Vai atjaunot purvus?

Turpinot domu apmaiņu laikrakstā aizsāktajā diskusijā (skat. “Purvā ar purvu atjaunošanu”, “LV”, Nr.164, 15.10.2004. un “Iespējami pilnīgi atjaunot purvus”, “LV”, Nr.174, 3.11.2004.)

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Varam lepoties, ka esam purvu lielvalsts – purvi klāj desmito daļu teritorijas, tajos guļ 0,4% no visas pasaules kūdras krājumiem (10,8 miljardi m³), esam astotajā vietā pasaulē pēc kūdras krājuma uz vienu iedzīvotāju. Liekas, tuvākā un arī tālākā nākotnē mēs šajā topā paliksim, jo purvu platības mūsu zemītē neiet mazumā, bet gan vairojas. Kāda te vēl var būt melioratoru vaina, ja tikai 15% no zemo zāļu purvu platības viņi ir apguvuši lauksaimnieciskai izmantošanai, bet tagad arī šīs platības neizmantotas atkal pārpurvojas. Pārpurvojas arī neizmantotās minerālaugšņu platības. 1935.gadā valstī bija 3775 tūkstoši hektāru, lauksaimnieciski izmantojamo zemju (LIZ) un turpmāk tā nemitīgi gājusi mazumā. Tikai 1975.gadā plašo meliorācijas darbu rezultātā izdevās samazināšanās gaitu apturēt, nevis būtiski šīs platības palielināt. Meliorācijas darbiem norimstot, zemju pārpurvošanās atkal ņēma pārsvaru, un, ieejot jaunajā gadu tūkstotī, LIZ kopplatība bija sarukusi zem divarpus miljoniem hektāru.

Esam kūdras lielvalsts

Vēl melioratorus vaino purvu izmantošanā kūdras ieguvei. 20.gs. 80.gados Latvijā izstrādāja gadā līdz 3,5 milj. tonnu kūdras. Izstrāde samazinājās pēc 1991.gada, bet pēc 1993.gada stabilizējās – 825 tūkstoši tonnu gadā. 2000.gadā no valsts eksportētās kūdras daudzums bija 382,9 tūkstoši tonnu. Ir apstājusies pakaišu kūdras ieguve, kura 1988.gadā sasniedza 2 miljonus tonnu. Mežsaimnieciskai izmantošanai nosusināti 53,7 tūkstoši ha (8,4%) purvu. To visu ierēķinot, vēl paliek 429 tūkstoši ha (67,2%) neskartu dabiskā stāvoklī esošu purvu. Tātad nekādi nevar apgalvot, ka mums trūkst purvu platību vai kūdras krājumu. Mūsu ģeoloģiskie kūdras krājumi ir tādi, ka, tos rūpnieciski izstrādājot 1999.gada līmenī, to pietiktu vairāk nekā 1000 gadiem. Taču tie ir daļēji atjaunojamie resursi – katru gadu aptuveni 10% no izstrādātā kūdras apjoma pieaug klāt.
Pie šādas purvu bagātības neviena valsts neatļautos izlietot līdzekļus jaunu purvu ierīkošanai vai atjaunošanai, kā to cenšas darīt valstis, kur purvu vairs nav.
Nevar liegt pētniekiem eksperimentēt, bet, ja purvu atjaunošanu sāk izvirzīt kā nopietnu valsts programmu un šīs programmas “pārvērtēšana reālā nākotnē nav paredzēta”, tad pārņem drūmas nojausmas par mūsu zemītes nākotni. Pagaidām vēl gan purvi aizņem tikai 9,9% teritorijas, bet, ja gribam atjaunot sākotnējo ainavu, kad purvi un slīkšņas klāja trešdaļu šīs teritorijas, ko par to teiks nākamās paaudzes.
Purvu atjaunošanas projekta autori gan ir citādās domās. Viņi, cēlu ideju vadīti, sakās “aizstāvēt dabas vērtības, kas ir daudz augstāk vērtējamas par iepriekš iegūtajām materiālajām vērtībām”. Tad kā tas tiks panākts?
Tiek plānots aizsprostot purvu grāvjus un novadus un tiks “atjaunota pārejas un augsto purvu dabiskā attīstība”. Pārejas purvus gan būtu jāmēģina glābt no to tālākās dabiskās attīstības, lai tie nepārtaptu par augstiem sūnu purviem. Savukārt augsto sūnu purvu dabiskā attīstība – evolūcija – kopš pēdējā leduslaikmeta vēl nav novērota, ja par to dabisko attīstību neuzskata platību masveida pārpurvošanos. Ir gan arī Sibīrijas piemērs, kur aiz sūnu purviem nāk tundra. Mūsu klimatiskajos un saimnieciskajos apstākļos nebūs jāpieliek daudz pūļu, lai purvus radītu. Tam jau palīdz pati daba, nodrošinot mūs vidēji katru gadu ar nokrišņu daudzumu, kas par 240 mm pārsniedz gada iztvaikošanu, nerēķinot nemaz slapjos gadus. No melioratoriem arī vairs nav jābaidās – tie ir likvidēti “kā šķira”, vecie kadri pensionējušies un apmiruši, jauno nav. 1993.gadā pārtraukts valsts finansējums lauksaimniecības zemju meliorācijas projektēšanai, bet 1995.gadā notika pēdējais meliorācijas inženieru kursa izlaidums Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU).

Spriedums bijis vienpusīgs

Purva atjaunošanas projekta autori cieši apgalvo, ka šā plāna sagatavošanā bijušas konsultācijas un saskaņošana ar profesionāliem melioratoriem. Tad nav saprotams, kāpēc par šādām konsultācijām nekas nav zināms ne Meliorācijas projektēšanas institūtā, nedz arī LLU Lauku inženieru fakultātē. Pasākumā nav piedalījušies arī tādi speciālisti kā meža zinātnieks akadēmiķis Pēteris Zālītis un hidroloģijas autoritāte akadēmiķis Ansis Zīverts. Visbeidzot, ar to nav iepazīstināti arī Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta speciālisti. Tā kā viss jau esot pieņemts un nolemts, tad, juridiskā valodā runājot, spriedums ir pieņemts, neuzklausot otro pusi.
Apskatot Lubāna problēmu, kur septiņos purvos nolemts ar baļķiem aizsprostot susināšanas grāvjus un novadus, jāceļ gaismā Lubāna purvu kūdrā ierakstītā visa šīs zemienes klimata un ainavas attīstības vēsture, ko labi attēlojis purvu pētnieks un Latgales patriots Kazimirs Vanags (2001). Vēl mezolīta sākumā šajā vietā purvu vispār nav bijis. Tur bijusi ar upēm savienota ezeru saime ar kopējo noteku Pleskavas ezera virzienā. Auguši raženi lapu koku meži, kuri devuši patvērumu un iztiku daudzām cilvēku apmetnēm. Ar laiku tomēr plašā ieplakas noteka sākusi aizaugt, līdz beidzot to galīgi noslēguši tur izveidojušies purvu masīvi. Ezeri pārauguši, un ezerpurviem netraucēti izplešoties, notikusi to apvienošanās lielos purvu masīvos. Vienīgajai ieplakas notekai Aiviekstei nespējot izvadīt uz Daugavu visus ietekošo upju ūdeņus, veidojās ilgstoši augsta līmeņa lielu platību applūdumi, kam neglābjami sekoja šo platību pārpurvošanās ar visām no tā izrietošām sekām – lielās platībās samazinājās Saules enerģijas uztvere un izmantošana, sākās kokaudžu iznīkšana, tika bremzēta dabas ūdensaprite, saasinājās diennakts un gadalaiku gaisa temperatūras svārstības. Tādas klimata izmaiņas noveda pie bioloģisko procesu degradācijas. No skābās purvu vides iztecēja “nedzīvie” skābie purva ūdeņi, veidojās kroplas koku formas. To ilgi nevarēja izturēt arī cilvēks – purvi uzvarēja.
Visa Lubāna zemiene var kalpot par globālu mācību uzskates līdzekli tam, kā mūsu klimatiskajā zonā, aizsprostojot notekas, ar laiku purvi spēj pārņemt visu susināmo platību un cilvēkiem atliek meklēt citu apmešanās zemi.
Savukārt te var arī mācīties, kā cilvēku mērķtiecīgas darbības rezultātā ar hidrotehniskiem pasākumiem iespējams sakārtot vesela reģiona ūdenssaimniecības sistēmu, novērst ilgstošas plūdu briesmas, enerģētikā lietderīgi izmantot uzkrātos plūdu ūdeņus.
Par šo mācību mūsu dabas draugi nez kāpēc klusē. Te būtu radusies arī iespēja patiešām lietderīgi izmantot Eiropas līdzekļus vides sakārtošanai, paveicot Lubāna ezera ūdenskrātuves gultnē tos darbus, kurus melioratori vairs nepaguva. Šādi pasākumi būtu: ūdens plūsmas atjaunošana caur ezeru; zivju ceļu un ziemas patvērumu padziļinājumu ierīkošana ezera gultnē; pīļu ligzdošanas saliņu izveide; pasākumi barības vielu pieplūdes samazināšanai ezeram. Var puslīdz droši paredzēt, ka Eiropas naudas izlietošana grāvju aizsprostošanai purvu hidroloģiskos apstākļus būtiski nemainīs, bet, aizsprostojot purvu notekas un kontūrgrāvjus, skābiem purva ūdeņiem izplatoties purvam pieguļošajās platībās, tiks iznīdēti tur augošie meži un atkārtosies šeit jau sen notikušie dabiskie purva attīstības procesi – purvi pletīsies plašumā.

Nevis pērle, bet audzējs

Varam jau pamatoti jūsmot par mūsu daudzveidīgajiem neskartajiem purviem, kādi citur Eiropā nav sastopami. Taču nedrīkstam aiziet galējībās.
Mūsu dabas ainavā purvs nav vis pērle, bet gan drīzāk audzējs – vieta, kur dabas evolūcija nonākusi strupceļā.
Jūsmojot par reto purva floru un faunu, jāapzina arī purvu negatīvā ietekme uz dabas vidi. Mūsu klimatiskajos apstākļos purvi ir ļoti agresīvi ainavas elementi. Kā tuksneši sausajā klimata joslā, tā pie mums purvi uzmācas mežiem un laukiem. Starp purvu un mežu dabiskos apstākļos noris izdzīvošanas cīņa. Tiklīdz meža audzēs kādu apstākļu dēļ ir traucēta ūdens iztvaikošana, augsnes mitruma uzkrāšanās vietas pārpurvojas. Savukārt, purvus nosusinot, pat virs vairākus metrus dziļa kūdras slāņa labi ieaug mežs. Aptuveni 39% mūsu purvu platībās (ar kūdras slāni, kas biezāks par 30 cm) aug meži. Par mežu pārpurvošanās novēršanu kā mūsu klimatiskajos apstākļos galveno meža kopšanas un reizē arī vides aizsardzības pasākumu jau 19.gadsimta beigās pārliecinošus pētījumu rezultātus ieguvis Eižens Ostvalds (1851–1932).
Taču mūsu dabas draugiem, šķiet, labāk tīk slapji un necaurejami meža biezokņi.
Meža platības ir labākās Saules enerģijas izmantotājas lielajā Zemes ūdensaprites darbā, bet purvu sūnekļos viss notiek citādi. Sūnu purvu platības lielāko no Saules enerģijas saņemto daļu neizmantotu atstaro atmosfērā. Tā kā pēdējā purvu attīstības stadijā pārsvarā to virsmu sedz sfagnu sūnas un tie barojas tikai ar atmosfēras nokrišņu ūdeņiem, veidojas apstākļi, kad purvs gan uzkrāj lielus ūdens daudzumus, taču nelaiž tos apgrozībā – dabas ūdensapritē. No purva platībām notece veidojas galvenokārt tikai palu laikā. Maldīgs izrādījās kādreizējais pieņēmums, ka purvi darbojas kā nokrišņu ūdens akumulatori – upju mazūdens perioda barotāji. No šā pieņēmuma tika secināts, ka purvu susināšana ir kaitīga. Pierādījies, ka dabiskā stāvoklī esošs purvs upju noteci pat samazina, bet ar purvu nosusināšanu tā baseina upju noteci samazināt nevar. Tomēr tie vēl nebūt nav visi purvu trūkumi.
Mežu platības spēj aktīvi saistīt un izmantot ogļskābo gāzi, bet purvi to jo aktīvi emitē atmosfērā, pievienojot tai vēl purva gāzi – metānu un tā saukto smieklu gāzi. Tā kopumā ir vispilnīgākā buķete Zemes siltumnīcefekta vairošanai. Rezultātā klimatisko apstākļu radītie purvu masīvi paši sāk ietekmēt sava reģiona klimatu, kur atmosfērā intensīvāk atstarotā infrastarojuma spektra daļas ekranizēšanu pastiprina purva izdalītās gāzes. Interesanti, ka, aktīvi cīnoties par Zemes siltumnīcefekta normalizēšanu un samazinot fabriku dūmeņu skaitu, mēs tomēr ļaujam netraucēti šo efektu vairot purvu masīvu “fabrikām”. Ir pierādīts, ka ogļskābās gāzes un metāna koncentrācijas līmenis Zemes atmosfērā manāmi sācis palielināties apmērām pirms 8000 gadiem, kas sakrīt ar purvu intensīvas veidošanās sākumu pēc pēdējā leduslaikmeta, kad vēl fabriku nebija.
Purvu atjaunošanas projekta autori atsaucas uz 1972.gada Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem un Eiropas Padomes Direktīvu par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, kā arī 1992.gada Dabas aizsardzības plānu Latvijai. Jāatgādina, ka 2002.gadā Latvija ratificēja arī ANO konvenciju “Par cīņu pret pārtuksnešošanos”, kas attiecībā uz Latviju nozīmē cīņu pret auglīgās augsnes auglības zudumu vai pat tās degradāciju pārpurvojoties.
Šo konvenciju un direktīvu pretrunās būtu jārod saprātīgs līdzsvars, ievērojot mūsu klimatiskos un lauku sociālos apstākļus. Purvu platību pavairošana nebūt nav labākais līdzeklis šāda līdzsvara radīšanai.
Purvu un dabisko mitrzemju mūsu ainavā jau tā ir pārāk daudz, lai vēl radītu tos mākslīgi.

Dr. habil.ing. Haralds Smilga