Anna Sakse savulaik teikusi: “Pietiktu, ja katrs rakstnieks radītu mūžā vienu tēlu, kas ienāktu atpakaļ dzīvē, dzīvotu tautā. Kā Blaumaņa Kristīne, kā Lāča Oskars.” Pēckara gados viņas romāns “Pret kalnu” deva nosaukumu daudziem kolhoziem, un tā varonei Mirdzai Ozolai gribēja līdzināties daudzi jaunieši ne tikai Latvijā vien. Un romāns izgaisa no ļaužu atmiņas līdz ar kolhoziem. Bet ienākt atpakaļ dzīvē bijis lemts Annas Sakses “Pasakām par ziediem”. Kopš 1966.gada tās piedzīvojušas atkārtotus izdevumus un tulkotas daudzās valodās.
Grāmatas ievadā Saulcerīte Viese raksta: “Šo pasaku vēsture arī izklausās pēc pasakas. Pirms gadiem četrdesmit jaunā rakstniece Anna Sakse pašā Jāņu priekšvakarā brauc pie vecākiem Lejasciemā. Izkāpusi Galgauskas dzelzceļa stacijā, viņa nolemj doties uz mājām pa svešu, toties taisnu ceļu cauri mežiem. Ceļi dalās un zarojas, zarojas un dalās. Krēslai metoties, kļūst skaidrs, ka īstā taka nozaudēta. Rakstniece uz labu laimi iet cauri tumstošajiem siliem (..), līdz apmulsusi apstājas. Vasaras īsākās nakts tumsā no meža pļavas ceļas reibinošu smaržu vilnis. Zied naktsvijoles – smalkas, bālas puķes trausliem kātiem.” Rodas pirmā pasaka “Naktsvijole”.
Piepulcējušās pasakas par balzamīni, lauzto sirdi, gladiolu, bet ierosmi grāmatas izveidošanai devuši Kārļa Sūniņa brīnišķīgie akvareļi. Kā “Atmiņās par Annu Saksi” atceras Pēteris Bauģis, tie bijuši domāti Go Možo dzejas izlases ilustrēšanai, bet, kad Ķīnā sākusies “kultūras revolūcija” un viņš atteicies no visa, ko bija uzrakstījis, arī Latvijā bija jāatsakās no iecerētā krājuma publicēšanas. Redaktors atcerējies žurnālos redzētās Annas Sakses pasakas par ziediem un mudinājis rakstnieci sacerēt vēl kādas, lai iznāktu grāmata un mākslinieka darbs neietu pazušanā.
Esejā “Dzīve un pasaka”(1975) literatūras zinātniece Ingrīda Kiršentāle atgādina: “Bez baltās un melnās krāsas īsta rakstnieka rokās ir visas varavīksnes krāsas, tikai jāprot ar tām rīkoties, jāzina krāsu saskaņa un kontrasti.”
Annas Sakses īpašo spēju rīkoties ar krāsām un nokrāsām apbrīno arī Jete Užāne, kas savos Dzērbenes Lejniekos neskaitāmos cimdu pāros ieadījusi gan Purvīša “Pavasari” un Raiņa dzejas tēlus, gan ainiņas no dzīves. Diemžēl ziedu pasakas, kā viņa saka, ir palikušas projektā. Noadītas tikai dažas. Jete stāsta: “Jau kur tas laiks, kā nejaudāju vairs adatas rokā noturēt. Sakses ziedu pasakās ir visa pasaule. Cilvēki pārvēršas ziedos, un no ziediem skan cilvēka balss. Tu vari paraudāt, vari pasmieties. Izjust, kā dvēsele zied. Visvairāk man patīk pasaka par sniegpulkstenīti. Par viņu noadīju vairākus pārīšus. Es brīnos, kā nevienam nav ienācis prātā sakomponēt baletu par Sakses sniegpārsliņu. Kā viņa dejo, aizmirsusi visu pasauli! Kā skan tās dienvidvēja stabules, un kā ziemelis ārdās! Viņa izdejo savu īso mūžiņu, norit kā rasas piliens un saplūst ar zemi. Bet, kad dienvidvējš nāk pārlūkot savus rožu dārzus, sniegpulkstenīte ar elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž balto galviņu. Bet cilvēki kļūst priecīgi, jo redz, ka klāt atkal pavasaris. Vai tas nav gatavs balets?”
Saulcerīte Viese, kas tika ciemojusies pie savas Mežaparka kaimiņienes viņas allaž ziedošajā dārzā, jau minētajā grāmatas ievadā raksta: ”Nozied ziedi, izgaist krāsu un smaržu bagātība. Aiziet cilvēki ar saviem likteņiem, bēdām un priekiem. Bet pasaka paliek. Un līdz ar pasaku – viss labais un smejamais, saudzējamais un apkarojamais. Zied pasaku naktsvijole grāmatā, un mēs saņemam negaistošo iztēles burvību.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv