Saeimas sēdes stenogramma

Latvijas Republikas Saeimas 2026. gada 10. septembra kārtējā sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, labrīt! Aicinu reģistrēties un ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē. (Pauze.)

Labrīt, ministra kungs!

Kolēģi, sākam Saeimas 2026. gada 10. septembra kārtējo sēdi un sākam ar sadaļu "Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana".

Darba kārtībā – deputātu Ramonas Petravičas, Jeļenas Kļaviņas, Viktorijas Pleškānes, Lindas Liepiņas, Ilzes Stobovas, Maijas Armaņevas, Kristapa Krištopana, Jekaterinas Drelingas, Mārča Jencīša un Edmunda Zivtiņa iesniegtais lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu veselības ministram Hosamam Abu Meri".

Iesniedzēju vārdā – deputāte Ramona Petraviča. (Zālē troksnis.)

Kolēģi, aicinu – mazliet klusāk.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Ministra kungs! Veselības aprūpe Latvijā šobrīd atrodas katastrofālā stāvoklī. Valsts finansējums veselībai ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem bieži vien sasniedz vairākus mēnešus un pat gadus. Ārstu un medmāsu trūkums ir akūts. Medmāsu skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem ir gandrīz divas reizes mazāks nekā vidēji OECD, un reģionos situācija ir sevišķi kritiska.

Reģionālajām un lokālajām slimnīcām 2026. gadā tika samazināts finansējums, atsevišķos gadījumos pat par 8 līdz 20 procentiem, apdraudot diennakts operāciju blokus, dzemdniecību un traumatoloģiju. Slimnīcas ir pārslogotas. Neatliekamās palīdzības brigādes reizēm stundām gaida, kamēr tiks uzņemti pacienti. Šī situācija nav nejaušība, tā ir sistēmiska neveiksme, par kuru politisko atbildību nes veselības ministrs.

Latvijā veselības aprūpes sistēma ir nonākusi situācijā, kad cilvēkam vairs nevaram garantēt to, kas būtu pašsaprotams civilizētā Eiropas valstī, – savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību. Šodien mēs vairs nerunājam tikai par vienu pacientu, kurš ar insultu no Liepājas tika vests uz Jelgavu. Mēs nerunājam tikai par vienu bērnu, kuram pie bērnu oftalmologa rindā bija jāgaida 30 mēneši. Mēs nerunājam tikai par cilvēku pēc infarkta vai insulta, kuram uz valsts apmaksātu rehabilitāciju ir jāgaida gadiem. Un mēs vairs nerunājam tikai par 750 tūkstošu eiro finansējuma samazinājumu Rīgas Dzemdību namam. Mēs runājam par vienu kopīgu problēmu. Un par šo sistēmu politiski atbildīgs ir veselības ministrs. (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

R. Petraviča. Nevis tāpēc, ka ministrs būtu personīgi atbildīgs par katru ārsta kabinetu vai katru slimnīcas rindu, bet tāpēc, ka ministra pienākums ir vadīt nozari. Ministra pienākums ir redzēt problēmas, pirms tās kļūst par katastrofām. Ministra pienākums ir piedāvāt risinājumus. Un ministra pienākums ir uzņemties politisko atbildību, ja sistēma gadiem ilgi nespēj nodrošināt cilvēkiem nepieciešamo palīdzību.

Un tad ir pirmais jautājums: ko mēs šodien vispār saprotam ar veselības aprūpes pieejamību? Vai pieejama veselības aprūpe ir tāda, ka cilvēkam ir tiesības saņemt ārsta konsultāciju, bet uz to ir jāgaida gads? Vai pieejama veselības aprūpe ir tāda, ka bērnam vizīte pie oftalmologa ir jāgaida 30 mēnešus? Vai tā ir pieejama rehabilitācija, ja pēc infarkta vai insulta valsts apmaksāts pakalpojums cilvēkam ir jāgaida līdz pat trim gadiem? Vai tā ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja akūts pacients no Liepājas tiek vests uz Jelgavu vai Rīgu? Un pats galvenais – vai mēs drīkstam saukt par veselības aprūpes sistēmu tādu sistēmu, ka cilvēks vispirms saslimst, pēc tam gaida, tad vēlreiz gaida un beigās saņem palīdzību tad, kad slimība ir kļuvusi daudz smagāka? Es uzskatu, ka ne.

Un sāksim ar situāciju, kas spilgti parāda šīs sistēmas problēmu.

Akūts insulta pacients no Liepājas tika nogādāts Jelgavas slimnīcā, kas no Liepājas atrodas apmēram 180 kilometru attālumā, un ministrija savā atbildē mums skaidro: "Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ved pacientu uz tuvāko atbilstoša profila slimnīcu, ņemot vērā konkrētajā brīdī pieejamos resursus." Slimnīca informāciju ievada sistēmā un, ja neirologa nav, ved citur.

Formāli jau viss izklausās kārtībā un loģiski, bet pacientam tā nav formāla procedūra. Insults ir laika jautājums. Smadzeņu bojājums ir laika jautājums, un katra lieka stunda var nozīmēt neatgriezenisku invaliditāti vai nāvi. Tāpēc jautājums ministram nav, vai neatliekamā palīdzība ievēro procedūru, jautājums ir: kāpēc vispār Latvijā ir tāda situācija, ka akūts insulta pacients ir jātransportē 180 kilometrus un reģionā viņam nav pieejama palīdzība, nav pieejams speciālists? Un arī jautājums: ar cik cilvēkiem tas ir noticis?

Izrādās, ka tas nav viens atsevišķs gadījums. Ministrijas atbildē sniegti ļoti nopietni skaitļi. 2025. gadā no Kurzemes neatliekamā palīdzība pacientus ar aizdomām par insultu nogādāja citās slimnīcās 241 reizi. Tātad var teikt, ka neatliekamā palīdzība to dara katru dienu – no Kurzemes ved... 188 pacientus nogādā Jelgavas slimnīcā, 53 pacientus – Stradiņos. Tas jau ir sistēmisks signāls. Ministrija pati atzīst, ka 2025. gada beigās tika konstatētas problēmas ar neirologu pieejamību slimnīcu uzņemšanas nodaļās. Tātad problēma bija zināma. Ministrija to redzēja, slimnīcas to redzēja, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests to redzēja.

Un ko ministrija saka šodien? To, ka tika veiktas pārrunas ar slimnīcām, tiks pilnveidota stacionārā informācijas sistēma un nākotnē būs pilotprojekts, 2027. gadā – pilotprojekts.

Kolēģi, cilvēks ar insultu nevar gaidīt 2027. gadu, viņa smadzenes nevar gaidīt pilotprojektu, viņa ģimene nevar gaidīt jaunu modeli, un pacients nevar gaidīt, kad ministrija aizbrauks pieredzes apmaiņā uz kādu valsti. Pacientam vajag palīdzību tagad.

Tagad par "zelta stundu". Ministrijas atbildē lasām par tā saukto zelta stundu. Tiek skaidrots, ka tas ir tradicionāls apzīmējums kritiskam laikam, kurā jāatpazīst simptomi un jāveic ātra diagnostika. Tieši tā – ātra! Nevis pēc iespējas ātra birokrātiskā izpratnē, bet medicīniski ātra. Un tad rodas jautājums: vai 180 kilometru attāla transportēšana ir savienojama ar "zelta stundas" principu? Es nesaku, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests kaut ko darīja nepareizi vai viņiem bija jādara citādāk, valsts ir atbildīga par to, lai reģionā būtu izveidota sistēma, kas pacientam ļauj saņemt nepieciešamo palīdzību iespējami tuvu un iespējami ātri.

Mēs nerunājam par to, ka katrā ciemā būtu šāds speciālists, bet par Kurzemes reģionu kopumā. Ja mēs gadiem ilgi nevaram nodrošināt neirologa pieejamību reģionālajās slimnīcās, tad problēma nav ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kuru mēs trenkājam šurpu turpu pa visu Latviju un kurš tiek aizņemts tajā laikā, kamēr slimnieks tiek pārvests no Liepājas uz Rīgu, tad brauc atpakaļ, transportē no Madonas uz... Ventspili. Tā ir problēma veselības aprūpes organizācijā.

Akūta situācija – laiks ir dārgs, uz vietas neirologa nav. Un ko piedāvā ministrs? Turpmāk insultu ārstēsim attālināti. Mēs varam videokonferencē piedalīties attālināti, bet, ja insultu ārstēs attālināti, jautājums ir vēl nopietnāks. Es neapšaubu telemedicīnas iespējas, bet jautājums – kādu veselības aprūpes sistēmu mēs veidojam? Vai mēs tiešām gribam nonākt situācijā, kad akūta insulta pacienta ārstēšana reģionālajā slimnīcā sākas ar to, ka ārsts (Zālē troksnis.) tiek meklēts ar videokonferences zvanu... un ministrs raksta, ka attālināta neirologa konsultācija...

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Vai jums šis jautājums neliekas svarīgs? (Starpsauciens.) Aicinu ievērot klusumu!

R. Petraviča. Ministrs raksta, ka attālinātā neirologa konsultācijā noteiks turpmāko ārstēšanas gaitu – vai pacientu nodos trombolīzes terapijai vai ārstēs simptomātiski. Tātad ļoti svarīgu lēmumu par pacienta ārstēšanu pieņems attālināti.

Rodas pavisam vienkāršs jautājums: kāpēc Latvijas valstī 2026. gadā reģionālajās slimnīcās nav iespējams nodrošināt neirologu klātienē – klātienē, kad cilvēkam var būt insults. Cilvēks nevar pielāgoties, kad viņam būs insults, – vai insults būs darba laikā, līdz pulksten 16.00 pēcpusdienā, kad neirologs strādā, vai tas notiks vēlāk, vai brīvdienā. Un kāpēc pacientam Liepājā ir jācer, ka īstajā brīdī būs pieejams cits speciālists citā pilsētā... caur ekrānu?

Veidojas sarežģīta ķēde – pacients piedzīvo insultu, viņš tiek nogādāts slimnīcā, tur nav neirologa, labākajā gadījumā pieslēdzas kādam attālinātam neirologam, tad tiek pieņemts lēmums, un, ja nepieciešama sarežģītāka palīdzība, pacients tiek transportēts uz Rīgu. Šajā laikā smadzenēm tiek zaudēts laiks... tikai tāpēc, ka ministrijai nav izdevies laikus nodrošināt kādu speciālistu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks, kurš pats vai kura tuvinieks nonāktu šādā situācijā, gribētu dzirdēt pavisam kaut ko citu – nevis "jums būs attālināta neirologa konsultācija", bet "mēs esam gatavi, neirologs ir šeit, diagnostika ir šeit, ārstēšana ir šeit, un mēs nezaudēsim nevienu minūti". Tādai vajadzētu būt veselības aprūpes sistēmai.

Problēma rodas tad, kad telemedicīna kļūst par aizvietotāju tam, kam būtu jābūt sistēmas pamatā, – speciālista pieejamībai un gatavībai sniegt palīdzību, ārstēt uzreiz un uz vietas.

Ministrs mums raksta, ka 2027. gadā būs pilotprojekts modelim, kurā universitātes slimnīca būs insulta centrs, bet reģionālā slimnīca – insulta vienība. Un atkal – 2027. gadā. Bet, kā jau teicu, insults nevar gaidīt 2027. gadu.

Šis ir stāsts par to, kāpēc valstī ir pieļauta situācija, kurā telemedicīna tiks izmantota, lai kompensētu klātienes speciālistu trūkumu akūtā vai dzīvībai kritiskā situācijā. Tas precīzi raksturo to, kas šobrīd Latvijā notiek medicīnas sistēmā. Mēs nevis novēršam problēmu, bet meklējam jaunus veidus, kā sadzīvot ar šo problēmu, kā to attaisnot. Nav neirologa – pieslēgsimies attālināti. Nav vietas slimnīcā – vedīsim uz citu. Nav vietas rehabilitācijā – ieliksim pacientu uz gadiem rindā. Nav speciālista – gaidīsim. Un ministrija to visu sauc par sistēmas risinājumu. Tā nav sistēmas attīstība, tā ir sistēmas pielāgošana tās pašas krīzes apstākļiem.

Tagad paskatīsimies uz citu ministrijas atbildē minēto piemēru – bērnu oftalmoloģiju. 30 mēneši... Bērnam divarpus gadi, bērna redze attīstās, bērna organisms attīstās. Un mēs sakām vecākiem: jums ir valsts apmaksāts pakalpojums. Jā, bet kad? Pēc divarpus gadiem! Tas nav normāli. Ministrija atbildē raksta: citviet oftalmologs esot pieejams pat nedēļas laikā.

Ļoti labi. Bet man ir jautājums, kāpēc valsts sistēma pieļauj 30 mēnešu garu gaidīšanas rindu vienā no vadošajām bērnu ārstniecības iestādēm? Neapšaubāmi, vecāki savam bērnam vēlas to labāko. Ja pakalpojumu var nodrošināt citur, kāpēc valsts nav izveidojusi efektīvu pacientu pārdales mehānismu? Ja trūkst speciālistu, ko ministrija dara, lai šo speciālistu būtu vairāk? Ja problēma ir finansējums, cik daudz finansējuma ir nepieciešams? Ko mēs ar to paveiksim? Par cik samazināsies rindas? Ja speciālistu problēma ir pacientu koncentrācija Rīgā, kāpēc reģionos nav pietiekama piedāvājuma? Un pats galvenais – cik bērniem Latvijā ir jāgaida mēnešiem un gadiem medicīniskā palīdzība, kuru viņiem vajadzētu saņemt savlaicīgi?

Ministrija stāsta par stratēģiju 2025.–2029. gadam, par rezidentūras vietām, Eiropas projektiem, profesionālās pilnveides apmācībām un tā tālāk. Tas viss varbūt arī ir nepieciešams, bet vecākiem, kuru bērniem ir problēmas ar redzi, ar stratēģiju nepietiek, viņiem vajag ārstu šodien.

Veselības aprūpe kļuvusi par loteriju. Veselības aprūpe ir kļuvusi atkarīga arī no tā, kur tu dzīvo, cik daudz tev ir naudas, cik labi tu proti orientēties sistēmā. Ja tev ir nauda, tad ej uz privāto klīniku, saņem pakalpojumu, izārstējies, dzīvo tālāk. Un tev ir paveicies. Ja tev nav naudas, tad ir jautājums, vai ātrāk pienāks rinda, invaliditāte vai nāve. Tas ir pats bīstamākais, jo veselības aprūpē novēlota diagnostika nozīmē dārgāku ārstēšanu, smagāku slimības gaitu, smagāku invaliditāti, vairāk komplikāciju un lielākas izmaksas valstij. Arī ekonomiski – maksājam daudz vairāk par to, ka laikus neārstējam.

Sistēma ir izveidota tā, ka tiek ārstētas sekas, nevis novērsta slimība. Mēs sakām, ka vēlamies, lai mums būtu veselīgāki cilvēki, bet sistēma ir uzbūvēta tā, lai cilvēks pie ārsta nonāktu tikai tad, kad slimība jau sen ir ielaista un progresējusi. Preventīvā medicīna nedrīkst būt skaists vārds stratēģijas dokumentā. Profilakse nozīmē savlaicīgu diagnostiku, skrīningus, pieejamu ģimenes ārstu, pieejamus speciālistus, rehabilitāciju tad, kad tā ir nepieciešama, nevis pēc trīs gadiem. Īpaši tas attiecas uz onkoloģijas, sirds un asinsvadu slimību, diabēta pacientiem.

Ja cilvēkam ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu ir jāgaida izmeklējumi, tiek zaudēts laiks, kurā slimību varēja veiksmīgi ārstēt. Ja cilvēks pēc insulta vai infarkta nevar laicīgi saņemt rehabilitāciju, tiek riskēts ar invaliditāti. Un, ja bērnam nav savlaicīgas acu pārbaudes, nav pieejams speciālists, tiek riskēts ar redzes traucējumiem, kurus varēja novērst. Tāpēc jautājums nav tikai par rindām, jautājums ir par to, ko šīs rindas nodara cilvēka veselībai.

Un tagad par rehabilitāciju. Ministrija atbild, ka no šī gada 1. janvāra ir ieviesta vajadzībās balstīta ambulatorās medicīniskās rehabilitācijas reforma. Ļoti labi. Bet reformas ieviešana vēl nenozīmē, ka cilvēks saņem pakalpojumu. Mums tiek stāstīts, ka reforma prioritizēs... tiem, kuriem rehabilitācija nepieciešama, rinda virzīsies ātrāk. Mēs ļoti labi zinām, ka apmaksāta fizioterapija vai rehabilitācija jāgaida trīs gadus. Trīs gadi pēc infarkta, insulta, smagas operācijas, cilvēkiem ar neiroloģisku saslimšanu – rehabilitācijai ir savs laika loks. Ja cilvēki tiek rehabilitēti savlaicīgi, viņiem tā ir iespēja atgūt funkcijas un pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, bet, ja mēs sakām: "Atnāc pēc trīs gadiem," tad mēs vairs nerunājam par rehabilitāciju, mēs runājam par sekām.

Un te mēs arī nonākam pie Satversmes 111. panta: "Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu." Un tas nav tikai skaists teikums. Tas ir valsts pienākums. Ministrija savā atbildē atzīst, ka no Satversmes 111. panta izriet valsts pienākums veikt pasākumus cilvēka veselības aizsardzībai, bet tajā pašā laikā raksta, ka valstij ir rīcības brīvība. Finansējums ir ierobežots, fiskālā telpa ir negatīva, un veselības aprūpe ir jāskata kopumā. Protams, valstij jāņem vērā budžeta iespējas, bet Satversmes 111. pants nevar kļūt par deklarāciju, kuru atceramies tikai svētku reizēs. Medicīniskās palīdzības minimums nav tas pats, kas kādreiz iespēja saņemt medicīnisko palīdzību.

Par finansējumu, par naudu. Mēs ļoti bieži runājam par veselības aprūpi un dzirdam – naudas nav. Bet cik naudas mēs esam gatavi maksāt par to, ka cilvēks laikus netiek ārstēts? Ieguldījums cilvēka veselībā nevar tikt vērtēts tikai kā izdevums budžeta rindiņā. Cik maksā viena diena intensīvajā terapijā? Cik maksā ilgstoši invaliditātes sociālie pabalsti? Cik maksā aprūpe cilvēkam? Cik maksā onkoloģijas ārstēšana vēlīnā stadijā? Tāpēc veselības aprūpes finansējums nav vienkārši izdevumi. Tas ir ieguldījums cilvēkā. Un Latvija šajā jomā ir gadiem atpalikusi. Mums ir zems veselības aprūpes finansējums, personāla trūkums, rindas un reģionālā nevienlīdzība, ārstu un māsu pārslodze. Turīgi cilvēki izvēlas maksāt paši, bet tie, kam nav naudas, gaida, kāda būs viņu loterija.

Ministrs savā atbildē arī raksta, ka ir veselības darbaspēka stratēģija līdz 2029. gadam. Es gribu vienkāršu atbildi: cik mums šodien pietrūkst neirologu, bērnu oftalmologu, māsu, fizioterapeitu un citu speciālistu? Kur viņi ir? Cik trūkst šodien, nevis cik trūks 2029. gadā?

Par Rīgas Dzemdību namu. Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk, un mums tas ir tāds valsts ilgtermiņa izaicinājums. 2019. gadā Latvijā piedzima vairāk nekā 18 tūkstoši bērnu, 2025. – vairāk nekā 11 tūkstoši. Tātad samazinājums ir vairāk nekā par trešdaļu. Un ko mēs darām? Samazinām finansējumu Dzemdību namam. Ministrija skaidro, ka nauda seko pacientam, kas it kā ir loģiski, bet demogrāfija nav parasts tirgus pakalpojums. Ja valstī dzimst mazāk bērnu, mums nav jāsecina: samazinām valsts ieguldījumu! Ja mums ir demogrāfiskā krīze, mums ir jāiegulda tajā, lai ģimenei ir droši radīt bērnus. Mums ir jāstiprina dzemdību aprūpe, pēcdzemdību aprūpe, bērnu veselības aprūpe, atbalsts jaunajiem vecākiem.

Ģimenes palātas pat nav tas galvenais jautājums, bet mēs šeit redzam vēl vienu problēmu. Mēs nedrīkstam ļaut diskusijai aizslīdēt uz to, vai ģimenei ir pieejama ērtāka palāta. Jautājums ir daudz fundamentālāks: vai valstī ir pietiekami kvalitatīva dzemdību palīdzība, vai ir pietiekami daudz vecmāšu, ārstu, kāds atbalsts ir pieejams jaunajai mātei, un vai bērns saņem visu nepieciešamo veselības aprūpi.

Ministrijas atbilde ir atkal: 2027. gadā – pilotprojekts, 2028. gadā – ceļvedis. Nākotnē ir plānota jauna sistēma, nākotnē tiks analizēts, pilnveidots. Bet bērni slimo, aug šodien, rehabilitāciju gaida šodien, sievietes dzemdē šodien. Un veselības politika nedrīkst būt politika "pagaidīsim līdz nākamajam gadam". Tā mēs gaidām jau 30 gadus.

Lai vispār neviens nelolotu cerības, ka ir gaidāms kaut kas labāks, Veselības ministrija savā atbildē ir ielikusi šādu teikumu. Fiskālā telpa 2027.–2030. gadam ir negatīva: 2027. gadā – mīnus 28 miljoni, 2028. – mīnus 280 miljoni, 2029. – mīnus 237 miljoni, 2030. gadā – mīnus 939 miljoni eiro, kas nozīmē, ka piešķirt papildu valsts budžeta finansējumu turpmākajos gados bez kompensējošiem pasākumiem nebūs iespējams. Tātad ministrija skaidri un gaiši pasaka: neceriet un negaidiet ne uz ko!

Mēs neapstrīdam mediķus. Šī runa, protams, nav vērsta pret ārstiem, pret māsām, bet tieši pretēji – es uzskatu, ka Latvijas mediķi ikdienā dara brīnumus ar tiem resursiem, kas viņiem ir. Ārsti strādā, ir pārslogoti, māsas tieši tāpat, neatliekamās palīdzības brigādes strādā milzīgā spriedzē, un bieži vien mediķi glābj sistēmu no tās pilnīga sabrukuma. Tāpēc mūsu kritika ir vērsta nevis pret cilvēkiem, kas strādā sistēmā, bet pret sistēmu un politisko vadību, kas šo sistēmu nespēj sakārtot.

Vai ministrs ir darījis pietiekami daudz? Vai ir redzējis problēmas? Problēmas ir aprakstītas stratēģijās, projektos un plānos, bet vai pacientam no tā ir vieglāk saņemt veselības aprūpi? Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes. Ja sistēma būtu uzlabojusies, nebūtu jārunā par 30 mēnešu rindām.

Veselības aprūpe nav luksuss, tā nav prece, ko cilvēks var iegādāties tad, ja ir pietiekami daudz naudas, tā ir viena no valsts pamatfunkcijām. Mēs varam diskutēt par aizsardzības budžetu, par infrastruktūru, bet, ja cilvēks nevar nokļūt pie ārsta tad, kad tas viņam ir nepieciešams, mēs nevaram teikt, ka valsts savu darbu ir izdarījusi.

Mēs negribam tikai kritizēt. Ir jāpasaka, kas jādara. Pirmkārt, ir skaidri jānosaka maksimālie gaidīšanas laiki kritiskajiem medicīnas pakalpojumiem. Tie nevar būt tikai teorētiski. Otrkārt, jāstiprina reģionālā medicīna. Nevar būt tā, ka pacientam Kurzemē ir jābrauc uz Zemgali vai Rīgu, vai pacients no Madonas ar mugurkaula traumu jāved uz Ventspili, jo citur palīdzību nevar saņemt. Jāpalielina ārstniecības personu pieejamība reģionos. Un tur nepietiek tikai ar piemaksu.

Pie ārsta ir jāaiziet ne tikai tad, kad ir nauda, pie ārsta ir jāvar aiziet tad, kad tas ir nepieciešams. Ir jāmaina arī finansēšanas prioritātes. Profilakse un savlaicīga diagnostika nedrīkst būt... atlikušās naudas princips. Jāstiprina rehabilitācija, jāveido efektīvs pacientu rindu pārvaldības mehānisms.

Tagad – par politisko atbildību. Ministrs, protams, var teikt: šī problēma ir radusies pirms manis. Pie vainas ir finansējuma trūkums, pie vainas ir speciālistu trūkums, pie vainas ir slimnīcu tīkls. Bet es gribu atgādināt, ka ministrs nav tikai ministrijas preses sekretārs, ministrs ir politiska amatpersona un viņa uzdevums ir vadīt, noteikt prioritātes. Viņa uzdevums ir panākt finansējumu. Viņa uzdevums ir mainīt sistēmu. Kā zināms, iepriekšējā valdībā finanšu ministrs bija no veselības ministra partijas, no Jaunās VIENOTĪBAS, premjere – no Jaunās VIENOTĪBAS. Vispār ir grūti iedomāties vēl labvēlīgāku situāciju. Ja tad nevar panākt finansējumu, ir jautājums – ja tas netika izdarīts, vai ministram jāpaliek amatā? Šodien mēs prasām nevis ērtāku ministru, mēs prasām ministru, kurš spēj uzņemties atbildību, kurš skaidro, kāpēc ir gara rinda, bet kurš arī panāk, lai tā kļūst īsāka; ministru, kurš nevis skaidro, kāpēc pacientu ved uz citu pilsētu, bet kurš nodrošina, ka reģionā ir nepieciešamie speciālisti; ministru, kurš nevis stāsta par pilotprojektiem nākamajā gadā, bet risina problēmas jau tagad, šogad; ministru, kurš veselības aprūpi uztver nevis kā budžeta pozīciju, bet kā cilvēka dzīvības un veselības jautājumu.

Kolēģi, mēs šodien varam balsot par to, lai nekas nemainītos. Mēs varam pieņemt ministra skaidrojumu un teikt, jā, problēmas ir lielas, bet tā ir stratēģija, jā, rindas ir garas, bet citur var tikt ātrāk, jā, insulta pacientu ved tālu, bet mūsu programma darbojas. Rehabilitācija jāgaida gadiem, bet reforma ir sākusies. Finansējums Dzemdību namam samazināts, bet dzemdību skaits arī samazinājies. Bet tad mums ir skaidri jāpasaka cilvēkiem: samierinieties! Samierinieties ar rindu, ar to, ka bērns gaida divarpus gadus, ka rehabilitācija būs pēc gadiem, ka jūs – akūtos pacientus – vedīs divas trīs stundas medicīniskās palīdzības mašīnā uz citu slimnīcu.

Latvijas cilvēkiem nav jābūt pateicīgiem par to, ka viņi vispār tiek pie ārsta, viņiem ir tiesības sagaidīt savlaicīgu un kvalitatīvu medicīnas aprūpi. Valstij ir pienākums šo sistēmu nodrošināt. Tāpēc šodien mēs runājam ne tikai par veselības ministru Hosamu Abu Meri, mēs runājam par to, kādu veselības sistēmu gribam Latvijā – sistēmu, kurā cilvēks maksā nodokļus, bet pēc tam stāv rindā, vai sistēmu, kurā cilvēks saslimstot var būt drošs, ka valsts viņu nepametīs. Es izvēlētos otro variantu.

Tāpēc mēs uzskatām, ka pašreizējais veselības ministrs nav izpildījis savu politisko atbildību. Šis demisijas pieprasījums nav mērķis pats par sevi. Tā ir prasība pēc pārmaiņām, pēc atbildības, prasība pēc tādas veselības aprūpes, kurā cilvēka dzīvība un veselība nav atkarīga no tā, kurā reģionā cilvēks dzīvo un cik naudas viņam ir makā. Mums ir jāatgriež atpakaļ medicīnā princips – savlaicīgi, pieejami un kvalitatīvi. Jautājums ir par to, vai mēs esam gatavi samierināties ar veselības aprūpes sistēmas degradāciju.

Nobeigumā, runājot par naudu veselības aprūpē, es arī nevaru nepieminēt Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, A2 korpusu. Šeit ir ļoti skaidri redzama tā pretruna, par kuru es jau runāju iepriekš. Pacientam saka – nav naudas: speciālistiem nav naudas, rehabilitācijai nav naudas. Bet tajā pašā laikā mēs redzam simtiem miljonu vērtu veselības infrastruktūras projektu. Projekta būvniecība aizsākās pirms gadiem sešiem, pēc tam, 2024. gadā, tika pieņemts lēmums lauzt līgumu ar būvnieku. Bija iztērēta nauda projektiem, būvniecībai, tika izsludināts jauns iepirkums, kurš bija jau par kādiem 90 miljoniem dārgāks, nekā to būtu padarījis... paveicis iepriekšējais būvnieks. Pēc tam vēl jaunajā konkursā sākotnēji lētākais piedāvājums kļuva par otru dārgāko, jo bija aritmētiskā kļūda par 19 miljoniem. Iepirkumu uzraudzības birojs konstatēja nopietnus jautājumus par piedāvājumu izvērtēšanu un to, vai varēja aritmētisko kļūdu labot. Acīmredzot ministrijai tas bija tikai tāds sīkums.

Bet tie nav daži tūkstoši, mēs runājam par simtiem miljonu. Un kurš par to uzņēmās politisku atbildību? Neviens. Tad, lūdzu, pasakiet man, kāpēc vienam pacientam mēs sakām: gaidiet, naudas nav, bet otrā pusē mēs redzam projektus, kuru izmaksas aug par desmitiem miljonu. Rodas strīdi, tiesvedības, iepirkumu problēmas, aizkavēta projekta pabeigšana, nodošana, jau šogad būtu pieejama infrastruktūra gan pacientiem, gan ārstiem. Bet mēs esam simtus miljonu vienkārši izšķērdējuši. Kādu pārvaldības kultūru mēs esam izveidojuši veselības aprūpē?

Tā nav tikai naudas problēma, tā ir pārvaldības problēma, tā ir ministra politiskās atbildības problēma, jo ministra uzdevums nav stāstīt tikai, cik liels ir budžeta deficīts un cik grūti ir atrast papildu finansējumu, ministra uzdevums ir panākt, lai tā nauda, kas veselības sistēmā jau ir, tiktu maksimāli efektīvi izlietota – caurspīdīgi un pacienta interesēs. Pacientam veselībai katrs eiro ir jāskaita. Ja pensionāram saka – rehabilitācija jāgaida, bērnam – acu ārsts jāgaida, ja slimnieki jātransportē pa visu Latviju, tad mēs nedrīkstam vienlaikus pieļaut situāciju, ka simtiem miljonu vērtos projektos valsts zaudē kontroli pār termiņiem, izmaksām un iepirkumu kvalitāti. Tāpēc es uz šo A2 korpusa stāstu skatos nevis atrauti no pārējās veselības aprūpes problēmas, bet kā uz daļu no šīs problēmas.

Mums nav tikai medicīnas pieejamības krīze, mums ir arī veselības aprūpes pārvaldības krīze. Un par šo krīzi kādam ir jāuzņemas atbildība, tāpēc mēs prasām atbalstīt ministra demisiju.

Te vēl ilgi varētu runāt arī par piedāvāto slimnīcu reformu, kas nevis risinās problēmas, lai būtu speciālisti, bet vienkārši samazinās finansējumu, aizvērs slimnīcas, aizvērs nodaļas, un lauku cilvēkiem problēmu kļūs arvien vairāk. Lauki kļūs tukšāki, jo cilvēki diez vai izvēlēsies dzīvot apvidos, kur tuvākā slimnīca, medicīniskā palīdzība ir divu trīs stundu attālumā.

Lūdzu atbalstīt demisijas pieprasījumu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds veselības ministram Hosamam Abu Meri.

H. Abu Meri (veselības ministrs).

Labrīt, kolēģi! Vispirms liels paldies par šo, jo tā ir iespēja runāt Saeimā ar visiem deputātiem par veselības aprūpi. Kopš esmu amatā, vienmēr strādāju un mēģinu sadarboties ar opozīciju, ik pusgadu informēju par pārmaiņām, lietām, ko mēs darām, kas izdevies, kas nav izdevies.

Man liekas, tajā, ko Petravičas kundze minēja, ir daudz, daudz taisnības un patiesu stāstu. Tikai beigās tie divi teikumi... Es negribu atbalstīt, ka mēs taisām ciet slimnīcas, jo tā nav taisnība. Mēs tieši darām to, lai uzlabotu sistēmu, par ko jūs minējāt gandrīz pusi no uzrunas. Jo sistēma ir jāsakārto un jāpilnveido. Lai pilnveidotu jebkuru sistēmu, ir nepieciešams laiks, pacietība, sadarbība ar nozari, sadarbība ar pacientu organizācijām, ārstiem, māsām, ar visiem.

Es gribu sākt vispirms ar to... Liels paldies visiem mediķiem, visiem, kas strādā veselības aprūpes nozarē, jo mēs un viņi strādā... un es arī kā ārsts strādāju... un darām visu, kas ir iespējams, lai izglābtu cilvēku dzīvību. Neatkarīgi no atalgojuma, neatkarīgi no tā, cik ir finansējums, neatkarīgi no politiskām spēlēm nozare turpina strādāt.

Jūs arī minējāt tik daudzas problēmas, ko vajag risināt, un mēs mēģinām risināt... un kaut ko vajag risināt nākotnē. Bet tajā pašā laikā mums nav tik slikti. Mums nav tā, ka viss ir slikti, jo mums ir divi miljardi budžetā veselības aprūpei, tie tiek tērēti Latvijas iedzīvotāju ārstēšanai. Mums ir tik daudz pacientu, kas ir izoperēti katru dienu, izglābti katru dienu, saņem ārstēšanu, kas ir nepieciešama. Mums ir tik daudz cilvēku, kuri, pateicoties veselības aprūpes sistēmai, vēl joprojām dzīvo laimīgāk un veselīgāk. Līdz ar to teikt, ka viss ir slikti, – es tam nepiekrītu, jo es arī strādāju sistēmā.

Petravičas kundze minēja – mēs gribam ministru, kas strādā, lai uzlabotu sistēmu. Ministrs vispirms ir ārsts. Un ministrs joprojām strādā sestdienās, un ministrs joprojām atrisina pacientu problēmas un ārstē pacientus, un precīzi saprot, kas notiek sistēmā.

Runājot par valsts budžetu. Jā, ilgstoši – gadiem! – trūkst finansējuma. Iepriekšējā valdībā tika piesaistīts... budžets tika palielināts no 1,6 miljardiem līdz apmēram 2 miljardiem eiro. Tika piesaistīti 470 miljoni eiro klāt, ieskaitot papildu finansējumu, kas nāk gada beigās no LNG. Vai tas ir pietiekami? Protams, nav pietiekami. Mums trūkst 600–700 miljonu eiro, lai tiktu tuvu pie Baltijas valstu līmeņa. Bet mēs nesēžam un neraudam, un neteicām visu laiku... kā jūs jau minējāt, ka ierēdniecībai vienmēr jāraksta vēstules, ka protam iet prom no (Nav skaidri saklausāms.)... finansējuma. Un tie ir fakti. Bet mēs mēģinājām risināt sistēmu.

Es gribu vienkārši... kolēģi, diemžēl laika ir tik maz. Es gribu atbildēt daudz un daudz, bet izvēlējos runāt, piemēram, par to, kas notiek Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Mēs, paldies dievam, dzīvojam ilgāk. Ko tas nozīmē? To, ka cilvēki dzīvo ilgāk, ņemot vērā mūsu iepriekšējo sistēmu, iepriekšējo dzīves kvalitāti un dzīvesveidu, kā mēs dzīvojam. Diemžēl Latvijas iedzīvotāji dzīvo ar vairākām slimībām, ar hroniskām slimībām. Nepieciešama vēl lielāka rūpēšanās, vēl vairāk finansējuma, un jāmeklē risinājums, kā varam palīdzēt gan no medicīnas puses, gan no sociālā aspekta.

Mums slimnīcās šobrīd ap 15–20 procentiem gultu... guļ cilvēki ar nopietnām slimībām, un nepieciešama īpaša palīdzība. Tai īpašajai palīdzībai nav jābūt slimnīcās, tai vairāk ir jābūt vietās – vai tās ir mājas, vai tas ir pansionāts, kur var dot gan sociālo, gan aprūpes, gan medicīnisko atbalstu. Līdz ar to mums ir smagi sistēmā, kā varam virzīties uz priekšu, jo mēs paliekam vecāki. Mums demogrāfija... krīt. Mums ārsti bija vienā brīdī... Diemžēl daudzi Latvijas studenti negribēja mācīties medicīnu, negribēja tik ilgu laiku mācīties... ar atalgojumu, kas nebija adekvāts.

Šobrīd daudz lietu ir uzlabots. Piemēram, pēdējos trīs gados no 200 valsts apmaksātajiem rezidentiem mums ir šobrīd 300... Plus pirms diviem gadiem mēs sākām iesaistīt jaunos ārstus reģionālajās slimnīcās. Pirms diviem gadiem mēs sākām dot iespēju reģionālajām slimnīcām pieteikt, cik rezidentu viņi grib. Mēs arī ņemam vērā no ministrijas to stratēģiju, lai rezidenti strādātu ārpus Rīgas un pēc tam varam iesaistīt viņus ārpus Rīgas... palikt arī strādāt ārpus Rīgas.

Mēs esam strādājuši arī ar māsām. Mēs palielinājām māsu... piemēram, valsts apmaksātās vietas, lai būtu vairāk māsu. Paldies dievam, mums ir vairāk māsu, bet tāpat nepietiek, jo demogrāfijas situācija... Kolēģi iet pensijā, iet pensijā vairāk nekā nāk... un mums ir nepieciešams nedaudz laika, jo, lai izmācītos par ārstu, vajag vismaz 10 gadus. Tātad Abu Meri pa diviem trim gadiem to speciālistu trūkumu nevarētu... uzreiz izdarīt. Bet mēs atbalstām... uzsākam daudz... motivācijas... palielinām atalgojumu, piemēram, rezidentiem pirms trim četriem gadiem bija ap 1400, šobrīd mēs runājam par 2000–2500. Ar motivāciju... strādāt ar papildu finansējumu arī ārpus Rīgas.

Pēdējos trīs gadus mēs esam stiprinājuši ģimenes ārstus – devām trešo darbinieku, maksājām koeficientu lauku ģimenes ārstiem, lai strādātu un būtu motivācija braukt ārpus Rīgas. Mēs arī mēģinājām piesaistīt visu finansējumu, kas nāk no Eiropas Komisijas, lai dotu papildu pabalstu ap 12 000–15 000 eiro tiem mediķiem, kas vēlas strādāt ārpus lielās pilsētas. Un to izmanto ap 300–400... gan māsas, gan ārsti.

Mēs mainījām arī daudzus birokrātiskos noteikumus. Kāpēc, piemēram, vecmāte nevar izrakstīt recepti? Mēs to mainījām, lai vecmātēm būtu iespējas palīdzēt, būt tuvāk grūtniecēm gan pirms dzemdībām, gan pēc tām. Šogad mēs uzsākām – ko jūs minējāt – to pilotprojektu par vecmātēm.

Kāpēc mums ir tik daudz pilotprojektu? Pilotprojekti ir labs instruments, kad nav finansējuma. Tu vari uzsākt kaut ko labu ar ļoti limitētu finansējumu un pēc kāda laika iesaistīt valsts budžetā, parādot politiķiem – jūs visi, Saeimas gan koalīcijas, gan opozīcijas kolēģi, redziet: mums ir pilotprojekti, kas pierāda sevi... ka vecmātes vizīte pirms dzemdībām un pēc dzemdībām samazina... vispirms palīdzēt grūtniecēm... samazina pašnāvības riskus, mentālās veselības problēmas, ir labāka veselība jaundzimušajiem un tā tālāk. Tad mēs varam nākt uz Saeimu, piemēram, pie budžeta... un pateikt: redziet, mēs Rīgā izdarījām to pilotprojektu, un ir rezultāts. Tas atrisina jautājumu, par ko Petravičas kundze runāja.

Runājot par Dzemdību namu. Es mēģinu atcerēties, ko jūs teicāt, lai atbildētu ātri. Mēs neesam samazinājuši naudu. Šogad nedaudz samazinājām tā dēļ... kā jūs minējāt, skaitlis ir mazāks, bet mēs ar Dzemdību namu... sēdējām un runājām... arī ar Rīgas pašvaldību... un mēs dodam izņēmumu... palielinājām dienas naudu par katrām dzemdībām, lai var turpināt strādāt, jo mēs zinām, ka tas ir ļoti būtiski demogrāfijai.

Kad runājam par speciālistu iesaisti ārpus Rīgas, ir ļoti vienkārši runāt, ka viņi visi grib... Speciālisti ir mediķi, tie ir cilvēki, kuri arī grib dzīvot labākos apstākļos, labākā pilsētā, kur bērnudārzs ir blakus, kur viss ir blakus, izklaide ir blakus... Viņi ir jauni cilvēki, jauni ārsti, jaunā paaudze, kurai ir cita domāšana nekā vecās paaudzes ārstiem. Viņi vairāk grib dzīvot lielās pilsētās. Līdz ar to ir jāstrādā ļoti, ļoti intensīvi, lai motivētu jaunos speciālistus strādāt ārpus Rīgas. Līdz ar to mēs izmantojam daudz no ārzemēm...

Piemēram, ko jūs minējāt par insultu... jo mēs nevaram... un diemžēl nav pietiekami daudz neirologu, lai būtu katrā slimnīcā. Līdz ar to ir jāsaprot... divas stundas ir starptautiskajās vadlīnijās. Divas stundas, lai tiktu uz slimnīcu un uztaisītu nepieciešamās manipulācijas, procedūras, lai uzzinātu, vai pacientam ir insults, lai uzsāktu trombolīzi. Tāpēc mēs, izstrādājot jauno sistēmu vai tīklu reorganizāciju, kas stājas spēkā no nākamā gada, mēģinājām iezīmēt attālumus... reģionālajās... lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejamas insulta vienības.

Ja jūs man prasāt – kāpēc jūs nedarāt tagad? Tāpēc, kolēģi, ka pusotru divus gadus runāju ar nozari, lai kaut ko pieņemtu. Joprojām nozare daļēji nepieņem un negrib pārmaiņas. Nozare nenozīmē – tikai ārsti, tas nozīmē – arī pašvaldības. Politiski tas nav vienkārši. Jūs paši strādājat politikā un saprotat, ka jebkurām pārmaiņām ir nepieciešama drosme virzīt tās uz priekšu. Esmu saticies ar katru Latvijas slimnīcu... vismaz trīs četras reizes. Ministrs... ar katru slimnīcu.

Visi tagad runā, ka nākamais... tīklu... tā ir slēpšana. Tā nav slēpšana. Tas ir tieši tas, ko Petravičas kundze un Edmunds vakar televīzijā minēja, – nav speciālistu... tērējam naudu... tās naudas nebūs vairāk, vajag efektīvi strādāt. Jā, strādāsim efektīvi, strādāsim kvalitatīvi. Piemēram, es kā ārsts... kā Latvijas pilsonis... negribētu iet slimnīcā X, tāpēc slimnīcām ir nosaukumi. Eju pusnaktī... un nav pretī speciālista. Pēc tam tērēšu vēl divas stundas... uz nākamo slimnīcu... un atkal – nav speciālista. Paies četras stundas... un es kļūšu par invalīdu.

Kā labāk darīt? Iezīmēt, kur ir speciālisti. Katra slimnīca... lokālā slimnīca vai reģionālā slimnīca... kādus speciālistus viņi var iesaistīt. Zinot, ka 24/7 ir konkrēts speciālists, esmu gatavs braukt varbūt pusstundu vai 60 minūtes tālāk. Un arī NMPD mašīna vedīs uzreiz, zinot, ka tur ir speciālists... nekā tērēt laiku un arī finansējumu... jo katru reizi mēs braucam no vienas puses uz otru, katra slimnīca uztaisa tās pašas analīzes... trīsreiz... analīzes. Rezultātu nav.

Mēs mēģinājām maksimāli efektīvi izmantot esošos līdzekļus, nākot pretī visām slimnīcām. Finansējums netiks samazināts. Mēs ejam no neatliekamās medicīniskās palīdzības... fiksētu naudu, kas nāk uz slimnīcu... par to, ka ir neatliekamā medicīniskā palīdzība. Un tur pretī ir jābūt sešiem septiņiem speciālistiem ar medmāsām, ar ārstu palīgiem. Realitātē... ko jūs runājāt vakar... ir divi trīs. Nu, tad lai būtu tie divi trīs speciālisti un skaidri zināms, ko viņi var un ko nevar darīt. Un visi iedzīvotāji un NMPD zina, kur laicīgi jāved. To finansējumu dosim ambulatorajiem... tā pati slimnīca saņems finansējumu. Paņemt no vienas programmas otrai – konsultācijām, lai samazinātu, piemēram, rindu pie ārstiem.

Par rindām. Nav tāda burvju, maģiska... ka jebkurš ministrs, kas pēc manis nāks, varēs samazināt uzreiz par 100 procentiem. Mēs samazināsim par 20–30 procentiem. Pareizi jūs sakāt – katram Latvijas iedzīvotājam jāzina, cik ilgi jāgaida... atkarībā no diagnozes – vai tas ir akūti, vai tas ir hroniski, vai ir novērošanā, vai onkoloģijas... Kas tas ir. Un līdz ar to...

Tikko septembrī... pusotra gada darbs... kā parasti Latvijā notiek iepirkumi, iesaistes, tehniskas pārbaudes, testēšana. Tagad ir gatavs vienotais pieraksts. Šodien varu no šīs tribīnes pateikt – ir gatavs. Mēs gaidām drošības aspektu – kā mēs varam pārbaudīt, kā varam testēt... ņemot vērā kiberuzbrukumu, kas notika... lai būtu ļoti... jo tā ir datubāze, kur būs visu iedzīvotāju informācija. Un būs vienotais pieraksts, kur pateikts... piemēram, oftalmologs būs pēc gada... pie Abu Meri, bet, piemēram, Rīgā... pēc mēneša. Jūs varat pierakstīties un tikt pie ārsta ātrāk. Tas var uzlabot rindu un triāžas laiku par 15–20 procentiem. Tas ir viens no risinājumiem, kas tiešām ar nākamo gadu, ja tas sāks strādāt un visas iestādes Latvijā ir gatavas integrēties, dos rezultātu. Tas nav unikāli Latvijā, tā ir visā pasaulē, īpaši – Eiropas Savienībā.

Kolēģi, man nav daudz laika. Diemžēl ir vēl kādas piecas minūtes...

Sēdes vadītāja. Jā.

H. Abu Meri. Ja es varu izmantot piecas minūtes...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

H. Abu Meri. Jā, ja drīkst.

Ko mēs vēl esam izdarījuši?

Par medikamentiem. Ir ļoti sāpīgi, ka Latvijā inovatīvi medikamenti ir ļoti dārgi. Mums parasti vajag divus gadus, lai dabūtu tādu medikamentu Latvijā, jo mums ir ļoti mazs tirgus. Nav intereses. Viņi gaida pacientu skaitu. Ja ir pieci pacienti, kompānijām nav intereses Latvijā reģistrēt... Mēs esam mēģinājuši reģistrācijas laiku samazināt – maksājumus, birokrātiju... lai vienkārši nebūtu birokrātisku iemeslu Latvijā nereģistrēt. Bet finansējums ir milzīgs.

Mēs esam... trīs gadus. Es iesaistīju to budžetā, cik bija iespējams dabūt: no 228 miljoniem eiro kompensējamo medikamentu sarakstā uz 348 – 35 procentiem. Maz vai daudz? Tas ir daudz budžetā, bet kopumā tas ir maz, toties 40 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju saņem jaunus medikamentus. Tie ir pozitīvi rezultāti. Nav visiem, bet 40 tūkstošiem ir. Paralēli vēl... 760 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju izmanto kompensējamo medikamentu sarakstu, un valsts kompensē pat 75 procentus un 100 procentus. Agrāk bija pāri 50. Mēs uzlabojām.

Mums arī ir daudz... piemēram, runājot par demogrāfiju, bērniem... tika pieņemts Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2025.–2027. gadam, ielikti daudzi jauni skrīninga testi, jauni medikamenti. Arī runājot par oftalmoloģiju... tikko atcerējos... no jūlija mēneša mēs uzsākām papildu finansējumu oftalmoloģijai bērniem reģionālajās slimnīcās Jēkabpilī, Valmierā, man liekas, arī Ventspilī, Jelgavā... Vidzemes slimnīcā. Jo jums taisnība – visi brauc uz Rīgu, ir rinda, tad mēs mēģinājām iesaistīt oftalmoloģiju Latvijā ārpus Rīgas, lai iedzīvotājiem nav jābrauc uz Rīgu.

Ļoti, ļoti būtiski, par ko maz runājām, – prevencija. Jūs jau pareizi minējāt, ka prevencija nav tikai vārdi vai lozungi. Ko nozīmē prevencija? Tie ir trīs būtiski elementi. Viens elements – iedzīvotāji. Pirmām kārtām mēs paši esam atbildīgi par savu veselību. Ir liels darbs visiem atgādināt, ka jāiet, piemēram, uz skrīningu... ir trīs četri instrumenti... krūts vēža, kolorektālā vēža, prostatas... Visi ir valsts apmaksāti! Mēs sūtām iedzīvotājiem aicinājumu. Izmanto 30–35, maksimums – 40 procenti. Tāpēc vajag runāt ar cilvēkiem, līdz ar to mēs mēģinājām izmantot visus instrumentus, kas nāk no Eiropas Savienības, lai atgādinātu cilvēkiem to, ka skrīnings ir ļoti būtisks. Bet tie ir ne tikai veselības aprūpes jautājumi, tie ir izglītības jautājumi, tie ir jautājumi sabiedrībai kopumā.

Mēs esam uzsākuši arī valsts apmaksātu vakcīnu... nezinu, vai vārds "vakcīna" patīk vai nepatīk... es runāju par CPV, cilvēka papilomas vīrusu... ļoti labi, piemēram, dzemdes kakla vēža profilaksei. Tas ir ļoti būtiski līdz 24 gadu vecumam. Daudzas valstis... mēs laikam esam otrā vai trešā valsts Eiropā, kas to sāk darīt. Un tas ir apsveicami.

Mums ir tik daudz lietu, ko brīžam aizmirstam, ko Latvijā esam izdarījuši un vēl turpinām darīt. Mēs uzsākam sirds asinsvadu... prevenciju... kabinets Valmierā. Es šodien pēc pusdienām braukšu to apskatīt. Uzsākts sadarbībā ar Stradiņa slimnīcu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cilvēki, kam bijis insults, cilvēki ar sirds un asinsvadu slimībām... seko un novēro viņus... ko darīt gada laikā... lai nav pamesti.

Rehabilitācija. Ir sāpīgi – piekrītu. Jautājumi ne tikai par rehabilitācijas speciālistiem, arī par finansējumu, kura trūkst. Tai pašā laikā mēs mēģināsim jaunu sistēmu, uzsāksim ar 1. janvāri (Nav saklausāms.)... kuriem visvairāk vajag. Nu triažēsim, jo tas varētu dot rezultātu.

Kolēģi, diemžēl laika tiešām maz, esmu gatavojis... par ļoti daudz lietām, ko darījām un uzsākām darīt medicīnā... Veselības aprūpe jāpilnveido nepārtraukti, nepārtraukti vajag papildu finansējumu. Modernās tehnoloģijas attīstās ātri, viss paliek dārgāks, un mēs ar budžetu pa brīžam paliekam uz vietas. Tas ir ļoti būtiski.

Jebkurā gadījumā aicinu jūs, pozīcija un opozīcija, pie budžeta atcerēties, ka veselības aprūpe ir pirmajā vietā, tā ir prioritāte, un to vajag atbalstīt visiem, vai ir opozīcijā vai pozīcijā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies veselības ministram.

Deputāte Zane Skujiņa-Rubene – frakcijas vārdā.

Z. Skujiņa-Rubene (JV).

Labrīt, cienījamie kolēģi! Paldies gan opozīcijas pārstāvjiem, gan, protams, Hosamam Abu Meri, kas ir šeit, lai aizstāvētu savu nozari. Tas, ko noteikti varam pateikt, – neviens no klātesošajiem nevar noliegt, ka veselības aprūpes sistēmā ir problēmas.

Par to mēs runājam komisijās, arī budžeta pieņemšanas laikā, par to, visticamāk, runājam savās ģimenēs, un noteikti paši ar to esam saskārušies. Bet domāju, ka visi arī saprotam (īpaši tie, kuri ir bijuši ministri) – šādas lielas, īpaši sistēmiskas, pārmaiņas nenotiek uzreiz. Mēs nevaram šodien pieņemt reformu un gaidīt, ka rīt situācija maģiski būs atrisinājusies.

Analoģija varētu būt ar Latvijas pensiju sistēmu, kas arī ļoti ilgus gadus būvēta, un joprojām, 30 gadus pēc tam, mēs diskutējam par to, kā to varētu padarīt taisnīgāku, labāku, tādu, kas kalpo cilvēkam. Tāpēc šķiet mazliet dīvaini, ka mēs sagaidām, ka viena Saeimas sasaukuma laikā pilnībā atrisināsim visas veselības aprūpes sistēmas problēmas, tās nozares, kurai hroniski trūkst finansējuma ne tikai šajā Saeimā, bet visus gadus.

Par spīti tam, tiešām gribu pateikt paldies mūsu veselības ministram Hosamam Abu Meri, kurš ārkārtīgi cīnās par savu nozari. Viņš iestājas par to, kas viņam ir svarīgs. Lielākoties viņš jau uzskaitīja tās labās lietas, ko ir īstenojis.

Noteikti gribu akcentēt zāļu cenu reformu, ko Hosams minēja. Mēs redzam, ka zāles tiešām kļūst lētākas, to norāda arī Centrālā statistikas pārvalde. Tātad tas ir balstīts datos. Ir palielināta kompensācijas likme zālēm, ieviesti jauni medikamenti, papildu diagnozes, kurām tiek piešķirti kompensējamie medikamenti, palielināts arī individuālās kompensācijas medikamentu apjoms, kas ir 30 000 eiro. Patiesībā, kopš Hosams ir šajā amatā, veselības aprūpei ir piešķirts vēsturiski lielākais finansējums. Redzam to ieguldījumu... pēc diviem trim gadiem mēs jau redzam uzlabojumus.

Manuprāt, ir būtiski atzīmēt, ka notiek primārās veselības aprūpes un ģimenes ārstu prakšu stiprināšana. Šogad, starp citu, tika piešķirts papildu finansējums lauku ģimenes ārstu darbības nodrošināšanai, kas ir labs atbalsts lauku ģimenes ārstiem.

Notiek veselības aprūpes digitalizācijas process. Mēs, Sociālo un darba lietu komisija, regulāri turam roku uz pulsa, lai šis jautājums kustētos uz priekšu, un tas kustas. Redzam, ka tiek digitalizēti mūsu dati, tie ir pieejami E-veselības sistēmā bez maksas, arī dažādu laboratorisko izmeklējumu rezultāti. Droši katrs var ieiet un apskatīties.

Pakomentējot Petravičas kundzes minēto, ka pie oftalmologa bērniem jāgaida divarpus gadi, iesaku ieiet "rindapiearsta.lv"... šāds pakalpojums ir pieejams pēc divām nedēļām Rīgā, tātad – 14 dienas. (Starpsauciens.) Latgalē arī... jūs droši varat ieiet un paskatīties. Es skatījos konkrēti par Rīgu (Starpsauciens.), jo Petravičas kundze minēja Rīgu.

Ir ieviests Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2025.–2027. gadam. Redzam, ka jaunās māmiņas atzinīgi novērtē, ka viņām ir vecmāšu pakalpojums un viņas nav vienas. Ja visu laiku koncentrējāmies uz to, ka vienmēr apskatām mazuli, bet nepievēršam uzmanību māmiņai, tad tagad tas mainās.

Mēs stiprinām arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Starp citu, tieši Hosama laikā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem ir ieviesta veselības apdrošināšana. Tas ir milzīgs atspaids kolēģiem, kuri strādā NMPD.

Vēl noteikti vēlos atzīmēt, ka sadarbībā ar Labklājības ministriju izveidota funkcionējoša paliatīvās aprūpes sistēma, kas gadiem bija diskusiju jautājums. Skaidrs, ka šajā sistēmā joprojām ir lietas, kuras ir uzlabojamas, bet tā ir no jauna izveidota sistēma. Skatāmies, kā tā strādā, un risinām problēmas, kas radušās.

Tās ir tikai dažas no lietām, kuras gribu uzsvērt. Skaidrs, ka sistēmisku pārmaiņu rezultāts nav pamanāms uzreiz. Bet, ja kritērijs neuzticības izteikšanai ir tas, ka veselības aprūpē joprojām pastāv problēmas, tad, kolēģi, mums būs ļoti grūti atrast kādu, kuram mēs varētu izteikt uzticību. Skaidrs, ka problēmas veselības aprūpē būs arī pēc vēlēšanām un arī pēc nākamajām vēlēšanām, un, visticamāk, vēl kādus gadus uz priekšu.

Par ko mēs Sociālo un darba lietu komisijā vairākkārt īpaši esam runājuši – tā ir prevencija. Ministra kungs jau minēja vēža skrīningus. Tas ir viens no veidiem, kā mēs prevenciju varam veicināt. Bet otrs – katra paša atbildība reizi gadā aiziet pie ģimenes ārsta, uztaisīt analīzes, paskatīties, kāda ir mūsu analīžu dinamika un vai viss ir kārtībā. Pēc statistikas – ļoti daudz slimību Latvijā tiek atklātas novēloti. Nevis tāpēc, ka veselības aprūpe nav pieejama, bet tāpēc, ka cilvēki neaiziet pie ģimenes ārsta un neuztaisa analīzes.

Kolēģi! Līdz vēlēšanām ir palikušas trīs nedēļas, un es ceru, ka šajā laikā mēs spēsim nošķirt politisko kampaņu no atbildīgas politikas veidošanas. Mums vajag turpināt iesākto darbu un uzlabot esošo sistēmu. Domāju, mēs visi par to esam vienisprātis. Ļausim Hosamam strādāt!

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Līgai Kozlovskai.

L. Kozlovska (ZZS).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Vispirms gribu teikt, ka ZZS kongresā jau pavasarī veselības aprūpe programmā tika virzīta kā prioritāte atbilstoši veselības nostādnēm, ka 2027. gadā veselības aprūpei ir jābūt 6,1 procentam no IKP.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, kāds ceļš mums būs ejams... pirmām kārtām mums, politiķiem, visiem... Jā, kolēģe Zane ļoti labi pateica, ka ne jau Hosams viens ir atbildīgs par situāciju, kāda pašreiz ir veselības aprūpē. Īstenībā pašreizējā situācija veselības aprūpē ir kritiska... attiecībā pret pacientiem, mūsu mediķiem, arī pret jaunajiem kolēģiem, kuri negrib strādāt reģionos. Tas nozīmē, ka tieši lauku cilvēki nevarēs saņemt valsts veselības pakalpojumus.

Tāda situācija Latvijas veselības aprūpē ir izveidojusies 35 gadu laikā. Pacienti stāv ļoti garās rindās uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem – konsultācijām un izmeklējumiem. Valsts kontrole secinājusi, ka veselības aprūpē trūkst apmēram 3500 māsu un 300 vecmāšu, trūkst apmēram 300 ārstu. Eiropas Savienībā šajos skaitļos esam zemākajā... sevišķi reģionos.

Trešā daļa mūsu kolēģu – gan māsu, gan ārstu – ir pensijas vecumā, bet tomēr strādā. Paldies viņiem! Aptuveni 55 procenti mediķu ir vecāki par 50 gadiem, jo veselības aprūpe tiek uzturēta pēc pārpalikuma principa. Tā atrodas pastāvīgā finansiālā nepietiekamībā.

Zane pieminēja ministru, kurš ir iedevis vislielāko finansējumu veselības aprūpes budžetā. Kolēģi, atcerēsimies... esmu gana sena un strādāju veselības aprūpes sistēmā jau kopš 1990. gada... vislielāko veselības aprūpes finansējumu procentuāli iedeva ministrs Gundars Bērziņš, otrs bija Māris Kučinskis. Hosams Abu Meri solīto 275 miljonu papildu finansējumu četru gadu laikā ir iedevis tikai vienā gadā. Ko tas nozīmē? To, ka veselības aprūpes budžets ir mazākais Eiropas Savienībā un uz trīs gadiem iesaldēts aptuveni 1,9 miljardu apjomā. Šogad tas ir 4,1 procents no IKP (bez Eiropas fondiem). Eiropas Savienībā tie ir vidēji 7,3 procenti. Nākamgad, pēc prognozēm, IKP valstī varētu būt apmēram 50 miljardi, tātad veselības aprūpei, saglabājot esošo līmeni, paliek vairs tikai 3,8 procenti. Saskaņā ar Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam būtu bijis jābūt 6 procentiem, tie ir plus 600–700 miljoni.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsu pacienti stāvēs vēl garākās rindās uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un mediķu algas netiks palielinātas. VANA sanāksmē, kas notika pagājušajā nedēļā, tika solīts minimālais pieaugums – 10 procenti – prasīto 25 procentu vietā. Nupat Veselības ministrijas Veselības nozares stratēģiskajā padomē tika prezentēti dati, ka papildus ir vajadzīgi apmēram 700 miljoni. Finanšu ministrija, dabiski, tos nesola. Tie ir aptuveni plus 36 procenti.

Valsts kontrole savā ziņojumā ir uzsvērusi: lai uzlabotu esošo situāciju, nozarei ir nepieciešamas strukturālas reformas. Tā kā lielākais finansējuma patērētājs ir slimnīcas, Veselības ministrijā top slimnīcu tīkla reforma, kuras rezultātā varētu tikt ietaupīti 16,4 miljoni eiro, jo šim procesam nebūtu gaidāmas ļoti nelabvēlīgas blakusparādības.

Godātie kolēģi! ZZS ir izvērtējusi šo piedāvājumu un tā radītos iespējamos riskus un nosūtījusi Valsts prezidentam un frakcijām ziņojumu par plānotajām izmaiņām slimnīcu tīklā un to ietekmi uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Piedāvātā slimnīcu reforma paredz pāreju no pašreizējo piecu līmeņu slimnīcu iedalījuma uz trīs līmeņu sistēmu, ārstniecības iestādes iedalot daudzprofilu, reģionālajās un lokālajās slimnīcās. Visbūtiskākās izmaiņas skar NMPD un uzņemšanas nodaļu, līdz ar to – personāla nodrošinājumu un finansēšanas kārtību. Atbilstoši piedāvātajam regulējumam vairākām ārstniecības iestādēm paredzēta ne tikai formāla slimnīcas līmeņa maiņa, bet arī atsevišķu veselības aprūpes pakalpojumu samazināšana, diennakts pieejamības ierobežošana un pilnīga pakalpojumu sniegšanas pārtraukšana.

Mums, ZZS, un abām – gan Sociālo un darba lietu komisijai, gan Sabiedrības veselības apakškomisijai – ļoti daudzas reģionālās slimnīcas ir sūtījušas vēstules ar aicinājumu apturēt slimnīcu reformu tādā veidā, kādā tā tiek virzīta. Reģionālo un lokālo slimnīcu NMPD finansējumu ir paredzēts samazināt par 89,7 procentiem. Savukārt universitāšu slimnīcas saņemtu 72,2 procentus no visa paredzētā finansējuma pieauguma, lai gan reģionālo slimnīcu uzņemšanas nodaļas apkalpotu 52,6 procentus no visiem valsts iedzīvotājiem. Kolēģi, nav neviena vārda par veselības ministra solīto īpašo statusu pierobežu reģionu slimnīcām, kas ir nacionālās drošības jautājums.

Šāda finansējuma pārdale – no reģioniem uz Rīgu – ar visām no tā izrietošajām sekām, izklāstīta ziņojumā, vairāk liecina par metropoles attieksmi pret kolonijām, nevis patiesu vēlmi uzlabot veselības aprūpes situāciju valstī. Tā radīs reģionos esošo slimnīcu panīkumu, vēl atlikušo mediķu aizplūšanu no reģioniem, Rīgas slimnīcu pārkaršanu un rindu pieaugumu, lai ietaupītu tikai 16,4 miljonus, kas no kopējiem nepieciešamajiem 700 miljoniem sastāda vien 2,3 procentus.

Godātie kolēģi! Nobeigumā. Nevienam nav noslēpums, ka finanšu plūsma tiek uzskatīta par ekonomikas asinsriti un medicīna ir ekonomikas nozare. Lai vienkāršāk būtu saprotams viss iepriekš teiktais, pieņemsim, ka valsts veselības aprūpe ir mūsu paciente, kas cietusi negadījumā... kā, piemēram, Kulberga kungs, kas zina, kā tas ir. Vidēji cilvēkam ir pieci litri asiņu. Mediķi zina, kas notiek, ja asins tilpums krītas zem... sliekšņa – sirds nespēj nodrošināt pietiekamu spiedienu, smadzenes un nieres nesaņem skābekli, šūnas sāk atmirt dažu minūšu laikā. Bet 30 un 40 procentu jeb divu litru asins zudums dzīvībai ir bīstams un prasa nekavējošu intensīvo terapiju un reanimāciju. Asins zudums virs 40 procentiem ir nāvējošs. Valsts veselības aprūpei pašreiz pietrūkst 36 procenti asiņu, tādēļ ir steidzami nepieciešama reanimācija, kas ir ļoti dārga, bet pašlaik tiek piedāvāta tablete ar spēcīgām blakusparādībām un klizma.

Godātie kolēģi! Drīz tiks skatīts nākamā gada budžets. Daļa no jums būs Ministru kabinetā un lems par budžeta projektu nākamajam gadam. Aicinu katru no jums iztēloties situāciju, ka jūs esat cietis smagā avārijā, noasiņojat, jums trūkst divu litru asiņu, bet jums var piedāvāt tikai tableti ar blakusparādībām un klizmu. Tādēļ ZZS, pamatojoties arī uz Valsts kontroles ziņojumu, ir piedāvājusi ziņojumu gan veselības ministram, gan visām frakcijām ar aicinājumu, ka šis projekts ir atceļams un Ministru kabinetam jāatdod atpakaļ Veselības ministrijai tā pārskatīšanai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Maijai Armaņevai.

M. Armaņeva (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dārgie kolēģi! Godājamais veselības ministr Hosam Abu Meri! Tas, par ko es šodien runāšu... Es noteikti nepārklāšu visu lielo laukumu, jo mēs šodien esam ļoti daudz dzirdējuši gan kritiku, gan arī kaut ko labu. Es redzu, ka vēl būs runātāji. Noteikti arī būs kaut kāda daļa kritikas. To mēs vēl redzēsim. Bet tā tēma, par kuru es šodien gribu parunāt un kurai pieskarties... un es lūdzu jūs ļoti uzmanīgi ieklausīties.

Godīgi sakot, man īsti nav nekāda sakara ar šo konkrēto vietu, kur tas viss notiek, bet man ir sakars ar to, ka es vienkārši nevaru par to klusēt. Mani ir uzrunājušas ļoti daudzas sievietes, lai pievērstu deputātu uzmanību... nezinu, vai visi klausās, redzu, ka ne... bet tomēr pievērst uzmanību šim ļoti aktuālajam jautājumam. Konkrēti par Balvu slimnīcas dzemdību nodaļu. Kā mēs visi zinām, tā tika slēgta. Kāpēc tā tika slēgta? Jo nav pietiekama finansējuma. Veselības ministrija skaidro, ka... citēju: "Lai nodrošinātu pacientu drošību un kvalitāti, būtu nepieciešamas vismaz 500 dzemdības gadā, bet Balvu slimnīcā pērn piedzima tikai 140 bērni. Šogad līdz augusta beigām tas bija tikai 81 bērns." Un mani ļoti mulsina vārds "tikai". Tie nav nekādi cipari Excel tabuliņā. Tās ir dzīvības, tie ir bērni, tās ir sievietes, kurām ir jālaiž šie bērni pasaulē. Un tie nav "tikai" 140 un 81. Sareiziniet viņus visus ar divi, vismaz ar divi, jo ir māte un ir bērns, un šai mātei var būt arī divi un trīs bērni, kas jau dzīvo viņā iekšā, viņas vēderā, viņas organismā. Tās ir vismaz 280 dzīvības un vismaz 162 dzīvības, kopā – vismaz 442 dzīvības. Viņu veselība un viņu drošība bija atkarīga tieši no šīs nodaļas. Šīm sievietēm brīdī, kad sāksies, piemēram, krampji, sāksies dzemdības... uz kurieni viņām būs jābrauc uz tuvāko dzemdību nodaļu? Cik tālu tas ir? Tas ir simtiem kilometru tālu!

Es iesaku jums beidzot nopirkt medikopteru, kaut vai par saviem līdzekļiem, lai nogādātu šīs sievietes laicīgi un veiksmīgi līdz citai tuvākajai pilsētai, kas ir, atkārtošos, simtiem kilometru attālumā, kur viņām tiks sniegta pilnvērtīga medicīniskā palīdzība un viņas varēs veiksmīgi piedzemdēt savus bērnus. Bet ne visas dzemdības norit tik raiti. Es domāju, ka veselības ministrs, būdams dakteris, to zina. Ko darīt tad, ja viss nenotiek pēc plāna? Kad dzemdības sākas priekšlaicīgi, kad rodas komplikācijas, kad palīdzība ir nepieciešama nevis pēc stundas vai divām, bet tūlīt, šajā konkrētajā brīdī? Un tas ir ne tikai veselības jautājums, bet arī dzīvības jautājums.

Kā mēs varam runāt par to, ka Latvijā ir nepieciešams palielināt dzimstību, ka ģimenes ar bērniem ir valsts prioritāte, bet tajā pašā laikā tiek vērtas ciet dzemdību nodaļas? Vai jūs gribat pateikt, ja konkrētajā pilsētā, reģionā – pēc jūsu Excel tabulas – nav pietiekams dzemdību skaits, tad šīm sievietēm vairs nav vajadzīga dzemdību nodaļa, tā jāmeklē simtiem kilometru attālumā? Varbūt jūs gribat ieteikt viņām mainīt dzīvesvietu, kolīdz viņas paliek stāvoklī, lai dzīvotu tuvāk pat ne savai pilsētai vai ģimenei, bet dzemdību nodaļai?

Visdrīzāk deputātu vairākums neatbalstīs jūsu demisiju un jūs paliksiet veselības ministra amatā. Tādēļ es vēlos izmantot šo iespēju un jūs uzrunāt ne savā vārdā, bet visu šo sieviešu vārdā, lai jūs uzklausāt, lai jūs sadzirdat, lai jums ir arī kāds risinājums, lai atrodat finansējumu. Lūdzu, atrisiniet šo problēmu! Visu šo sieviešu vārdā es jūs ļoti lūdzu.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Viktorijai Pleškānei.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien, godātā priekšsēdētāja! Labdien, godātie kolēģi! Paldies, milzīgs paldies par jūsu uzrunu. Tagad mēs zinām, cik viss ir labi mūsu medicīnas sistēmā un veselības nozarē. Jūs pastāstījāt ļoti daudz par to, kas tiek darīts. Bet šī pieprasījuma nebūtu, ja viss būtu labi. Mēs to visi saprotam.

Jūs sakāt, ka viss ir izdarīts vai ir kļūdas, bet tomēr ir lietas, kuras nav izdarītas un nav pietiekami izdarītas. Un jums jāpievērš tam milzīga uzmanība, īpaši reģionos. Jā, šeit, Rīgā... Pareizi jūs teicāt, kāpēc ārsti negrib braukt uz reģioniem. Jūs visu izstāstījāt. Šeit ir labāki dzīves apstākļi, ir bērnudārzi. Kāpēc pārējie ministri to neapzinās? Kāpēc mēs reģionos dzīvojam tik slikti un cilvēki aizbrauc no reģioniem? Jūs visu pareizi pateicāt. (Starpsauciens.) Paskaidrojiet arī pārējiem ministriem, kāpēc cilvēki neuzturas reģionos. Tāpēc, ka tur blakus nav bērnudārzu. Jūs pareizi teicāt. Es to pierakstīju. (Starpsauciens.) Un stenogrammā to var... Paskaidrojiet arī pārējiem, lūdzu, to (Starpsauciens.)... lūdzu, paskaidrojiet to, kāpēc mēs braucam prom no reģioniem. (Zālē troksnis.) Nav bērnudārzu...

Sēdes vadītāja. Vienu mirklīti! Kolēģi, aicinu – lūdzu, mazliet klusāk!

V. Pleškāne. Kad es klausījos jūsu uzrunu... Pasaulē ir daudz pasaku. Ir arī austrumu pasakas, teiksim, "Tūkstoš un viena nakts"... kad viena ministrija sola tūkstoš solījumu, bet neko neizdara. Ir "Aladins un brīnumlampa"... kad viena ministrija kaut ko dara, bet neizdodas. Un ir "Alibaba un 40 laupītāji"... tā ir Veselības ministrija. Un izskatās, ka pārējā sabiedrība ir laupītāji, kuri grib ārstēties, kuri grib saņemt medicīnisko palīdzību, bet viņiem neizdodas.

Uzreiz gribu pateikt skaidri – problēma nav tā, ka jūs vēlaties mainīt veselības aprūpi. Tā nav problēma. Pārmaiņas ir vajadzīgas, un to atzīst slimnīcas, ārsti, pacienti, pašvaldības, arī Valsts kontrole. Problēma ir cita. Ministrs ir sācis reformu, pirms valsts ir pierādījusi, ka šīs pārmaiņas būs drošas visiem cilvēkiem visiem visos reģionos.

Arī es gribu reflektēt mūsu kolēģei, kura teica: jā, skrīningi ir ļoti svarīgi, mēs katrs atbildam par savu veselību. Bet, ja valsts nevar nodrošināt to, ka es varu saņemt kvalificētu un ātru palīdzību, tas ir slikti. Ārsts var izrakstīt tūkstoš nosūtījumu pie ārsta, uz skrīningiem. Bet jūs varat paskatīties... kā es varu būt droša, ka rindu nebūs, ka man nebūs jāgriežas ne pēc kvotām, bet par maksu? Tā ir nevienlīdzība. Ja man ir nauda, es varu tikt uz izmeklējumiem, bet cilvēkiem, kuriem nav naudas, jāgaida.

Man ļoti gribētos, lai Veselības ministrija uztaisa pētījumu, cik cilvēku, gaidīdami rindā, jau ir nomiruši... līdz tam, kad saņēma medicīnisko palīdzību. Tādi gadījumi ir, un es par tādiem gadījumiem zinu. Cik daudz tādu gadījumu ir?

Sabiedrība nav saņēmusi skaidras atbildes arī uz pavisam vienkāršiem jautājumiem. Kas ārstēs cilvēkus, ja tuvākajā slimnīcā attiecīgās nodaļas vairs nebūs? (Tikko kolēģe minēja Balvu slimnīcas piemēru.) Cik ilgi cilvēki būs jāved uz citām slimnīcām? Vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam pietiek brigāžu? Vai lielākās slimnīcas spēs uzņemt visus tos pacientus, kurus novirzīs uz tām? Vai tās varēs uzņemt? Un pats galvenais – kur ir garantēts finansējums? Atbilžu vietā cilvēkiem tiek piedāvāti tikai solījumi par to, kā būs, bet nav aprēķinu, kā ir tagad vai kā...

Veselības aprūpē ar solījumiem vien nepietiek. Runa ir par cilvēka veselību, reizēm arī par viņa dzīvību. Valsts kontrole ir atklājusi ļoti nopietnas problēmas. Slimnīcas līmenis ne vienmēr atbilst tam, kādi pakalpojumi tajā reāli ir pieejami. Bet tas nenozīmē, ka slimnīca ir jāslēdz. Pareizi, problēma ir tā, ka nav ārstu. Bet jums ir jāizdomā, jums – tieši ministrijai –, ne man ir jāizdomā, kā pareizi nodrošināt reģionālās slimnīcas ar ārstiem. Jā, vienu reizi... man liekas, Čakšas kundze, kad bija veselības ministre, teica, ka viņa nevar nodrošināt un atvilkt aiz rokas ārstus uz reģioniem. Kad es teicu, ka reģionos ir problēma ar psihiatriem, bērnu psihiatriem, jūs teicāt, ka nevarat nodrošināt to... ka jūs aiz rokas neatvilksiet uz turieni... Bet problēma ir. Un tas nav jāizdomā man vai pašvaldībai. Pirmām kārtām par to ir jādomā un pareizi jārīkojas ministrijai.

Vairāk nekā puse nepieciešamo dežūru uzņemšanas nodaļās netiek nodrošinātas pilnā apjomā. Nav mana problēma. Tā ir ministrijas problēma – risināt šo jautājumu. Atsevišķās vietās trūkst sertificētu speciālistu. Dažiem ārstiem uzrādīta pat neiedomājama slodze. Arī jūs visi dzirdējāt, ka līdz 452 darba stundām mēnesī. Arī slimnīcu finansējuma sistēma ir neskaidra un netaisnīga. Ko valdība dara pēc šādiem secinājumiem? Vai tā vispirms sagatavo nopietnu plānu ārstu piesaistei reģionos? Nē, nedzirdējām. Vai jaunajiem speciālistiem piedāvā mājokli, konkurētspējīgu algu vai profesionālās izaugsmes iespējas? Stabilu darba vietu arī nav pietiekami.

Šeit arī izskanēja, ka darba alga var atrisināt visu. Nē, darba alga var atrisināt tikai tiem, kuri... Daļa no ārstiem ir slinki, jo reģionā nav tik daudz pacientu kā Rīgas slimnīcās. Ne visi ārsti grib braukt uz reģionu, jo viņi zina, ka viņi nevar pilnveidoties savā amatā, Rīgā viņi pieņems desmit pacientus, reģionā – vienu. Tas arī jāpārdomā – tas, kā jūs nodrošināsiet vai pārliecināsiet ārstus braukt uz reģioniem. Jūs negribat atzīt šo problēmu. Vai valdība ir teikusi, cik ārstu, kādās specialitātēs un kurās slimnīcās ir nepieciešams piesaistīt? Arī – nē.

Tā vietā mums saka – reģionos nav ārstu, tāpēc daļa medicīniskās palīdzības jāpārceļ uz lielākām slimnīcām. Taču ārsti no reģioniem nav vienkārši pazuduši. Tas ir daudzu gadu valsts politikas rezultāts. Nav tā, ka vienā dienā visi aizbrauca. Valsts kontrole jau iepriekš norādīja, ka Veselības ministrijas cilvēkresursu politika nav sasniegusi savus mērķus. Trūkst māsu, trūkst ārstniecības personāla, personāls noveco. Kā arī kolēģis teica. Bet paaudžu maiņa notiek pārāk lēni. Šīs problēmas nav radušās vakar, tās nav atrisinātas kopš 2006. gada. Un tagad sanāk ļoti ērti. Vispirms valsts gadiem nenodrošina reģioniem nepieciešamos speciālistus, pēc tam šo pašu speciālistu trūkumu izmanto kā pamatojumu pakalpojumu samazināšanai.

Kolēģi, vai tā ir reforma cilvēku labā? Mūsu cilvēku. Manuprāt, nav. Īpaši bīstami tas ir Latgalē. Runājot par slimnīcām Rīgā, Balvos vai Krāslavā, nedrīkst skatīties tikai uz tabulām un pacientu skaitu. Latgalē attālums pats par sevi kļūst par medicīnisku risku. No Balviem līdz Rēzeknei ir aptuveni 82 kilometri. (Jūs varat redzēt kartē; vairākām komisijām bija aizsūtīta šī prezentācija.) Līdz Valmierai – 134 kilometri, līdz Daugavpilij – 167. Līdz Rīgai vairāk nekā 200 kilometri. Un attālākajiem pagastiem ceļš var būt vēl ilgāks un garāks.

Uz papīra var ierakstīt, ka palīdzībai jābūt sasniedzamai 60 minūtēs, bet paskatāmies reāli. Ātrās palīdzības brigādei vispirms ir jāierodas pie cilvēka, pie pacienta. Cilvēks ir jāapskata un jāstabilizē. Pēc tam viņš jāved desmitiem vai pat simtiem kilometru, dažreiz naktī, dažreiz ziemā pa aizsnigušiem reģionālajiem ceļiem. Un pēc tam brigādei ir jāatgriežas savā teritorijā. Kamēr brigāde ved vienu pacientu uz citu pilsētu, kas palīdzēs pārējiem? Uz vienu izsaukumu var braukt divas vai pat trīs brigādes. Tad pārsvarā visas brigādes var būt aizņemtas. Cik ilgi jāgaida tam pacientam, kurš piezvanīs vēlāk? Kur ir šie aprēķini? Kur ir pierādījums, ka sistēma tiešām spēs darboties? Sabiedrība, ne es, ne visi pārējie, šādu informāciju nav redzējusi.

