Nelaimīgo zemes zīmogs

Pašnāvību skaits pēdējās desmitgadēs Latvijā vienmēr bijis augsts. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem pašrocīgi izdzēsto likteņu katru gadu nav bijis mazāk par sešiem simtiem. 21.gadsimts nav nesis pozitīvu pavērsienu. Nelaimīgo zemes zīmogs nav dzēsts. Lai gan pēdējos gados iezīmējas tendence pašnāvību skaitam nedaudz sarukt, Latvija joprojām ir pirmajā valstu piecniekā ar vislielāko pašnāvību rādītāju pasaulē, liecina Pasaules veselības organizācijas (PVO) datu bāze. Eiropā esam otrajā vietā aiz Lietuvas, stāsta PVO pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne.
Vērtējot pašmāju mērogā, mirstība no suicīda ieņem piekto vietu starp visiem mirstības cēloņiem. Ārējo nāves cēloņu kategorijā tas pārspēj visus pārējos, piemēram, avārijās bojāgājušo skaitu aptuveni pusotru reizi.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kas sociālekonomiskajā aspektā vērtējami kā juku laiki, situācija kļuva katastrofāla. Tas, kas notika Latvijā, Eiropā vēl nebija pieredzēts. Skaitļi daiļrunīgi iezīmē nelaimes mērogu: 1991.gadā 759 Latvijas iedzīvotāji izdarījuši pašnāvības, 1992.gadā – 919, 1993.gadā – 1100 (!), 1994.gadā – 1024, 1995.gadā – 918, 1997.gadā – 886. Vairums pašnāvnieku – vīrieši. Daudziem tolaik zuda darbs, ienākumi un, visbeidzot, cerība, ka iespējamas pārmaiņas... Alkohols nelaimes vēl tikai pastiprināja. No 1990.gada pašnāvības izdarījuši vairāk nekā 12 000 cilvēku. Pašnāvības mēģinājumu skaits lēšams desmitos tūkstošu.

Latvijas nelaimes brāļi

Augstais pašnāvības gadījumu līmenis bijušā sociālisma bloka valstīs daļēji izskaidrojams ar sociālajām jukām, kuras izraisīja pāreja no plānveida ekonomikas ar stabilām darbavietām uz tirgus ekonomiku, daļēji arī ar senākām vēsturiskām tendencēm. Situāciju vēl pasliktina izplatītais alkoholisms, kurš bieži kļūst par depresijas cēloni. Tā pērn, 10.septembrī, atzīmējot Starptautisko pašnāvību novēršanas dienu, norādīja PVO eksperti.
Vēl traģiskākā situācijā nekā Latvija ir Lietuva, kur, kā aplēsuši eksperti, 2000.gadā 44 cilvēki no 100 000 izdarīja pašnāvību, Krievija un Baltkrievija ar attiecīgi 39 un 35 pašnāvniekiem uz minēto iedzīvotāju skaitu. Tad seko Ukraina, Igaunija un Ungārija. Salīdzinājumam – Anglijā gadsimtu mijā pašnāvības vidēji izdarīja septiņi astoņi cilvēki uz 100 000 iedzīvotājiem, Vācijā – četrpadsmit, Zviedrijā un Dānijā aptuveni tikpat.
Skaitliskā izteiksmē visvairāk suicīda gadījumu šā gadsimta sākumā bija Ķīnā, kur no savas rokas visbiežāk mirst sievietes, tālāk seko Indija un Krievija.
Pēc PVO aplēsēm, ik pēc četrdesmit sekundēm tiek izdarīta pašnāvība, un gadā sev dzīvību atņem gandrīz viens miljons cilvēku.

Neatbildētais “kādēļ”

Arī 21.gadsimtā Latvijā visvairāk pašnāvību izdara vīrieši. Izteiktākā vecuma grupa abiem dzimumiem ir no 20 līdz 45 gadiem. Speciālistu novērojumi liecina, ka stiprā dzimuma pārstāvjus aiziet no dzīves parasti pamudina sociālekonomiski faktori, bet sievietēm motīvi vairāk saistīti ar attiecību problēmām. Savukārt pusaudžiem un jauniešiem – problēmas ar līdzaudžiem, konkrēti klasesbiedriem, un ģimenē. Ir atsevišķi gadījumi, kad motīvs saistīts ar romantiskiem iemesliem. Minētie iemesli tikai virspusēji ieskicē individuālās traģēdijas.
Līdz četrpadsmit gadu vecumam 2000.gadā reģistrētas piecas pašnāvības, turpmākajos pāris gados – ik gadu trīs. Zīmīgi, ka visi bijuši zēni, izņemot vienu meiteni 2000.gadā. Vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem dzīvību sev ik gadu atņem gandrīz divdesmit jauniešu. Vairums ir puiši.
No dzīves šķiras arī ļoti cienījama vecuma sirmgalvji. Ik gadu aizsaulē labprātīgi aiziet viens vai vairāki vecumā virs astoņdesmit gadiem. Viņus parasti salauž vientulība.
Ārzemju pētījumi liecina, ka retāk sev dzīvību atņem tie vecie ļaudis, kuriem ir mājdzīvnieks. Vientulība arī pārtikušajās zemēs ir problēma.

Balansēšana pie bezdibeņa malas

Par pašnāvības mēģinājumiem pēdējos gados uzskaiti veic Psihiatrijas centrs, kas tagad pārtapis Garīgās veselības valsts aģentūrā. Statistika ir nepilnīga, proti, izgaismojas tikai tie gadījumi, kas nonākuši psihiatrisko dienestu redzeslokā. Pēc aģentūras speciālistes suicīda izpētes jautājumos Ilzes Gerhardes skaidrojuma, oficiālie dati liecina: pašnāvību mēģinājumu ir aptuveni tikpat, cik pašnāvību – pēdējos gados virs septiņsimt. Taču speciāliste lēš, ka reāli to ir sešas līdz astoņas reizes (!) vairāk.
Par ļoti daudziem gadījumiem nav informācijas tādēļ, ka, piemēram, tuvinieki, ja cilvēka stāvoklis pēc pašnāvības mēģinājuma nav kritisks, par to neziņo neatliekamajai medicīniskai palīdzībai. Ja arī no savas rokas cietušais pēc tam vēršas pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, tas, gribēdams viņu “pasargāt”, bieži notikušo neuzrāda medicīniskajā dokumentācijā. Tā ka nezināmo traģēdiju skaits jaušams tikai aptuveni. “Mums nav pieejami faktiski nekādi datu par Latgales reģionu,” saka I.Gerharde.
Vispilnīgākā informācija pieejama par Rīgu. To analīze savā ziņā pauž par tendencēm Latvijā kopumā. Hospitalizēto pacientu skaits pēc pašnāvības mēģinājumiem Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā pieaudzis par 45 procentiem. Un atkal vairāk vīriešu nekā sieviešu, kas ir samērā unikāls fenomens Eiropā, kur pašnāvību mēģinājumu biežums sievietēm ir augstāks. Kritiskākā vecuma grupa – 20 līdz 35 gadi. Atkārtotie pašnāvības mēģinājumi novēroti piektajai daļai pacientu. Vērojama letālo metožu nomaiņa ar mazāk letālām. Tas, kā uzskata Garīgās veselības valsts aģentūra, liecina, ka pieaug to pašnāvības mēģinājumu skaits, kurus varētu nosaukt par sava veida “saucienu pēc palīdzības”. Speciālistu skatījumā tas varētu signalizēt par to, ka atsevišķas cilvēku grupas ir īpaši jūtīgas pret krasām sociāli ekonomiskām pārmaiņām sabiedrībā un pašnāvības mēģinājums ir kā drošības vārsts, ar kura palīdzību cilvēks cenšas kaut ko mainīt savā dzīvē.
Satraucoša un bīstama tendence vērojama 15 līdz 19 gadus vecu pacientu grupā, kur pēdējos gados novērots īpaši straujš atkārtoto pašnāvības mēģinājumu pieaugums. Gandrīz 40 procenti jauniešu, kas reiz mēģinājuši izdarīt pašnāvību, cenšas to atkārtot, situācijas nopietnību uzsver PVO pārstāvniecības Latvijā vadītāja. Mūsdienās arī narkomānija ietekmē situāciju uz ļauno pusi.
“Neredzu dzīvei nekādas jēgas. Viss man spēlē uz nerviem. Īsi sakot – negribas vairs dzīvot. Manas rokas ir vienās rētās, ko atstājušas žiletes malas,” tā pirms vairāk nekā desmit gadiem žurnālā “Draugs” rakstīja kāda pusaudze. Viņas problēmas labi iedzīvojušās šodienā. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem depresija iet cieši roku rokā ar pašnāvībām un to mēģinājumiem. Bērnu un pusaudžu vecumā depresija pati par sevi nepāriet, bet palīdzība no ārpuses bieži tā arī netiek sagaidīta.

