Simt gadu pēc sākuma

Paviršajā ikdienā pārsteidzoši bieži maldāmies vienkāršu skaitļu un jēdzienu virknējumos. Tā mūsu valstiskuma laiku līdz padomju okupācijai saucot par “Latvijas brīvvalsti” vai “neatkarīgās Latvijas laiku” un it kā pretstatot šodienai, kaut mūsu valsts balstās tajā pašā Satversmē. Kaut Latvijas Republikai rit jau 87.gads.
Vairāk nekā puse no mūsu valsts mūža pagājusi zem svešām varām, kaut mūsu lielākajā kaimiņvalstī joprojām cenšas pierādīt, ka Latvijas tauta 1940.gadā vienprātīgi lūgusi Staļinam un viņa pēctečiem Maskavas varas gaiteņos: ņem mūsu brīvību, mēs paši nezinām, ko ar to darīt! Sūti mūsu zemē savas tanku armādas! Ved mūsu tautu lopu vagonos uz Sibīriju! Pārpludini Latviju ar cittautu laimes meklētājiem. Un vajā mūsu tautu – ar deportācijām, tad rusifikāciju, tad apmelošanu... – vajā vēl trešajā paaudzē!
Liekas, okupācijas laikā bija vienkāršāks laika rēķins. Kopš bērnības atceros savas omītes Alvīnes, vienkāršas latviešu mucinieka meitas, vēstures stundas: pēc kara laikiem – vecmāmuļas bērnības – nāca brīvās Latvijas laiks, kam sekoja pirmā krievu ienākšana ar Baigo gadu. Tad – vācu ienākšana, ko nomainīja “krievu otrā ienākšana”.
Viedajai Alvīnei viss bija skaidrs. Vakaros viņa sēdēja silti sakurinātajā virtuvē pie vecātēva darinātā skapīša, brilles uz deguna, un lasīja man skaļi priekšā uz galdnieka līmeņrāža atstutēto grāmatu. Parasti – Aleksandra Grīna “Zemes atjaunotājus”. Kā mūsu zemē sirojuši tatāri, poļi, zviedri, krievi... Kā dedzinājuši mājas. Un kā latvieši tās atkal un atkal atjaunojuši...
Tagad mēs zinām: Piektā gada revolūcijas sagrāvē latviešu zēnos dzima naids pret vācu baroniem un cara patvaldību. Par vīriem izauguši, šie Piektā gada zēni gāja strēlniekos un pēc Ziemsvētku kaujām jau otro reizi – kopš Piektā gada – lika pasaulei ar cieņu izrunāt Latvijas un latviešu vārdu.
Pēc tam latvieši izcīnīja pašiem savu valsti, ko pēc pārdesmit gadiem atkal zaudēja. Karoja svešu armiju mundieros, cieta deportācijās un represijās, centās sevi pasargāt svešās zemēs no pārtautošanās... Līdz atkal atguvām savu valsti.
Bet visus simt gadus līdzās militārajām cīņām un asiņainām represijām ritēja arī ideoloģiska cīņa par un pret neatkarīgo Latvijas valsti. Cīņa, kuras pragmatiski ciniskajām likumsakarībām jo bieži un ilgus gadus bija pakļauta arī Latvijas vēsture.

Tik nozīmīgās vēstures lappuses un grāmatas nodaļas

Tāpēc tik nozīmīga ir nupat klajā nākusī grāmata “Latvijas vēsture: 20. gadsimts”, kas izdota vienlaikus latviešu un krievu valodā.
Grāmatas 5.nodaļa “Latvija nacistiskās okupācijas laikā (1941–1945)”, ko sarakstījis Valsts prezidentes padomnieks profesors Antonijs Zunda, pirmpublicējumu pieredzēja jau pērn “Latvijas Vēstneša” slejās, jo tieši par šo Latvijas vēstures posmu joprojām ir liela nezināšana un arī nevēlēšanās izzināt patiesos faktus un likumsakarības – gan mūsu draugu valstīs Rietumos, gan jo īpaši mūsu lielākajā kaimiņvalstī Krievijā.
Latvijas reokupācija mūsu historiogrāfijā aplūkota būtībā pirmo reizi, tāpēc arī Dainas Bleieres sarakstītā 6.nodaļa “Latvija PSRS sastāvā (1945–1990)” ir īpaši nozīmīga. Autore minējusi daudzus unikālus faktus, kas liecina par padomju impērijas īstenoto okupācijas politiku Latvijā. Piemēram, padomju karaspēka piekopto laupīšanu. “...faktiski padomju karavīri, drošības iestādes un arī daudzi partijas un civilās pārvaldes funkcionāri uztvēra Latviju kā okupētu naidīgu teritoriju, “teikts grāmatā. Loģisks šādas attieksmes turpinājums bija masveida represijas, kuru uzskaitījums un īss raksturojums vien grāmatā aizņem vairāk nekā desmit lappuses.
Ļoti nozīmīga okupācijas laika izprašanai un iespējami pilnīgai izvērtēšanai ir apakšnodaļa “Nacionālkomunisms Latvijā” – par padomju pārvaldes aparātā iesaistījušos latviešu centieniem iestāties par savas zemes, savu tautas brāļu interesēm, protestējot pret Latvijas varmācīgu industrializāciju un pārkrievošanu. Šeit minēti arī dramatiskie skaitļi par Latvijas iedzīvotāju sastāva izmaiņām pēc nacionālkomunistu kustības sagrāves – latviešu īpat-svars pašu zemē no nepilniem 80 procentiem pirms kara bija samazinājies līdz 52 procentiem 1989.gadā.

Arī vilšanās un ciešanu gadsimts

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga grāmatas atvēršanas svētkos uzsvēra, ka šie aizvadītie 100 gadi mūsu tautai bijuši arī vilšanās un ciešanu piesātināti, pieredzot gan mūsu neatkarības piedzimšanu, gan arī tās zaudēšanu. Mūsu vēsture bijusi asinīm slacīta. ... Gan Piektajā gadā pie soda priedes, gan holokaustā, – cilvēkus industriāli iznīcinot.
“Šajā gadsimtā Latvija piedzīvoja gandrīz visu. Bet katrā ģimenē bija sava pieredze,” atgādināja Valsts prezidente, uzsverot, cik grūti mums tieši šīs pieredzes dēļ dot viennozīmīgu vērtējumu – baltu vai melnu – mūsu vēstures atsevišķiem notikumiem. Jo ne reizi vien mūsu vēsturē bijuši brīži, kad brāļi vai tēvs ar dēlu svešos mundieros bijuši spiesti cīnīties frontes pretējās pusēs.
Tādēļ jo nozīmīgāks šis šķietami bezkaislīgais faktu uzskaitījums un objektīvi bezkaislīgais izvērtējums, kas sniegts jaunajā “Jumavas” izdevumā. “Vēsture – tā ir neatņemama nacionālās pašapziņas daļa,” uzsvēra Valsts prezidente. “Vēstures izpratne nepieciešama arī agrāko konfliktu nolīdzināšanai un sabiedrības attīstības procesam.”

Neļauj baltu padarīt par melnu

Runājot par vēstures objektīvajiem un subjektīvajiem aspektiem, Valsts prezidente skarbus vārdus veltīja vēstures sagrozītājiem, īpaši politisko lielvaru dibināšanas pārmantotājiem, kas “baltu pataisa par melnu”, kad “lielās valstis, īstās darītājas, ar savu īpatnējo attieksmi pret mazām valstīm lielu daļu savas vainas pēcāk noveļ tieši uz šīm mazajām valstīm, “ un tad nu var pienākt brīdis, kad “upurim vēl jāatvainojas pasaulei, ka trāpījies lielvarām zem kājām”.
Atskaņas no šādām situācijām Latvijas virzienā dzirdamas joprojām, īpaši lielajā kaimiņvalstī, kur, lai cik neticami tas liktos, īpaši uzvaras 60.gadadienas kontekstā, visai aktīvi rosās arī melnkrekļi un citas fašistiskas organizācijas.
Šajā kontekstā kļūst redzams, cik laikus bija Valsts prezidentes paziņojums par motivāciju 9.maija braucienam uz Maskavu.
Tā ir arī skaidra zīme pasaulei: absurdi mūsu vēstures traktēšanā vairs netiks pieļauti. Jo, kā teica V.Vīķe-Freiberga, “cilvēks pats par sevi ir vērtība. Mēs visi, Ādama un Ievas pēcnācēji, esam vienlīdzīgi cilvēki zem saules”. Tāpēc arī mūsu prezidentes runas vadmotīvs bija Bībeles vārdi no Jāņa Evaņģēlija: “Patiesība darīs jūs brīvus.”
Šo domu turpināja arī ārlietu ministrs Artis Pabriks, uzsverot, ka neviena vara, neviena impērija nevar būt stipra tikai ar militāro spēku vien. Ka nepieciešams arī sabiedriskās kultūras spēks, kura lielumu mūsu nācijai apliecina arī jaunā grāmata. “Šeit lietas tiek sauktas īstajos vārdos, “teica profesors Artis Pabriks, uzsverot, ka vienīgi šāda attieksme – saukt lietas īstajos vārdos – var sekmēt patiesu saprašanos starp valstīm un tautām. “Lielākais noziegums pret ebreju tautu bija holokausts, ko mēs tā arī saucam – holokausts,” teica ārlietu ministrs un turpināja: “Lielākais noziegums pret latviešu tautu bija okupācija, un tā mēs to arī saucam – par okupāciju.”
Latvijas Valsts prezidentes aicinājums Krievijai un pasaules sabiedrībai godīgi atskatīties uz Latvijas un visu triju Baltijas valstu vēsturi radis plašu atbalsi pasaulē – tam vai nu piekrīt, vai arī to sagroza un lamā. Ir jau skaidrs, ka šo mūsu valsts pozīciju nav iespējams noklusēt. Laiki, kad vēsturi varēja grozīt pēc vajadzības, post factum padarot baltu par melnu un otrādi, ir pagājuši. Vismaz Latvijai, kas atkal ieņēmusi savu likumīgo vietu demokrātisko rietumvalstu saimē.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv