
Saeimas stenogrammas: Šajā laidienā 1 Pēdējās nedēļas laikā 1 Visi
Saeimas sēdes stenogramma
Latvijas Republikas Saeimas 2026. gada 18. novembra svinīgā sēde
Sēdi vada Latvijas Republikas 15. Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns.
Sēdes vadītājs. Cienītie kolēģi, lūdzu, sēdieties savās darba vietās!
Dāmas un kungi! Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātie deputāti! Cienījamās deputātes!
Ministru prezidenta kungs!
Ekselences!
Dāmas un kungi!
Sākam Saeimas 2026. gada 18. novembra svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienai.
I. Mūrniece (Saeimas priekšsēdētāja biedre).
Vārds svinīgajai uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam.
E. Smiltēns (Saeimas priekšsēdētājs).
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Ekselences!
Godātie kolēģi!
Dārgie Latvijas cilvēki, – šeit, šajā zālē, un arī visur, kur jūs mūs šobrīd dzirdat un klausāties!
Ojārs Vācietis reiz rakstīja:
Aiz mums bija tikai viena.
Ap mums tagad tikai viena.
Un mums priekšā tikai viena. Latvija.
Novembris ir mēnesis, kad pie mēteļa atloka, sirds pusē, piespraužam mazu Latvijas karodziņu. Līdzās ir svešs cilvēks, un arī viņam pie atloka ir tāds pats maziņš Latvijas karodziņš. Pamanām viens otram šo simbolu. Bez iepazīšanās, bez vārdiem: mums ir kas ļoti kopīgs un svēts, ko sargāt, – Latvija.
To pašu jūtam 11. novembra lāpu gājienā un arī šodien svētkos. Plecu pie pleca, katrs ar savu liesmu un katrs ar savu stāstu. Šī vēlme būt līdzās mums nāk katram no savas sirds. Tieši tur ir mūsu kopības atslēga. Ikdienā tik daudz kas aizņem mūsu prātus, bet sirds atpazīst un pasaka priekšā, kad jāiededz sava gaisma, kad atkal jātic sev un mūsu Latvijai. Mazs karodziņš, bet liels spēks. Un klusa, bet skaidra atbilde uz jautājumu, kas šodien ir svarīgāks par visu citu: būt vai nebūt Latvijai?
1918. gada 18. novembra pievakarē Rīgas pilsētas Otrajā teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī, uz skatuves kāpa 38 Tautas padomes locekļi. Viņiem tolaik nebija ne armijas, ne valsts kases un, godīgi sakot, pat pārliecības, ka Rīga paliks viņu rokās. Bet tajā vakarā viņi skaļi, absolūti skaidri un nepārprotami pateica divus ārkārtīgi svarīgus vārdus: Latvija ir.
Tie ir arī pirmie vārdi mūsu Satversmē, kas redzami šeit pat, mūsu Saeimas zālē. Tas nebija jautājums vai pieļāvums. Tas bija ļoti pārliecinošs apgalvojums un arī apsolījums, ko Jānis Čakste, Tautas padomes priekšsēdētājs, vēlāk pirmais Valsts prezidents, arī Satversmes sapulces vadītājs, nosauca vārdā: nodibināt Latvijā likumību un taisnību.
Valsts pirmajā uzsaukumā bija rakstīts, ka Satversmes sapulci vēlēs abu dzimumu pilsoņi. Daudzās Eiropas valstīs sievietes tobrīd vēl nedrīkstēja balsot, bet Latvija gāja demokrātijas avangardā.
Himnu tajā vakarā nodziedāja veselas trīs reizes, jo ar vienu reizi bija par maz. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks iemūžināja šo ārkārtīgi svarīgo brīdi. Un vēl šodien mēs skatāmies šajā vienīgajā fotogrāfijā un atrodam tajā ļoti lielu drosmi.
Latvija nav tikai valsts iestādes, likumi un noteikumi. Latvija vispirms ir attiecības starp mums. Arī attiecības starptautiskā mērogā. Bet vispirms starp mums sabiedrībā, arī šeit, Saeimā. Mēs esam sabiedrības spogulis. Divpusējās attiecības – mums katrā ģimenē un, iespējams, pašas, pašas svarīgākās attiecības – pašiem sevī. Un vai tās visas ir līdzsvarā? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, uz kuru mums katram atbildēt, arī valsts svētkos.
