
“Tu rokās ziedu pinekļus nesi, Tu
zemes ziedu gūsteknis esi…” |
|
Ideoloģisko referātu toreiz nolasīja tā laika augstākā
autoritāte Arvīds Grigulis, bet atmiņā vairāk palikusi Jāņa Petera eseja “Zili
vizbuļi pirkstgalos” – par Frici Bārdu kā līdzsvara meklētāju, dvēseles
deficīta atražotāju. Dabas gleznas viņa dzejā tik reljefas kā Jāzepa Pīgožņa
audeklos un Edītes Vīgneres gobelēnos, bet Ilmāra Blumberga iztēli varētu rosināt
tāda dzeja kā “Uz maniem pleciem sarkanas ilgas stāv/ Kā stārķi sarkanos
zābakos.”
Friča Bārdas simtgadei veltītā filoloģijas doktora Viļņa Eihvalda apcere “Zemes
dēls ar zvaigžņu dvēseli” vēlāk tika ievietota paša autora piemiņas grāmatā,
kurai viņa audzēkņi likuši šo pašu virsrakstu. Literatūrzinātnieks raksta:
“Friča Bārdas ienākšana literatūrā (pirmā publikācija 1902.gadā, pirmā un
viņa dzīves laikā vienīgā grāmata “Zemes dēls” – 1911.gadā) noslēdza pirmo
spožo latviešu moderno dzejnieku plejādi (E.Veidenbaums, Aspazija, J.Poruks,
V.Plūdonis, Rainis, K.Skalbe u.c.), kas savu poētisko uzdzirkstīšanos pieteica 19.gs.
nogalē un 20.gs. pašā sākumā.” Fricim Bārdam šai daudzveidīgās dzejas “vareno
kopā” īpašu vietu nodrošina viņa “augstā poētiskā kultūra, viņa filozofiski
ievirzītais, daudzējādā ziņā novatoriskais, smalki stīgotais liriķa talants”,
neatlaidīgā darbā izkoptais “smeldzīgi dzidrais un mocartiski gaišais lirikas
stils”. (Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli. R., Pētergailis, 1999)
Vīziju par “ziliem vizbuļiem pirkstgalos” Jānim Peteram raisījis Teodora Zaļkalna
veidotais Friča Bārdas piemineklis Umurgas kapos. Līdz ar pārdomām: “Bārdam bija
utopiska vēlēšanās glābt cilvēci vienīgi ar mākslas līdzekļiem, bet viņa
dzejisko sapņu pasaulē ir tik daudz reāliju, tik daudz siltuma, mīļuma, konkrētības
un pagāniskas uzziedēšanas, ka šai ziņā uzmācas līdzība ar renesanses mākslu,
kas pēc Bībeles motīviem radīja tikpat pilnasinīgus kā šīszemes svētos, tā
grēcīgos.” Esejā, kas izskanēja simtgades sarīkojumos Jaunatnes teātrī Rīgā un
Limbažu kultūras namā un tika publicēta laikrakstā “Literatūra un Māksla”
(1980.gada 1.februārī), Jānis Peters izsaka pārliecību: “Friča Bārdas dzejai
paredzams ilgs mūžs arī nākamajās paaudzēs.” Lai tā būtu!
Aina Rozeniece, “LV”