Ar praktiskām sarunām par zinātnes vietu valstī

Gudro galvu vajag vairāk

J.Ekmanis iepazīstināja viesus ar LZA un Latvijas Zinātnes padomes darbības pamatprincipiem. Abas šīs institūcijas, veidotas no vēlētiem zinātniekiem, sadarbojas zinātnes koordinācijā un zinātnei atvēlēto valsts budžeta līdzekļu sadalē. Zinātne akadēmijas personā šobrīd ir iegājusi dažādās pārstāvniecības sistēmās, arī valsts vadībā – Latvijas Valsts prezidente ir akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga, valdībā ir Dr. habil. philol. Ina Druviete un Dr.sc. pol. Artis Pabriks. Latvijas zinātnes sistēma, to reformējot 90.gadu sākumā, piedzīvoja lielas pārmaiņas – daļa institūtu ieplūda universitātēs, lielie institūti palika kā neatkarīgi valsts institūti, parādījās privātā uzņēmējdarbība. Zinātne piedzīvoja skaitliskus zaudējumus: līdz ar lielajiem uzņēmumiem – VEF, Rīgas Vagonu rūpnīcu, “Alfu” – pazuda industriālā zinātne, zuda inženierzinātnes. Kadri patvērās bankās, daudzi sāka veidot mazās firmas. Tagad Latvijā ir 5700 zinātņu doktoru – tas ir potenciāls, kas spēj pieteikt un realizēt projektus, taču no tiem zinātnē aktīvo ir mazāk nekā 3000. Bet vajag vairāk – vismaz 5000. Eiropas standarts ir 2000 zinātnieku uz vienu miljonu iedzīvotāju. Pazudusi paaudze vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Tāpēc jauno doktoru sagatavošanai ir milzu nozīme. Aigars Kalvītis piebilda, ka to labi saprot, jo pats sācis mācīties doktorantūrā...
Juris Ekmanis atzina, ka zinātniekiem, īpaši jauniem, nebija motivācijas, bet, sākoties saimniecības aktivizācijai, mums vajag gadā sagatavot apmēram 300 zinātņu doktoru. Pērn aizstāvējās 90. Simptomi draudīgi, piebilda LZA prezidents.
Ministru prezidents dalījās pārdomās par redzēto Rēzeknes augstskolā un kapacitātes problēmu. Akadēmiķis R.Valters, pozitīvi novērtēdams asociēto profesoru algas pieau-gumu Rīgas Tehniskajā universitātē, deva cerību, ka situācija var uzlaboties. T.Millers atzina, ka pedagoģijā aizstāvēts daudz disertāciju, bet vajadzētu vairāk inženierzinātnēs. J.Stradiņš sai-stīja lielo pedagoģijas doktoru un maģistru skaita pieaugumu ar to, ka šīs kvalifikācijas darbinieki var ieņemt noteiktas vietas, bet varbūt vajadzētu rīkoties kā Vācijā – piemaksāt doktoriem.
A.Kalvītis atzina: ieguvums valsts sektoram būs tad, kad cilvēki vairāk mācīsies. I.Šlāpins šaubījās: vai tad, ja valsts sektorā par zinātnisko grādu būs piemaksas, doktori ies strādāt zinātnē? J.Ekmanis piebilda, ka zinātņu doktori privātajā biznesā augstu vērtē iespēju zinātnisko grādu norādīt vizītkartē. Taču ļoti būtiska ir cita lieta – lielie valsts zinātniski pētnieciskie institūti nevar veidot savas aizstāvēšanās padomes. Piemēram, Organiskās sintēzes institūtā ir lielākā ķīmijas zinātņu doktoru koncentrācija. Sistēma jāizveido tā, lai katrs doktors atbildētu par savu maiņu, par turpinājumu.

Zinātnieki kā speciālie “aģenti”

Tika spriests arī par zinātnes finansējumu un paredzamajām pozitīvajām izmaiņām – kad zinātniskās iestādes pazaudēja bāzes finansējumu, visi eksistēja no konkursu naudas. Tāpēc zinātnieks ir uztrenēts meklēt projektus, iemanījies konkursu cīņā. To parādīja Eiropas ietvaru programmas, kurās Latvija startēja fantastiski, atgūstot visus ieguldītos līdzekļus. Bez bāzes finansējuma institūti nonāca valsts uzņēmumu statusā, Komerclikums izveidoja institūtus par aģentūrām. Zinātniskās darbības likumā jāmin, ka “zinātniskie institūti ir speciāla veida aģentūra”, ir svarīgi noteikt, lai finansējums virzītos gan caur valsts kasi, gan komercbanku.

A.Kalvītis, vairākkārt uzsvēris “esmu praktisks cilvēks”, sīki izjautāja akadēmijas vadību par 2005.gada budžetā ierakstītā papildfinansējuma sadalījumu, par zinātnieku atzinību ieguvušā bāzes finansējuma būtību – kādiem nolūkiem tas paredzēts. Telpas, siltums, elektrība, administrācija un darba algu fonds fiksētam zinātnieku skaitam – atbildēja LZA prezidents. Ir problēma, kā valsts programmu finansējumu sinhronizēt ar LZP finansēto. LZA darbībā jāiekļauj jaunas prioritātes, vajadzīga informācijas pieejamība, datu bāzes, jāizmanto dažādas starptautiskās organizācijas, lai startētu starptautiskos projektos. Bija LZA sēde par patentiem – to ir maz, kaut daļēji jāapmaksā patentēšana un patentu uzturēšana, bilda J.Ekmanis.
Zinātnieki ir idejas cilvēki – šī doma pavīdēja atkal un atkal. Taču apbalvojums par sasniegumiem vai mūža devumu ir būtisks, sacīja J.Stradiņš un iepazīstināja ar LZA balvu sistēmu. Ir akadēmijas, no valsts budžeta piešķirtās, un akadēmijas un lielo sponsorfirmu (“Grindeks”, “Aldaris”, “Lattelekom”, “Latvijas gāze”, “Dati” u.c. ) kopīgās balvas. Labi, ka kādreizējās Tēvzemes balvas vietā ir Ministru kabineta balva ar solīdu materiālo segumu – Ls 5000 (Rietumu pasaulē nemaz nemēdz būt mazākas summas par šo – piebilda R.Valters). Bet šogad nevarējām izsludināt Raiņa balvu, tā ir balva par latviskās identitātes apliecināšanu un kopšanu. To ir saņēmuši I.O.Ranka un I.Ziedonis, atgādināja J.Stra-diņš. A.Kalvītis atzina, ka akadēmijas un vārdbalvu laureātiem būtu jāsaņem vismaz 1500 latu.

Jādomā jaunos virzienos

A.Siliņš, raugoties uz prioritāro zinātnes virzienu turpmāko attīstību, ieteica domāt par jauniem virzieniem, piemēram, par atjaunojamo enerģiju. A.Kalvītis oponēja, ka šīs enerģijas izmaksas ir augstākas nekā tirgū pastāvošās, bet ka ar Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu mēs būsim enerģijas deficītā, ja neuzbūvēsim kādu staciju. J.Stradiņš ieteica šo akūto jautājumu pacelt kā zinātnisku problēmu – enerģētikas stratēģija Latvijā, vēl otra tāda tēma varētu būt demogrāfija un sabiedrības veselība, jo profilaktiskā medicīna mums atstāta novārtā.
Kā NATO valstij mums prasa pētījumus drošības jomā, bet mums trūkst tehnisko un dabaszinātņu speciālistu, uzsvēra A. Siliņš. Saruna aizvirzās uz izglītības problēmām – vidusskolā jāmāca dabaszinātņu un tehnisko zinātņu pamati. Un par koncepcijām – izrādās, mēs esam viena no jaunajām ES dalībvalstīm, kurai nav apstiprināta sava Zinātnes koncepcija. Mēģinājumu un rakstu darbu ir bijis daudz – sākot no 1998.gada, kuru valdība “pieņēma zināšanai”. Vai valdība var dot “pasūtījumu”? Var, sacīja A.Kalvītis, var iedot pasūtījumu, kas saistīts ar demogrāfiju, veselības aizsardzību, bet ražošanā jābūt konkrētam cilvēkam, kam tas pētījums būs vajadzīgs. J.Ekmanis, atsaucies uz patentēšanas grūtībām un problēmām veltīto LZA sēdi 3. februārī, sacīja, ka uzņēmēju aptauja liecina par zinātnes (zinātnieku) nezināšanu, neuzticību. Te vajag konkrētu sadarbību un līdzdalību.
J.Ekmanis vēlreiz uzsvēra būtisko – runa ir par Zinātniskās darbības likuma trešo lasījumu un šā likuma pieņemšanu. Tas būs izšķirošais brīdis, lai sāktu darboties 2005.gada budžetā zinātnei atvēlētais finansējuma pieaugums – 2,5 miljoni latu. Te ir svarīgs jautājums par ikgadējo kāpinājumu par 0,1 procentu no iekšzemes kopprodukta. Un, protams, par zinātnisko institūtu statusu, sacīja LZA prezidents. Visi klātesošie ar lielu gandarījumu uzņēma A.Kalvīša solījumu piedalīties Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas sēdē, lai ātrāk sekmētu šā trešā lasījuma pieņemšanu ar zinātnes attīstību garantējošiem labojumiem.
Ministru prezidenta A.Kalvīša drošais skats nākotnē, paredzot nākamgad ievērojamu līdzekļu kāpinājumu zinātnes budžetam, vērīgā attieksme, padomi (par riska kapitālu, par Zinātnes fonda izveidi, par lietpratīgu kontaktpersonu E.Karnīša personā) stiprināja stabilitātes iespaidu. Kaut nu tas piepildītos un valdības vadītāja ieraksts LZA Goda viesu grāmatā īstenotos!