Visvarenākais skats bija pavasaros, kad gāja plosti. Vēl tagad atceros, kā sievietes uz plosta kliedza: “Spīd pī molas, spīd pī molas! Borbolai miezt sagribīs!” Tad vajadzēja tikt upes līkumā un griezt malā, uz plosta tādas lietas nevarēja darīt.
Reiz abi ar brāli stiepām štenceļus dzelzceļam. Citur tos laikam sauc par gultņiem. Tie nav lielie koki, bet tādi paprāvi baļķēni, tāpat briesmīgi smagi. Sastiepos tā, ka vakarā nevarēju pakustēt. Kādas dienas pat ganos nevarēju iet. Biju pārstiepies.
Turpat Ļaudonas pagasta Jaunzemos dzīvoja tēvabrālis Jānis Eglītis. Tur bija lieli meži. Es palīdzēju pie koku laišanas. Saimnieks vienā pusē iecirta, un tad mēs abi zāģējām. Man bija grūti turēt līdzi, roka ātri nogura. Jaunzemu Eglītis bija nopietns vīrs. Svētdienās Dievu lūdza uz ceļiem. Dažreiz, tas parasti notika sestdien, žīdi brauca pie viņa andelēties. Ratos zīda drānas, lakati un visādas mantas. Tad saimnieks visiem nobļāvās: “Ābrams ir atbraucis! Viņš būs tajā istabā.” Meitas un puiši gāja, skatījās un kaut ko nopirka arī.

Griezes dziesma

– Jā, dzīve nebija vienmuļa. Govis ganot, strādājot tīrumā – tur klāt bija savi prieki, savi piedzīvojumi. Kā, piemēram, siena pļavā Aiviekstes krastos. Ak tu kungs! Kas tie bija par priekiem! Uz tālajām pļavām saimnieks veda ar zirgu. Tur bija jādzīvo visa nedēļa vai vēl ilgāk. Ar saulīti cēlāmies. Bija skaisti rīti. Un vakaros klausījāmies, kā grieze griež. Saimnieks teica: “Vai jums gulēt nemaz nav jāiet?” Bijām jau arī noguruši, darbs nebija viegls. Tā gribējās sienu ātrāk izžāvēt, savākt sausu. Pa lielākai daļai tas izdevās, bet dažreiz sākās lieti, nekā nevarēja darīt.

– Pļavas pa lielākai daļai bija sūnainas. Vajadzēja iemanīties, lai izkapts neķeras sūnās. Es iemācījos turēt izkapti rokās, tad tā lieta gāja. Sāku mīt saimniekam uz papēžiem. Tad viņš apstājās un teica: “Vai tu beigsi!” Negribēju jau viņu tramdīt, bet man veicās ātrāk.

– Darbdienās nekāda dziedāšana nebija prātā, bet svētdienās prieki gāja vaļā. Jānis bija darba cilvēks. Un labs muzikants. Tāpat kā tēvs, kas pūta korneti. Spēlēja katru svētdienu. Ak kungs, kas tur bija par dancošanu! Visa Ļaudona priecājās. Brālim bija arī skaista balss. Man arvien patika dziedāt otro balsi. Reiz Teodors Reiters mani noklausījās un tūlīt teica: “Tev jānāk manā korī!” Uz to nu viņš mani nepierunāja, bet dziedāju es diezgan daudz. Sevišķi kopā ar Jāni Andrupu. Kad gadījāmies kopā, viņš man uzsauca: “Nu, laid vaļā savu otro!” Mums labi saskanēja. Kad es rakstīju, vienmēr vai nu klusi svilpoju, vai dziedāju. Bez skaņas tos dzejoļus “Zelta vālodzei” nemaz nebūtu varējis uzrakstīt.

Kā pusaudži ziedošā dārzā

Piekto sējumu ievada 1982.gadā izdotais krājums “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”, kura titullapā ieraksts: “Dāvināts Andai. Paldies!” Savai uzticamajai dzīvesbiedrei Andrejs Eglītis veltījis daudzus dzejoļus, gan Andai dzīvai esot, gan pēc aiziešanas mūžībā. Viņas vārdu nes arī stipendija, ko dzejnieks studējošai jaunatnei maksā no ģimenes ietaupījumiem.
Krājumu “Nīcība” dzejnieks dāvinājis Silsilai – jaunības dienu lielajai mīlestībai Iraīdai Berlingai, ar kuru viņu izšķīra karš.
Vēl pirms tam dzejnieka dzīvē bija ienākusi Vera Vidzirkste. Viņi apprecējās ļoti jauni, un viņu laulība nebija ilga, bet gaišas atmiņas atstāja visam mūžam.
– Viņa nāca no Zemgales, bet iepazināmies Rīgā. Es kopā ar draugu no tehnikuma īrēju istabu tai lielajā mājā Avotu un Marijas ielas stūrī. Vera dzīvoja turpat blakus un gāja grāmatvedības kursos. Viņas vecāki bija jaunsaimnieki Zemgalē, pie Svētes upes. Kad pirmo reizi braucu ciemos, maldījos visu nakti, nevarēju tās mājas atrast. Otrā rītā atradu gan. Viņa skrēja pretī.

– “Man zvana ausīs – vai es viņu tik ļoti mīlu? Man nava atbildes, varbūt tās tikai asinis, kas manī sadumpojušās un nes pašu kā palainu upi pie Zemgales meitenes... Tā bija viņa, kas zaga manu dienu saskaņu, kas mani pavasaros vilka pie sevis...” Vai tēlojums “Kāzu brauciens Ziemsvētkos” nav mazliet autobiogrāfisks?

– Tā varētu teikt. Tur ir daudz no manām tā laika izjūtām. Tā bija liela aizraušanās. Pirmā mīlestība. Dzīvojām turpat Marijas ielā, bet labi tur neklājās. Darbu nevarēja atrast, blaktis krita no griestiem. Dzīves grūtības likās nepārvaramas… Ar mieru izšķīrāmies. Viņa vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Apprecējās ar latvieti Tēraudu, viņš bija beidzis augstskolu. Kad es uz kādu lekciju ciklu biju Amerikā, aizgāju ciemos. Tā viņas ģimenē bija ļoti draudzīga tikšanās. Vera man rakstīja arī vēstules, prasīja, vai man nevajag kaut kā palīdzēt. Viņa mani uzskatīja par tādu vēl nenobriedušu… Jā, pirmā mīlestība ir svēta lieta! Tai ceļā nevajag stāties. Kad tā arī izdeg, paliek gaišas atmiņas. Mūs abus tagad pāri gadiem redzu kā tādus priecīgus pusaudžus tikko uzziedējušā ābeļdārzā. Augļus ienākamies mēs nesagaidījām.

– Tas ir lauku cilvēku humors. Esmu klausījies, ka vecie vīri cits citu apceļ. Ar vārdiem, dažkārt nekaunīgiem. Bet tur ir humors, kāda dzīves gudrība iekšā. Man kaut kas pielipis no tā. Pasmieties bez ļaunuma – tas nevienam nekaitē. Kad mēs Ļaudonas baznīcā gājām iesvētības mācībā, mācītājs Avots kādam saimniekdēlam prasīja: “Kas ir tas sīkākais šai pasaulē?” Viņš gaidīja atbildi, ka visniecīgākais puteklis Tā kunga priekšā ir cilvēks, bet puisim bija grūta galva, viņš nezināja, ko teikt, un čukstēju viņam priekšā: “Saki – knislis!” Mācītājs kratīja ar pirkstu un teica: “Pagaidi tu man, sacīšu mātei!” Bet iesvētību dienā notika liels trakums ar bitēm. Viņas sāka spietot. Spiets iemetās liepā, viss gaiss spindzēja. Mēs katrs uz savu pusi, arī mācītājs Avots krūmos iekšā. Bet viņš tikko kā no kanceles bija teicis vārdus: “Un es jums sacīšu, jums nav ko bīties ne no kā!”.
Es tomēr dziļi nožēloju, ka netiku kancelē. Visi, kas mani labāk pazīst, saka, ka es varētu būt mācītājs. Māte bija dziļi dievticīga, īsts Dieva cilvēks. Un es arī agri aptvēru, ka pasaulē ir kaut kas tāds, ko cilvēks nevar mainīt, kas ir augstāks par cilvēka saprašanu. Dievu es lūdzu katru rītu, jo manā dvēselē ir paša celts Dieva nams. Un es varu lūgt par visu, jo ir tādas lietas, ko nevar kādā vienā dievnamā lūgt, to var lūgt tikai savā dvēselē. Pie Viņa es eju ar savām lūgšanām. Un vakarā es atskatos – vai esmu ko ieguvis, vai neesmu kaut kam pārgājis pāri. Ar “Mūsu tēvs debesīs” es sāku un beidzu katru dienu, un tas ir katrā manā dzejolī…

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv