Daugavas zīmes

Kādreizējā citadelē – Rīgas cietoksnī – starp veco 18.gadsimta noliktavu, cietumu, virssardzes ēku un Pētera-Pāvila baznīcu aiz čuguna sētiņas ir mazs, plaukstas lieluma dārziņš. Vasarā tajā uzzied rožu krūms, kas ar savu smaržu apņem vienkāršu nelielu piemiņas zīmi – uz slaidas granīta pamatnes liktu jaunas sievietes krūšutēlu.

Tas veltīts Annai Kernai (mākslas darba autore – tēlniece Ligita Ulmane). Gauži maz mums zināms par Annu. Dzimusi 1800.gadā. Pavisam jauniņa – 17 gadu vecumā – izprecināta ģenerālim J.F.Kernam. Nelielajā medaljonā viņa redzama apaļīgu, mazliet bērnišķīgu seju, gludiem matiem, kas savīti smagā mezglā un, šķiet, trauslajam kaklam grūti nesami. Skatiens nopietns, varbūt pat mazliet skumjš, bet labsirdīgs un maigs. Aleksandru Puškinu pirmo reizi viņa satiek 1818.gadā, jau būdama Kerna dzīvesbiedre.
Otrreiz viņi sastopas pēc ilgākiem gadiem, taču klusībā visu šo laiku ir vēlējušies tikties. Par to raksta Anna savās atmiņās, un arī dzejnieks atzīstas, ka viņu dziļi savaldzinājusi toreiz jaunavīgā seja, kas tomēr šķitusi “it kā nestu kādu krustu”.
Otrā tikšanās ir 1825.gada vasarā. Puškins ir trimdā. Annas dzīve rit Rīgā, kur viņas vīrs iecelts par Citadeles komandantu, viņas meitiņai jau ir septītais gads, pašai Annai – 25.
Un tad Trigorskā pie Annas krustmātes ir liktenīgā sastapšanās. Visu laiku viņi ir citu vidū, vien mazs mirklis smaržīgā, mēness gaismas pielietā jūlija naktī vecā parkā, kad Anna, paklupusi pār alejas koku samudžinātajām saknēm, atbalstās uz dzejnieka rokas.
Nākamais rīts ir viņas prombraukšanas rīts – viņai jāatgriežas Rīgā. Taču vēl agrāk, pirms karietes padošanas, ir atnācis Puškins, un pasniedz Annai “Jevgeņija Oņegina” II nodaļu, kurā ielikta pārlocīta lapa ar brīnišķu dzejoli, kas veltīts viņai:
“Man prātā mirklis brīnišķais...”
Pēc daudzām vasarām, kad Annas Kernas meitai Katrīnai nu jau ir astoņpadsmit gadu, viņu satiek komponists Mihails Gļinka un iemīl no pirmā acumirkļa. Viņu starpā stāv daudz kas – Gļinka ir precējies, Katrīna ir slima ar tuberkulozi, ko toreiz uzskatīja par neārstējamu. Bet, pirms vēl liktenis viņus izšķir, Gļinka dāvina Katrīnai romanci – melodiju dzejai, ko viņas mātei bija dāvinājis Puškins. Par to A.Serovs raksta:
“Te dzejnieka un komponista dziļās, cilvēcīgās jūtas – vienādi tīras, spēcīgas un kaislas, sakusušas brīnišķīgā mākslas darbā – visskaistākajā mīlas poēmā.”
Par Citadelē likto piemiņas zīmi pēc daudziem gadudesmitiem savukārt raksta Imants Ziedonis:
“Tā 1990.gada jūnijā likta mīlestības vārdā. Visgaišākā romantisma vārdā.”
Annas Kernas tēls tur, mazajā dārziņā pie rožu krūma, it kā tikko jaušami smaida – noslēpumaini un mums neatminami.
Bet varbūt tas ir paldies par piemiņas zīmi – vienīgo tieši viņai, vienīgai visā pasaulē.