Atbalsta tīkls vēl stellēs

Stāsta Ilze Gerharde:
– Latvijā nav vienotas sistēmas, lai palīdzētu cilvēkiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību, kur nu vēl stratēģija, lai mazinātu pašnāvību līmeni. Cilvēks, kas mēģina izdarīt pašnāvību, ar savu problēmu tiek pamests novārtā. Pašreizējā situācijā, ja iedzīvotājs izdarījis pašnāvības mēģinājumu un vispār tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, tā viņu aizved uz slimnīcu. Slimnīcā parasti šo pacientu apskata psihiatrs, kuram ļoti daudz darba. Viņš izsaka atzinumu, vai cilvēks ir jāved tālāk uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Rīgā tā dara, ja pacientam ir dziļa depresija, ja viņš pats atzīst, ka atkārtos pašnāvības mēģinājumu, vai arī ja cilvēkam ir psihiski traucējumi, piemēram, šizofrēnija. Savukārt, ja pacients nosolās, ka nekad tā vairs nedarīs, – pēc fiziskā stāvokļa uzlabošanās viņu izraksta. Un tā notiek ļoti bieži. Ar to arī viss apraujas.
Trīs ceturtdaļas (!) pacientu pēc hospitalizācijas Rīgā aiziet savu ceļu, un viņiem netiek palīdzēts. Ceturtdaļa nonāk mūsu slimnīcā. Vairums ir, vienkārši sakot, normālie cilvēki, kuriem ir depresija vai adaptācijas traucējumi. Viņiem pieejamas psihologu konsultācijas. Tas, ka pašnāvības mēģina izdarīt tikai cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, ir mīts.

– Lielākā daļa ir tā sauktie normālie cilvēki. Aptuveni 60 – 70 procenti ar depresīviem vai adaptācijas traucējumiem. Tātad cilvēki stresa situācijā vai arī ilgstošā nomāktībā. Tas varētu būt jebkurš no mums. Pārējie ir ar psihiskiem traucējumiem.
Tomēr, runājot par pirmajiem, jāteic, ka cilvēki, kas mēģina izdarīt vai izdara pašnāvības, savā ziņā ir jūtīgāki un uzņēmīgāki pret dažādiem notikumiem vai pārdzīvojumiem. Problēmas taču skar daudzus, viens reaģē asāk, otrs tās pārvar vieglāk. Piemēram, ir sievietes, kas nespēj pārdzīvot bērna nāvi, cita līdzīgā situācijā spēj sevī atrast spēkus un dzīvot tālāk.

– Iedīgļi ir. Speciālisti domā, kādai tai jābūt. Apkopojam datus, pētām un analizējam tos. Tie varētu kļūt par pamatu efektīvas palīdzības un nacionālās pašnāvību profilakses jeb prevencijas programmu izstrādē. Ar laiku datu uzskaite kļūs arvien precīzāka. Varēsim ar skaitļiem motivēt valdību vai ministriju risināt šo problēmu.
Kā piemēru varu minēt Zviedriju, kur sistēma noslīpēta. Tur līdzīgi kā pie mums, ja cilvēks nonāk psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ir psihologa konsultācijas. Pēc izrakstīšanas psihologi, psihiatri vai sociālie darbinieki seko līdzi viņa stāvoklim. Ir sociālā atbalsta tīkls. Mums tā trūkst. Trūkst arī valsts ieinteresētības. Man pat grūti izskaidrot – tas ir gan naudas trūkuma, gan neieinteresētības jautājums.
Turklāt mūsu cilvēkiem ir arī liela pretestība – iet pie speciālista, runāt par problēmām... nē, ko par mani padomās! Lai gan tā ir vienīgā palīdzības iespēja. Latvijā ir šie palīdzības devēji – psihologu, psihiatru privātprakses, krīzes centri, bet tie ir izkliedēti, bieži vien bez savstarpējas sadarbības.
Taču ar cilvēku jāstrādā. Speciālists viņam, tēlaini sakot, var iedot makšķeri, ar ko izvilkt zivi, tas ir, iedot līdzekļus, lai cilvēks zinātu, kā nākamās krīzes gadījumā rīkoties. Viņam var parādīt, ka bez pašnāvības ir arī citi rīcības mehānismi un problēmas risināšanas veidi.
Arī tuviniekiem jāmēģina runāt par notikušo pašnāvības mēģinājumu. Klusēšana neko nedod. Biežākā kļūda – izlikšanās, ka nekā nav bijis. Daudziem bail: ja runās, līdzcilvēks sabruks un atkal mēģinās padarīt sev galu. Patiesībā ir gluži otrādi. Runādams un atklādams savas domas, sajūtas, pašnāvnieks mazina iekšējo spriedzi. Mazina bezcerības sajūtu. Pakāpeniski, protams. Runājot mainās domāšana, tā ievirzās pozitīvā gultnē.

