Viens bērns liecina par labklājību. Divi? Trešais…

Demogrāfi un sociālās politikas veidotāji jau vairākus gadus diskutē par to, kāpēc Latvijā radās tik dziļa demogrāfiskā krīze, ka, tēlaini runājot, ik gadu izmirst viena vidēji liela pilsēta. Un kāpēc joprojām ir tikai vājas iezīmes, ka šī krīze varētu mazināties, par izbeigšanos vēl nedomājot.

Būt vai nebūt bērnam – tas vairāk ir morāles jautājums Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Diezgan daudzi spriež, ka bērnu audzināšana izmaksā dārgi, ka mūsdienu cilvēkam pirmā prioritāte ir personiskā materiālā labklājība. Tāpēc rodas daudzi priekšlikumi un jau konkrēti lēmumi par materiālu pabalstu ģimenēm ar bērniem – gan vienreizēju, gan regulāru.
Citi savukārt domā, ka ar naudu “uzstimulēts” bērns par labu Latvijas pilsoni neizaugs, bērniem domātie pabalsti, ja tos izmaksā naudā, nereti tiek pārvērsti alkoholā. Mūsdienu jaunieši un vidējā paaudze bieži uzskata, ka bērns ierobežos viņu brīvību, brīvo laiku, mazāk – ģimenes budžetu. Būt vai nebūt bērnam(-iem) vairāk ir tikumu, ieražu, morāles jautājumi, mazāk – finansiāli.

Cik dārgi izmaksā bērns

Statistika pagaidām vairāk vāc datus par dzīves materiālo pusi. Pētījumu statistika par citām dzīves vērtībām vēl ir sākuma stadijā un lielā mērā ir nākotnes jautājums.
Iedzīvotāju mājsaimniecību budžetu pētījuma vienība nav atsevišķs cilvēks, bet mājsaimniecība (atskaitot vieniniekus). Diezin vai būs daudz mājsaimniecību, kur mēģināts ienākumus un izdevumus sadalīt un reģistrēt pa atsevišķiem mājsaimniecības locekļiem. Daudzos gadījumos tas vispār nav iespējams, piemēram, izdevumi par mājokļa uzturēšanu, apsildīšanu, apgaismošanu u.c.
Tādēļ mūsdienu statistika izlīdzas ar attiecību skalu. Pa lielākajai daļai ekspertīzes ceļā nosaka pieaugušu cilvēku (dažreiz pa dzimumiem) un bērnu (dažreiz pa vecuma grupām) patēriņa izdevumu attiecības.
Primitīvākais risinājums ir “cilvēks paliek cilvēks”, pieņemot, ka bērna uzturam jāpatērē tikpat, cik pieaugušā. Tā rodas plaši izplatītie mājsaimniecību budžetu rādītāji ( rīcībā esošais ienākums, patēriņa izdevumi u.c.) vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli gadā, biežāk – vidēji mēnesī.
Taču jau aizpagājušajā gadsimtā daži zinātnieki atzina, ka dažādas dzimuma un vecuma grupas nepatērē vienādi. Tā radās tā sauktās ekvivalences skalas, ar kurām nosaka katras mājsaimniecības nosacīto patērētāju skaitu. Visbiežāk visus patērētājus pārrēķina pieaugušajos. Tādas skalas izmantoja arī Latvijas Republikas laikā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Par tām rakstījām iepriekšējos gados, piemēram, rakstā “Uz labklājības kāpnēm: ģimenes un vieninieki”. (“LV”, 1998.g. 10.decembrī.) Tur norādīti arī pirmavoti.
Pēdējos gados Latvijā bieži lietota vienkārša starptautiskajā praksē izmantota skala. Pirmo pieaugušo mājsaimniecības locekli (tas var būt ģimenes galva, galvenais pelnītājs, bet var būt arī cits) pieņēma par vienu vienību, nākamos pieaugušos – par 0,7 vienībām, bērnus – par 0,5 vienībām. Šādu skalu lietojām iepriekšējos rakstos, piemēram, rakstā “Ģimene un labklājība: izvēloties vienu, nav jāatsakās no citiem”. (“LV”, 2000.g. 10.maijā u.c.)
Pēc pēdējās ekvivalences skalas, ko ieteicis Eiropas Kopienas Statistikas birojs (Eurostat), tiek uzskatīts, ka bērnu patēriņš ir relatīvi mazāks. Pēc šīs skalas pirmo pieaugušo mājsaimniecības locekli pieņem par vienu vienību, katru nākamo – par 0,5 vienībām, bet bērnus līdz 13 gadu vecumam – par 0,3 vienībām. Tātad šajā izpratnē pieaugušā vajadzības sasniedz ar 14 gadu vecumu. Šajā rakstā, lai minēto skalu nodotu lasītāju apspriešanai, aprēķinos izmantota šī skala.
Daļa lasītāju nepiekritīs, ka bērns, sevišķi pusaudzis, patērē tikai trešo daļu no pieaugušā, tāpat kā mēs nepiekrītam, ka patērē tikpat, cik pieaugušais (aprēķins uz “galviņām”). Tādēļ turpmāk kāda mājsaimniecību budžetu pētījuma aptaujā varētu ietvert jautājumu, kādu ekvivalenci izjūt un kādu skalu ieteiktu katra aptaujātā mājsaimniecība. Atsevišķas atbildes, protams, būs ļoti subjektīvas, taču, aprēķinot vidējos, tie jau raksturotu vairākuma viedokli un zināmā mērā Latvijā izveidojušos mājsaimniecību budžetu tipu.
Tas nebūtu lēmums, kurš noteikti atbilst patiesībai, bet – kurš atbilst balsojumam. Mūsdienās taču visus atbildīgākos politiskos lēmumus nosaka balsojot, un neviens nevar pierādīt, vai ir nobalsots par labāko, racionālāko, taisnīgāko. Balsojumam ir lielāks spēks nekā zinātniskam pierādījumam pat tad, ja tas ir iespējams. Mūsu gadījumā tas nav iespējams.

Fokusā demogrāfiski aktīvākie

Demogrāfiskās krīzes apstākļos ievērību vispirms piesaista paaudžu ataudzes ziņā visaktīvākās mājsaimniecības – precēti pāri ar bērnu(-iem), bez citiem mājsaimniecības locekļiem. Tā Latvijā pašreiz ir viena no izplatītākajām demogrāfiskajām grupām. Pēc izlases datu vispārinājumiem 2003.gadā Latvijā bija 151 tūkstotis šādu mājsaimniecību, kuras var saukt arī par ģimenēm. Tas ir 17% no visiem 886 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību.
Vēl izplatītāka par minēto ir demogrāfiskā grupa precēti pāri bez bērniem ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem (196 tūkstoši). Pēdējā piebilde “ar vai bez” padara šo grupu samērā jauktu un nenoteiktu konkrētākai analīzei. Lai tiktu ieskaitīti šajā grupā, tajā kādam loceklim jābūt jaunākam par pensijas vecumu.
Atgriežamies pie nodaļas sākumā iezīmētās pamatgrupas. Pārskata gadā Latvijā šādas mājsaimniecības tālāk dalījām pēc audzināmo bērnu skaita. Rezultāti ir šādi:
• ar vienu bērnu 84,9 tūkstoši jeb 56,2%;
• ar diviem bērniem 52,7 tūkstoši jeb 34,9%;
• ar trim vai vairāk bērniem 13,4 tūkstoši jeb 8,8%.
Tātad izplatītākais (modālais) ģimenes tips ir ar vienu bērnu (daļa sagaidīs otru!). Samērā izplatītas ir arī divu bērnu ģimenes (trešdaļa no grupas). Taču ģimenes ar trim vai vairākiem bērniem pašreiz Latvijā nav raksturīgas. Tas arī ir viens no demogrāfiskās krīzes cēloņiem. Divi bērni ģimenē vienkāršu paaudžu nomaiņu nenodrošina, jo daļa nomirst, nedevuši pēcnācējus.
Un nu par šo grupu materiālo labklājību (dati sakopoti tabulā par visām demogrāfiskajām grupām vienkopus).
Precētam pārim ar vienu bērnu 2003.gadā rīcībā esošais ienākums uz vienu patērētāja vienību mēnesī vidēji bija 126 lati, kas ir viens no augstākajiem, salīdzinot ar visām citām grupām. Viņus pārspēj tikai vieninieki, kuri ir jaunāki par pensijas vecumu un tātad strādā un savos ienākumos ne ar vienu nedalās (146 lati vidēji mēnesī). Līdzīgi secinājumi ir jāizdara pēc patēriņa izdevumiem uz vienu patērētāja vienību mēnesī (154 un 174 lati).
Protams, nepieaudzis bērns nepelna, bet tikai patērē. Viņš nav primārais cēlonis šādu ģimeņu augstai labklājībai. Primārais cēlonis ir tas, ka viena bērna ģimeņu vecāki gandrīz visi vai vismaz lielākā daļa ir gados jauni cilvēki, kuri abi strādā, parasti jau ir ar mūsdienu izglītību, ieņem labi apmaksātus amatus vai veic savu komercdarbību. Tādos apstākļos atkārtosim jau agrāk publicēto secinājumu, ka “viens bērns labklājību neapēd”.
Precēti pāri ar diviem bērniem pēc savas labklājības līmeņa aptuveni atbilst valsts vidējai mājsaimniecību labklājībai. Precīzi ienākumi un patēriņa izdevumi vidēji visās valsts mājsaimniecībās, rēķinot uz iepriekš minēto patērētāja vienību, pagaidām nav aprēķināti. Taču tie ievērojami pārsniedz pensionāru, īpaši vientuļo, ieņēmumus un patēriņa izdevumus.
Materiālās dzīves līmenis krasi pasliktinās ģimenēs, parādoties trešajam un tālākajiem bērniem. Kā rāda skaitļi, pat novērtējot bērna vajadzības ar samērā ļoti pieticīgo ekvivalences koeficientu, šāds ģimeņu tips visas tabulas ietvaros ir viens no tiem, kuru ienākumi un patēriņa izdevumi ir starp vismazākajiem.
Tieši daudzbērnu ģimenēm (nevis jau pirmajam bērnam!) būtu vajadzīga sociālā palīdzība. Protams, cik vien iespējams natūrā, mērķa maksājumu veidā un iepriekš pārliecinoties, vai ģimene nav starp “nelabvēlīgajām”.

