēties ārzemēs un apgūt valodu. Vajag pieaicināt vadītājus no zinātniskās pētniecības institūtiem, bet integrācija (institūti/ augstskolas) nav bijusi veiksmīga. Mūsu izglītības sistēma pašlaik neļauj attīstīt starpnozaru programmas.

Doktoranta saknes ir maģistrantūrā

LZA īstenais loceklis profesors Indriķis Muižnieks (LU) atzina, ka no valsts budžeta doktorantiem ceturtā daļa ir LU, bet aizstāvas mazāk nekā puse. Doktoranta saknes ir maģistrantūrā. Bet paņem (doktorantūrā) to, kurš grib, – konkursa nav (ķīmijā bija!), kritēriji ir liberāli. Maģistrantu ir par maz, lai doktorantūra augtu normāli. Doktora grāds nav ekskluzivitāte, tā ir normāla augstākās izglītības pakāpe. Doktorantūra nav vis zeļļa gadi pie meistara, bet gan augstākā līmeņa studiju programma. Vai mēs gribam doktorantūrā ielaist tikai ģēnijus? Jāsalīdzina savas prasības ar kaimiņu valstu prasībām. LU ir līgumi ar Franciju, Vāciju, doktorantu motivācija – starptautiska konkurētspēja, atalgojums darba tirgū.
Doktorantūrā ir pārāk daudz programmu. Jāveido doktorantūras centri un skolas. Aizstāvēšanās process jāinternacionalizē. Jāveido specifiskas komisijas. Jākultivē doktoranta un vadītāja personiskā atbildība. LU nolēma visu disertāciju tekstus likt internetā. Jābūt starptautiskai līdzdarbībai un apmaiņai.
LZA korespondētājloceklis profesors Henriks Zenkevičs (VZKK loceklis) uzsvēra dažas problēmas: mēs nerunājam par doktorantūru kompleksi, bet tikai par to, lai būtu vairāk zinātņu doktoru, neraugoties ne uz ko. Doktorantūras saknes aug no attiecīgās zinātņu nozares – cik tā produktīva. Tas rada motivāciju jaunajiem ietikt šajā sfērā. Vai mēs gribam daudz nekvalitatīvu “augstākās kvalifikācijas” speciālistu vai tādus, kuri spēj lasīt lekcijas, strādāt pētniecisko darbu? Doktoru skaits atspoguļo nozaru reālo situāciju. Meža zinātnēs, kuras Latvijā ir prioritāras, sešos gados aizstāvēta viena disertācija. Ir vairākas nozares, kurās aizstāvētas no vienas līdz trim disertācijām. Vajag mainīt stratēģiju – jācīnās par zinātnes renesansi, par tās materiāli tehnisko stāvokli, par bāzi.
LZA korespondētājlocekle profesore Tatjana Koķe uzsvēra, ka doktorantūrai jāorientējas uz pilna laika studijām. Ministru kabinetam jāierosina, ka zinātniskais grāds ir priekšrocība darba tirgū un atalgojumā. Programmas nav īsti strukturētas. Doktora studijas – tā ir mācīšanās dalīties jaunajās zināšanās.

Post factum

Inese Sviestiņa, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras teorijas un vēstures katedras doktorante, kura pēta intelektuāļu un varas attiecības, un Baiba Mauriņa, RSU Farmācijas fakultātes doktorante, kura pēta farmācijas vēsturi, personiskā sarunā izteica prieku par doktorantūras tēmas izvirzīšanu plašākas sabiedrības apspriešanai. Jauno doktoru motivācija? Finansiālas motivācijas nav (vismaz pagaidām), vēl vairāk – trūkst skaidrības par jauno speciālistu izredzēm nākotnē. Piebildīsim, ka I.Sviestiņai ir Latvijas Mūzikas akadēmijas, LKA un arī farmaceita izglītība. Simpātiski, ka B.Mauriņa augstu novērtēja RSU Farmācijas fakultātes pūles izsargāties no “paaudžu pārrāvuma”, gatavojot jaunos doktorus.
Jauno ierosinājumi? Par izmaiņām likumos un noteikumos būtu loģiski izlasīt LZA un LZP mājas lapās. Jāpalielina universitāšu un vadītāju atbildība. Jāpievērš uzmanība un jāsniedz atbalsts humanitārajām zinātnēm, pat tad, ja kāda nozare nav pasludināta par prioritāro. Un, godātie eksakto zinātņu pārstāvji, lūdzu nesakiet, ka humanitārajās zinātnēs studēt ir vieglāk.
Iesaukums doktorantūrā vai zinātnes renesanse? Kas palīdzēs Latvijas zinātnei tuvoties ES līmenim? Atbilde laikam meklējama pasākumu kompleksā. Kamēr mums ir jaunatne ar aizrautību un “ideju par zinātni”.

Ilga Tālberga