Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Augusts Dzenītis

Vidzemnieks. Šūpulis kārts 1900.gada 14.februārī lauksaimnieka ģimenē Vietalvas pagasta Rozēnos. Zemnieka dēls, viņam pašam vien zināmu iemeslu dēļ, izlēma kļūt par dzelzceļnieku un devās mācīties dzelzceļa tehniskajā vidusskolā Veļikije Lukos. Pabeidzis to un nostrādājis kādu laiku Rīgas dzelzceļa darbnīcās un tēva saimniecībā, A.Dzenītis 1919.gada jūnijā stājās nesen proklamētās suverēnās Latvijas sargu rindās, dienestu uzsākot 6.Rīgas kājnieku pulkā. Rudenī viņš piedalījās cīņā pret Bermonta karaspēku pie Rīgas, kā arī Lielupes un Iecavas upes krastos. 1919.gada 5.novembrī A.Dzenītis tika kontuzēts, bet palika ierindā.
Tā kā jauneklim bija vidējā izglītība un kauju pieredze, viņš atradās to puišu skaitā, kurus kā pirmos 1919.gada oktobrī nosūtīja mācīties Latvijas karaskolā. A.Dzenītis absolvēja skolu 1920.gada maijā, iegūstot leitnanta pakāpi. Dienests turpinājās 9.Rēzeknes kājnieku pulkā.
Šajā laikā veidojās arī jaunās valsts kara aviācija. Lai sagatavotu tai kadrus, 1920.gada janvārī nodibināja skolu, kurā bija motoristu un lidotāju novērotāju nodaļa. Otro specialitāti 1921. un 1922.gadā apguva arī A.Dzenītis. No šā laika viņš kļuva par lidotāju, nodienot aviācijas pulkā ar nelielu pārtraukumu 19 (!) gadus. Pēc virsnieku kursu pabeigšanas 1924.gadā A.Dzenīti paaugstināja par virsleitnantu, nākamajā gadā – par kapteini, bet 1926.gadā uzticot iznīcinātāju eskadriļas komandiera pienākumus.
No 1924. līdz 1930.gadam Latvijas valdība nopirka 12 itāļu lidmašīnas, 10 beļģu lidaparātus un 10 angļu izlūklidmašīnas. Aeroplānus iegādājās arī Čehoslovākijā, Vācijā un Itālijā. Kara aviācijas ziņā Latvija bija pilnīgā atkarībā no ārzemēm, kuras centās pārdot tai arī bojātas vai vecas lidmašīnas. Šo to mēģināja darīt pašu spēkiem, ņemot vērā savas tehniskās iespējas. Aizsargu vajadzībām Liepājas karaostas darbnīcās uzbūvēja dažus izlūklidaparātus. Lai apgūtu jauno citvalstu tehniku, bija nepieciešami augstas raudzes speciālisti, kurus ne vienmēr varēja sagatavot Latvijā. Tāpēc A.Dzenīti nosūtīja mācīties uz Anglijas Centrālo kara aviācijas skolu, kuru viņš beidza 1930.gadā (A.Dzenītis gan bija vienīgais Latvijas armijas virsnieks, kas ieguva augstāko militāro izglītību šajā valstī). Sekoja iecelšana par aviācijas skolas eskadriļas komandieri. Visnotaļ sekmīgs A.Dzenīša virsnieka karjerā bija 1937.gads, kad viņu ne tikai paaugstināja par pulkvežleitnantu, bet arī uzdeva komandēt aviācijas pulka divizionu.
A.Dzenītis bija augstas klases profesionālis. Viņa dienesta saraksts, saglabājies Latvijas Valsts vēstures arhīvā (5601.f., I.apr., 1506.lieta), liecina, ka A.Dzenītis no 1925.līdz 1935.gadam saņēmis II apbalvojumus un pateicības. Par kaujas nopelniem brīvības cīņās viņu pagodināja 1921.gadā ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira). Sakarā ar aviācijas pulka 10 gadu jubileju klāt nāca Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira), 1930.gada jūnijā kara ministrs ģen. Jānis Balodis par pulka svinību labu organizēšanu piešķīra A.Dzenītim 75 latu naudas balvu. Par pirmo vietu šaušanā ar pistoli virsnieku klasē viņš saņēma barometru.
Pēc Latvijas okupācijas A.Dzenīti 1940.gada rudenī atvaļināja no armijas. Viņa virsnieka zināšanas un pieredze gan vēl noderēja, 1941.gada pavasarī dažus mēnešus strādājot par asistentu Latvijas Universitātes militārajā katedrā, bet it īpaši pēc nacistu iebrukuma, tā paša gada vasarā komandējot Jēkabpils apriņķa latviešu pašaizsardzības vienības. Par nožēlošanu A.Dzenītis turpināja iet kopā ar vācu okupantiem arī vēlāk, strādājot par Bauskas un Jēkabpils apriņķa priekšnieku, komandējot policijas bataljonu un darbojoties par t.s. latviešu pašpārvaldes kārtības policijas departamenta direktoru.
Kolaborācija beidzās ar 20 gadu ieslodzījuma piespriešanu 1947.gada jūnijā, kuru, vēlāk gan par pieciem gadiem samazinot, vajadzēja izciest Intas, Vorkutas un Mordovijas soda nometnēs. Pēc atbrīvošanas A.Dzenītim neļāva dzīvot Latvijā, tāpēc bija jāapmetas Pitalovā (Abrenē), kur viņš aizgāja pa skuju taku 1963.gada 10.jūnijā. Mūža mieru gan rodot dzimtenē – Rīgā, Meža kapos.

Edgars Oto Pinka

Vecgulbenietis. Pasaulē nācis 1895.gada 17.aprīlī. Pēc netālās Pleskavas reālskolas absolvēšanas (1913) jaunais vidzemnieks jau globālā kara pirmajā mēnesī – 1914.gada augustā – devās brīvprātīgi kalpot cariskās Krievijas kara flotē. Lai kļūtu par īstu šīs ieroču šķiras lietpratēju, vajadzēja doties uz Kronštates jūras inženieru skolu, mācīties tajā gandrīz trīs gadus un pabeigt jau pēc Februāra revolūcijas mičmaņa pakāpē. Pēc tam dienests inženiera mehāniķa amatā uz drednauta “Sevastopoļ”. Kā teikts E.Pinkas dienesta gaitas sarakstā, 1918.gada augustā “pēc flotas izsludināšanas par brīvprātīgo sarkano floti izstājies no aktīvā kara dienesta”.
Viņam bija ejams viens ceļš ne ar lielinieku jūras ekskadrām, bet ar tikko pasludinātās neatkarīgās Latvijas veidojamajiem bruņotajiem spēkiem, kuru rindās jaunais virsleitnants pēc savas gribas iestājās 1919.gada janvārī, pirms tam neilgu laiku nostrādājot par K.Ulmaņa Pagaidu valdības Apgādības ministrijas pilnvaroto Valmieras un Smiltenes apkaimē.
E.Pinka vispirms dienēja Kalpaka bataljona inženieru sapieru rotā, tad bija Vecauces komandants, pēc tam atkal virsnieks inženieru sapieru bataljonā, bet 1919.gada rudenī jau kļuva par armijas virspavēlnieka štāba jūras daļas tehniskās nodaļas priekšnieku. Kad divi kari bija izkaroti, E.Pinka 1920.gada novembrī atvaļinājās no armijas.
Jaunās valsts topošajai kara flotei bija vajadzīgi labi sagatavoti komandieri, tāpēc 1924.gada decembrī viņam atkal nācās uzģērbt karavīra šineli, lai turpinātu dienestu vaktsleitnanta dienesta pakāpē jūras krastu aizsardzības eskadra štābā. Ar krievu mičmaņa izglītību te bija par maz, tāpēc E.Pinkam jau tajā pašā mēnesī ar kara ministra J.Arāja pavēli vajadzēja doties uz Latvijas sabiedroto valsti Franciju, kur viņš sākumā bija nozīmēts par tur būvējamo divu zemūdeņu un torpēdu darba pārraugu. Kad “Roņa” un “Spīdolas” būvniecība bija labi ievadīta, E.Pinka varēja turpat franču zemē vairākus mēnešus 1925.gadā mācīties zemūdeņu virsnieku kursos, bet pēc tam praktizēties uz kolēģu zemūdenēm. 1926.gada jūnijā viņu, paaugstinātu par komandleitnantu, iecēla par topošā “Roņa” inženieri mehāniķi. Par teicamu darbu, pārvedot abas zemūdenes uz Latviju, E.Pinka 1927.gada maijā saņēma eskadras komandiera admirāļa A.Keizerlinga pateicību. Par nopelniem valsts labā 1928.gada 17.novembrī viņu apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Šai augstajai atzinības zīmei 1936.gada 14.novembrī pievienojās tā paša ordeņa IV šķira – “par ilggadīgu, centīgu un priekšzīmīgu dienesta izpildīšanu”. Divi tik spoži apbalvojumi netika piešķirti daudziem Latvijas armijas virsniekiem.
Saņēmis kārtējo paaugstinājumu – kapteiņa pakāpi (1927), E.Pinka 1930.gada rudenī atkal devās uz Franciju, lai mācītos Kuģubūves augstskolā. Pēc diviem gadiem pabeidzis šo respektablo skolu, viņš atgriezās dzimtenē, lai, kļuvis par komandkapteini (1934), resp., pulkvežleitnantu, ieņemtu jūras krasta aizsardzības eskadras torpēdu dienesta priekšnieka amatu.
Par E.Pinkas augstajiem apbalvojumiem un admirāļa pateicību jau sacīts. Bet – ko tur slēpt – rūdītais jūras vilks neiztika arī bez viena otra rājiena un pat mājas aresta, kāds pienācās virsniekiem par nedisciplinētību. Taču tas nav svarīgākais. Galvenais ir tas, ka arhīvā saglabājies visnotaļ pozitīvs viņa pēdējās, 1937.gada virsnieka atestācijas vērtējums:
“Atestācijas gadā ārstējies Ķemeru sanatorijā, bet veselības ziņā spējīgs arī panest kara laika grūtības.
Garīgās spējas labas. Morāliski un ētiski nav vainojams. Vidēji enerģisks, korekts un sabiedrisks.
Alkoholu lieto, bet uz dienestu tas iespaidu neatstāj.
Ārpus dienesta pasniedz stundas valsts tehnikumā Liepājā.
Savus dienesta pienākumus pārzina un izpilda labi. Pret padotiem taisns un bezpartejisks.
Ieturas likumības un noteikumu robežās. Pietiekoši disciplinēts.
Spējīgs militārizglītojošu kursu sarīkošanā un vadīšanā. Savu tiesību robežās patstāvīgs.
Normāla pašierosme un ir drosme vajadzības gadījumos spert attiecīgus soļus.
Interesējas par techniskiem jauninājumiem.
Spējīgs izpildīt augstākus techniskus amatus.
Slēdziens: Labs. Izbīdāms uz diviziona saimniecības priekšnieka amatu.
28.oktobrī 1937.g. Liepājā.
Zemūdeņu diviziona komandiera a.p.i.
Komand-kapteinis Bergs”
E.Pinkas pirmā augstākā šefa eskadras apgādības priekšnieka a.p.i. kapteiņa A.Brūdera slēdzienā bija sacīts: “Labs. Izbīdāms eskadras štāba inženiera-mehāniķa amatā.” To pašu varēja lasīt eskadras komadiera jūras kapteiņa T.Spādes 1937.gada 5.novembra secinājumā: “Labs. Izbīdāms uz diviziona saimniecības pr-ka un eskadras štāba inženiera amatu.” Kā saka, punktu uz “i” uzlika atestācijas komisijas priekšsēdētāja armijas komandiera ģenerāļa K.Berķa vērtējums: “Labs. Izbīdāms uz diviziona saimniecības priekšnieka un eskadras inženiera amatiem.”
(Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., I. apr., 4920.l., 29.–30.lp.)
E.Pinka viņam vien zināmu iemeslu dēļ pēc paša vēlēšanās 1937.gada decembrī atvaļinājās no armijas. Taču tas neizglāba viņu no padomju okupantu represijām. E.Pinku arestēja 1941.gada janvārī un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. Sekoja deportācija uz Staļingradas apgabalu, kur latviešu virsniekam 1941.gada decembrī piesprieda nāves sodu, kuru drīz pēc tam izpildīja. Edgars Oto Pinka aizgāja mūžībā 46 gadu vecumā.

Pēteris Penčuks

No gandrīz 800 Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem (no pulkvežleitnanta līdz ģenerālim), kas dienēja dažādos laikos no 1918. līdz 1940.gadam absolūtais vairākums – 88,2% – bija luterticīgi. 76 piederēja pareizticībai, no tiem aptuveni puse bija latvieši. Pēdējo vidū bija arī šīs publikācijas galvenā persona, kura mūža gaitas sākās 1896.gada 15.janvārī pareizticīgā lauksaimnieka ģimenē Krustpils pagastā.
Kad 1913.gadā bija pabeigta Rīgas pilsētas 3.skola, drīz vien sākās pirmais planetārais tautu slaktiņš, un arī Pēterim Penčukam 1915.gada augustā vajadzēja doties kalpot caram, Krievijai un savai ticībai. Vispirms Rietumu frontē 217.rezerves bataljonā, tad 85.kājnieku pulkā. Šodien var tikai minēt, kāpēc latviešu jaunekli nosūtīja mācīties par praporščiku tālās Gruzijas Gori pilsētā, kur, kā zināms (bet tolaik, protams, nezināms), bija dzimis vēlākais diktators Staļins (viņa muzeju esot iesauktam jau padomju armijā, bija tas “gods” apmeklēt arī šo rindu autoram...). Ieguvis paredzēto činu, P.Penčuks turpināja karot, taču ne ar vāciešiem, bet turkiem Kaukāza frontē. Kad bija apnicis cīnīties svešā malā par svešiem mērķiem, viņam 1918.gada augustā izdevās atvaļināties no armijas un atgriezties dzimtenē. Viņa vieta bija tikko proklamētās neatkarīgās Latvijas bruņotajos spēkos, kuri gan vēl tikai tapa.
Virsleitnants P.Penčuks 1918.gada decembrī nevis mobilizācijas kārtībā kā krievu armijā, bet brīvprātīgi iestājās Rīgā saformētajā virsnieku rezerves rotā. Kaujās ar lielinieku karaspēku viņu 1919.gada 16.janvārī ievainoja pie Lielauces (labās kājas pēdā), 22.martā – pie Batariem (labajā rokā) un 21.maijā – pie Kalnciema (kreisā pleca kaulā). Pēc pēdējā ievainojuma ārstu komisija atzina viņu par nederīgu frontes dienestam. Taču nacionālajai armijai P.Penčuks joprojām bija vajadzīgs, tāpēc 1919.gada novembrī viņu nosūtīja turpināt dienestu armijas virspavēlnieka štāba operatīvajā daļā.
Tās priekšnieka v.i. kapteinis Ž.Bahs (vēlāk ģenerālis) 1920.gada 4.martā P.Penčuku stādīja priekšā nākamajai dienesta pakāpei. Viņa ieteikumā bija sacīts: “Virsleitnants Penčuks pa sava dienesta laiku Operatīvā daļā ir bijis vienmēr priekšzīmīgs strādnieks. Savu uzticību Latvijas valstij ir pierādījis asiņainās cīņās par Latvijas neatkarību, pie kam ticis trīs reizes ievainots. Tamdēļ atrodu virsleitnantu Penčuku par pilnīgi cienīgu paaugstināšanai par kapitanu. Lūdzu viņa priekšrocības kapitana pakāpē skaitīt no viņa pēdīgās ievainošanas dienas, t.i., no 21.maija 1919.g.” Armijas virspavēlnieka ģen. Jāņa Baloža slēdziens bija lakonisks: “Paaugstināšanai piekrītu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 4827.l., 31.lp.)
Tūdaļ pēc kapteiņa uzpleču saņemšanas P.Penčuku iecēla par operatīvās daļas operatīvās nodaļas priekšnieka palīgu. 1924.gada septembrī viņš ar pirmās šķiras diplomu pabeidza virsnieku kursus. Taču ar tiem un krievu armijas praporščiku skolu bija par maz, lai turpinātu diendienā piedalīties jaunās valsts armijas veidošanā. Tāpēc 1932.gada janvārī pēc sekmīgas iestājeksāmenu nokārtošanas vajadzēja doties divus gadus mācīties uz Čehoslovākijas Kara akadēmiju. P.Penčuku, kurš bija ieguvis augstāko akadēmisko militāro izglītību, vispirms piekomandēja 5.Cēsu kājnieku pulkam, lai saņemtu rotas komandiera cenzu un pēc tam varētu turpināt kalpot valstij armijas štāba operatīvajā daļā kā dienesta priekšnieks. Bataljona komandiera pieredze bija jāiegūst 5.Cēsu kājnieku pulkā. Pulkvežleitnanta P.Penčuka pēdējā virsotne militārajā karjerā bija armijas štāba organizācijas – mobilizācijas daļas karaklausības nodaļas priekšnieka amats.
Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā P.Penčuku vispirms pārskaitīja uz jauno varasvīru izveidoto 24.teritoriālo strēlnieku korpusu, bet pēc tam demobilizēja. Lāčplēša Kara ordeņa un divu Triju Zvaigžņu ordeņu kavalieris Pēteris Penčuks nacistu okupācijas laikā diemžēl kļuva par kolaboracionistu, kalpojot policijā un uzkalpojoties pat par policijas pulka bataljona komandieri. Viņsaulē aizgājis trimdā ASV 1965.gada 10.aprīlī Sakramento, Kalifornijas štatā.

Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.