Mediju priekšvēlēšanu monitoringa metodoloģija, to analīzes kritēriji radīti, par pamatu ņemot attīstīto Eiropas valstu plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksus, kā arī vietējo mediju ieteikumus, skaidro projekta “Sabiedrības iesaiste 2005.gada pašvaldību vēlēšanu atspoguļojuma uzraudzībā” direktore Lolita Čigāne. Analīze tiekot veikta gan valsts mēroga darbības, gan reģionālajos preses izdevumos un raidorganizācijās, informējot tos par monitoringu. Lai vērtētu iespējamos slēptās reklāmas gadījumus, kā arī izskatītu un komentētu projekta metodoloģiju, tā norises laikā analizētie mediji aicināti deleģēt pārstāvjus šim nolūkam izveidotā darba grupā. Pieteikušies vairāk nekā 30 plašsaziņas līdzekļi.

Apsūdz mediju slavas graušanā

“Nevienai organizācijai mediji nav devuši pilnvaras izvērtēt to darbu. Turklāt Latvijas likumdošanā vispār nav definēts slēptās politiskās reklāmas jēdziens,” viedokli par notiekošo plašsaziņas līdzekļu darbības novērošanu pauž Latvijas Preses izdevēju asociācijas prezidents Aivars Rudzinskis, apšaubot “Providus” projekta likumību un nosaucot organizācijas aktivitātes par mediju biznesam kaitējošām.
“Organizācijas darbība ir vērsta uz to, lai grautu mediju slavu sabiedrības acīs,” saka A.Rudzinskis, norādot, ka “Providus” finansējums nāk no avotiem, kas saistīti ar finansistu Džordžu Sorosu, kura aktivitātēs ietilpst arī konkurējošs mediju bizness. “Ja viņi (“Providus” – aut.) izplatīs negatīvu informāciju par kādu no maniem medijiem, es vērsīšos tiesā,” ir sašutis Preses izdevēju asociācijas vadītājs, vairāku preses izdevumu izdevējs.
A.Rudzinskis arī pauda, ka preses biznesā laikraksta orientācija uz kāda noteikta politiska virziena atbalstu ir pašsaprotama. “Piemēram, lielākais Norvēģijas laikraksts “Aftenposten” aizstāv konservatīvo pozīciju. Citur ir avīzes, kuru nosaukumā pat ietverts vārds “liberālā”, un saprotams, kādas vērtības tās aizstāv. Grūti taču iedomāties, ka kādā no Latvijā krievu valodā iznākošajiem laikrakstiem priekšvēlēšanu laikā būtu intervijas ar izteikti labēji orientētiem politiķiem,” skaidro A.Rudzinskis, norādot, ka biznesa loģika sīvas konkurences apstākļos liek lasītājam piedāvāt to, ko tas vēlas.

Galvenais – informācijas objektivitāte

Atturēšanās no materiāliem, kas var maldināt vēlētāju, priekšvēlēšanu laikā, pirmām kārtām ir mediju labās gribas jautājums, atzīst Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas mācībspēki Sergejs Kruks un Ilze Šulmane, kuri iesaistīti mediju monitoringa konsultatīvajā darba grupā.
“Žurnālista ētikas principi un profesionālie standarti prasa ziņu nodalīšanu no komentāriem un nepieļauj pretinieka nomelnošanu,” skaidro S. Kruks. Neraugoties uz to, vai medijs ir privāts vai sabiedrisks, ziņu ētikas principi esot vienādi, galvenais tajos – informācijas objektivitāte.
“Laikraksts var iestāties par kādu politisko ideju, taču atturoties no klajas propagandas un politisko pretinieku nomelnošanas,“ atzīst arī I. Šulmane. Tiesa, preses tirgus Latvijā esot tik šaurs, ka ne visi izdevumi to ievērojot. Sevišķi tas attiecoties uz vairākiem krieviski rakstošiem laikrakstiem. Taču I. Šulmane arī norāda – ir daudz strīdīgu aspektu. Piemēram, runājot par deputātu kandidātiem, kas vienlaikus ieņem nozīmīgus amatus un ir svarīgi informācijas avoti savā nozarē.
Mediju novērošana pirms-vēlēšanu laikā, salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, piedzīvojusi izaugsmi un kļuvusi objektīvāka, atzīst I. Šulmane. Par to liecinot arī tas, ka iespējamās slēptās reklāmas gadījumu plašsaziņas līdzekļos esot krietni mazāk nekā citkārt. Turklāt pat vērojama gandrīz pārspīlēta mediju atturēšanās no jebkā, kas varētu radīt aizdomas par savu rīcību, daudzi plašsaziņas līdzekļu pārstāvji aktīvi interesējušies par notiekošajiem pētījumiem. “Visā pasaulē žurnālistiem nepatīk kritika un analīze, sevišķi publiska,” piebilst I.Šulmane.

Trūkst alternatīvas

“Šī mediju novērošana jau apriori nevar būt pilnīgi objektīva, jo nav panākts kāds konsenss plašākā sabiedrībā par to, kas tad īsti ir slēptā reklāma,” skaidro Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. “Taču šāds pētījums nav nekas nepareizs un atbilst pilsoniskas sabiedrības būtībai.”
Kā galveno trūkumu A.Kaktiņš uzsver alternatīvas neesamību: “Problēma meklējama nevis “Providus”, bet gan apstāklī, ka Latvijā šai organizācijai nav alternatīvas. Tā ir vienīgā, kurai ir pietiekami resursi šādu pētījumu veikšanai. Taču ar to vajadzētu nodarboties kādam ducim organizāciju, tad arī nebūtu problēmu ar pārmetumiem par subjektivitāti. Latvijas demokrātijas vājums ir nevalstiskā sektora vājums. Tādēļ gan valstij, gan vietējam biznesam jādomā, kā to atbalstīt.”

Uzziņai:

Pašlaik nav likuma, kas precīzi definētu slēpto politisko reklāmu. Taču Radio un televīzijas likumā teikts: “Slēptā reklāma ir reklāmas nolūkā veikts preču, pakalpojumu, preču ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja vārda, firmas zīmes vai darbības tāds attēlojums raidījumā skaņas vai attēla veidā, kurš pēc savas būtības var maldināt auditoriju. Šāds attēlojums uzskatāms par tīši veiktu, īpaši gadījumā, ja par to saņemta samaksa vai cita veida atlīdzība.”