• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mērķis - Eiropas līmeņa dzīve Daugavpilī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.02.2005., Nr. 31 https://www.vestnesis.lv/ta/id/102192

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valodu kontakti un mijiedarbība

Vēl šajā numurā

23.02.2005., Nr. 31

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mērķis – Eiropas līmeņa dzīve Daugavpilī

Daugavpilī, otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, šīs pašvaldības pilnvaru laikā piedzīvots gan saimniecisks kritums, gan stāvokļa stabilizēšanās un atbrīvošanās no parādu nastas. Šo procesu iezīmējusi trīs domes priekšsēdētāju nomainīšanās. Līdz ar to RITAI STRODEI, pašreizējai pašvaldības vadītājai, kas amatā stājās 2003. gada septembrī, municipalitātes galvas statusā iznācis pavadīt īsāku laiku nekā jebkuram no citiem Latvijas lielāko pilsētu vadītājiem.

STRODE.PNG (96600 bytes)
Rita Strode: “Lielākais sasniegums ir pilsētas ekonomiskā stabilitāte. Esam strādājuši arī tālredzīgi, ir izveidots labs pamats nākamās domes darbam. Neizdevās līdz galam atrisināt siltumtīklu problēmu.”
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kādas problēmas radīja pašvaldības vadītāju nenoturību?

– Iepriekšējā dome, kuras priekšgalā bija Rihards Eigims, neprata skaitīt naudu. Iekūlāmies lielos parādos, paņēmām ļoti daudz kredītu, nedomājot, kā spēsim tos atmaksāt. Rezultātā deputāti izbalsoja Rihardu Eigimu un viņa vietā ievēlēja Imantu Šķinču, ļoti jauku jaunu cilvēku, skolas direktoru. Taču viņam nebija pieredzes šādā darbā. Mani ievēlēja par domes priekšsēdētāja vietnieci, bet strādāt bija grūti, nevarēju vienlaikus pildīt gan priekšsēdētāja, gan vietnieces pienākumus. Tad I.Šķinčs no amata atteicās, un viņa pienākumus uzņēmos es.

– Tātad pašvaldības vadītāju mainībai bijuši saimnieciski, nevis politiski motīvi?

– Jā, tikai ekonomiski.

– Kā risinājušās pilsētas parādu problēmas jūsu darbības laikā?

– Lai samaksātu parādus, nācās paņemt kārtējo kredītu, 3,5 miljonus latu. Citādi jebkura firma būtu varējusi iesūdzēt pilsētu tiesā, un to mēs negribējām pieļaut. Paņēmuši kredītus, samaksājām visus parādus. Nokārtojām arī radušās problēmas ar “Latvijas gāzi”, kuru dēļ pirmo reizi pilsētas vēsturē mums nācās pavadīt vasaru bez karstā ūdens. Tagad tas viss ir aiz muguras. 2003. un 2004. gadā centāmies netaisīt jaunus parādus, un tas arī izdevās.

– 2005. gada budžets Daugavpilī tika plānots nedaudz mazāks nekā iepriekšējā gada faktiskā budžeta izpilde. Kāpēc?

– Faktiskā budžeta izpilde atkal noteikti būs lielāka, vismaz par vienu miljonu latu. Plānoju, ka ienākuma nodoklis un citi ieņēmumi noteikti palielināsies, taču esam ļoti piesardzīgi. Var jau saplānot lielus ienākuma nodokļus, bet ja nu pēkšņi kaut kas neizdosies? Esam apsolījuši vienai vai otrai struktūrvienībai realizēt kādu programmu,– un ja nu to nevaram? Uzskatu, ka labāk prognozēs būt piesardzīgiem. Tāda ir mana un arī manu kolēģu nostādne.

– Kādas bijušas domes pozīcijas un opozīcijas spējas saskaņot viedokļus pilsētai svarīgos jautājumos? Vai ir fiksētas vienošanās par kopējām prioritātēm?

