Ideoloģisko referātu toreiz nolasīja tā laika augstākā autoritāte Arvīds Grigulis, bet atmiņā vairāk palikusi Jāņa Petera eseja “Zili vizbuļi pirkstgalos” – par Frici Bārdu kā līdzsvara meklētāju, dvēseles deficīta atražotāju. Dabas gleznas viņa dzejā tik reljefas kā Jāzepa Pīgožņa audeklos un Edītes Vīgneres gobelēnos, bet Ilmāra Blumberga iztēli varētu rosināt tāda dzeja kā “Uz maniem pleciem sarkanas ilgas stāv/ Kā stārķi sarkanos zābakos.”
Friča Bārdas simtgadei veltītā filoloģijas doktora Viļņa Eihvalda apcere “Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli” vēlāk tika ievietota paša autora piemiņas grāmatā, kurai viņa audzēkņi likuši šo pašu virsrakstu. Literatūrzinātnieks raksta: “Friča Bārdas ienākšana literatūrā (pirmā publikācija 1902.gadā, pirmā un viņa dzīves laikā vienīgā grāmata “Zemes dēls” – 1911.gadā) noslēdza pirmo spožo latviešu moderno dzejnieku plejādi (E.Veidenbaums, Aspazija, J.Poruks, V.Plūdonis, Rainis, K.Skalbe u.c.), kas savu poētisko uzdzirkstīšanos pieteica 19.gs. nogalē un 20.gs. pašā sākumā.” Fricim Bārdam šai daudzveidīgās dzejas “vareno kopā” īpašu vietu nodrošina viņa “augstā poētiskā kultūra, viņa filozofiski ievirzītais, daudzējādā ziņā novatoriskais, smalki stīgotais liriķa talants”, neatlaidīgā darbā izkoptais “smeldzīgi dzidrais un mocartiski gaišais lirikas stils”. (Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli. R., Pētergailis, 1999)
Vīziju par “ziliem vizbuļiem pirkstgalos” Jānim Peteram raisījis Teodora Zaļkalna veidotais Friča Bārdas piemineklis Umurgas kapos. Līdz ar pārdomām: “Bārdam bija utopiska vēlēšanās glābt cilvēci vienīgi ar mākslas līdzekļiem, bet viņa dzejisko sapņu pasaulē ir tik daudz reāliju, tik daudz siltuma, mīļuma, konkrētības un pagāniskas uzziedēšanas, ka šai ziņā uzmācas līdzība ar renesanses mākslu, kas pēc Bībeles motīviem radīja tikpat pilnasinīgus kā šīszemes svētos, tā grēcīgos.” Esejā, kas izskanēja simtgades sarīkojumos Jaunatnes teātrī Rīgā un Limbažu kultūras namā un tika publicēta laikrakstā “Literatūra un Māksla” (1980.gada 1.februārī), Jānis Peters izsaka pārliecību: “Friča Bārdas dzejai paredzams ilgs mūžs arī nākamajās paaudzēs.” Lai tā būtu!