Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 10.02.2005.

Piedrujas Daugavas zīme Foto: Vaida Villeruša

33. Piedrujas Daugavas akmens

No daudzajām zīmēm tikai viena likta pašai Daugavai. Tā atrodas Piedrujā, līdz kurai tās tecējums Latvijā nav vairāk par 10 kilometriem.
Patiesības labad gan jāteic, ka tikai puse ir mūsējā – vēl kādu gabalu robeža iet pa upes vidu, kreiso daļu atdodot Baltkrievijai ar pierobežas pilsētu Druju.
Robeža šodien iezīmē kaimiņzemju valstiskumu, taču kopš sendienām upe vienlīdz vajadzīga un izmantojama bijusi abām pusēm. Ar baltkrieviem kari nav vesti, drīzāk abus krastus saistījusi draudzība.
Pat teika par Daugavas rašanos ir gandrīz vai kopēja un ļoti līdzīga. Mums Dievs rakšanas darbos saaicinājis visu dzīvo radību, vien vālodze no darba izvairījusies, savu skaisto, dzelteno krūtežu nosmērēt baidīdamās. Drujā Dievs tāpat darījis, tikai viņpus Daugavas darbā nav piedalījies vanags. Tas tagad, tāpat kā mūsu vālodze, drīkst vien ar rasu un lietus lāsi slāpes veldzēt.
Savas tiesības uz upi pret svešzemniekiem aizstāvējušas tautas abos krastos. Par cīņām un zaudējumiem var lasīt gan senajos rūnu rakstā akmeņos iekaltajos vikingu vēstījumos, gan Daugavas akmeņos iecirstā Baltkrievijas iedzīvotāju kriviču senrakstā.
Lielie akmeņi saspridzināti un saskaldīti, atbrīvojot upi plostošanai un kuģošanai. Pēdējais lielākais zināmais akmens Latvijā, kas pacēlies virs Daugavas ūdeņiem laivu ceļā (apkārtmērs bijis 34,1m, augstums – 3,2m) starp Piedruju un Krāslavu, saspridzināts 1818.gadā. Uz tā bijis drosmi rosinošs senraksts, kura pietuvināts tulkojums būtu: “Lai nebaidās dvēsele mana no mana ienaidnieka, jo stingra ir labā roka Svjatopolka pēctecim Aleksandram.”
Bet ne jau visi lielakmeņi saskaldīti – dižu granīta “oli” izdevās atrast Piedrujas krastā. 1997.gada maijā to apdarināja Vilnis Tirāns un ar Kultūras fonda svētību tajā iekala daudzos vārdus, kādos Daugava dažādās valodās saukta.
Kā lente akmenim apvīts Daugavas vārds, ap to pārējie – gan seno cilšu dotais Dveina, gan lībiskie Vēna un Veina, gan krieviskais Dvina, baltkrievu Zapodņaja Dzvina, gan vāciskie Duna un Dina un poļu Dzvina. Labi padomājot, būtu vēl arī citi mūsu likteņupes vārdi atrodami – kaut vai skandināviskie Tuna, Vina...
Pie pirms astoņiem gadiem liktā akmens Piedrujā ilgi nebija būts. Jāatzīstas, ka 2004.gada agrā pavasarī Lieldienu laikā turpu braucot, bija pat drusku bailes, vai to varēs rast sākotnējā skatā, vai tas tur būs pieņemts un “iedzīvojies”. Apciemotāji iepriekš nebija pieteikti, bet redzētais pārsteidza kā skaista Lieldienu dāvana. Neviena nevietā nomesta papīra gabaliņa, nevienas pērnās lapas, ne vēju izpluinīta sauszariņa. Neviena skrambājuma vai švīkājuma tīri mirdzošajos uzrakstu burtos. Regulāri pļautā zāle kā mauriņš un noslaucīts celiņš. Apkārtne tīra un gaiša kā svētku reizei posts galds. Un ne tas vien – gan lieli, gan mazi piedrujieši liecināja, ka pie akmens viņi sagaida ciemiņus no Baltkrievijas puses, ved pie tā savus viesus. Akmens rotā viņu ciemu. Šeit dziedātās dziesmas skan tālu pāri Daugavai.
Kultūras fonds saka paldies mazajām un lielajām rokām, kas šo vietu padarījušas par vislabāk sakopto un aprūpēto visu Daugavas zīmju starpā.

Vaida Villeruša