Rīgas nākotnes vīzijas

Politikas kvalitāte

Pie cēlajiem dokumentu ievadvārdiem līdzšinējo pilsētplānošanas politikas izvērtējumu grūti atrast. Tikai teritorijas plānojumā iestrādātajā Rīgas attīstības plāna 1995.–2005. gadam analīzē atzīts, ka iepriekšējā plāna īstenošanu kavējis “principialitātes trūkums, pielāgojoties investoru, zemes īpašnieku un to pārpircēju interesēm, kas reizēm ir pretrunā ar pilsētas ilgtspējīgas attīstības noteikumiem”, norādot arī uz būtiskākajām jomām, kur attīstības plāns ir pārkāpts – dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, jaunu attīstības centru radīšana pilsētā. Būtisks ir atzinums, ka plāna īstenošana nav bijusi mērķtiecīga un pilsētas Attīstības komiteja izjutusi investoru spiedienu.
Ar šo atziņu izvērtējums beidzas, jo problēma nevienā no dokumentiem nav risināta. Savulaik Sabiedriskās politikas institūts kopā ar dažādām sabiedrības grupām veidoja Rīgas vēsturiskā centra attīstības vīziju. Tajā piedalījās arī Rīgas domes deputāti, kuri atzina, ka investoru spiediens un zemais kultūras līmenis esot nopietnākais drauds pilsētas sekmīgai attīstībai.
Raugoties dziļāk, problēma, šķiet, meklējama arī konkrētas pilsētas attīstības vīzijas trūkumā. Lai arī Rīgas plānošanu iesāka plaša sabiedrības iesaistīšanas kampaņa, tā nav spējusi ģenerēt pietiekami konkrētu un konkurētspējīgu vīziju. Tā, piemēram, plānā laba ideja ir pilsētas degradēto teritoriju izmantošana. Tai pašā laikā par mājokļa politikas prioritāti pasludināta ģimenes māju būve pilsētas rekreācijas zonās. Nav grūti uzminēt, kurš no attīstības virzieniem investoriem liksies pievilcīgāks. Ja plānam trūkst konkrētības, to piedāvās investori atbilstoši savām vīzijām, kuras varētu arī nesaskanēt ar pilsētas attīstības interesēm.

Plāna īstenošanas instrumenti

Nopietns plāna trūkums ir tas, ka pilsētas domei nepietiek rīcībspējas. Lasot analīzes sadaļu, nepamet sajūta, ka pilsēta attīstījusies neatkarīgi no tās vadības. Līdzīgi attīstība tiek skatīta arī nākotnē. Nav definēti instrumenti, ar kādiem plānu varētu īstenot. Stratēģijas autori sūdzas, ka tās īstenošanu traucēs pašreizējā pilsētas budžeta struktūra, tiesa, piedāvājot divus risinājumus plānošanas dokumenta un budžeta sadales sapludināšanai.
Šokējoša ir stratēģijas 52. lpp. paustā atziņa, ka “viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem stratēģijas ieviešanā ir motivācijas trūkums un ikdienas darba pārsvars pār ilgtermiņa stratēģisko mērķu sasniegšanas vīziju”. Ja stratēģija tiek izmantota kā vīzija un netiek integrēta domes departamentu ikgada darbības plānos kā ikdienas darba pamats, tad šāda stratēģijas izstrāde ir bijusi veltīga līdzekļu izšķiešana. Absurdi skan arī priekšlikums domes darbinieku finansiālai un morālai motivēšanai viņu pamatpienākumu izpildīšanas nodrošināšanai. Rodas jautājums par pašreizējo darba organizāciju Rīgas domē, ja ikdienas darba pienākumi ir nonākuši pretrunā ar plānotiem darba uzdevumiem un amata aprakstiem. Nav efektīvi plānot ieviest modernas vadības sistēmas, ja nav pamata un kritēriju darba organizācijai – moderna pārraudzības sistēma nevar aizstāt elementāru darba plānošanu un organizāciju.
Attīstības programmu veido apjomīga situācijas analīze, kurai pievienotas dažas lappuses ar pilsētas attīstības vadlīnijām. Lai arī vadlīnijām būtu jānosaka pamatotas attīstības prioritātes, programmā uzskaitītās ir pārāk plašas un savstarpēji pretrunīgas. Pilsētas budžets ir ierobežots, tāpēc jāparedz līdzekļu piesaistes mehānismi un prioritārās tēriņu lomas, tās pamatojot ar situācijas analīzi un attīstības prognozēm, kas šajā dokumentā nav izdarīts.

Mājokļa politika

Plānā atzīts, ka mājokļu politikas Rīgā nav un plāns tādu nepiedāvā. Kā problēma stratēģijā minēts nekustamā īpašuma un tā apsaimniekošanas tirgus, kurā “problēmas ir pārsvarā neskaidras un tiesiskā vide nesakārtota” (26. lpp.), nepaskaidrojot, ko tas nozīmē un ko dome varētu lietas labā darīt. Lai arī stratēģijā minēts pētījums, kura laikā apsekota mājokļa kvalitāte Rīgā, piedāvātie problēmas risinājumi ir nekonkrēti. Tiek minēts, ka stratēģija paredz uzlabot mājokļa kvalitāti mājokļos bez mūsdienīgas infrastruktūras un veidot jaunu municipālo apbūvi. Taču, tā kā plānā trūkst konkrētu detaļu par pilsētas rīcību un tās apjomu, diezin vai aktīva darbība šajā jomā sagaidāma. Stratēģijā arī skaidri pateikts, ka līdz 2018.gadam mājokļa problēma netiks atrisināta. Kā atskaites punkts minēti nākotnē sasniedzami mājokļa standarti, kas nesniedz priekšstatu ne par darāmā apjomu, ne rīcības izvērtēšanas kritērijiem. Nav ņemts vērā padomju apbūves tehniskais stāvoklis, kas stratēģijas plānotajos 20 gados kļūs par arvien nopietnāku problēmu.
Konkrēti kā prioritāte iezīmēta ir tikai viena iecere – mazstāvu dzīvojamās apbūves un savrupmāju apbūves īpatsvara palielināšana pilsētā, tai skaitā jaunu ekoloģisku ciematu būve Rīgas teritorijā turīgākajam un mazskaitlīgākajam rīdzinieku slānim pilsētas zaļajās teritorijās, neminot, kā šī apbūve varētu ietekmēt citu rīdzinieku rekreācijas iespējas. Katrā ziņā ģimenes savrupmāju celtniecības prioritāte Rīgā ir revolucionāra ideja un grūti savienojama ar deklarēto pilsētas ilgtspējīgas attīstības modeli.
Otrs mājokļa attīstības modelis ir jaunie centri. Tajos noteikta minimālā zaļās zonas proporcija attiecībā pret apbūvētās teritorijas platību. Nav grūti uzminēt, ka pasūtītāji vēlēsies pēc iespējas augstākas ēkas, lai palielinātu ēku platību. Līdzīgas tendences paredzamas arī jau esošajos guļamrajonos, kur, apbūvējot iekšpagalmus, apbūve kļūs intensīvāka un vides kvalitāte zemāka. Ne savrupmāju, ne augstceltņu modelis neveicina mūsdienīgas pilsētvides veidošanos. Pasaules pieredze liecina, ka šāda pilsētplānošanas tendence veicinās sabiedrības šķelšanos – bagātie dzīvos sav-rupmāju rajonos, bet augstceltnes lēnām degradēsies, radot jaunus graustu rajonus.
Plānā ir iezīmētas vēl vairākas mūsdienu pilsētplānošanai neatbilstošas idejas, kas ietekmēs rīdzinieku dzīves kvalitāti. Policentrisma ideja, ko sludina plāns, ir pretēja Eiropas pilsētas attīstības tendencēm. Plānā trūkst izvērtējuma, kā jaunie centri ietekmēs līdzšinējo pilsētas struktūru un jau esošos pilsētas rajonus vai alternatīvos centrus. Var paredzēt, ka jaunie centri pārspēs jau esošos un vairāki Rīgas rajoni, nespējot konkurēt, degradēsies. Mājokļa politika paredz arī padomju gadu plānošanas tradīciju turpināšanu, radot jaunas atsevišķas guļamrajonu un darba vietu zonas.

Kultūrvēsturiskās vērtības un ekonomika

Ekonomikas dzinulis plānā ir spēcīgs. Tā “pēc brīvas gribas” izstrādātajā stratēģijā atrodamas ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānu nesavietojamas atziņas: “RVC ir par lielu. Daudzi kvartāli satur nevis vēsturiski ievērojamas celtnes, bet gan tikai vecas un nolaistas ēkas. Nav loģiski aizstāvēt šādu pilsētas ainavu. Šī varbūt nav problēma vispārējā skatījumā, bet tā rada praktiskas grūtības, jo Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plānam ir jāatrod programmas, kas pasargā šo vidi (kas nebūt nav patīkama gar rajona malām), pienācīgi to apsaimnieko (kādam nolūkam?), un tādējādi iesaldē ēkas un to izmantošanu tādā veidā, kas vairāk nedarbojas” (25. lpp.). Rīgas brīvosta pretendē uz Piejūras dabas parka teritoriju. Bez tranzīta priekšroka plānā dota arī tirdzniecībai un jaunu darījumu un izklaides centru būvniecībai.
Analīzes daļā gan minēts, ka Rīga attīstības tempos patlaban zaudē gan Viļņai, gan Tallinai, ambiciozos sapņus par Rīgas kā reģionālās metropoles statusu nobīdot malā. Turpat minēts, ka Rīga zaudē tāpēc, ka tās ekonomikai ir zema pievienotā vērtība. Neraugoties uz analīzi, plāns liecina, ka pilsēta nākotnē turpinās attīstīt tirdzniecību un loģistiku, jo pilsētas atbalsts augstas pievienotās vērtības nozaru attīstībai ir vairāk nekā miglains. Līdz ar to nav piedāvātas idejas izglītības veicināšanai un zināšanu sabiedrības veidošanai. Vāja ir arī tūrisma nozarei veltītā sadaļa, nesniedzot loģisku ekonomisku pamatojumu kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai.

Vai gaidāmas pārmaiņas?

Kopumā jāatzīst, ka plāns kā plānošanas dokuments ir vājš. Pirmkārt, pilsētas attīstība netiek skatīta kopsakarībās. Tas sakāms gan par dažādu pilsētas nozaru savstarpējās ietekmes izvērtēšanu, gan Rīgas attīstību nacionālā un reģionālā mērogā.
Otrkārt, risinājumu daļa plānā ir vāja un deklaratīva. Ir skaidrs, ka daudzos “veicināt”, “uzlabot”, “izveidot” nevarēs īstenot, jo nav piedāvāts šo solījumu izpildes mehānisms un to prioritāte. Kuriozi skan, piemēram, apņēmība samazināt ārlaulībā dzimušo bērnu skaitu Rīgā. Lai arī teorētiski tas iespējams ar dažādu administratīvu līdzekļu palīdzību, nav skaidra pasākuma lietderība un nepieciešamība iejaukties pilsētnieku privātajā dzīvē.
Pārvērtības pilsētā ir gaidāmas, taču pilsēta tām ļaujas, nevis rada tās pati. 60% rīdzinieku turpinās dzīvot brūkošās blokmājās, 20. gadsimta sākuma strādnieku māju iedzīvotāji iztiks bez labierīcībām. Taps jauni lielveikali un mājas turīgākajam rīdzinieku slānim un jauni graustu rajoni nabadzīgākajiem. Arvien vairāk zaļās zonas teritoriju kļūs privātas un “sakoptas”.
Plāna prioritātes ir jāpārskata, lai pilsēta varētu attīstīties harmoniski. Plāna tekstos atrodamas vairākas labas iestrādes – ir veikta apjomīga situācijas analīze un apzinātas problēmas, taču pie inovatīvas attīstības idejas tās nav novedušas. Ir dažādas metodes, kas pilsētplānotajiem ļauj veidot saskanīgas attīstības vīzijas. Var pielietot arī mārketinga metodes, domājot par pilsētas tēlu un tā pārdošanu, pilsētai attīstoties. Ideju trūkuma gadījumā var aplūkot citu Eiropas pilsētu pieredzi, radoši izmantojot gūtās atziņas.
No plānošanas viedokļa svarīgi ir izstrādāt konkrētas attīstības prioritātes, kas nav savstarpēji pretrunīgas, lai mazinātu plašas dokumenta interpretācijas iespējas un sabiedrībai nepieņemamu plāna izmantošanu. Turklāt, ja plānu nekonkretizēs un tam nepakļaus citus pilsētas attīstības dokumentus, kas detalizēti paredzēs rīcību katrā pilsētas attīstības jomā, arī šis plāns paliks formālai atskaitei domāts ķeksītis, nespējot Rīgu padarīt par deklarēto iespēju pilsētu visiem.

Aivita Putniņa,

sociālantropoloģe, Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja