
Žaneta Ozoliņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
Nebraucot uz Maskavu, Latvija neiegūtu neko
Argumentu spektrs ir ļoti plašs. Sākot no tā, ka nevajag braukt,
kamēr Krievija nav atvainojusies Latvijai par okupāciju un tās nodarītajām sekām,
līdz viedoklim, ka jābrauc, jo jāskatās nākotnē, un kādreiz ir vērts pagātni
vismaz uz laiku nolikt malā.
Protams, taisnība ir gan viena, gan otra viedokļa paudējiem, jo
katrā no šiem viedokļiem ir sava daļa racionālā un sava patiesība. Bet Latvija pēc
iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) atrodas situācijā, kad jāskatās uz priekšu, un
ne vien kā individuālai valstij, bet arī mūsu sabiedroto kontekstā. Mēs vairs
nevaram ignorēt, kāda ir citu ES un NATO dalībvalstu pozīcija. Bet ES un NATO
dalībvalstis uz Krieviju raugās kā uz partneri. Protams, kā uz ļoti grūtu, ļoti
pretrunīgu partneri. Taču bez šā partnera būtu ļoti grūti būvēt drošību gan
pasaulē, gan reģionā. Tādēļ Latvijas un mūsu Valsts prezidentes izvēle bija
saistīta tieši ar šo starptautisko kontekstu. Latvija vairs nevar atrasties ārpus
sabiedroto loka, kur spriež par pasaules nākotni. Un te nu jājautā, ko Latvija
iegūtu, neaizbraucot uz 9. maija svinībām. Latvija faktiski neiegūtu neko. To neviens
neievērotu. Protams, būtu jārēķinās arī ar plašiem negatīviem viedokļiem,
apgalvojumiem un apmelojumiem, kādu nav trūcis arī līdz šim. Un mums nav arī
racionālas programmas, kā šādā gadījumā rīkoties tālāk.
Kā ar Baltijas vienību?
Vēl viens no jautājumiem, kas diezgan stipri saviļņoja gan
Latvijas, gan Baltijas politisko telpu, – kā šis Valsts prezidentes lēmums ietekmē
Baltijas valstu sadarbību. Patiešām, šis notikums liek paskatīties uz Baltijas
sadarbību no cita redzes leņķa. Jo Latvija vienmēr bijusi Baltijas valstu sadarbības
spēcīgākais posms. Pretēji nesen izskanējušajam paziņojumam, ka Latvija esot
Baltijas sadarbībā “vājākais posms”, Latvija tomēr bijusi spēcīgākais posms un
ir. Jau tajos brīžos, kad Igaunija sevi pasludināja par ziemeļvalsti un deklarēja:
tās iestāšanās ES norādot, ka Igaunija nav “atpalikusī Baltijas valsts”. Šis
paziņojums, protams, skāra gan latviešu, gan lietuviešu sirdis. Taču šis Igaunijas
paziņojums tika izprasts, jo to prasīja Igaunijas nacionālās intereses. Savukārt, kad
Lietuva pēc pirmā NATO paplašināšanās viļņa paziņoja, ka tā no Baltijas valstīm
ir stiprākā drošības un aizsardzības jomā un vēlētos iestāties NATO pirmā –
arī šis solis pie mums tika uztverts ar sapratni, ka Lietuva aizstāv savas nacionālās
intereses. Vēl šā gada sākumā, janvārī, bija grūti paredzēt, ar ko beigsies
Baltijas asamblejas ikgadējā sēde, kurā gan igauņiem, gan lietuviešiem bija
visnotaļ skeptiska attieksme par Baltijas sadarbības nākotni. Bet, tikko Latvijas
Valsts prezidente nāk klajā ar savu individuālu viedokli, tieši tās valstis, kas
līdz šim apšaubījušas Baltijas sadarbības perspektīvu, pārmet Latvijai, ka mūsu
valsts spērusi pirmo soli attiecībā uz 9.maiju. Jo īpatnējāk, ka viens no
lielākajiem Latvijas Valsts prezidentes kritizētājiem bija Vītauts Landsberģis, kurš
vēl 1997.gadā runāja par to, ka Baltijas valstis nav “trīs sēnes vienā grozā”.
Ka Baltijas valstīm “jāizbēg” no šā “baltiešu geto” un jāstartē kā
individuālām valstīm.
Lennarts Meri savukārt deviņdesmito gadu vidū publicēja rakstu
“Baltijas sadarbība: mīts vai realitāte”, kas izraisīja plašas diskusijas. Viņa
pozīcija bija, ka Baltijas valstis un Baltijas sadarbība ir mīts. Bet šodien viņš ir
viens no aktīvākajiem Latvijas pozīcijas kritizētājiem un runā par to, ka Baltijas
sadarbība ir realitāte, tikai Latvija, lūk, šo realitāti esot sagrāvusi.
Iespēja paust vēsturisko patiesību
Šobrīd jau redzams, ka Latvijas Valsts prezidente ar savu lēmumu
devusi mūsu valstij iespēju plaši paust vēsturisko patiesību par Baltijas valstu
atkārtotu okupāciju pēc Otrā pasaules kara beigām. Atgādināt faktus. Un runa nav
tikai par Valsts prezidentes izplatīto deklarāciju vien, kas ir būtībā pirmā
bezdelīga tik plašai vēstures skaidrošanai starptautiskajā sabiedrībā. Tai sekos
vesela virkne citu starptautisko deklarāciju un dokumentu. Piemēram, Eiropas Parlamenta
Eiropas Tautas partiju frakcija gatavo līdzīgu dokumentu. Mūsu deputāts Eiropas
Parlamentā Ģirts Valdis Kristovskis arī apņēmies ļoti skaļi paust viedokli par
okupācijas fakta nosodīšanas nepieciešamību Eiropas Parlamentā. Tātad Latvijas
Valsts prezidentes deklarācija iegūst papildinājumu arī Eiropas Parlamentā. Ja to
apvieno ar Latvijas Ārlietu ministrijas sākto ļoti aktīvo Latvijas vēstures
skaidrošanu starptautiskajai sabiedrībai, tad, jo ātrāk Latvija paziņoja savu lēmumu
piedalīties svinībās 9.maijā, jo vairāk mēs ieguvām laika iniciēt aktīvu
vēstures un okupācijas seku izvērtēšanu visā pasaulē. Tātad – no janvāra vidus
līdz pat maija sākumam. Šis process ir sācies ļoti aktīvi, un es domāju, ka šī
tendence arī saglabāsies līdz 9. maijam.
Zīmīga ir Krievijas ļoti nervozā reakcija uz šo paziņojumu un
dažu Valsts domes deputātu nervozie paziņojumi Krievijas plašsaziņas līdzekļos.
Latvija pat nosaukta par nacistisku valsti – šādi izteicieni liecina par
emociju uzbangojumu pilnīgi bez prāta līdzdalības. Jāteic gan, ka attiecībā uz
Baltijas valstu okupāciju un šīs okupācijas sekām veselais saprāts nekad nav bijis
Krievijas politiķu stiprā puse. Jo, protams, Krievijai ir ļoti grūti atzīt šo
okupācijas faktu.
Taču šajā gadījumā Krievijas attieksme bijusi arī visnotaļ neviennozīmīga. Pirmā
Krievijas mediju reakcija pēc mūsu Valsts prezidentes paziņojuma bija visai mērena un
pat pozitīva. Negācijas nāca vēlāk, kad Krievijas pusei bija iespēja iepazīties ar
mūsu prezidentes deklarāciju. Faktiski Krievijas puse tiešām ir nostādīta ļoti
neviennozīmīgā situācijā. Latvija ir diplomātiski izspēlējusi, manuprāt, ļoti
veiksmīgu gājienu. Akceptējot Krievijas vēsturē svarīgo notikumu, bet tajā pašā
laikā liekot vai, faktiski sakot, piespiežot Krieviju runāt arī par šā notikuma
sekām Latvijā. Patīk tas Krievijai vai nepatīk, bet par to tiks diskutēts, un tam
tiks pievērsta starptautiskās sabiedrības uzmanība. Un tas arī ir būtiskākais
šajā gadījumā. Jo ko gan dod okupācijas seku izvērtēšana Latvijā, ja šī
problēma netiek apspriesta starptautiskā līmenī.
Lēmuma sekmīgā pārbaude pasaulē
Starptautiskā līmenī šī problēma dominēja arī Latvijas Valsts
prezidentes oficiālajā vizītē pagājušonedēļ Nīderlandē.
Šī vizīte bija ļoti būtiska, pirmkārt, jau tādēļ, ka tā
uzsāka prezidentes deklarācijas popularizēšanu ārpus Latvijas. Visur, kur mūsu
Valsts prezidentei bija iespēja uzrunāt auditoriju, tika minēts arī par okupācijas
sekām. Tātad šī kampaņa sākusies veiksmīgi, sastopot atsaucību.
Nīderlandes oficiālās aprindas pret šo jautājumu attiecās ar lielu sapratni.
Otrkārt, gan politiķiem, gan uzņēmējiem, gan zinātniekiem bija interesanti
izvērtēt jautājumu par mazas valsts iespējām darboties gan starptautiskās
organizācijās un globālā tirgus līmenī. Nīderlande mums parādīja ļoti būtisku
mācībstundu, kā maza valsts var būt konkurētspējīga pasaules līmenī. Gan
attiecībā uz zinātni, gan arī attiecībā uz ekonomiku.
Protams, Nīderlandei un Latvijai ir vairāki kopīgi jautājumi, kas saistīti gan ar
dalību NATO, gan ar sabiedrības integrāciju. Bet, manuprāt, būtiskākie bija pirmie
divi jautājumi, kurus es minēju.
Nupat mūsu Valsts prezidente Kijevā piedalījās Ukrainas jaunā prezidenta Viktora
Juščenko inaugurācijas ceremonijā. Tā ir arī viena līnija no 9 maija tēmas. Jo,
piedaloties 9.maija pasākumos, Latvija apliecinās savu piederību ES un NATO. Bet
Ukraina noteikti būs viena no galvenajām valstīm ES tuvo kaimiņu politikā, vismaz
tuvākos piecus gadus. Un Latvija ar šo līdzdalību inaugurācijas ceremonijā
apliecināja, ka mēs esam ieinteresēti ES kaimiņpolitikas īstenošanā. Un ka mēs
varam būt tilts starp Ukrainu un ES.
Jānis Ūdris, “LV”