Par šķiršanos jāmaksā ne tikai tiesā

Latvijā par modes lietu kļuvusi laulību šķiršana jau pēc dažiem kopdzīves gadiem. Tāpat bērnu radīšana ārpus laulības. Mūsu dati šādu sociologu un demogrāfu tēzi apstiprina tikai daļēji. Pēc mūsu datu vispārinājumiem, valstī ir ap 25 tūkstoši māšu un tēvu (vairākumā māšu), kas vieni paši audzina vienu vai vairākus bērnus. Zināmo pretrunu izskaidro atkārtotas reģistrētas un nereģistrētas laulības.
Runājot par viena no vecākiem (parasti mātes), kura viena audzina vienu bērnu, materiālo labklājību, ir vērojama pretruna. Pēc rīcībā esošā ienākuma šāda nepilnā ģimene nonāk starp trūcīgākajām: 74 lati mēnesī uz vienu patērētāja vienību, bet, vērtējot pēc patēriņa izdevumiem, – starp turīgākajiem (Ls 147). Tātad izdots tiek tieši divas reizes vairāk, nekā ieņemts. No kādiem līdzekļiem? Varbūt no alimentiem, kurus no statistikas intervētāja noslēpj? Šo apstākli sociālās aprūpes darbinieki varētu izpētīt konkrētāk.
Ja viens no vecākiem audzina divus vai vairākus bērnus, viņa materiālais stāvoklis kļūst grūts, rēķinot pēc visiem līdz šim lietotajiem aprēķinu variantiem.

Nebāziet vienā maisā!

Latvijas CSP ir nostiprinājusies aplama un kritizējama tradīcija vieniniekus apvienot vienā kopējā demogrāfiskā grupā. Šādas grupas vidējie labklājības rādītāji var nopietni dezorientēt sociālās sfēras darbiniekus un visu sabiedrību.
Īstenībā šāda apvienota grupa sastāv no divām kvalitatīvi būtiski atšķirīgām grupām:
• pensijas vecuma vieninieki – ap 130 tūkstoši jeb 60%;
• jaunāki par pensijas vecumu ap 85 tūkstoši jeb 40%.
Kopā 215 tūkstoši jeb 100%.
Otro grupu veido pārsvarā jauni cilvēki, kuri savu ģimeni vēl nav nodibinājuši, bet jau strādā labi atalgotu darbu vai gūst citādi augstus ienākumus, bet pensionāru vieninieku stāvoklis ir viens no smagākajiem.
Tabulā ir redzami skaitļi. Pensionāru vieninieku mēneša vidējais ienākums ir tikai 80 latu, bet gados jauno vieninieku – 146 lati. Līdzīgi ir ar patēriņa izdevumiem – 94 un 174 lati. Pēdējie divi skaitļi veido otro vismazāko un vislielāko, kādi sastopami tabulā, aplūkojot visas demogrāfiskās grupas vienkopus.
Turklāt šos skaitļus neietekmē nekādas strīdīgas ekvivalences skalas. Pieauguša vieninieka ekvivalences koeficients visās skalās ir viens.
Lai kā rēķinātu šo divu apakšgrupu svērto vidējo, vidējais savieno nesavienojamo. Īstais stāvoklis saplūst baltā miglā. Tie, kas grib izvairīties no atbildības, var teikt, ka pēc vidējiem datiem taču viss ir O.K! Taču valodas slengs šoreiz nepalīdzēs. Jāskatās reiz patiesībai acīs.

Dr.oec. Inta Ciemiņa,
Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš

Mājsaimniecību demogrāfisko grupu labklājības raksturojums 2003.gadā

(visi rādītāji rēķināti vidēji uz vienu patērētāja vienību mēnesī, Ls)

Datu avots: CSP Mājsaimniecību budžetu pētījuma datu bāzes papildizstrāde.

Papildizstrādi veica Dr.oec. Signe Bāliņa.