Bet šie pētījumi aizsākās tieši tai laikā, kad plašo Padomju Savienību pārstaigāja deklaratīvā tēze: komunisms ir visas valsts elektrifikācija plus ķimizācija. Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtā par komunismu gan nemēdza daudz spriedelēt: tas, kā bijis, tā arī palika tam paredzētajā vietā – “pie horizonta”, tātad – nesasniedzams. Būtiskāk bija plašajā pētījumu spektrā atrast savu nišu un tajā sasniegt maksimālo rezultātu. Vieni iekļāvās “slēgtajos” pētījumos, un augstu izplatījumā – vienā no kosmosa kuģiem, izmantojot institūta pētnieku Arnolda Alkšņa un Ulda Stirnas radīto riporu, bezsvara apstākļos tapa jaukais lācēns, Maskavas olimpisko spēļu simbols. Citi, arī Imanta Kaimiņa vadītā laboratorija, izvēlējās jomu, kas saistīta ar cilvēku veselību. Lai gan nebūtu pareizi teikt – izvēlējās. Drīzāk tā pati pieklauvēja pie... zinātnieka kājām.

Izgudrošana kā narkotika

Nelaime, kā zināms, nenāk brēkdama. Pirms vairākiem gadu desmitiem tā klusu pielavījās Imantam Kaimiņam. Apdegums bija smags un ļoti sāpīgs. Bez ārstu palīdzības nevarēja iztikt. Palīdzēt viņi – gods un slava – palīdzēja, taču, kad saites ņēma nost, apsaitējums lobījās nost ar visu kreveli. Ar vienu vārdu sakot – kliedzošas nepatikšanas. Bet, tā kā zinātniekam izgudrošana jau bija kļuvusi par tādu kā narkotiku, padoms ilgi nebija jāmeklē: jāmēģina izveidot tādu ziedi, kas pēc neilga laiciņa uz brūces veidotu higiēnisku, gaisu caurlaidošu un ādai līdzīgu plāksteri. Tā institūta biokompozītu laboratorijā sākās eksperimenti ar dabas lielmolekulārajiem savienojumiem un bioloģiski aktīviem komponentiem, līdz tapa cerētais – plāksterziede rimezīvs. Un, kad 1986.gadā rūgtā stepes vērmele Černobiļa pāri pasaulei izmeta savu radiācijas starojumu un atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanai tika sūtīti tūkstoši cilvēku, šis brūču un apdegumu ārstēšanas līdzeklis bija neaizvietojams. Tas pats – pēc diviem gadiem zemestrīces izpostītajā Armēnijā.
Taču par Armēnijas zemestrīci un Ļeņinakanu Imantam Kaimiņam jau cits stāsts. Visa pilsēta un arī atbraukušie palīgi mitinājās teltīs, jo māju vietā melnēja drupu kaudzes. Teltis pluinīja vējš, naktīs temperatūra zemāka par mīnus desmit. Uz saaukstēšanos nebija ilgi jāgaida. Daudzi mocījās ar iesnām. Ārsti piedāvāja Francijā ražotu aerosolu. Iepūt to, un elpošana caur degunu atjaunojas dažu sekunžu laikā. Taču, cik ātri eiforija atnāk, tikpat ātri aiziet: tiklīdz deguns nav saņēmis kārtējo aerosola devu, tā iesnas moka vēl trakāk. Diagnoze – aerosola atkarība. Un piedevām vēl pazūd oža. Tad – bronhīts, plaušu karsonis un slimnīca. Atkal jākļūst par izmēģinājuma trusīti un jādomā, kā pašam sev palīdzēt. Top deguna higiēnas eļļa lorozols un propolisa ziede ar ēteriskajām eļļām – lorozīvs.
Tieksme meklēt un atrast jaunu ir ikvienā cilvēkā, tikai katram tā izpaužas citādi: viens rada vēl nebijušu skaņdarbu, cits – grāmatu, trešais izplatījumā atklāj jaunu zvaigzni vai tepat, uz zemes – jaunu preparātu. Imants Kaimiņš izstrādājis gandrīz simt dažādu medicīnas un kosmētikas līdzekļu. Ražoti tiek apmēram divdesmit – hondra, masāžai domāta ziede ar propolisu un minerālsāļiem, kas palīdz pret locītavu sāpēm, sasitumiem un sastiepumiem, kā arī tad, ja rokas tirpst; ādas kopšanai un saules apdegumu gadījumiem – propolisa ziede ar mumiju; ēterisko eļļu maisījums amors – dažas piles siltā vannā, un āda kļūst maiga un aromātiska… Neba visus preparātus uzskaitīsi.

Solis pagātnē un nākotnē

Sensenos laikos, kad Imants Kaimiņš, kā pats smej, “tikai sāka grauzt zinātnes granītu”, – notika starpgadījums, kam bija ļoti tālejošas sekas. Puisis, pat par jauno speciālistu vēl īsti netapis, sāka interesēties par mazpazīstamu lielmolekulāro savienojumu, ko iegūst no vēzīšu čaulām, – par hitozānu. Bet Koksnes ķīmijas institūta galvenos pētījumu virzienus skaidri noteic pats institūta nosaukums: koksne tās visdažādākajās modifikācijās un tas, kas koksnes pārstrādes rezultātā iegūstams. Ikvienam skaidrs, ka vēži pagaidām vēl kokos neaug. Līdz ar to – neatbilst pētījumu profilam. Tad nu Imants darba vadītājam paziņo, ka gribot pētīt hitozānu, lai uzlabotu celulozes īpašības. Pateikts strīda karstumā, taču izrādās – gandrīz vai pravietiski. Lai ilgi nebūtu jāmaldās ķīmisko formulu labirintos, var rezumēt īsi: gan papīrs, gan marle sastāv no celulozes, tikai viens izstrādājums tapis no kokvilnas, otrs – no koka. Cauri marles saitei mikrobi bez pūlēm tiek iekšā brūcē, savukārt papīrs ir blīvāks, taču – līdzko saslapina, izšķīst. Lai to novērstu – lai papīrs kļūtu mikrobu necaurlaidīgs un ūdensizturīgs, tam pievieno hitozānu. Tā institūtā tapa pārsienamais materiāls rigrils, kopā ar rimezīvu lietots gan Černobiļā un Armēnijā, gan ārstējot albāņu bēgļus Dienvidslāvijā un, protams, iecienīts arī tepat, Latvijā.
Taču ar to hitozāna epopeja tikai sākas. Izrādās – tā izmantošanas iespējas ir necerēti daudzveidīgas. Lai gan hitozānam ir rūgtena garša un par īpašu delikatesi to neviens nenosauks, tomēr, pievienots kaut vai “Gotiņām”, tas pat kārumniekam iet pie sirds. Turklāt hitozāns ļoti labi absorbē taukus. Līdz ar to gardēži, treknu, ar kalorijām bagātu ēdienu baudīdami, hitozāna ziņā var atstāt rūpes, lai tauki tiktu izvadīti no organisma un pie viena asinīs samazinātos holesterīna līmenis. Hitozāns nav draugos arī ar toksīniem – smagajiem metāliem. Arī no tiem organisms tiek atbrīvots. Vēl zinātnieki prognozē, ka hitozāns var līdzēt arī kuņģa čūlas gadījumā un vairākās citās kaitēs.
Par Latvijas zinātnieku pētījumiem interesējas Eiropas Savienības valstis. Pirms trim gadiem sākās kopprojekts par hitozāna izmantošanu pārtikā. Šādai pastiprinātai interesei ir divi iemesli. Viens visnotaļ pragmatisks – saimnieciskais. Dienvidzemes, zvejojot un izmantojot pārtikā krabjus un krevetes, gandrīz vai slīkst atlieku kalnos, kas paliek pēc mazo ūdensdzīvnieciņu pārstrādes: ik gadu atkritumos aiziet tūkstošiem tonnu čaulu.
Otrs iemesls saistīts ar rūpēm par cilvēku veselību. Kaut gan bieži kā aksioma tiek citēts teiciens: kas der pret daudzām kaitēm, tas īsti neder ne pret vienu, tomēr Imanta Kaimiņa domubiedri uzskata, ka dzīvās šūnas darbības principi ir vieni un tie paši neatkarīgi no tā, kur ir šūnas mājvieta – vai nu rokas ādā, kuņģa sieniņā, deguna gļotādā, vai kur citur. Tāpēc arī sākās daudzprofila eksperimenti, un gandarījumu deva pozitīvas atsauksmes. Taču laiks iet, un trīs gadus ilgais sadarbības līgums ar Spāniju, Lielbritāniju un citām Eiropas Savienības valstīm beidzas. Tā kā pagaidām “Medicamina” zinātnieki no Latvijas uzņēmējiem kopdarbības piedāvājumus nav saņēmuši, visas kārtis tagad ir citu valstu speciālistu rokās: iespējams, ka mūsu idejas par realitāti vispirms kļūs tur.
Bet pētījumi par hitozānu joprojām nerimst arī biokompozītu laboratorijā. Un šķiet, ka “Medicamina” zinātniekiem ir pienācis laiks kārtējo reizi saukt: “heurēka!”, jo ir radītas un izmēģinātas jauna preparāta – hitopola – eksperimentālās partijas. Arī hitopola sastāvā ir tikai dabas vielas – vispirms jau no vēzīšu čaulām iegūtais hitozāns, tad augu ēteriskās eļļas, propoliss, Austrālijas tējaskoka eļļa, mumijs, skuju karotīnpasta un citas sastāvdaļas.
Imants Kaimiņš savu jaunāko preparātu dēvē par vienā tūbiņā ievietojamu universālas aptiekas komplektu. Atzinīgi to jau novērtējuši otorinolaringologi un tie mediķi, kuru pacientiem diabētiķiem pastāvīgas raizes sagādā asiņojošas un grūti dzīstošas brūces. Tagad hitopols iziet “kaujas kristības” – to Latvijas karavīru vajadzībām pasūtījusi Aizsardzības ministrija. Uz šīm tūbiņām vēl būs vecā adrese. Tomēr zinātnieki domās jau redz savus jaunos darbus un gaišo Gaismas ielas perspektīvu.