– Jā. Prioritāte mums ir viena – stabila ekonomiskā situācija pilsētā. Diemžēl pusotra gada laikā neko citu arī nevarējām deklarēt, vajadzēja stabilizēties. Jo Daugavpils nekad nav bijusi tādā finansiālā bedrē kā 2003. gada sākumā. Taču attīstījāmies arī – skolas remontējām, sākām būvēt sporta objektus, modernizējām siltumtīklus un ūdensvadus.

– Kā jums sekmējusies ES līdzekļu un investīciju piesaistīšana pilsētas attīstībai?

– Nesen parakstījām līgumu par ļoti lielu projektu īstenošanu, par 24 miljoniem eiru – ūdens tīklu modernizēšanu. Pirmais posms 16 miljonu eiru vērtībā bija urbumu veikšana; pašlaik dzeram nevis Daugavas, bet artēzisko ūdeni. Esam sakārtojuši attīrīšanas sistēmas, gan ne līdz galam. Tagad mainīsim ūdensvadu tīklus, pilsētai šis projekts ir ļoti svarīgs. Otrs ir siltumtīklu projekts, kuru tuvākajā laikā gatavojamies parakstīt, patlaban strādājam pie ES līdzekļu piesaistes. Savukārt valsts līdzekļus esam saņēmuši gada beigās budžeta grozījumos. Šo summu – vairāk nekā miljonu latu – jau iztērējām, pabeidzām infekcijas slimnīcu, izremontējām trīs skolas, atlikušie līdzekļi aizgāja sīkākām lietām.

– Kā veicas ar investīciju piesaisti?

– Pie tā es strādāju gandrīz katru dienu. Lielākais investors ir Lokomotīvju remonta rūpnīcai, kurš parādījās pagājušā gadā – Krievijas kompānija “Severstaļ”. Gandrīz bankrotēja mūsu elektroinstrumentu rūpnīca “Dauer”, kurai piesaistījām Krievijas kompāniju “Interskul”, kas to nopirka. Savas ražotnes paplašina kompānija “Zinglera mašīnbūve”, vācu uzņēmums, un “Axon Cable”, franču uzņēmums. Esam atvērti jebkuram investoram.

– Ko esat darījuši, lai saglabātu un attīstītu Daugavpilī jau tradicionālo rūpniecību?

– Joprojām esam rūpniecības pilsēta. Izņemot ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, visas pārējās agrāk izveidotās ir saglabājušās. Taču arī ķīmiskās šķiedras rūpnīcas teritorijā tagad darbojas kādas desmit cita veida ražotnes, darbojas divas franču, norvēģu un krievu kompānijas. Varbūt pat labāk, ja ienāk mazākas ražotnes: kad bankrotēja ķīmiskā rūpnīca, darbu zaudēja 3000 cilvēku, un tā pilsētai bija traģēdija. Ja bankrotē mazāks uzņēmums, tas nav tik briesmīgi. Tāpēc mēs par katru cenu negribam, lai pilsētā būtu tikai lielas rūpnīcas. Tirgus paliek tirgus, viss var notikt.

– Kas ir darīts mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstībai?

– Šis sektors attīstās diezgan strauji, mēs to veicinām. Ja kāds biznesmenis grib atvērt uzņēmumu, kurā ir vismaz 30 darba vietas, tas tiek atbrīvots no īpašuma un zemes nodokļa līdz 90% apmērā, kamēr bizness stabilizējas. Ja jaunajam uzņēmumam ir grūtības ar apgaismojumu vai pievedceļiem, pilsēta palīdz to sakārtot. Esam ieinteresēti, lai cilvēki strādātu un saņemtu algas, nevis maksāt viņiem pabalstus no budžeta. Šogad ieplānojām izlietot vairāk nekā 20 tūkstošus latu, lai industriālajā zonā izremontētu servitūta ceļus un sakārtotu apgaismojumu.