Tajā vakarā tika noslēgts līgums – līgums, kas nav atrodams nevienā arhīvā, tam nav zīmoga un šim līgumam nav arī parakstu. Bet visa mūsu valsts stāv uz šī līguma. Līdz tam vakaram Latvija bija sapnis. Tā bija dziesmās. Tā bija tāda ēteriska iecere. Tajā vakarā tā kļuva par skaidru, nepārprotamu apgalvojumu: Latvija ir.
1922. gadā šo apgalvojumu ierakstīja Satversmes pirmajos divos pantos:
"1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai."
Satversmes ievadā rakstīts tā: valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Tāpat arī rakstīts: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.
Latvija [..] aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību."
Tās ir divas viena līguma puses, nešķirams tiesību un pienākumu kopums kā vienā, tā otrā pusē. Līdzsvarā.
Tas ir beztermiņa līgums, un tā svarīgākais vārds slēpjas jau pirmajā teikumā: Latvija ir. Taču tas nav statisks vārds. Tas nozīmē "būt". Un būt nav stāvoklis. Latviešu valodā tas ir darbības vārds. Tā sakne ir tūkstošiem gadu veca un nozīmē rasties un augt, nevis vienkārši būt. Rasties un augt. Būt nenozīmē vienreiz iegūt un to nolikt plauktā. Būt nozīmē ceļu, un katra paaudze to iet no jauna, katra – ar savu nākamo uzdevumu.
Mūsu valsts ir dzimusi pasaules vēstures lūzumā. Laikā, kad Eiropā bruka impērijas, kas lielākas un mazākas tautas bija apspiedušas un tām ļoti daudz darījušas pāri. Latvija bija kara izpostīta, bet apņēmības pilna. Neatkarības karā ģimnāzisti un zemnieku dēli to ļoti spilgti apliecināja arī ar ieročiem rokās, pat ziedojot savu dzīvību.
Trīsdesmito gadu beigās pasaules kārtība lūza atkal, bet diemžēl šoreiz mēs zaudējām. Mums bija miera līgums ar Padomju Krieviju it kā uz mūžīgiem laikiem. Mums pat bija vieta Tautu Savienības Padomē. Bet neviens šķietami stiprs un svarīgs papīrs mūs tajā brīdī nepasargāja. Līdzīgi kā Ukrainu – "cietais", stabilais Budapeštas memorands vai Lielbritāniju – 1938. gada Minhenes vienošanās.
Sekoja pusgadsimts, kurā krievu impērija, kas melīgi bija nosaukta par Padomju Savienību, Latviju un latviešus plānveidā iznīcināja – ar lopu vagoniem, nometnēm un svešu valodu. Latvija tika izlaupīta, tās attīstība apstādināta un zaudēta liela daļa Latvijas ekonomikas. Mūsu tautai tas maksāja pārāk daudz. Cilvēki vēl šobrīd jūt sāpes par pāri nodarīto. "Latvija ir" vietā mums mēģināja iemācīt, ka "Latvijas nav". Tā tas bija toreiz.
Bet mūsu līgums bez zīmoga izturēja. Uguns klusi gruzdēja. To glabāja trimdā un komunālajos dzīvokļos, karogos, ko slēpa pagultēs, latviešu tautasdziesmās, ko dziedāja klusi, bet ar sapni par Latviju, kura ir.
Kad arī šī impērija sāka brukt, mēs tam bijām absolūti gatavi. Baltijas ceļš, 4. maijs, barikādes. Un tad triecientempā – Eiropas Savienība un NATO. 2004. gadā mēs paveicām to, ko 1939. gadā nekādi nepaspējām. Mēs vairs nebijām vieni. Un tikai Dievs vien zina, kur mēs būtu šodien, ja toreiz mēs būtu vilcinājušies.
Cienījamie kolēģi! Šodien pasaules kārtība lūzt atkal. Atkal mēs esam tieši tajās pašās krustcelēs. Ukrainā jau piekto ziemu plosās pilna mēroga karš, un vēsture mums uzdod to pašu jautājumu, ko 1918., 1940. un 1991. gadā: būt vai nebūt?
Un ko mēs esam iemācījušies? Es redzu trīs mācības.
Pirmā: demokrātija nav greznība. Tā ir mūsu absolūta pastāvēšanas garantija. Brīvs cilvēks savu valsti aizstāv nevis tāpēc, ka viņam pavēl, bet tāpēc, ka tā ir viņa valsts. Somiju 1939. gadā neizdevās iekarot. Ukraina 2022. gadā nesabruka dažās – tajās trijās – dienās, kā cerēja Maskavā. Tur cilvēki līgumu bez zīmoga izjuta tik dziļi, ka rīkojās pareizi arī bez pavēles.
Otrā: mūsu austrumu kaimiņš maina karogus un iekārtas, bet nemaina savu dabu. Cari, komisāri un arī tagadējie Kremļa saimnieki – cauri gadsimtiem vienmēr tā pati vēlme: pakļaut, paverdzināt savus kaimiņus. To zinot, mūsu mērķis ir panākt, lai karš nekad nesāktos. To spēj tikai stipra, mobilizēta sabiedrība, kurā katram (es uzsveru – katram!) ir sava vieta. Tāda, ar kuras spēku un apņēmību pretinieks rēķinās. Tāda, kas rēķinās ar sabiedrotajiem un zina, ka arī sabiedrotie var rēķināties ar stingru, absolūti konsekventu atbalstu.
Tāpēc atbalsts Ukrainai nav nekāda labdarība. Tā ir Latvijas drošības politika, ko īstenojam nevis uz savas robežas, bet tālu priekšā mūsu Latvijas robežai. Tāpēc arī šeit, Saeimas Sēžu zālē, Ukrainas karogs paliks līdz taisnīgam mieram un brīvai Ukrainai.
Likumā mēs esam ierakstījuši: aizsardzībai vismaz 5 procenti no iekšzemes kopprodukta. Bet, kolēģi, nauda vien valsti nenosargā.
Tāpēc, treškārt, – mēs visi esam dienestā. Zemessargs pēc darba dienas, jaunietis valsts aizsardzības dienestā, ārsts, inženieris, uzņēmējs, kas ražo. Arī Saeimas darbinieki, kas vakar nodrošināja to, lai sēde var notikt, un to dara katru dienu. Paldies viņiem!
Šoruden, spriežot par garīdzniekiem valsts aizsardzības dienestā, izskanēja jautājums: kam jāpiekāpjas – armijai vai baznīcai? Patiesībā nevienam. Visaptveroša valsts aizsardzība attiecas uz katru – uz ikvienu, kam pie atloka ir mazais sarkanbaltsarkanais karodziņš. Karavīrs sargā zemi, garīdznieks – cilvēka sirdi. Abi ir vienā un tai pašā dienestā. Kolēģi, arī mēs šeit, Saeimā.
Valsts ir kā dzīvs organisms: kad šūnas aizmirst savu uzdevumu, organisms sabrūk. Mūsu uzdevums ir to nekad nepieļaut, katram apzināties savu vietu un lomu mūsu valsts aizsardzībā.
Bet šodien man ir jāsaka godīgi – mūsu līgums ir nedaudz pabalējis. Šī gada 3. oktobrī uz vēlēšanām atnāca mazāka daļa pilsoņu nekā jebkad. Diemžēl arī katrs septītais Latvijas cilvēks uzskata, ka viņam ir teikšana tajā, ko dara valdība. Katrs septītais.
Kopš 1990. gada mūsu ir kļuvis gandrīz par trešdaļu mazāk. Pērn Latvijā piedzima mazāk nekā 12 tūkstoši bērnu – gandrīz uz pusi mazāk nekā pirms 10 gadiem.
Kolēģi! Lielākā opozīcija šajā zālē nav neviens no šeit, zālē, esošajiem sešiem sarakstiem un sešām frakcijām. Lielākā opozīcija ir tie, kuru šajā zālē nav. Tie, kuri vairs netic, ka viņu balsij ir svars un nozīme. Bet tie paši cilvēki iestājas Zemessardzē, ziedo Ukrainai, talko un palīdz cits citam. Tas nozīmē to, ka uzticēšanās Latvijai nav zudusi. Ir sarukusi tikai uzticēšanās kopumā vienam pret otru.
Un to zina arī mūsu pretinieki. Valstis netiek sagrautas ar tankiem. Tanki ir tikai pēdējais, galējais, posms šajā visā. Vispirms tiek sagrauta uzticēšanās. Tas ir pirmais posms. Kremļa plāns ir vienkāršs – sašķelt mūs un barot radikālismu. Barot ikvienu radikāli, labēju vai kreisu, vienalga, jebkuru, kurš šķeļ sabiedrību un padara to ievainojamu un radikālu. Kad mazmeita vairs nerunā ar vecmāmiņu politikas dēļ, tā vairs nav diskusija. Tā ir mūsu ienaidnieka uzvara. Tāpēc mūsu atbilde ir: līdzsvars. Brīvība ir līdzsvars.
Paskatieties, kolēģi, uz šo zāli! Simts deputātu, seši saraksti, un pilnīgi visi krēsli vērsti uz vienu punktu, ne pa labi, ne pa kreisi. Arī vairs ne uz austrumiem – kā kādreiz okupācijas laikā, bet uz priekšu. Kopīgā valstiskā meklējumi nav mūsu izvēle. Tas ir mūsu skaidrs pienākums.
1965. gada augustā kāda maza salas valsts kļuva neatkarīga. Tai nebija dabas resursu. Pat dzeramais ūdens bija jāpērk no kaimiņiem. Tā bija Singapūra. Vienas paaudzes laikā tā kļuva par vienu no pasaulē bagātākajām valstīm. Maza, bet viena no bagātākajām. Ne tāpēc, ka visi domāja vienādi, bet tāpēc, ka valsts un cilvēki noslēdza līgumu un to pildīja.
Es neaicinu kopēt Singapūras iekārtu. Mūsu brīvība nav nekāda maiņas prece. Bet viena mācība ir universāla. Mūsdienās nav mazu un lielu valstu. Ir ātras un lēnas valstis. Un mēs to esam pierādījuši. "Straume" ar mazāko budžetu savas kategorijas vēsturē atveda Latvijai pirmo Oskaru. Šomēnes Latvija pirmo reizi vēsturē vada ANO Drošības padomi. Daudzi talantīgi uzņēmēji, zinātnieki, mākslinieki un, protams, arī sportisti regulāri pārsteidz savus kolēģus un konkurentus ar saviem izcilajiem panākumiem. Bet, kolēģi, tie ir tikai uzplaiksnījumi, ne sistēma. Mūsu uzdevums ir no uzplaiksnījumiem izveidot sistēmu.
Mūsu veiksmi, labklājību un drošību noteiks nevis iedzīvotāju skaits, bet ātrums, ar kādu domājam, lemjam un strādājam. Latvija ir pietiekami maza, lai būtu visātrākā, un pietiekami gudra, lai būtu pirmā. Būt nozīmē mazāk birokrātijas un vairāk gudru risinājumu.
Mums jākļūst par valsti, kurā jauns uzņēmējs var piedzimt otrdienā un pirmo investoru piesaistīt jau nākamajā mēnesī, nevis ilgi jāgaida atļaujas... kurā zinātnieku atklājums nepaliek atvilktnē, bet kļūst par ražotni Latgalē vai Kurzemē... kurā valsts pārvalde izmanto tehnoloģijas, lai atbrīvotu cilvēka laiku, nevis lai radītu jaunas un jaunas veidlapas... kurā mūsu aizsardzības nozares uzņēmumi ražo to, kas sargā mūs un arī mūsu sabiedrotos.
Taču katrā līgumā ir arī konkrēti punkti, un tie ir jāsauc vārdā tā, lai tos varētu arī pārbaudīt.
Valsts apsola izglītību, kas atver pasauli, – vienādi bērnam Zilupē un Rīgas centrā. Un mēs atbildam: mēs mācīsimies visu mūžu.
Valsts apsola darbu un iespējas ne tikai Rīgā, bet arī Rugājos. Un mēs atbildam: mēs radīsim uzņēmumus, darba vietas un kopienas.
Valsts apsola godīgumu. Aiz katra budžeta eiro ir kāda smaga nostrādāta stunda – skolotāja, medmāsas, autobusa vadītāja. Un mēs atbildam: mēs maksāsim nodokļus. Visi. Un prasīsim atskaiti par katru iztērēto centu.
Valsts apsola uzklausīt ne tikai reizi četros gados. Un mēs atbildam: mēs runāsim arī tad, ja nepiekrītam. Jo demokrātija nenozīmē vienādu domu. Demokrātija nozīmē kopīgu nākotni visiem.
Kāda ir šī kopīgā nākotne? Atcerieties: "būt" nozīmē augt un kļūt. Tā nav statiska lieta, tas ir ceļš – augt un kļūt. Tāpēc pateikšu, kāda Latvija var kļūt jau šīs desmitgades beigās.
Es redzu Latviju, kuras ekonomika aug par četriem procentiem gadā, jo tikai augoša ekonomika ļauj vienlaikus maksāt par drošību un par skolām, par slimnīcām, pensijām un par daudz ko citu, kas mums ir vajadzīgs.
Es redzu Latviju, kurā investoram atļauja nav jāgaida gadiem un uzņēmējs kapitālu atrod tepat, kurā mazais tirgotājs vakarus nepavada pie atskaitēm un kurā tas, kas vajadzīgs mūsu aizsardzībai, tiek ražots arī šeit.
Es redzu Latviju, kurā jauna ģimene var atļauties savu mājokli un kurā vecā daudzdzīvokļu māja kļūst silta.
Un es redzu Latviju, kurā skolotājs ir godā, katrs bērns iegūst stingrus pamatus lasīt, rēķināt, domāt. Un mākslīgais intelekts ir skolēna rīks, nevis skolēna aizstājējs.
Es redzu Latviju, kurā taisnīgums nav jāgaida gadiem, jo novēlots taisnīgums ir noliegts taisnīgums. Tur, kur tiesa ir ātra un neatkarīga, ienāk arī investīcijas.
Un pāri visam es redzu Latviju, kurā augusi mūsu pilsoņu drošības sajūta – militārā, ekonomiskā un pilsoniskā. Stipra armija, drošas robežas un drošas debesis. Ekonomika, kas aug un kur katrs var ieraudzīt iespējas un perspektīvu. Pilsoņi, kas uzticas valstij, jo zina, ka viņu nodokļos samaksātais tiek izlietots un ieguldīts taupīgi un saimnieciski, nevis vieglprātīgi izniekots vai, vēl sliktāk, – nozagts.
Jo tieši drošības sajūta liek augt bērniem, ģimenēm un uzņēmumiem, kopienām un novadiem. Tā nevar būt tikai vīzija. Tam jābūt absolūti skaidram mērķim, kam pakārtoti pilnīgi visi pārējie plāni.
Vakar, 17. novembrī, Saeima apstiprināja jauno valdību. Tā darbu sāk Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā. Un savā ziņā tā ir arī 18. novembra valdība. Pirmajai Latvijas valdībai bija nozīmīgi mērķi – bija jāpārvērš valsts dibinātāju iecere par dzīvu, pastāvēt spējīgu valsti. Šodienas valdībai, pildot savus mērķus, jāpanāk, lai mūsu valstī cilvēki redzētu savu nākotni šeit. Laiki un uzdevumi ir citi, bet pienākums tas pats – kalpot Latvijai un uzņemties atbildību par tās likteni, it sevišķi šajā vēsturiskajā lūzuma punktā.
Lai šai – 18. novembra – valdībai pietiek drosmes izlemt un, galvenais, spēka paveikt apsolīto!
Bet plānus neizpilda papīrs, tos izpilda cilvēki. Šodien pēcpusdienā Rīgas pilī tiks pasniegti augstākie valsts apbalvojumi. Es nosaukšu tikai dažus no saņēmējiem.
Daina Skrastiņa – ārsta palīdze, kas ilgus gadus rūpējas par cilvēkiem Taurenē,
Irina Užule, Arturs Bezins un Maija Potapova – mūsu robežsargi, kas kopā ar saviem suņiem sargā mūsu austrumu robežu,
Mareks Jansons – Zemessardzes kapteinis un rotas komandieris Kurzemē,
Vaira Lejniece – mākslas skolotāja Aizkrauklē un Secē,
Eleonora Ieva Mičule – ilggadēja skolotāja Losandželosas latviešu skolā, kas dibināta pirms 75 gadiem. Viņa tur mūsu līgumu glabāja trimdā un glabā joprojām.
