Granātābola princips

Tā gribas paskriet laikam pa priekšu. Nepacietība knieš pirkstu galos, un liekas, ka tikko no tipogrāfijas atvestas grāmatas svaigā un tīrā smarža jau vēdī gaisā. Teju teju “Pētergaiļa” apgādā pie lasītājiem nonāks grāmata, kas sagādās vienu otru pārsteigumu, – Imanta Ziedoņa jaunā prozas grāmata “ne tas kādam jāzina”. Tās nav ne esejas, ne ceļojumu apraksti, ne epifānijas, ne memuāri, ne aforismi, ne pasakas, ne stāsti, ne miniatūras, ne filozofiski dialogi, ne humoristiski skeči. Tas ir granātābols: met zemē, un brīnišķīgās košās sēkliņas izripos, lāsodamas un saulē dzirkstīdamas. Iestādi, un augs koks. Tā ir magoņgalviņa, kurā klusi san daudzas reibinošas pasaules un tālāk izsējas pašas. Latvijā magones ir kultūraugs, ko audzē galvenokārt skaistumam. Tieši skaistums ir tas, kas arī šajā grāmatā rada ilūziju un reibina.

Imants Ziedonis Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Nopietnība un izbrīns

Šī grāmata tapa ilgi. Ļoti ilgi. Tik ekspresīvam žanram, kāds tas ir, pat neticami ilgi. Turklāt – viss tajā rakstītais ir noticis jau pirms daudziem gadiem, tikai tā uzrakstīšanu kavējis grāmatas nosaukumā ietvertais rezignēti atturīgais “... ne tas kādam jāzina...”
Kāpēc nav bijis jāzina? Kas tās ir par šķautnēm, kam Imants Ziedonis nav ļāvis iezaigoties rakstītā tekstā jau agrāk? Grāmatas nosaukumu dzejnieks vēl šodien papildina ar moto:
“Ne tas bijis, ne būs.
Un par to nevienam
nekas nav jāzina.”
Ar šo divkāršo uzsvērumu nopietnība pārvēršas izbrīnā, ēverģēlībā, humorā vai paslēpju spēlēs, un kādreiz nepateiktais, tagad izteikts vārdos, iegūst divējādu skanējumu.
No vienas puses, grāmatas nosaukums atklāj tiešo realitāti – dzejnieks stāsta par tādām savu ceļojumu epizodēm, par kurām pirms 1990.gada nebija iespējams atklāti rakstīt, jo padomju laikā šajos tekstos tiktu saskatītas kaitīgas ideoloģiskas vai filozofiskas strāvas.
No otras puses, tās ir dzejnieka daiļradē pastāvīgi klātesošās brīnuma alkas un spēja brīnumu saskatīt, kam Imants Ziedonis šajā grāmatā ļāvis neslēpti ienākt stāstījuma plūdumā. Ne tikai ļāvis – tiecies sasaukt, atsaukt, paturēt, noturēt, pasargāt. Šajā grāmatā mēs redzam brīnuma ģenēzi un arī vārda mākslas pasakaino tapšanu. Tieksme šo brīnuma vēlmi kādreiz padarīt par literāru faktu vārdos ir izteikta jau agrāk, pretstatot racionāli formulējamo un tikai apjaušamo.
“... vai tad es esmu dzīvojis tikai vienu dimensiju? Vienu virzienu, vienu vektoru – horizontālo vien? One way ticket? Vai man nebija citas mātes kā tikai Zemes māte? Jā, bija gan. Bija, bija. Sirds, likās, izkusīs. Pēkšņi skaistuma apmulsumi. Jā, apmulsumi. Kad tu nezini, kā to sauc. Iekšā kaut kas uzzied, iegavilējas. Bet arī tas nav tas vārds. Es to saucu par Vertikāli. Tu ej pāri horizontiem un stepēm. Un pēkšņi tu nonāc vietā, kurā kā salds zibens tevi pie Zemes piedur vertikāle. Un notiek kaut kāds baudāms īssavienojums. Tu esi krustpunktā bijis. To es tikai tagad tā noformulēju. Bet tur un toreiz – tas bija vienkārši kolosāli skaisti! Varbūt šīs vietas, ja tās savērtu diedziņā, būtu kā skaistas lūgšanu krelles. Varbūt tikai kādreiz es apjautīšu, kāpēc tieši man un tieši tur vajadzēja būt. Bet šie mirkļi neizgaist, apaug jušanām un domām un ar gadiem paspilgtinās,” tā Imants Ziedonis 1996.gadā rakstīja savu Rakstu 5.sējuma ievadā.

Satura rādītāja uzmetums

Sarunas absurdālā stilā

Nu šīs vertikāles koncentrāts gūst izpausmi grāmatā. Īstenībā dzejnieks apzināti vai neapzināti šīs grāmatas tapšanu pats izprovocēja. Tas varētu būt viens no viņa tā saucamajiem kafejnīcu stāstiem. Sākumā šos stāstus apvienoja nosaukums “Nebijuši ceļojumi”. Pirmie daži tika izstāstīti gandrīz nejauši — mums trijatā, kopā ar izdevniecības “Pētergailis” direktori Ingunu Cepīti, malkojot kafiju kafejnīcā “Monte Kristo” pēc Imanta Ziedoņa grāmatas “Trioletas” iznākšanas. Mums visiem bija priecīgi gaiša oma. Dzejnieka intonācijās bija savāds brīnuma un lakonisma apvienojums, kādas citas, neierastas brīvības un viegluma jausma, un jau zināmo dzejnieka biogrāfijas faktu papildināšana ar šo stīgu šķita vilinoša. Dzejnieks idejai nepiekrita uzreiz. Pagāja vairāki mēneši. Ik pa laikam atgādināju par neizstāstītajiem notikumiem. Šai tēmai veltītie teikumi mūsu retajās sarunās kļuva arvien garāki, tomēr dzejnieks arvien bažījās. Nebūšot interesanti: nu kā tā — ņems un vienkārši stāstīs. Kāpēc lai to darītu – tā pēkšņi?
Un tad pirmoreiz tikāmies, lai runātu jau par grāmatu kā topošu realitāti. Pamazām ritinājām problēmu kamolu vaļā: gan par pašas grāmatas nepieciešamību, gan par žanru, gan par nosaukumu, gan par stāstītā faktoloģisko precizēšanu un vizuālā ilustratīvā materiāla koncentrēšanu ap tekstu. Par to, kā saglabāt noskaņu, vienlaikus paturot dzīvas komunikācijas spraigumu. Par to, kā grāmatā atklāt brīnuma un neticamības reālo un vienlaicīgo līdzās esamību. Dzejnieka piedāvāto ideju, pavērsienu, pārsteigumu vektori mijās ar iešanu pa apli, līdz zāle nograuzta līdz zemei, miets izrauts un atrastas jaunas ganības. Nevēlēšanos rakņāties faktūrā (tas ir, mapēs, albumos vai piezīmju grāmatiņās), lai konkretizētu kādu vietu, gadu vai personāžu, piepeši nomainīja precīzas norādes, kur meklējams nepieciešamais.
Paralēli stundām runājām pie ieslēgta diktofona. Teksti bija jau gatavi. Teksti bija tik gatavi, it kā to vien būtu gaidījuši, kad tiks laukā. Tie līdz šim bija ieritinājušies kā granātābola vai kā magones sēkliņas vienā lielā kosmosā un nu mirdzēja, sanēja un dzīvoja savu apaļu dzīvi jaunā brīvībā. Tas bija viens no lielākajiem šīs grāmatas brīnumiem un apstiprināja grāmatā pausto par Imanta Ziedoņa un viņa līdzgaitnieku kopto “absurdālo” sarunu stilu. Vislabāk to izjūt, kad klausās diktofona ierakstu: teikumi ir gari, ar kāpjošu intonāciju beigās, un katrs teikums tādējādi uzķer nākamo teikumu. Likās neiespējami noķert teikuma beigas, neiespējami tās parādīt ar interpunkcijas zīmju palīdzību. Neiespējami piesiet pie papīra intonāciju. Iestājās panika, ka rakstītajam burtam nav balss. Balss ir dzejniekam. Kā lai rakstītā tekstā saglabā balsi – vai ar runas stilistikas saglabāšanu? Vai ar vienas acs piemiegšanu, sastopot šķietamu valodas nepareizību (ak, cik tās reizēm ir izteiksmīgas!)?

Aicinājums un izaicinājums pasaulei

Teksti nāca viegli, kompakti un ... apaļi. It kā tādi tur būtu bijuši jau visu laiku, nevis taptu manā klātbūtnē. Dīvains bija šo tekstu raksturs: tie bija tik sevī pabeigti (rakstnieka māksla!), ka bija neiespējami tiem apkārt radīt kaut kādu spraigu dialoga vidi, kādu dzejnieks būtu vēlējies, lai grāmata nebūtu kanoniski stīva. Toties paši teksti sekoja cits citam kaut kādā iekšējās loģikas secībā – ne tematiski, ne ģeogrāfiski, ne laikā nesakārtoti, tomēr likumsakarīgi, un veidoja paši savu dialogu, kurš noraidīja jebkādas pūles radīt vēl citu dialogu. Visiem citiem dialogiem bija jāpaliek tikai kā videi. Kā fonam. Kā atslodzei, kuras laikā sagatavoties nākamajam brīnumam.
Sākumā likās, ka stāsti ir jāsakārto kaut kādā noteiktā secībā, taču katrs mēģinājums mainīt dabiskā stāstījuma plūdumu beidzās ar sajūtu, ka tas izjauks kaut kādu organisku kārtību, ka tā būs varmācība. Šīs grāmatas kompozīcija nebija veidojama racionāli. Toties racionāli bija nepieciešams komentēt dažkārt tikai piesauktos notikumus, personas, reminiscences, mājienus.

Altajā 1963.gadā	Tadžikijā 1971.gadā Foto: Gunārs Janaitis

Reizēm dzejnieks bija radījis kādu jaunu mītu, pārstatot laikus, personas un mainot notikumu raksturu. Paturot veco mītu tēlus, radās jauni mīti. Daiļliteratūras un dzīves sakarības dažkārt sakņojās vien intonācijas kopībā, autora izjūtā. Atklāti un ar smaidu formulējot: gribi – tici, negribi – netici! Tekstā bija ietverta pasaule, kas ir plašāka par reāli notikušo un dziļāka par atsevišķo vārdu, teikumu un rindkopu nozīmi. Tas bija dzejnieka izaicinājums pasaulei vai – varbūt precīzāk – aicinājums pasaulei: ieklausīties, saprast, veidot savu mitoloģiju. Ne kā reliģiju, bet kā simbolu, daudznozīmības un skaistuma piesātinātu vidi. Kad jūti kā Imanta Ziedoņa dzejā par labvēlīgo tumsu, kurā nekas nav ar acīm redzams, bet viss ir sajūtams citādāk:
Upē naktī pīles kliedz,
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.
Jo ir tikai nojauta vai retu reizi zināšana par virzienu, kurā pasaule aiziet dziļumā.
Tad sākās vēl viens brīnums – cilvēki, kas palīdzēja pavērt vaļā šo pasauli. Katrs atsevišķais stāsts atvērās no jauna. Katrs sastaptais cilvēks atvērās kā stāsts. Par to domājot, prātā iešaujas analoģija ar Imanta Ziedoņa dzejā un epifānijās pausto izjūtu par tumsā slēpto gaismu, par visu skaitļu esamību vienā, par nakts skaņām, kas atklāj dabas dziļumu un Visuma milzumu, par visa acīm redzamā neredzamo lielumu. Un tad vairs nezini, kurā mirklī dzīve ir dzeja un kurā dzeja – tikai vārs dzīves atspulgs. Pati pasaule kļūst aizmiršanās, reibums un ilūzija.
Iespējams, tā ir Imanta Ziedoņa stāstu ietekme. Granātābola princips. Grāmatas, preses izdevumi un internets piedāvāja visdažādākās saistības un sakarības ar Imanta Ziedoņa stāstīto. Cilvēki atcerējās sevi, laiku un notikumus. Es runāju ar desmitiem cilvēku – vaicājot par faktiem, lūdzot fotogrāfijas, aicinot stāstīt, kā viņi atceras to vai citu grāmatā minēto epizodi. Šīs sarunas kļuva par vēl vienu dialogu, kas paplašināja sākotnējās pasaules robežas daudzkārtīgi – gan intelektuāli, gan emocionāli. Bet tas jau ir cits temats. Arī par to – grāmatā. Magones sējas pašas
– “ne tas kādam jāzina”.

Anita Rožkalne,

sastādītāja un komentāru autore — speciāli “Latvijas Vēstnesim”