Vēlreiz par meliorāciju un projektu “Life” Lubānā

3.novembrī bija publicēts atbildes raksts “Iespējami pilnīgi atjaunot purvu”, kur savas domas bija izteikuši projekta autors Dr.biol. Uģis Bergmanis, kā arī asociētais profesors Dr. geol. Valdis Segliņš un profesors Dr. biol. Jānis Vīksne.
No cita skatupunkta uz iztirzātajiem jautājumiem paraudzījās Dr.habil.ing. Haralds Smilga, kura viedokli “Vai atjaunot purvus?” “LV” iespieda 2005.gada 1.februārī.
Autoru uzskati bija pietiekami atšķirīgi. Tas mudināja turpināt sarunu, papildus iesaistot tajā citus minēto problēmu pārzinošus speciālistus un zinātniekus.

Izeja ir nosusināšana

Jānis Minkēvičs – bijušais institūta “Meliorprojekts” Mežu meliorācijas un kūdras ieguves projektēšanas daļas grupas vadītājs:
– Mežkopja uzdevums ir kāpināt meža platību ražību un kopējo valsts bagātību. Ar susināšanu īpaši pieaug pārmitrā meža ražība, sevišķi egļu un priežu audzēs, kā arī bagātinās augu sabiedrība. Nekopjot jau agrāk izraktos grāvjus vai arī atļaujot darboties bebriem, kurus tik ļoti apjūsmo projekta autors, platības atkārtoti pārpurvosies un kritīsies meža ražība. Turklāt vecie koki transpirē ūdeni un neļauj platībai pārpurvoties, nocērtot tos, platība sākotnēji ir pakļauta pārpurvošanās riskam. Izeja ir nosusināšana. Mēs savu zemi nevaram lielās platībās apsaimniekot ekstensīvi un neekonomiski. No globālā viedokļa mežs atšķirībā no purvu platībām ir pasaules plaušas, tādēļ par to ir jārūpējas.
Augstie sūnu purvi no mežsaimnieciskā viedokļa ir ekstensīvas platības, un tas neizraisa ekonomisko interesi. Tādēļ arī augstie purvi, arī tie, kas mazāki par 50 hektāriem, bija aizsargāti no nosusināšanas. Izņēmumi bija, ja no hidroloģiskā viedokļa to prasīja piegulošo pārmitro meža platību nosusināšana.
Lubāna zemienes plūdu novēršanas problēma ir vairāk nekā simt gadus veca. Pie tās risinājuma strādāja zinīgākie Latvijas attiecīgo nozaru zinātnieki un speciālisti. Uz šā fona grāvju spundēšanas projekts izskatās gana primitīvs.

Ir jāprojektē speciālistiem

Juris Kalniņš – Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Meliorprojekts” valdes priekšsēdētājs:
– Arī šādi projekti ir jāizplāno sertificētiem vai licencētiem speciālistiem, kas izstrādā būvprojektu. Turklāt būvniecībā ir jāievēro atbilstošie noteikumi.
Obligāti ir jānosaka projektā ietvertās platības ietekme uz apkārtējām teritorijām.
No platību izmantošanas viedokļa ļoti apšaubāms ir projekta autora uzsvērti pozitīvais vērtējums bebru darbībai. Kā bebru darbības postošā rakstura piemēru var minēt 2003.gada pavasara palu ūdeņu pārrauto Balvu rajona Kapūnes poldera aizsargdambi, kuru bija saalojuši bebri. Poldera teritorija pārplūda, un tajā laikā rekonstruējamā sūkņu stacija atradās vairāk nekā 1,5 m dziļā ūdenī. Lai likvidētu šīs avārijas sekas – atjaunotu sūkņu stacijas elektrovadības iekārtu un aizbērtu pārrāvumu dambī, bija jāizdod vairāk nekā 10 000 latu.

Purvu mums netrūkst

Valerijs Kozlovs – Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, Starptautiskās kūdras apvienības Latvijas Nacionālās komitejas valdes priekšsēdētājs:
– Purvi Latvijā aizņem 10,7% valsts teritorijas, salīdzinājumam: Somijā – 33,5%, Igaunijā –21%, bet Polijā – 4,4%, Dānijā – 2,8%.
Latvijā apzināti 6,8 tūkstoši purvu. Valsts aizsardzībā ir aptuveni 29% no visām purvu platībām, t.sk. gandrīz puse no lielajiem purviem (lielākiem par 1000 ha), arī lielākais Latvijas purvs – Teiču purvs. Nosacīti dabīgā stāvoklī Latvijā ir gandrīz 70% purvu. Salīdzinājumam: Vācijā dabīgā stāvoklī ir tikai 1% purvu. Arī vidēji Eiropā, ieskaitot Krievijas Eiropas daļu, šis skaitlis ir tikai 37,8%. Ziņojumā “Ekoloģiskās stabilitātes indekss 2002.”, kas izplatīts Pasaules ekonomikas foruma dalībniekiem, vērtējot pēc ekoloģiskā stāvokļa un panākumiem apkārtējās vides aizsardzībā, Latvija ir 10.vietā 142 valstu sarakstā, Igaunija šajā sarakstā ir 19.vietā, Lietuva – 28., bet Lielbritānija – 98.vietā.
Kūdras krājumi Latvijas purvos ir 1,5 miljardi tonnu, salīdzinājumam – Lietuvā 0,9 miljardi tonnu, Igaunijā – 2,4 miljardi tonnu. Latvijā ir izstrādāti aptuveni 6% no tās kūdras krājumiem. 2003.gadā ieguva 0,6 miljonus tonnu, salīdzinājumam: 1960.gadā – 5,6 miljonus tonnu, kad kūdras īpatsvars kopējā kurināmā bilancē bija 27%. Kopš 1992.gada kūdras krājumi Latvijā nesamazinās, bet pieaug, sasniedzot aptuveni 0,8 miljonus tonnu gadā. Kūdras slānis gan pieaug vertikālā virzienā, gan plešas plašumā. Tādējādi kūdra pēc mežiem ir otrais saimnieciski nozīmīgais pašatjaunojošais resurss.
Īpašs jautājums ir par to purvu rekultivāciju, kur kūdras slānis ir rūpnieciski izstrādāts. Tādu platību Latvijā ir aptuveni 17 tūkstoši ha. Mūsdienās ar rekultivāciju jāsaprot renaturalizācija, t.i., purvu (mitrāju) atjaunošana. Visreālākā Latvijā ir dabīgā renaturalizācija, atstājot izstrādātos purvus dabas ziņā, pirms tam novācot visu lieko, un samērā īsā laikā veidojas no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ļoti interesantas vietas.
Uzskatāms piemērs ir gandrīz izstrādātais Sedas purvs Valkas rajonā, kurš tagad ir viens no Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta nozīmīgākajiem objektiem.
Jāatzīmē, ka purvi dabīgā stāvoklī izdala atmosfērā metānu, tādējādi veicinot globālo sasilšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka visi purvi tādēļ būtu jāizstrādā, tomēr šis aspekts ir pārdomu vērts.
Jāatceras – kūdras purvu rūpnieciskā izstrāde ir saistīta ar iepriekš veiktajiem melioratīvajiem pasākumiem. Pareizi projektēti un izpildīti, tie nekaitē videi purva izmantošanas laikā, ne arī sekojošajai renaturalizācijai.

Ne viss ir izprasts

Ansis Zīverts – Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Dr. habil. sc. ing., profesors:
– Apsveicami, ka “Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana” ir pieteikts kā Eiropas Komisijas “Life” projekts laika periodam no 2003.gada 1.oktobra līdz 2007.gada 1.septembrim. Pieteikumā paredzēta vairāku Lubāna mitrāju kompleksam nozīmīgu jautājumu risināšana, diemžēl izvirzīti arī daži nereāli (pat bīstami) priekšlikumi, kas sakņojas nepietiekamā dabas procesu un Lubānas zemienes hidroloģiskā režīma īpatnību izpratnē.
1. Vēlme koriģēt Lubāna ezera apsaimniekošanas noteikumus izriet no primitīva priekšstata par palu norisi Lubānas zemienē. Patiesībā hidromezglu darbināšanā primāri ir objektīvie palu norises procesi, bet ne subjektīva vēlme nodrošināt iecerētu, taču nereālu režīmu.
2. Pieteikumam novērst augsto purvu virskārtas izžūšanu (tāda parādība patiešām dažkārt ir vērojama sevišķi sausās vasarās, kā, piemēram, 1963., 1964., 1969., 1975., 1995. un 2002.gadā), aizsprostojot pirms 70 gadiem ierīkotos grāvjus purvu perifērijā, nav objektīva pamatojuma, jo šāda parādība Latvijā ir raksturīga augsto purvu dabiskajam hidroloģiskajam režīmam. Pirms šāda priekšlikuma izvirzīšanas būtu lietderīgi iepazīties ar dabiskā hidroloģiskā režīma novērojumiem Ķemeru purvā. Diemžēl pēc vispusīgo novērojumu pārtraukšanas šajā purvā līdzīgi vērtīgi novērojumi Latvijā vairs nenotiek (šādu novērojumu nav pat unikālajā Teiču purvā).
3. Ļoti sarežģīts ir jautājums par klānu pļavu, kas nosusinātas ar vaļējiem grāvjiem, aizaugšanas ar krūmiem novēršanu. Grāvju aizsprostošana nevar būt primārais pasākums, jo bez krūmu nociršanas un pļavu appļaušanas reālu risinājumu nav iespējams sagaidīt.
Pozitīvi vērtējams, ka pieteikumā paredzēts veidot novērojumu tīklu (monitoringu), taču diemžēl tas attiecas tikai uz zemienes lielajiem ūdensobjektiem, bet purvu hidroloģiskā režīma pētījumi līdz šim netiek veikti un nav paredzēti arī turpmāk. Tāpēc apgalvojumam par tā sauktā dabiskā augsto purvu hidroloģiskā režīma atjaunošanu nav zinātniska pamatojuma.

Šeit — Ķemeru purvs Foto: Arnis Blumbergs, “LV”