Un neviens no viņiem šo līgumu nav parakstījis, bet katrs to pilda katru dienu. Viņi ir vieni no daudzajiem līguma glabātājiem.
Un ir vēl viens vārds. Es šodien teicu, ka okupācijas gados mūsu līgumu glabāja dziesmās. Daudzām no tām mūziku ir uzrakstījis viens cilvēks. Šogad viņam apritēja 90 gadi, un valdība viņam ir piešķīrusi savu augstāko apbalvojumu – Ministru kabineta balvu. Maestro Raimonds Pauls. Viņa melodijas ir apceļojušas pasauli, un katrā no tām skan Latvija. Kad ieskanas viņa mūzika, mēs sajūtam šo kopības sajūtu.
Maestro, jūs esat Latvijas lepnums! Paldies jums!
Godātie kolēģi! Mēs šo līgumu esam parakstījuši. Pirms 15 dienām katrs no mums šajā zālē deva svinīgo solījumu vai cits – zvērestu. Tas bija mūsu paraksts zem šī līguma. Šajā zālē ir sēdējuši zemnieki un ārsti, karavīri un garīdznieki. Un, jā, arī Maestro. Šeit satiekas visi tautas viedokļi, arī pretēji, bet – kā dzīpari audumā.
Pozīcijai vara ir aizņēmums, nevis īpašums. Opozīcijai jāpārbauda, jāprasa un jākritizē. Protams, bez tās demokrātija kļūst akla. Bet jautājumos par Latvijas neatkarību un drošību šajā zālē nav pozīcijas un opozīcijas. Ir tikai viena Latvija. Latvijas Republika.
Kolēģi! Mūsu darba atzīme nebūs aplausi šajā zālē. Mūsu darba atzīme būs tā, cik cilvēku 2030. gadā atnāks uz Saeimas vēlēšanām – 16. Saeimas vēlēšanām.
Dārgie Latvijas cilvēki! Mēs nevaram izvēlēties laiku, kurā dzīvojam, bet mēs varam izvēlēties un izlemt, kā rīkosimies, dzīvojot šajā laikā. Mēs varam uzņemties atbildību un darīt visu, lai Latvija ir un lai Latvija būtu mūžam.
Jānis Čakste mums novēlēja: "Sargiet savu valsti [..], jo ziniet – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs." Šodien es gribu pateikt to pašu, tikai no otras puses: ja nebūsim mēs visi, nebūs arī Latvijas. Tāpēc es aicinu tikai uz vienu: būsim! Būsim klātesoši! Būsim uzticami! Būsim kopā! Un galvenais – būsim vairāk! Un iedegsim katrs savu gaismu – par Latviju!
Šodien mums atkal vajadzīga šī degsme, apziņa, ka Latvija nav pašsaprotama, ka tā ir dzīvs brīnums, par kuru gribas priecāties un kuram gribas dot vēl un vēl. Ne tikai ņemt, bet dot.
Latvija ir. Tam vienmēr jābūt pārliecinošam apgalvojumam, nevis jautājumam, kamēr vien mēs turam šo līgumu bez zīmoga un ar atvērtu sirdi dzīvojam Latvijā.
Šajos svētkos novēlu sajust, ko nozīmē būt savā valstī, savās mājās, savā ģimenē un starp savējiem. Būt vajadzīgam un zināt, ka tavs darbs kādam palīdz, ka tava klātbūtne kādam dod spēku. Un no šīs sajūtas aug pārliecība par valsti, pārliecība par to, ka Latvija ir un būs.
Lai mēs visi, kam šis mazais Latvijas karodziņš ir pie atloka, vienmēr kopā varētu saukt: "Saules mūžu Latvijai!"
Mums ir Latvija, un Latvijai esam mēs!
Daudz laimes, Latvija!
Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)
(Tiek atskaņota Latvijas valsts himna.)
Sēdes vadītājs. Paldies.
Saeimas 2026. gada 18. novembra svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu un aicinu visus klātesošos uz glāzi dzirkstošā vīna Saeimas nama Sarkanajā zālē.
Lai visiem šodien skaisti un burvīgi valsts svētki!
Daudz laimes!