Sarunas absurdālā stilā

Nu šīs vertikāles koncentrāts gūst izpausmi grāmatā. Īstenībā dzejnieks apzināti vai neapzināti šīs grāmatas tapšanu pats izprovocēja. Tas varētu būt viens no viņa tā saucamajiem kafejnīcu stāstiem. Sākumā šos stāstus apvienoja nosaukums “Nebijuši ceļojumi”. Pirmie daži tika izstāstīti gandrīz nejauši — mums trijatā, kopā ar izdevniecības “Pētergailis” direktori Ingunu Cepīti, malkojot kafiju kafejnīcā “Monte Kristo” pēc Imanta Ziedoņa grāmatas “Trioletas” iznākšanas. Mums visiem bija priecīgi gaiša oma. Dzejnieka intonācijās bija savāds brīnuma un lakonisma apvienojums, kādas citas, neierastas brīvības un viegluma jausma, un jau zināmo dzejnieka biogrāfijas faktu papildināšana ar šo stīgu šķita vilinoša. Dzejnieks idejai nepiekrita uzreiz. Pagāja vairāki mēneši. Ik pa laikam atgādināju par neizstāstītajiem notikumiem. Šai tēmai veltītie teikumi mūsu retajās sarunās kļuva arvien garāki, tomēr dzejnieks arvien bažījās. Nebūšot interesanti: nu kā tā — ņems un vienkārši stāstīs. Kāpēc lai to darītu – tā pēkšņi?
Un tad pirmoreiz tikāmies, lai runātu jau par grāmatu kā topošu realitāti. Pamazām ritinājām problēmu kamolu vaļā: gan par pašas grāmatas nepieciešamību, gan par žanru, gan par nosaukumu, gan par stāstītā faktoloģisko precizēšanu un vizuālā ilustratīvā materiāla koncentrēšanu ap tekstu. Par to, kā saglabāt noskaņu, vienlaikus paturot dzīvas komunikācijas spraigumu. Par to, kā grāmatā atklāt brīnuma un neticamības reālo un vienlaicīgo līdzās esamību. Dzejnieka piedāvāto ideju, pavērsienu, pārsteigumu vektori mijās ar iešanu pa apli, līdz zāle nograuzta līdz zemei, miets izrauts un atrastas jaunas ganības. Nevēlēšanos rakņāties faktūrā (tas ir, mapēs, albumos vai piezīmju grāmatiņās), lai konkretizētu kādu vietu, gadu vai personāžu, piepeši nomainīja precīzas norādes, kur meklējams nepieciešamais.
Paralēli stundām runājām pie ieslēgta diktofona. Teksti bija jau gatavi. Teksti bija tik gatavi, it kā to vien būtu gaidījuši, kad tiks laukā. Tie līdz šim bija ieritinājušies kā granātābola vai kā magones sēkliņas vienā lielā kosmosā un nu mirdzēja, sanēja un dzīvoja savu apaļu dzīvi jaunā brīvībā. Tas bija viens no lielākajiem šīs grāmatas brīnumiem un apstiprināja grāmatā pausto par Imanta Ziedoņa un viņa līdzgaitnieku kopto “absurdālo” sarunu stilu. Vislabāk to izjūt, kad klausās diktofona ierakstu: teikumi ir gari, ar kāpjošu intonāciju beigās, un katrs teikums tādējādi uzķer nākamo teikumu. Likās neiespējami noķert teikuma beigas, neiespējami tās parādīt ar interpunkcijas zīmju palīdzību. Neiespējami piesiet pie papīra intonāciju. Iestājās panika, ka rakstītajam burtam nav balss. Balss ir dzejniekam. Kā lai rakstītā tekstā saglabā balsi – vai ar runas stilistikas saglabāšanu? Vai ar vienas acs piemiegšanu, sastopot šķietamu valodas nepareizību (ak, cik tās reizēm ir izteiksmīgas!)?

Aicinājums un izaicinājums pasaulei

Teksti nāca viegli, kompakti un ... apaļi. It kā tādi tur būtu bijuši jau visu laiku, nevis taptu manā klātbūtnē. Dīvains bija šo tekstu raksturs: tie bija tik sevī pabeigti (rakstnieka māksla!), ka bija neiespējami tiem apkārt radīt kaut kādu spraigu dialoga vidi, kādu dzejnieks būtu vēlējies, lai grāmata nebūtu kanoniski stīva. Toties paši teksti sekoja cits citam kaut kādā iekšējās loģikas secībā – ne tematiski, ne ģeogrāfiski, ne laikā nesakārtoti, tomēr likumsakarīgi, un veidoja paši savu dialogu, kurš noraidīja jebkādas pūles radīt vēl citu dialogu. Visiem citiem dialogiem bija jāpaliek tikai kā videi. Kā fonam. Kā atslodzei, kuras laikā sagatavoties nākamajam brīnumam.
Sākumā likās, ka stāsti ir jāsakārto kaut kādā noteiktā secībā, taču katrs mēģinājums mainīt dabiskā stāstījuma plūdumu beidzās ar sajūtu, ka tas izjauks kaut kādu organisku kārtību, ka tā būs varmācība. Šīs grāmatas kompozīcija nebija veidojama racionāli. Toties racionāli bija nepieciešams komentēt dažkārt tikai piesauktos notikumus, personas, reminiscences, mājienus.

Altajā 1963.gadā	Tadžikijā 1971.gadā Foto: Gunārs Janaitis