– Vai lielo uzņēmumu stāvoklis šobrīd ir stabils?

– Neteikšu, ka visi uzņēmumi ir stabili. Savukārt, kamēr nav izsludināts bankrots, nedrīkstu teikt, ka uzņēmuma stāvoklis ir kritisks. Zinu, ka dažu uzņēmumu īpašnieki dara visu, lai izkļūtu no grūtībām.

– Februārī iedzīvotāju izvērtēšanai bija iecerēts nodot Daugavpils attīstības programmas sadaļu ar rīcības programmu un teritorijas plānojumu turpmākajiem septiņiem gadiem. Vai apspriešana notiek, kādas būs prioritātes?

– Apspriešana notiks februāra pēdējā nedēļā. Tai labi jāsagatavojas. Deputāti iepazinās ar speciālistu viedokļiem un nolēma, ka viss vēl nav pietiekami labi izstrādāts. Prioritātes – cilvēkiem pieejama, laba vide dzīvošanai, labs transports, iespēja būvēt privātmājas, tā atrisinot dzīvokļu problēmu. Gribam sakārtot atpūtas vidi. Pilsētā būs četri rajoni ražošanas attīstībai. Vēsturiskais centrs netiks mainīts.

– Ir tomēr izskanējuši kritiski viedokļi par jaunajiem objektiem centrā.

– Strīdīgi tika vērtēts lielveikals “Rimi”, to uzbūvēja kopā ar viesnīcu kompleksu. Tomēr tagad cilvēki nevar iedomāties, kā bez šī kompleksa varētu iztikt.

– Vērtējot pilsētas attīstības programmu turpmākajiem 25 gadiem, iedzīvotāji par galveno problēmu uzskata nabadzību, bezdarbu, arī migrāciju un slikto demogrāfisko situāciju. Kā risināsit šīs problēmas?

– Gan demogrāfiskā situācija, gan migrācija pie mums ir tāda pati kā visā Latvijā. Tā uzlabosies tad, kad pieaugs ekonomiskā labklājība laukos. Runājot par nabadzību, – Daugavpils Latgalē ir visbagātākā pilsēta, pie mums brauc strādāt no apkārtējiem rajoniem, te iespēju vairāk. Vidējā alga mums nav tik liela kā Kurzemē, toties bezdarbnieku skaits Daugavpilī ir mazāks nekā, piemēram, Liepājā.
Ir arī tāda paradoksāla lieta: no vienas puses, pie mums bezdarbs ir 10,4%, no otras – pilsētā ir vairāk nekā 350 darba vakanču. Uzņēmumu vadītāji sūdzas par kvalificētu kadru trūkumu, sevišķi pietrūkst inženiertehnisko darbinieku. Kad pilsētā nodibināja investoru klubu, pirmais tajā apspriestais jautājums bija par darbaspēku. Trūkst arī vidējā posma darbinieku, menedžeru. Uzņēmēji ir gatavi finansēt viņu apmācību vietējās mācību iestādēs. Savukārt es ar uzņēmējiem runāju ne tik daudz par darba vietām kā par atalgojumu – maksājiet darbiniekam tik lielu algu, lai viņš spēj uzturēt savu ģimeni vidējā Eiropas līmenī. Jūs teiksit, ka esmu sapņotāja? Bet vajag izvirzīt augstus mērķus.

– Kāds stāvoklis ir pilsētas dzīvojamajā fondā?

– Sarežģīts. Pēdējo dzīvojamo māju pie mums uzbūvēja pirms 16 gadiem. Esam nākamā pilsēta pēc Rīgas, kur lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo denacionalizētās mājās. Dzīvokļu rindā ir ap 700 cilvēku. Aug arī dzīvokļu tirgus cenas. Ir jābūvē sociālās mājas. Padomju laikā celtajām blokmājām paredzētais lietošanas laiks ir 50 gadu, daļa jau sasniegusi 25 gadu vecumu, un tajās dzīvo 75% iedzīvotāju. Ko pēc laika likt vietā – tā ir problēma, kurai vēl neesam ķērušies klāt. Bail pat iedomāties. Par Hruščova laika ķieģeļu mājām speciālisti saka, ka tās vēl kalpos 50 gadus. Taču privātās firmas atsāk dzīvojamo māju būvniecību, ģimenes būvē sev privātmājas. Skaistā rajonā pie Daugavas iedalījām zemi 120 māju celšanai, dodot priekšroku jaunām ģimenēm.

– Īsi pēc stāšanās pilsētas vadītājas amatā jūs asi kritizējāt pašvaldības uzņēmumu vadību par iniciatīvas trūkumu un nespēju izmantot ES fondu līdzekļus, par attīstības projektu trūkumu. Ko ir izdevies panākt?

– Tie, kas negribēja strādāt atbilstoši šīm prasībām, vairs arī nestrādā. Taču tādu nav daudz. Tagad pašvaldības institūcijas strādā kopā ar mūsu attīstības nodaļu, lietas ir sakustējušās. Ik nedēļu izskatām kādu projektu.

– Daugavpils atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā. Kā sokas to izmantot pilsētas attīstības labā?

– Tas ir mūsu trumpis. Daugavpils ir lielākais dzelzceļa mezgls Latvijā, te ir lielas muitas noliktavas, un šajā jomā attīstība turpinās. Pilsētā ierodas arī caurbraucēji ārzemnieki, kas pie mums ņem konsultantus un dodas tālāk uz Baltkrieviju un Krieviju. Taču izjūtam katastrofālu viesnīcu trūkumu.

– Kā Daugavpilī noris naturalizācijas un sabiedrības integrācijas procesi?

– Domāju, ka pietiekami aktīvi. Mūsu pilsētā 76 procenti iedzīvotāju ir pilsoņi, Rīgā šis procents ir mazāks. Daudzi Daugavpils krievi un poļi dzīvo šeit kopš seniem laikiem, lielākā daļa no viņiem ir pilsoņi. Naturalizācijas temps, sevišķi iesaistoties jauniešiem, pieauga pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Ar valsts valodas mācīšanu tikām galā bez valsts palīdzības, ieguldījām pašvaldības naudu papildstundām latviešu valodā, to mācījām jau bērnudārzos, aicinājām latviešu valodas skolotājus uz Daugavpili un devām viņiem dzīvokļus, pirmie runājām par bilingvālo apmācību. Šis process arī notiek mierīgāk nekā Rīgā. Mūsu Izglītības pārvalde konsultējas ar vecākiem, skolotājiem, bērniem, un viņi paši izlemj, kurus priekšmetus kādā valodā mācīsies. Vēl labāk – vairākās skolās dažus priekšmetus māca angļu un franču valodā.

– Lūdzu, raksturojiet savus lielākos sasniegumus un arī neveiksmes pašvaldības vadītājas darbā!

– Lielākais sasniegums ir pilsētas ekonomiskā stabilitāte. Esam arī strādājuši tālredzīgi, ir izveidots labs pamats nākamās domes darbam – gan finansiāla, gan projektu, gan kadru bāze. Neizdevās līdz galam atrisināt siltumtīklu problēmu. Dārdzības dēļ to būs grūti izdarīt bez investoru palīdzības. Principā ir iespējams būtiski samazināt daugavpiliešu komunālo maksājumu apmēru, bet tas prasīs laiku.

– Pašlaik Daugavpilī daudzi no pašvaldības cer sagaidīt bezmaksas sabiedrisko transportu.

– Tā ir populistiska ideja. Atcelt braukšanas maksu pensionāriem – ceturtajai daļai pilsētas iedzīvotāju – nav iespējams. Taču jau tagad pilsētas transportā puscenu maksā tie, kuru pensijas mazākas par 80 latiem.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!