Pērn Latvijā nevienam nav piešķirts patvērums

Patvērums nevienai personai 2004. gadā Latvijā nav piešķirts, informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Diana Bogdanova.
Salīdzinājumam – 2003.gadā patvērumu Latvijā lūdza piecas personas, bet alternatīvais statuss piešķirts sešiem cilvēkiem. Kopš 1997.gada, kad tika sākta patvēruma piešķiršanas procedūra, bēgļa statuss piešķirts astoņiem cilvēkiem.
Ar patvēruma jautājumiem Latvija pirmoreiz saskārās pirms desmit gadiem. Tie bija atsevišķi gadījumi, kad ārvalstu iedzīvotāji vēlējās iegūt bēgļa statusu. 1997.gadā pieņemts likums par patvēruma meklētājiem un bēgļiem. Gadu vēlāk izveidots Bēgļu lietu centrs un Bēgļu lietu apelācijas padome. 1998.gadā Latvijā sāka īstenot patvēruma procedūru.
Latvijā bēgļa statusu piešķir personām, kuras pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, savas iepriekšējās mītnes zemē, un kuras šo baiļu dēļ nespēj vai nevēlas izmantot attiecīgās valsts tiesisko aizsardzību. Ja cilvēks nevar pretendēt uz bēgļa statusu, tai var piešķirt alternatīvo aizsardzības formu, ja personas mītnes zemē draud nāvessods, spīdzināšana, necilvēcīga izturēšanās, kā arī, ja ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ personai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties dzimtenē. Ministru kabinets var lemt arī par pagaidu aizsardzības piešķiršanu personu grupai uz laiku līdz etnisko konfliktu vai pilsoņa kara beigām to iepriekšējā mītnes zemē. Galvenā atšķirība starp bēgli un tiem, kam piešķirts alternatīvais statuss, – bēglim Latvijā ir lielākas tiesības.
Patvērums tiek garantēts tikai tiem, kuriem tas tiešām nepieciešams. Kā “LV” jau rakstīts, katrai valstij jāiemācas atsijāt tā sauktos viltus patvēruma meklētājus, kuri plašajā pasaulē devušies meklēt pārticību, nevis drošību. Šādu cilvēku patvēruma meklētāju plūsmā ir lielumlielais vairākums. Latvijas priekšrocība ir tā, ka mūsu valsts var izvērtēt ES praksi un pārņemt labāko, veidojot savu patvēruma procedūru.