– Tajā ir vairāki aspekti. Pirmais ir pašnāvību profilakse. Izglītot sabiedrību, lai mazinātu to cilvēku skaitu, kas nonāk līdz pašnāvības mēģinājuma slieksnim, un palīdzētu apkārtējiem viņus atpazīt. Mācību iestādes būtu nepieciešamas lekcijas par depresijas pazīmju atpazīšanu, emociju regulēšanu, efektīviem problēmu risināšanas veidiem. Īpašas apmācību programmas nepieciešamas ģimenes ārstiem – viņi ir ārkārtīgi noslogoti, arī viņiem nav laika vai vēlēšanās pievērst nopietnāku uzmanību tam, ka pacientam ir depresijas pazīmes vai domas par pašnāvību. Taču ģimenes ārstiem jākļūst par sietu, kas fiksē šos cilvēkus un piedāvā viņiem palīdzību, nosūtot pie speciālista.
Nākamais posms ir krīzes intervence. Proti, sistēma, kas ieslēdzas uzreiz pēc pašnāvības mēģinājuma, lai palīdzētu konkrētajam cilvēkam. Trešais posms – tā sauktā postvencija, atbalsta tīkls kā Zviedrijas piemērā. Tātad sistēmas trīs vaļi – pirms, tagad un pēc.
Latvijā vairāk nodarbojas ar krīzes intervenci. Dzēšam ugunsgrēku. Svarīgāka būtu prevencija. Rezultātus parasti tā dod pēc pieciem desmit gadiem, liecina pasaules pieredze.

– Savā ziņā jā. Valstīs, kurās cilvēkam nodrošināta stabilāka dzīve un lielāks sociālais atbalsts, ātrāk pamana pazīmes un neļauj cilvēkam nonākt līdz pašnāvībai.
Taču tas nenozīmē, ka arī attīstītajās valstīs pašnāvības nav problēma. Iemesli gan ir citi. Raksturīgs dzīves jēgas zudums. Cilvēkiem ir stabils darbs, ienākumi, bet...
Interesanti, ka trešajās pasaules valstīs pašnāvību ir mazāk. Viens no iemesliem – dati nav pilnīgi, otrs – cilvēkiem jācīnās par izdzīvošanu. Kad cīnās par to, par dzīves jēgu vai attiecību problēmām nav laika domāt. Mēs esam starpposmā starp izdzīvošanu un materiālo labklājību. Izrādās, tas ir vissāpīgāk.

Uzziņai:

Pasaules veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne: “ANO saime Latvijā no 14.marta sāks kampaņu pret vardarbību. Trīs galvenie jautājumi – vardarbība pret bērniem, vardarbība pret sievietēm un pašnāvības. Esam apzinājuši partnerus, arī no ministrijām, ko iekļaut kampaņā. Atspoguļosim problēmas nopietnību, rīkosim diskusijas, lūkosim, kā varētu pilnveidot likumdošanu, rīkosim mācības un seminārus tām grupām, kas darbā saskaras ar minētajām problēmām un var ietekmēt to mazināšanu. Būs arī emocionāli vides plakāti, kas, ceru, uzrunās visu sabiedrību.”