20.gadsimta vēstures izpēte turpinās

Piecu autoru darba rezultāts, lai arī to peļ Austrumos un vietējā krievu presē, kopumā ir pieņemams un vietumis pat uzteicams. Var piekrist žurnālista P.Raudsepa vērtējumam, ka no izdevuma 7 daļām un daļu nodaļām “dažas no tām ir augstā līmenī. D.Bleieres izsvērtā nodaļa par pēckara okupācijas laiku no 1945.līdz 1991.gadam, kur veiksmīgi ir apkopoti pēdējos piecpadsmit gados veiktie pētījumi, ir labākais pārskats, kas patlaban eksistē par šo periodu”.
Zinātnieki aplūko Latvijas likteņgadus ne tikai kaimiņvalstu, pirmām kārtām Krievijas, bet visas Eiropas vēstures kontekstā.
Masu medijos un dažādos izdevumos (diemžēl dažreiz arī manās publikācijās) joprojām raksta par Latvijas pirmo republiku, brīvvalsti utt., u.tml. Pēc būtības tas lej ūdeni tikai uz neatkarīgās Latvijas pretinieku dzirnavām, kuri apgalvo, it kā 1990. un 1991.gadā esot nodibinājusies jauna Latvijas valsts. Tālab jaunajā grāmatā par šo jautājumu var lasīt (385.lpp.): “Viens no jautājumiem, kam bija būtiska nozīme 90.gadu sākuma diskusijās, bija jautājums par to, vai Latvijas Republika ir pirmskara valsts tiešs turpinājums vai tā ir būtībā jauna valsts, uzsverot saistību ar pirmo republiku, kuras eksistence tika varmācīgi pārtraukta. Šim jautājumam bija gan starptautiski tiesisks, gan arī iekšpolitisks aspekts. Lielākā daļa pasaules valstu visus pēckara gadus nebija atzinušas Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Tās arī tagad atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, atzīstot šo valstu tiesisko nepārtrauktību. Taču visas valstis tā nerīkojās. Albānija, Ķīna, Kuba, Krievija (PSRS mantiniece) un dažas citas valstis neatzina Baltijas valstu tiesisko nepārtrauktību(..). Zviedrija, kas bija atzinusi faktu, ka Baltijas valstis bija beigušas pastāvēt, atzina Latviju kā jaunizveidotu valsti(..). Tas, ka ievērojamākās rietumvalstis atzina Baltijas valstu starptautiski tiesisko kontinuitāti, ļāva atrisināt vairākus Baltijas valstīm aktuālus jautājumus.” Latvija atguva diplomātisko pārstāvniecību ēkas vai kompensāciju par tām, noguldījumus ārvalstu bankās, spēku atguva Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada miera līgums. Latvija, uzsvērts grāmatā, “viskonsekventāk no Baltijas valstīm pieturējās pie tiesiskās nepārtrauktības principa – atjaunoja 1922.gada Satversmes darbību” (387.lpp.). Jāpiemetina, ka ne apskatāmajā izdevumā, ne arī sākumā minētajās grāmatās nav lietots tāds apzīmējums kā Latvijas pirmā republika.
Grāmatā īpaša nodaļa veltīta nacistu represīvajai sistēmai okupācijas laikā, īpaši holokaustam, par kuru pirmo reizi tagad var koncentrēti lasīt nevis Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa 1998.gadā izveidotās Vēsturnieku komisijas zinātniskajos rakstos vai trimdas profesora A.Ezergaiļa kapitālajā monogrāfijā “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941–1944” (Rīga, 1999), bet pietiekami populārā un reizē zinātniskā izdevumā, kas ir pieejams visiem interesentiem, lai arī padārgs (ziņas par izdevuma metienu gan tā 443 lappusēs nav atrodamas, bet tā jau diemžēl mūsdienās pieņemts).
Autori neattaisno latviešu piedalīšanos, kā tas dažreiz dzirdams, ebreju iznīcināšanā ar to, ka tajā laikā nepastāvēja Latvijas valsts. Ap 76 tūkstošu ebreju nogalināšanā uz vietas (aptuveni 20 tūkstošus šīs tautības pārstāvju izsūtīja un iznīcināja Vācijā, Austrijā, Ungārijā un Lietuvā) piedalījās ne tikai daudz aprakstītā V.Arāja komanda, kura trakoja pa visu Latviju (brīvprātīgo slepkavnieku skaits tajā no 300 1941.gadā izauga līdz 1200 1943.gadā), bet arī M.Vagulāna komandētā vienība (300 bendes), H.Teidemaņa 100 vīru liela “žīdu šāvēju” grupa un mazākas eksekutoru vienības citur.
Saistībā ar samilzušo Salaspils koncentrācijas nometnes jautājumu var tikai atzīmēt, ka 1998.gadā Maskavā iznāca izziņu krājums “Sistema ispraviteļno-trudovih lagerei v SSSR 1923–1960”, kura nosaukums jau liecina, ka šajā ziņā padomju un nacistu terminoloģija būtiski neatšķīrās. Bet tas nebūt nenozīmē, ka A.Zundam vajadzēja reanimēt hitleriešu doto nosaukumu. Varēja arī atzīmēt, ka Salaspils nāves nometnē neilgu laiku bija ieslodzīti Latvijas Centrālās padomes vadītāji K.Čakste, B.Kalniņš un L.Sēja.
Kolaborācija abu okupāciju laikā diemžēl bija plaši izplatīta. To būtu derējis grāmatā reljefāk izcelt. Kolaboracionisti (nevis kolaboranti, kā dažviet tur lasāms) bija ne tikai profesors A.Kirhenšteins, V.Lācis un citi padomju marionetes, bet arī nacistu ieceltās t.s. pašpārvaldes vīri, leģiona “ģenerālinspektors” R.Bangerskis un simtiem, ja ne tūkstošiem citu, kuri ar sirdi un dvēseli kalpoja iebrucējiem. Viņi visi pār vienu kārti metami.
Uzmanību saista nodaļa “Nacionālkomunisms Latvijā”, kurā var vienviet pārskatāmi iegūt informāciju par šīs kustības avotiem, dalībniekiem, līderiem, norisi un fiasko. Tajā norādīts, ka nacionālkomunisti “neiestājās ne pret republikas atrašanos PSRS sastāvā, ne arī pret padomju sociālisma modeli. Latvijas nacionālkomunistu iebildumi bija pret to, ka “centra” intereses tiek stādītas augstāk par republikas interesēm (ar to saprotot visai plašu jautājumu loku – no ekonomikas līdz kultūrai un izglītībai), kā arī pret to, ka republikas īpatnības un konkrētā situācija netiek ņemta vērā, nosakot sociālistisko pārveidojumu tempus un metodes (..). Latviešu zemais īpatsvars kompartijas un administratīvās nomenklatūras sastāvā vairāk nekā citās republikās priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu” (344–345.lpp.).
Šogad Latvijā plaši atzīmē 1905.gada revolūcijas 100.gadadienu. Spriedumi par simt gadus vecām peripetijām ir diezgan pretrunīgi. Sākumā apgalvots, ka revolūcija izceļas ne tikai ar savu vērienu un notikumu intensitāti, bet arī ar “haosu un nežēlību”. Šis laiks latviešu tautas atmiņā esot palicis kā “trakais gads” (55.lpp.). Pēdējais apzīmējums nav tā kā dzirdēts. Vai revolūcijas Francijā, Anglijā, Vācijā un Krievijā iztika bez zināma haosa? Stipri šaubos. Ar ko sākās nežēlība? Taču ar mierīgas demonstrācijas apšaušanu Rīgā 13.janvārī. Revolūcijā esot dominējuši “pretnacionālie kreisie spēki”, bet tajā pašā laikā “tautas kustība ieguva nacionālās atbrīvošanās cīņas raksturu” (430.lpp.). Vācu baronu piļu dedzināšana (ne tikai muižu saimniecības ēku, kā teikts grāmatas 58.lpp.) arī iekļāvās nacionālās atbrīvošanās cīņā. Vai šī akcija bija vajadzīga, nevajadzīga, nosodāma – uz šiem jautājumiem pētnieki atbildi nedod. Taču var tikai pievienoties viņu pamatpostulātam: “1905.gada revolūcijai Latvijā bija gan sociālas, gan pilsoniskas, demokrātiskas revolūcijas raksturs. Tās galvenais mērķis paredzēja cara patvaldības gāšanu un demokrātiskas iekārtas nodibināšanu (..). Tā bija masu revolūcija (..). Revolūciju neatbalstīja latviešu mērenā pilsonība” (56.lpp.).
Nākamais lielais pārbaudījums latviešu tautai bija Pirmais pasaules karš. Par šo notikumu diezin kāpēc stāstīts divās vietās:
45.– 48. un 65.–82.lpp., bet darīts tas ir gana profesionālā līmenī. Sevišķi tas sakāms par rūpniecības uzņēmumu evakuāciju, bēgļu epopeju, neatkarīgās Latvijas vīziju lielā tautu slaktiņa laikā un latviešu strēlniekiem. Rakstot par pēdējiem, autori norāda, ka viņu gaitas Padomju Krievijā ir gan heroizētas, gan kritizētas. Patiesībā sarežģītajā realitātē daļa strēlnieku Sarkanajā armijā necīnījās, tūkstošiem paguva karot gan cara, gan Sarkanajā, gan neatkarīgās Latvijas armijā, un ievērojams skaits latviešu virsnieku atradās padomju varas pretinieku rindās (piebildīsim no sevis – arī nacistu kara kalps R.Bangerskis). Nonsenss ir autoru apgalvojums (78.lpp.), ka viens no lielinieku panākumu noteicējiem (arī strēlnieku vidū) 1917.gadā esot bijis “Vācijas militāro aprindu finanšu līdzekļi”.
Grāmatas trešā daļa “Latvijas Republika (1918–1940), saprotams, sākās ar nodaļu “Neatkarības proklamēšana”. Profesori un viņu vienīgā dāma apskata 18.novembra sagatavotāju Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka izveidošanu, darbību, pretrunas starp šīm, mūsdienīgi izsakoties, institūcijām. Viņi analizē Tautas padomes sastāvu un tās politisko platformu, pamatoti norādot, ka tā bija Latvijas konstitūcijas pirmais uzmetums. Vēl pamatīgāk pētnieki iztirzā Satversmes izstrādāšanu (komisijas sastāvs, diskusijas, pretrunas utt.), vienlaikus atzīmējot (133.lpp.), ka “par paraugu varēja izmantot vismaz sešas ārzemju konstitūcijas (satversmes)” – ASV, Šveices, Francijas, Vācijas un tikko pieņemtās Igaunijas un Lietuvas (pēdējā – pagaidu).
A.Stranga laiku no Satversmes pieņemšanas līdz pasaules ekonomiskās krīzes sākumam nosaucis “Labie gadi”. Zinātnieks neslavina savu laiku, bet lietišķi aplūko Latvijas iekšpolitisko attīstību parlamentārās demokrātijas laikā. Nevar tomēr būt vienisprātis ar A.Strangas tēzi, ka “šajā periodā Latvijas demokrātijas panākumi bija izcili (izcēlums mans – R.T.)”. Izcili – un pēc dažiem gadiem 15.maija pučs! Superlatīvi raksturīgi ne tikai šim pētniekam, bet arī viņa kolēģiem: R.Hiršs, G.Klucis, M.Rotko, H.Rudzītis – ģēniji, J.Pilsudskis – nevaldāma personība u.tml.
Pēc žurnālista J.Paidera domām, K.Ulmanis jaunizdevumā attēlots “kā melna figūra Latvijas vēsturē, kā īsts izdzimtenis un demokrātijas nīdējs”. Te nu kritiķis šauj pār strīpu. Šis politiķis grāmatā parādīts tikai kā demokrātijas nīdējs. Vai tad par to neliecina antikonstitucionālais 1934.gada apvērsums, tautas ievēlētā parlamenta padzīšana un Satversmes apglabāšana. “Piecītim” gan vēl būtu vajadzējis piemetināt, ka apcietināja četru Saeimu priekšsēdētāju Dr. P.Kalniņu, noteica mājas arestu Augstā nama prezidija locekļiem bīskapam prof. J.Rancānam un K.Pauļukam, arestēja daudzus deputātus, vairākus nesociāldemokrātus ieskaitot, pāri par pusceturta simta aizturēto ieslodzīja koncentrācijas nometnē Liepājas kara ostā (tā gan ne mazākā mērā nelīdzinājās Salaspilij vai Aušvicai), nemaz nerunājot par politisko brīvību un cilvēktiesību ierobežošanu vai pat likvidēšanu (piemēram, preses sfērā). Izbrīnu, lai neteiktu vairāk, rada autoru apgalvojums (149.–150.lpp.), ka pirms maija puča “Latvijā iedibinātā demokrātija bija pārāk plaša”. Iedzīvotāji neesot bijuši “pietiekami sagatavoti valsts pārvaldīšanai parlamentārisma apstākļos (14 gadu laikā?! – R.T.), nezināja demokrātijas tradīcijas un neuztvēra demokrātiju kā vērtību pašu par sevi”. Tas ir smags, bet nepietiekami pamatots apvainojums. Var piekrist pētniekam, ka K.Ulmaņa un Co nodibināto režīmu var saukt par “nacionāli konservatīvu diktatūru” (153.lpp.). Tikai nav saprotams, kā diktatūra var būt maiga un nebūt antihumāna (155.lpp.).
Autori diezin kālab nav žēlojuši vietu (252.–256.lpp.) Latviešu leģionam, minot pat ar nacistu dzelzskrustiem apbalvoto uzvārdus (par koka krustiem gan nerunā un stāstot par t.s. Kurzemes lielkaujām, kurās piedalījās 19.divīzija. Bet neba jau šī viena divīzija varēja palīdzēt daudziem latviešiem doties trimdā, kā to apgalvo leģiona glorificētāji, ja Dievzemītē karoja 32 vācu divīzijas. Gribējās rast grāmatā atbildes vismaz uz diviem jautājumiem – cik procentu leģionā kalpoja brīvprātīgi otrajiem okupantiem un cik daudz bija dezertieru iesaukšanas gaitā, kā arī jau dienējot? Bet ziņu nav. Leģionāri, raksta bieži viņu cildinātāji, neesot piedalījušies represijās pret ebrejiem, krievu, baltkrievu, ukraiņu un poļu civiliedzīvotājiem. Bet kā ar tiem sešiem policijas bataljoniem, kurus, kā teikts izdevumā, 1943.gadā iekļāva leģionā?
Pētniekiem vien zināmu iemeslu dēļ par latviešu un Latvijas iedzīvotāju cīnīšanos pret hitlerisko Lielvāciju Sarkanās armijas rindās var izlasīt tikai 14 (!) rindas 288.lpp. Vai tas nav absurds? Vai tad ievērības cienīgs nav, piemēram, fakts, ka Padomju Savienības Varonis Jānis Vilhelms tika apbalvots ne vien ar Ļeņina ordeni, bet arī ar sabiedrotās ASV Armijas krustu? Kā padomju, tā nacionālo partizānu kustībai bija arī savas negatīvās puses, kuras nevajadzēja noklusēt.
Recenzents savā apskatā galvenokārt pakavējās pie jautājumiem, par kuriem var un vajag arī turpmāk diskutēt. Taču grāmatā ir arī kļūdas un kļūdiņas, par kurām nav jāstrīdas, bet no kurām vajadzēja izvairīties. Falsifikāciju nevajag sajaukt ar rusifikāciju (225.lpp.), Viktoru Deglavu ar Vili Olavu (234., 440.). Solīdam izdevumam godu nedara tādi nelatviski vārdi kā pogroms, blats (labi vēl, ka nav tusiņš…), hits (tāds esot “Tas trakais kavalieru gads”) u.tml.
Salīdzinot iztirzāto pētījumu ar recenzijas sākumā minēto Latvijas vēstures divsējumnieku, tajā nav daudz novitāšu. Taču latviešu vēsturnieku vidējās paaudzes kvintets neapšaubāmi ir teicis jaunu, vērā liekamu vārdu mūsu valsts un tautas neapskaužamās vēstures izpētē, sākot ar 1940.gadu un beidzot mažorā toņkārtā ar atmodu un pēcatmodas pirmajiem gadiem. Tā locekļi nav ģēniji, bet augstas raudzes profesionāļi, kuri savu darbu, kā viņi to sapratuši, ir paveikuši godīgi, atstājot vietu ne politiskai, bet zinātniskai polemikai.

Rihards Treijs, prof.,
Dr.habil.hist.