Gunas vēsts nākamajām paaudzēm

Piektā gada simtgade mudina atcerēties Aspazijas drāmu “Sidraba šķidrauts”, kuras pirmizrāde Jaunajā latviešu teātrī notika tikai divas nedēļas pēc 13.janvāra asiņainajiem notikumiem Daugavmalā. Kā rakstīja tā laika prese, autore tikusi izsaukta uz skatuves vai divdesmit reizes un saņēmusi lauru vainagu. Zeltmatis “Dienas Lapā” aicināja: “Visi jūs, kas slāpstat pēc gaismas, gara brīvības un patiesības, visi, kas jūtat sirdī šķiedru no patiesības šķidrauta, nesat šos audus kopā, – ejiet un skatieties šo dzejas darbu!”

Otīlija Muceniece Gunas lomā

Griesti sāk krist

Tieši 27.janvārī – dienā, kad pirms simt gadiem notika “Sidraba šķidrauta” pirmizrāde, Jaunais Rīgas teātris aicināja uz mūsdienīgā stilā veidotu izrādi “Griesti sāk krist”. Režisore Baņuta Rubesa kopā ar māksliniecēm Kristiānu Dimiteri un Kristīni Jurjāni, pianisti Sanitu Šablovsku un visu krāšņo aktieru saimi uzbūra to dumpības gara piesātināto gaisotni, kas briedēja revolūciju.
Mazāk ar patosu, vairāk ar ironiju, no stereotipiem brīvās intonācijās tika skandēta, izkliegta un izdzīvota Aspazijas un Raiņa dzeja, fragmenti no Aspazijas lugām “Atriebēja” un “Neaizsniegts mērķis”, dažas zīmīgas “Sidraba šķidrauta” remarkas un tā joprojām. Arī citāti un fragmenti no 1905.gada vācu un latviešu preses, Arveda Švābes “Latvijas vēstures” un “Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas” Pētera Stučkas redakcijā.
Kā atzīmēts vakara programmā, ierosmi uzveduma veidošanai devusi Saulcerīte Viese un viņas darbs. Zāle bija pilna jaunības, smiekli ne vienmēr skanēja “īstajā vietā”, tomēr kontakts ar to, kas notika uz skatuves, bija brīnišķīgs, un kāda šķiedra no šā “Sidraba šķidrauta” simtgadei veltītā laikmeta auduma tika katram.

Karalienes tronī Aspazija

Pilnu Līgo zāli pulcināja “Sidraba šķidrauta” simtgades sarīkojums Oļģerta Šalkoņa režijā Rīgas Latviešu biedrības namā. Tieši te pirms pieciem gadiem, kad tika svinēta Aspazijas 135.dzimšanas diena, Saulcerīte Viese atgādināja par “Sidraba šķidrauta” triumfu Piektajā gadā un mudināja gatavoties pirmizrādes simtgadei. Ar viņas līdzdalību dzima šīs atceres dienas meti, un sarīkojumā goda vietā tika likta viņas grāmata “Mūžīgie spārni” – stāsts par Aspazijas dzīvi, kas kļuvis arī par pašas autores mūža vainagojumu.
Lai izskaidrotu “Sidraba šķidrauta” plašo rezonansi sabiedrībā, vēstures doktore Ilga Kreituse lielās līnijās iezīmēja 1905.gada revolūcijas aprises Latvijā. Profesore atgādināja Miķeļa Valtera vēsturisko aicinājumu “lauzties ārā no Krievijas”, kas “nebija tikai sauciens uz teritoriālu, politisku atdalīšanos, bet gan aicinājums garam, jo bez gara brīvības nav iespējama fiziska brīvība”. Revolūcija bija “uzdrīkstēšanās pārbaude, katalizators, kas parādīja, cik daudz var izturēt latviešu zemnieks un kam ir jānotiek, lai vadzis lūztu”. Piektais gads parādīja arī, ka sieviete var nostāties blakus vīrietim un būt garīgi pārāka, kā Pauls Putniņš to tēlo lugā “Aicinājums uz... pērienu”: “Tā ir māte, kas spēj noturēt uz saviem pleciem dzimtu, māju, pavardu. Spēj pārdzīvot pazemošanas kaunu un būt stiprāka par pērējiem.”
Piektajā gadā “Latvija piedzīvoja to skaisto mirkli, kad tauta nedalījās pēc nodarbošanās un mantiskā stāvokļa, kad inteliģence bija kopā ar zemniekiem. Savulaik mans disertācijas vadītājs Maskavas universitātē teica, ka Krievijā narodņiku kustības laikā 19.gadsimta beigās zemnieki tik ļoti nobaidījuši inteliģenci, ka tā vēl šodien nav atradusi ceļu atpakaļ pie zemnieka. Latvijā tā nenotika. Tieši inteliģence pauda domu, ko citi pēc tam mēģināja īstenot. Tie bija pirmām kārtām skolotāji. Tautskolotāji šā vārda tiešā nozīmē. Viņi uzrunāja cilvēkus, mācīja dziedāt un dejot, sauca kopā. Un bija kopā ar tautu, kad izšķīrās jautājums – dzīvot vai mirt.”
Arī Rīgas Latviešu biedrība bija Piektā gada cīnītāja, jo tā neatlaidīgi aicināja paplašināt latviešu valodas tiesības. “Divsimt inteliģences darbinieki parakstīja petīciju par biedrošanās brīvību un cenzūras atcelšanu, lai domu varētu paust brīvi, bez ierobežojumiem. Jo cariskajā Krievijā tas bija ļoti sarežģīti: 1905.gadā starp Rīgas domes 80 deputātiem tikai 12 bija latvieši.”
Aplūkojusi dažādos Piektā gada aspektus un revolūcijas atbalsis cilvēku likteņos, arī savā dzimtā, profesore pauda pārliecību, ka Aspazija pieder pie tām sievietēm, kas cauri laikiem iznesušas gara gaismu un pelna vislielāko godu. Rādot uz aktieru uzvedumam domāto karaļa krēslu, viņa izteica, pēc pašas vārdiem, ķecerīgu domu: “Ja atdzims Aspazijas dvēsele un atdzims Raiņa dvēsele, tad Aspazija sēdēs vismaz šādā tronī un Rainis stāvēs kā pāžs viņai aiz muguras.”

Asociāciju lielā vara

Sākot stāstījumu par “Sidraba šķidrauta” skatuves mūžu, akadēmiķis Viktors Hausmanis īpaši pakavējās pie pirmiestudējuma, kas autori un viņas drāmu pacēla slavas augstumos. Skarbais kritiķis Jānis Asars otrā dienā rakstīja: “Nebūs otra gadījuma latviešu teātra vēsturē, kur lugas pirmizrādei būtu bijuši tik universāli panākumi.” Zeltmatis: “Tāds sajūsminājums kā vakar nebija sen pieredzēts latviešu teātros.” Bet cildināta tika pati luga, ne izrāde, kuras režisors bija Fridrihs Podnieks. Kritika to nosauca par “briesmīgu savā diletantismā” un sprieda, par ko vairāk sūdzēties – vai par “nejēdzīgām dekorācijām, vēl nejēdzīgākiem kostīmiem” vai neizteiksmīgiem tautas skatiem. Par īstu mākslinieci atzina tikai Gunas lomas tēlotāju Otīliju Mucenieci un ar labu vārdu minēja Birutu Skujenieci Dzirkstītes lomā.
Teātra zinātnieks atgādināja, ka Aspazija “Sidraba šķidrautu” sarakstīja 1901. – 1902. gadā, bet pirmiestudējumu luga piedzīvoja tieši 1905.gada janvārī. “Tas bija pirmais gadījums latviešu teātra vēsturē, kad par izrādes līdzveidotājiem kļuva paši skatītāji. Izrādē viņi saklausīja to, ko gribēja saklausīt. Viņi to padarīja par revolucionāru izrādi, jo tā dzīvi sasaucās ar notikumiem, kas tikko bija risinājušies Daugavmalā. Tas ir romantiskās drāmas lielais spēks – raisīt asociācijas. Aspazija savā lugā vēršas pret varmācību, pret patvaldību. Targals sludina: “Es gribu, un ar to ir sacīts viss!” Piektajā gadā tam bija rezonanse, cilvēki šos karaļa vārdus uztvēra kā rupju vēršanos pret brīvu garu, brīvu vārdu.”
Saulcerīte Viese “Mūžīgajos spārnos” raksta: “Aspazija bija nākusi atbalstīt sociālās taisnības idejas, kas neprasīja līdzi nīst, bet mācīja līdzi mīlēt. Kaut arī “Atriebējā” un “Sidraba šķidrautā” dega tirānu pilis, viņas varones savu pēdējo soli spēra ne nogalinot, bet protestējot pret necilvēcību. Zem Aspazijas piļu pelniem un varoņu kapiem dīga labākas, katarsi piedzīvojušas tautas un labākas patības dzieti.” Ar šādu domu Baņuta Rubesa Jaunajā Rīgas teātrī gatavo jaunu “Sidraba šķidrauta” iestudējumu, kura pirmizrāde paredzēta 10. martā – tieši pirms Aspazijas 140.dzimumdienas.

Lappusi sagatavoja
Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv