Meditācija paisuma – bēguma ritmos

Pirmais ieraksts Leona Brieža literārajā biogrāfijā parādījās 1965.gada 9.martā, kad laikraksts “Pionieris” publicēja piecpadsmitgadīgā autora dzejoli “Māmiņai”.

Ne lai īpaši apcerētu šos apaļos 40 jaunrades gadus, bet lai iepriecinātu tos, kam dzeja sagādā prieku, Leons pagājušās nedēļas nogalē aicināja savus kolēģus un draugus uz dzejas svētkiem Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē. Viņa uzruna bija īsa: “Es vienmēr esmu tiecies pēc garīgi brīviem cilvēkiem. Lai kāda arī būtu bijusi pagātne, dzejnieks dzīvo tagadnē. Dzīvo tagadnē, domājot par nākotni. Viss plūst, viss viļņojas paisuma – bēguma ritmā. Tāda ir arī cilvēka dzīve, dzejnieka ceļš. Paisuma – bēguma ritms.”
Zāli paisuma–bēguma ritmā ieviļņoja mūzikas skaņas Noras Novikas un Rafi Haradžanjana priekšnesumā. Leona Brieža dziļi filozofiskās dzejas cilvēciskā pārdzīvojuma dziļumos dvēseli ieveda Imanta Skrastiņa runātais un dziedātais dzejas vārds: “Ej, māmiņ, zālē,/ej akmenī.../ Lai trīs naktis/ starp mums lieti līst.”

Dzejnieks Leons Briedis Foto: Andrejs Krūmiņš

Briedis kā latvis un Briedis kā zvērs – tāds lielās līnijās bija Ulža Bērziņa nolasītā traktāta saturiskais ietvars. Ar to viņš ievadīja sarīkojuma drastisko daļu, jo bez labsirdīga humora un kādas ironiskas nots tikšanās ar Leonu Briedi nebūtu īsti iedomājama. Imants Auziņš nāca klajā ar “gandrīz balādi”, atzīstot par labu Brieža dzeju, kaut arī tai nav dota sēļu mēle. Jānis Rokpelnis teicās atradis pasen rakstītu veltījuma dzejoli ar tādām brīnišķām atskaņām kā “kaķa ūsa – Dieva rūsa” un trāpīgi portretēto Leonu – miesās vāju, sirdī bagātu, kam dzīves cīniņos “paliek vien gars un skrējiena spars”. Pie vārda tika gan dzejnieku “varenā kopa”, kā viņus pieteica Rolands Zagorskis, gan cilvēki no tautas, kā Arta Dumpe un Viktors Ivbulis, kuri dzejnieku tencināja par intelektuālo barību, ko inteliģence saņem ar viņa viedo “Kentauru”, un Juris Zaķis, kurš ar savu fiziķa prātu un filozofa tālredzību dainoja par dienām nākamām, kad visiem skaidrs būs, kālab Leons Briedis nav atzinis lielos un mazos burtus un pieturas zīmes: “Viņš rakstīja tikai ar lieliem burtiem, jo pats bija liels. Un nelietoja pieturas zīmes, jo negribēja, lai viņu kāds pietur. Viņš bija brīvs cilvēks.”
Gudrus vārdus drastiskā manierē teica arī Knuts Skujenieks. Bet viņa rakstā “Paša austs krekls”, kas tapis tālajā 1981.gadā un tagad lasāms Rakstu jaunākajā sējumā, es atradu atbildi uz jautājumu, kāpēc katra tikšanās ar Leonu Briedi un viņa dzejas pasauli ir tik svētīga: “Tā ir nemitīga likteņa izaicināšana, lai ik nodzīvotais, ik izdziedātais, ik uzrakstītais mirklis būtu augstas jēgas pilns.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Mūsu dzejnieku “varenā kopa”: Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis, Leons Briedis, Imants Auziņš, Uldis Bērziņš un Māris Rungulis Foto: Andrejs Krūmiņš