Brīvs radošs gars pret netaisnu, rupju varu

Latvijas Okupācijas muzejā atvērta izstāde “Sods: 7 līdz 25 gadi gulagā. Mākslinieks Kurts Fridrihsons un franču grupa”, kas te būs skatāma līdz pat 30.aprīlim. Šis ir otrs, papildināts un izvērstāks risinājums tēmai, kas pagājušā gada nogalē tika pieteikta ar ekspozīciju Francijas Kultūras centrā. Pirmo reizi plašai sabiedrībai tiek parādīta daļa no Kurta Fridrihsona ieslodzījuma laika akvareļiem un zīmējumiem. Izstādi papildina no soda vietām sūtītās vēstules un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem un privātpersonu arhīviem.

Kurta Fridrihsona izsūtījuma gadu akvareļi no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Par pretpadomju aģitāciju

Izmantojot muzeja telpu piedāvātās iespējas, mākslinieks Jānis Spalviņš ekspozīciju veidojis kā viengabalainu veselumu, kur traģisko līdzsvaro nesalauztā gara diženums. Skarbu valodu runā daudzveidīgie lietiskie un rakstiskie materiāli – nopratināšanas protokolu, kratīšanas aktu un apsūdzības sprieduma kopijas, gulaga nometnēs tapuši cimdiņi, kas adīti ar žagariņiem, smalki rokdarbiņi, kas darināti bez kārtīgas adatas. Kā apliecinājums dzīvajam kultūras spēkam izstādes centrā likti akvareļi un zīmējumi, ko Kurts Fridrihsons vēstulēs un paciņās no Sibīrijas sūtījis savai dzīvesbiedrei Zentai. Tā ir daļiņa no mākslinieka atraitnes dāsnā dāvinājuma muzejam, kura krājumā tagad ir ap 1500 Kurta Fridrihsona darbu.
Izstādes pirmos viesus uzrunāja muzeja direktore Gundega Mihele, izstādes veidotāji Ieva Grantiņa un Rihards Pētersons. Iespaidos dalījās profesors Valters Nollendorfs un Elzas Stērstes mazmeita Anna Žīgure.
... Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti, notiesāti un no Rīgas uz gulaga nometnēm izsūtīti 13 cilvēki, kas bija paguvuši sevi apliecināt pirmskara Latvijas kultūras dzīvē.
Apsūdzības spriedumā varam lasīt: “Latviešu buržuāziskie nacionālisti, piedalījušies nacionālistiskās pretpadomju sanāksmēs, bija pretpadomju grupā, veica pretpadomju aģitāciju.” Vārdu salikums “franču grupa” pirmo reizi bija parādījies čekas nopratināšanas protokolos. Šie cilvēki paši šādu apzīmējumu nekad netika lietojuši, jo tādas grupas vienkārši nebija.

Sveicieni ar mākonīti

Apsūdzības galvenais iemesls tika atrasts pēckara Rīgas kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās literārajās pēcpusdienās. Tajās piedalījās inteliģences pārstāvji, kas atšķirtību no eiropeiskām kultūras vērtībām un garīgo badu pārdzīvoja vēl sāpīgāk par maizes badu. Lai vismaz dalītos savā iepriekšējā kultūras pieredzē, viņi 1946.gada aukstajās ziemas dienās sāka pulcēties aktieru Irīnas un Arnolda Stubauu dzīvoklī. Priekšlasījumi notika pirmdienās, kad teātra ļaudīm bija brīvdiena. Dalībnieku skaits bija mainīgs un sastāvs – ļoti dažāds. Varēja nākt ikviens, tas nebija nekas slepens. Katrs varēja brīvi izvēlēties tēmu, ko pastāstīt pārējiem. Stāstījumu papildināja lasījums, pēc tam sākās pārrunas.
Kā atzīmē izstādes kuratore Ieva Grantiņa, šajās pēcpusdienās viss risinājās mierīgi, politika nekad netika skarta. Izņemot to vienu reizi, kad Kurts Fridrihsons nolasīja fragmentus no latviešu valodā pārtulkotās franču rakstnieka Andrē Žida grāmatas “Atgriešanās no PSRS”, ko 1938.gadā Parīzē viņam bija iedevis pats autors. (Maijas Silmales un Ievas Lases kopīgais tulkojums publicēts žurnāla “Avots” 1989.gada 3.numurā.)
Samērā regulāri šie priekšlasījumi notika pusgadu. Sākoties vasaras atvaļinājumiem, tikšanās apsīka. Pēc sešiem gadiem čeka pēkšņi pievērsa uzmanību šiem notikumiem. Sekoja aresti, bezgalīgas pratināšanas, cietumi, tiesas sēdes un izsūtījums. Vorkuta, Inta, Omska, Novosibirska...
Kurtam Fridrihsonam, kuru nosauca par grupas organizatoru, Elzai Stērstei un Ievai Lasei piesprieda 25 gadus ieslodzījumā, Mirdzai Ersai – 7 gadus un pārējiem – 10 gadus labošanas darbu nometnē.
Izstādes atklāšanas dienā tiek atskaņota Andreja Upīša memoriālā muzeja piedāvātās audiokasetes ar 1993.gada ierakstiem. Māris Čaklais “Brīvās Eiropas” raidījumā lasa Maijas Silmalas 1951.gada vēstuli, kurā viņa no tālās Taišetas ar mākonīti sūta sveicienu savai meitiņai. Pēc tam tiek rādīta 1994.gadā uzņemtā dokumentālā filma “Sods par sapni” (autori Inta Geile–Sīpolniece un Andris Rozenbergs), kurā ir arī meitiņas stāsts par mammu, kas viņai tikusi atņemta trīs gadu vecumā. Viņas atkal satikās pēc sešiem gariem gadiem. Meita to nespēja vairs uztvert kā mammu, jo bija izaugusi bez viņas. Bet viņai līdzi atnāca nekad neizbaudīta brīvības garša, tā apbrīnojamā sajūta, ka neviens nespēj tevi sasaistīt, tev ir spārni un tu vari pacelties gaisā.

Es tevi turpinu

Izstādes laikā apmeklētāji var noskatīties šīs dokumentālās filmas videoversiju un mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas 1991.gada interviju ar Kurtu Fridrihsonu Latvijas Televīzijas ierakstā, klausīties audiokasetes. Tās ir emocionālas un patiesas laikmeta liecības. Kādu apbrīnojamu misijas apziņu pauž Elzas Stērstes 1959.gada vēstule Kurtam Fridrihsonam: “Dzīve nedrīkst nomākt mākslinieku. Mākslinieks ir vienreizīgs. Viņš nepieder sev. Viņš pieder savam darbam. Aiz mums ir Sibīrija, kas devusi jaunas atziņas, dzīves briedumu ar ilgi aizturētu harmoniska darba prieku.” Sirmajai dzejniecei pietika gara spēka, lai mūža nogalē, būdama paralizēta, kritikas aizmirsta, rakstītu savas labākās vārsmas.
1963., 1965. un vēlākos gados cita pēc citas iznāca Albēra Kamī, Morisa Ponsa, Renē Sāra un citu franču rakstnieku darbi Ievas Lases, Mildas Grīnfeldes, Mirdzas Ersas tulkojumā. Mākslinieks – Kurts Fridrihsons. Viņa akvareļi grezno arī Maijas Silmalas sastādīto franču dzejas antoloģiju ar tik zīmīgo nosaukumu – “Es tevi turpinu”.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv