• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Laba izglītība ir sabiedrības lielākā vērtība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.09.2000., Nr. 307/309 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10279

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas Bankas noteiktie valūtas un zelta kursi šajā nedēļā (28.08.2000. - 03.09.2000.)

Vēl šajā numurā

01.09.2000., Nr. 307/309

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča:

Laba izglītība ir sabiedrības lielākā vērtība

Runa Latvijas inteliģences 37. konferencē Rīgā 2000.gada 25.augustā

 

Ko cilvēks gaida no izglītības sistēmas savā valstī? Cilvēks gaida, lai viņa bērni, mazbērni, viņš pats no dzīves sākuma gadiem līdz sirmumam varētu iegūt zināšanas, prasmes un iespējas, kuras nodrošinātu pakāpenisku un nepārtrauktu pilnveidošanos, stabilu darbu, materiālu nodrošinājumu, ļautu īstenoties kā personībai.

Man nekad nav paticis, ka izglītību vērtē kā pakalpojumu vai preci, kuru piedāvā un kuru pieņem, izmanto vai pērk. Izglītība man vienmēr asociējas ar kaut ko tīru, baltu un vispārcilvēcisku, taču dzīves īstenība mums parāda, ka par izglītību jādomā pragmatiski.

Vai cilvēki, kuri veido un īsteno izglītības politiku valstī, balsta to uz sabiedrības izpratni un vajadzībām, prot to veidot pareizā gultnē? Vai ir pētīts sabiedrības viedoklis par šiem jautājumiem, tai skaitā darba devēju un darba ņēmēju viedoklis? Man nav nācies sastapties ar valstiskā līmenī veiktu sabiedrības viedokļu izpēti par izglītības jautājumiem. Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šajā gadā saviem spēkiem veica aptauju skolēnu vecāku vidū, aptaujājot 33,6 tūkstošus vecāku par mācību procesa uzlabošanas jautājumiem skolā un mācību gada pagarināšanas jautājumiem. Šis pētījums deva daudz interesantu secinājumu, un tos mēs izmantosim savā darbā.

Valsts mērogā Nacionālās trīspusējās padomes ietvaros darbojas profesionālās izglītības padome, kuras sastāvā ir darba devēju, arodbiedrību un valsts pārstāvji. Šī padome ir uzsākusi nozīmīgu darbu, domājot par nozares attīstību nākotnē.

Vai ir nodrošināta nepieciešamā saskaņa starp dažādiem izglītības veidiem, piemēram, vai uz pirmo klasi atnāk savlaicīgi, kvalitatīvi sagatavots bērns, vai ir pārmantojamība starp izglītības veidiem — vispārējo un profesionālo izglītību? Kādas ir cilvēka iespējas tālākizglītoties un mācīties visu mūžu — cilvēka, kurš dzīvo lauku pagastā un kuram nav datora un interneta pieslēguma?

Pasaules otrais izglītības darbinieku kongress, kurš notika 1998.gadā Vašingtonā, atsaucoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Konvenciju par bērnu tiesībām, uzsvēra, ka pirmsskolas izglītībai jābūt valsts aprūpē, atbildība par to jāuzņemas Izglītības ministrijai, jārada pēctecība starp pirmsskolas izglītību un pamatizglītību, tai jābūt bezmaksas un pieejamai visiem.

Kā tas ir pie mums? 1999.gadā no Izglītības likuma tika izņemta norma par obligātu piecgadīgo un sešgadīgo bērnu sagatavošanu skolai un mērķdotācijām pirmsskolas iestāžu pedagogu darba samaksai. Tagad tas notiek vienīgi pašvaldību un vecāku kompetences un iespēju robežās.

Problēmas ir arī sazobē starp vispārējo vidējo un profesionālo izglītību, profesionālo un akadēmisko izglītību.

Kas būtu jādara, lai sekmētu izglītības kvalitāti? Kā izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāve es gribētu uzsvērt to, ka kvalitātes pamatā ir pedagogs, viņa izglītība, tālākizglītība un darba samaksa. Tātad jāinvestē pedagogā (ar to es domāju gan bērnudārzu un skolu, gan interešu izglītību un augstskolu pedagogus).

Bērni, vecāki, darba devēji un sabiedrība kopumā sastopas ar asi izteiktām ekonomiskām un sociālām problēmām, izvirza skolotājiem arvien lielākas prasības, uzliek lielākus pienākumus, kas pārsniedz tradicionālo darbu klasē un kam skolotāji bieži vien nav gatavi.

23. augusta izglītības vadītāju apspriedē par narkomānijas izplatību bērnu vidū runāja Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Valdis Pumpurs. Tā ir dramatiska problēma, bet cik skolotāju ir mācīti apzināt to un rast pozitīvu risinājumu? Pirms dažiem gadiem tie bija atsevišķi gadījumi, tagad tā ir problēma.

Pedagogam ir jāmācās, lai spētu pielāgoties jaunajām tēmām, mācīšanas metodēm, atbildēt par izglītības kvalitāti, piedalīties izglītības iestāžu darbības plānošanā, spētu ieviest jaunas tehnoloģijas savā mācību iestādē.

Izglītības likums tuvāko divu gadu laikā prasīs pedagogiem augstāko vai citu pedagoģisko izglītību. Būs daudz problēmu, īpaši profesionālajā un pirmsskolas izglītībā strādājošajiem. Pakāpeniski samazinoties 1.klašu skolēnu skaitam, strukturāli mainās skolotāju skaits dažādās izglītības pakāpēs, kļūst nepieciešami skolotāji ar vairāku mācību priekšmetu mācīšanas prasmi. Aptuveni 20% pedagogu pašreiz nav atbilstošas izglītības — ir tikai vidējā vai vidējā speciālā izglītība. Tomēr atbildību par attiecīgas izglītības iegūšanu nedrīkst uzlikt tikai uz pedagogu pleciem. Ja valdība, Saeima un sabiedrība grib augsti kvalificētu pedagogu, nepieciešams izstrādāt saskaņotu, finansiāli nodrošinātu stratēģiju pedagoga un izglītības iestāžu atbalstam.

Jau minētā arodbiedrības aptauja rāda, ka 60% aptaujāto vecāku uzskata, ka mācību procesu skolā var uzlabot, radot iespējas skolotājiem tālākizglītoties.

Pedagogi vēlas mācīties un arī mācās, taču arvien vairāk par saviem, tā jau niecīgajiem līdzekļiem. 2000.gadā tālākizglītību kursos par valsts līdzekļiem varēs iegūt gandrīz 65% skolotāju mazāk, nekā tas bija 1995.gadā.

Es priecājos, ka par skolotāju izglītību kā par prioritāti runāja arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalna kungs.

Pārdomām vēl daži skaitļi, kuri ņemti no nesenas publikācijas laikrakstā "Diena". Igaunijā un Lietuvā izglītībai valsts budžetā veltī vairāk par 11% no IKP, Latvijā — 4,6%. Kā to skaidrot?

Mūsu sabiedrībā ienāk reālās tirgus attiecības, kuras nosaka, ka par visu jāmaksā tik, cik tas maksā. Izņēmuma nevar būt un nav.

Pedagogu darba samaksas jautājums jau vairākus gadus ir aktualitāte mūsu valstī. No malas var šķist, ka pedagogiem darba alga tiek paaugstināta bieži, regulāri un pietiekami. Jā, kustība šajā jautājumā ir, taču soļi, kurus sper valdība un Saeima, pozitīvu lūzumu nerada. Apstiprinātie grafiki un solījumi tiek mainīti, algu pielikumi neattiecas uz visiem pedagogiem. Plānotais darba algu paaugstinājums no šā gada 1.septembra neskars augstskolu darbiniekus, papildu finansējums netiks paredzēts pirmsskolu iestādēs un interešu izglītībā strādājošajiem, tikai septembra beigās būs īsti skaidrs, cik naudas darba samaksas paaugstināšanai tiks izmaksāts no izglītības iestāžu iekšējām rezervēm, tas ir, vai tā pati nauda, kas nonāca pie pedagogiem piemaksas veidā par darba kvalitāti, netiks iestrādāta minimālajā darba samaksā.

No 2000.gada 1.septembra valsts garantē skolotājiem ar augstāko pedagoģisko izglītību un vairāk nekā 10 gadu darba stāžu pirms nodokļu atvilkšanas 97 latus (iztikas minimums — aptuveni 85 lati).

Vai ilgstošā nespēja atrast papildu līdzekļus valsts budžetā augstskolu pasniedzēju darba samaksas paaugstināšanai liecina par ieinteresētību celt augstākās izglītības kvalitāti? Es domāju, ka ne.

Vai finansējuma nepalielināšana interešu izglītībai neliecina par gatavību atdot jauno paaudzi daudzveidīgai "ielu izglītībai"?

Pedagogus sagaida arī Izglītības likuma maiņa, paredzot izslēgt no likuma normu par pedagogu darba algas piesaisti minimālai algai. Šī piesaiste ir stingra sociāla garantija, kura nodrošina tiesības prasīt un panākt regulāru darba samaksas paaugstināšanu. Nacionālā trīspusējā sadarbības padome, kurā ir arī arodbiedrības pārstāvji, ir piekritusi veikt citu, tai skaitā darba algas maksājumu atsaisti no minimālās darba samaksas. Taču mēs esam par līdzvērtīgu principu saglabāšanu, atrodot citus piesaistes avotus, piemēram, vidējo darba samaksu valstī vai valsts dienesta ierēdņu algu. Izglītības un zinātnes ministrijas pašreiz izvirzīto variantu — 100 latu — mēs uzskatām par nepieņemamu.

Rezumējot teikto, manuprāt, ceļš uz vienotu un kvalitatīvu izglītības sistēmu ir stratēģisku ilgtspējīgu izglītības attīstības programmu izstrāde, kura balstītos uz izglītības kā pakalpojuma ņēmēju (sabiedrības, bērnu, audzēkņu, darba devēju) un izglītības sniedzēju (izglītības darbinieku, viņus pārstāvošu organizāciju) izpratni un vajadzību izpēti; investīcijas izglītībā un pedagogā; regulāra izglītības kvalitātes kontrole.

Starptautiskā darba grupa nesen iepazīstināja izglītības darbiniekus ar savu analīzi par izglītības politiku Latvijā un līdztekus citiem secinājumiem atzina arī to, ka Latvijā pašlaik nav skolotāju kvalitātes vērtēšanas sistēmas. Ir grūti runāt par tādas esamību valsts mērogā, bet skolās ir kvalitātes izvērtēšanas komisijas. Viens no pamatrādītājiem izglītības kvalitātes kontrolē — sekot audzēkņa, studenta turpmākajām dzīves un darba gaitām, redzēt, vai viņš atrod savu vietu dzīvē. Par šo jautājumu īpaši interesējas, izvērtējot profesionālās izglītības iestāžu vadītāju darbu atestācijas gaitā.

Laba izglītība ir mūsu valsts un sabiedrības attīstības pamats un galvenā vērtība. Es aicinu mūs kopīgiem spēkiem sekmēt to, lai šī bagātība vairotos.

Lai mums visiem saulains 1.septembris!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!