Balvu slimnīcā tiek slēgta dzemdību nodaļa. Taču jautājums nav tikai par to, kur turpmāk dzims bērni. Slimnīca brīdināja, ka reģions var zaudēt vienīgo visu diennakti operējošo ginekologu. Tiek samazināta pediatra pieejamība... anesteziologs... viena nodaļa. Slēgšana var izraisīt ķēdes reakciju, par ko jāpadomā arī ministrijai. Ja ārstam vairs nav iespējas pilnvērtīgi strādāt, operēt un dežurēt, viņš aizbrauc. Pēc tam izjūk visa komanda. Un viņš aizbrauc ar ģimeni. Mēs domājam tikai par to, kā slēgt slimnīcu, vai tomēr kā saglabāt darba vietas? Valdība piedāvā arī veidot jaunas darba vietas reģionā, bet kāpēc nedomā par to, lai saglabātu vecās, esošās darba vietas? Un pēc visa tā valsts atkal saka: reģionā nav speciālistu, tāpēc pakalpojums jāpārceļ citur.

Bet kur visā šajā paliek cilvēks? Kur paliek jaunā māmiņa no pierobežas pagasta? Kur paliek bērns, kuram naktī nepieciešama pediatra palīdzība? Kur paliek seniors, kurš pats nevar aizbraukt uz Rēzekni vai Daugavpili? Jūs zināt, ka pats viņš nevar aizbraukt ar sabiedrisko transportu? Ja viņš saņems pakalpojumu slimnīcā, nevarēs atgriezties, jo pēdējais autobuss no Daugavpils uz Rēzekni atiet pulksten sešos vakarā. Kur viņš pavadīs nakti? Tas viss jāvērtē kopumā – cik strādā, līdz cikiem, kur cilvēks liksies pēc tam, kad viņu izrakstīs no Rīgas, no Daugavpils? Tas nav pārdomāts. Mēs nevaram piekrist politikai, kas cilvēkam pasaka: slimnīca jums it kā ir, bet nepieciešamā palīdzības klāsta tur nav vai nebūs.

Arī Krāslavas slimnīca. Krāslavā ir datortomogrāfs, ir speciālisti, ir cilvēki (Zālē troksnis.)...

Sēdes vadītāja. Kolēģi, vēl mazlietiņ, un būs pārtraukums.

V. Pleškāne. ... kuriem nepieciešami izmeklējumi, taču 2025. gadā valsts apmaksāja tikai 733 datortomogrāfijas izmeklējumus. Krāslavas slimnīca regulāri sniedza vairāk pakalpojumu, nekā valsts bija apmaksājusi. 2024. gadā datortomogrāfijas izmeklējumu plāns tika izpildīts par 110 procentiem. Būtu loģiski nākamajā gadā finansējumu palielināt, jo pieprasījums ir pierādīts, bet notika pretējais. Valsts apmaksātu datortomogrāfijas izmeklējumu skaits Krāslavas slimnīcā tika samazināts no 1240 izmeklējumiem 2022. gadā līdz 733 izmeklējumiem 2025. gadā. Rezultāts ir absurds. Cilvēkam ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu... kā jūs arī teicāt... ir ārsts, ir iekārta, ir iespēja veikt izmeklējumu, bet valsts kvotas ir beigušās. Cilvēkiem piedāvā gaidīt vai maksāt. Un gaidīt gadiem.

Tas pats notiek ar rehabilitāciju. Pēc Krāslavas slimnīcas sniegtās informācijas valsts apmaksātā rehabilitācija bija jāgaida līdz pat gadam. Tie ir oficiāli dati. Tajā pašā laikā... 2024. gadā slimnīca izpildīja 127 procentus no plānotā pakalpojumu apjoma. Cilvēks pēc insulta vai smagas operācijas nevar gaidīt gadu. Rehabilitācija viņam ir nepieciešama tūlīt, nevis tad, kad valsts tabulā beidzot parādīsies brīva vieta. Tā ir sistēma, kas pati rada rindas. Nepietiekamās kvotas rada garas rindas. Garās rindas piespiež cilvēku maksāt. Bet iepriekšējais nepietiekamais finansējums pēc tam kļūst par pamatu nākamā gada kvotām, un cilvēks turpina gaidīt.

Latvijā ārsta nosūtījums vēl negarantē, ka pacients saņems apmaksātu palīdzību. Faktiski ir izveidotas divas rindas. Ja cilvēkam ir nauda, viņš pie ārsta vai uz izmeklējumu var nokļūt daudz ātrāk. Ja naudas nav, viņš gaida mēnešiem, dažreiz pat gadu vai ilgāk.

Es nesaku, ka ikviens šāds pacients noteikti nomirs. Tas nebūtu godīgi. Bet mēs visi saprotam: novēlota diagnoze, par ko jūs teicāt, un novēlota ārstēšana palielina komplikāciju, invaliditātes un novēršamas nāves risku. Vai tiešām cilvēka veselībai Latvijā ir jābūt atkarīgai no viņa maka biezuma? Mēs uzskatām, ka tā nedrīkst būt. Mēs aizstāvam principu, ka savlaicīgai medicīniskai palīdzībai jābūt pieejamai ikvienam – arī pensionāram, mazas algas saņēmējam, daudzbērnu ģimenei un cilvēkam, kurš dzīvo tālu no Rīgas.

Var apvienot (Starpsauciens: "Protams!")...? Piecas minūtes.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

V. Pleškāne. Latgales iedzīvotājiem ceļš pie ārsta bieži vien nozīmē papildu izdevumus. Jāmaksā par degvielu vai autobusu, jāņem brīva diena darbā. Bērnam, senioram vai cilvēkam ar invaliditāti nepieciešams pavadonis. Par to arī nav padomāts. Reizēm Rīgā jāpaliek arī pa nakti.

Rīgas iedzīvotājiem ārsts var atrasties dažu pieturu attālumā, bet ne pie mums. Pie mums tā nav. Latgales pierobežas iedzīvotājiem ārsts var atrasties vairāk nekā 200 kilometru attālumā. Uz papīra vienādas tiesības ir visiem – gan Latgales iedzīvotājiem, gan Rīgas iedzīvotājiem. Dzīvē pieejamība nav vienāda.

Ir arī ļoti nopietni jautājumi par slimnīcu finansēšanu. Mēs nevaram apgalvot, ka... par vienādām manipulācijām Rīgas slimnīcās maksā divas vai trīs reizes vairāk. Ja Krāslavas slimnīcā taisa manipulāciju, viņi saņem trīs eiro, Rīgā par to pašu manipulāciju var maksāt deviņus eiro. Taču slimnīcas sniegtie dati apstiprina būtiskas atšķirības. Par sešām salīdzināmām diagnozēm universitātes slimnīca vidēji saņem 1,30 līdz 2 reizes lielāku finansējumu, savukārt zemāka līmeņa slimnīcās atsevišķos gadījumos tas ir gandrīz divas reizes zemāks nekā universitātes slimnīcā. Iespējams, daļu no šīm atšķirībām var izskaidrot ar sarežģītākiem pacientiem un universitātes slimnīcas papildu pienākumiem, bet tad ministrijai ir jāparāda saprotami un pārbaudāmi aprēķini, cik patiesībā izmaksā pacienta ārstēšana Rīgā, cik – reģionā, kāpēc līdzīgos gadījumos slimnīcas saņem atšķirīgu samaksu.

Kā reģionālā slimnīca lai nodrošina vienādas kvalitātes prasības, ja tai maksā mazāk? Skaidras atbildes nav. Vēl vairāk – reforma ir pieņemta bez pilna garantētā finansējuma. Tās īstenošanai no 2027. gada līdz 2030. gadam nepieciešami papildu 14 miljoni. Taču reizē ar reformu netika pieņemts tiesiskais regulējums, kas šo naudu pilnībā garantētu. Tā nav atbildīga valsts pārvalde.

Un vēl – valsts drošības jautājums, ko arī minēja kolēģi. Austrumu pierobežas slimnīcas nav tikai uzņēmumi ar ieņēmumu un izdevumu tabulām. Tās ir daļa no civilās aizsardzības, katastrofu medicīnas un visas valsts drošības sistēmas. Krīzes vai militārā apdraudējuma gadījumā dažās dienās nevar atgūt aizbraukušos ārstus. Vienā nedēļā nevar atjaunot slēgtu nodaļu. Nevar ātri izveidot profesionālu ķirurgu, anesteziologu, ginekologu, pediatru vai māsu komandu. Mēs nesakām, ka veselības aprūpes sistēmā nekas nav jāmaina. Mēs sakām, ka pārmaiņas jāveic pareizā secībā – vispirms jāgarantē finansējums (Starpsauciens.), jāaprēķina papildu slodze ātrajai palīdzībai. (Starpsauciens.) Krīzes situācijās jūs nevarēsiet nodrošināt šo pakalpojumu.

Es strādāju slimnīcā, es zinu, ko tas nozīmē slimnīcai, ja reanimācijas nodaļā ir 10 gultas un vajag plaušu ventilācijas sistēmu. Jums ir tikai viena neatliekamās medicīniskā palīdzības mašīna ar vienu tādu sistēmu. Slimnīcai, ārstiem būs jāizvēlas, kuru cilvēku glābt, kuru ne. Kā jūs paskaidrosiet cilvēkiem, kāpēc šo pacientu aizveda ar ātrajiem, bet pārējos pameta? Kā jūs paskaidrosiet sev un radiem, kāpēc pārējie cilvēki nomira? Reģionos arī nepietiek neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnu, lai katastrofas vai citu apdraudējumu gadījumā aizvestu cilvēkus uz tuvāko slimnīcu, kur nebūs tādu draudu.

Latgalē ir nepieciešama konkrēta ārstu piesaistes programma: cik speciālistu vajag, kādus speciālistus, kurās slimnīcās un līdz kuram datumam. Par to ir jādomā. Mūsu pienākums ir būt to cilvēku pusē, kuri ir saslimuši un kuri ir jāārstē. Mūsu pienākums nav aizstāvēt ministrijas tabulas. Mūsu pienākums ir panākt, lai cilvēks saņem palīdzību laikus neatkarīgi no tā, cik viņš pelna un cik tālu no Rīgas dzīvo.

Ministra politiskā atbildība nav par to, ka viņš ir atzinis sistēmas problēmas. Atbildība ir par to, ka cilvēkiem tiek piedāvāts uzņemties risku, kuru valsts nav pietiekami izvērtējusi un nav finansiāli nodrošinājusi. Kad runa ir par cilvēka veselību un dzīvību, ar vārdiem "mēs ceram" nepietiek. Ministram bija jāspēj skaidri parādīt, kā ārstēt pacientu, uz kurieni viņu vest, cik ilgu laiku tas aizņems, kura slimnīca viņu uzņems, un no kādiem līdzekļiem tas tiks apmaksāts. Tas nav izdarīts.

Tāpēc mums ir pamatots iemesls (Starpsaucieni.)...

Sēdes vadītāja. Laiks.

V. Pleškāne. ... neuzticēties veselības ministram. (Zālē troksnis. Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Laiks!

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Vēl ir trīs paziņojumi.

Pirmais – Igoram Rajevam, tad Jānim Vucānam un Lindai Liepiņai. Lūdzu!

J. Vucāns (ZZS).

Labdien, kolēģi! Šis paziņojums attiecas uz sadarbības grupu ar Lietuvas Seimu. Starpbrīdī es lūdzu uz pavisam īsu sanāksmīti šeit pat, blakus zālē.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Igors Rajevs vai Linda Liepiņa?

L. Liepiņa (LPV).

Kolēģi, kas ir sadarbības grupā ar Francijas parlamentu, nākamajā starpbrīdī, lūdzu, pulcēsimies tepat, blakus zālē, jo ir jāievēlē grupas priekšsēdētājs. Saku jau tagad un atkārtošu arī tāpēc, ka grupa ir ļoti liela. Lūdzu, pirms jūs iesiet pusdienās, ievēlēsim priekšsēdētāju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Rajeva kungs!

I. Rajevs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Vēl viens paziņojums. Sadarbības grupa ar Āfrikas reģiona valstīm, steidzami ir vajadzīga jauna vadība. Lūdzu uz Dzelteno zāli ievēlēt jaunu vadību.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kamēr rit reģistrācija... Šodien jubileju svin deputāts Edmunds Teirumnieks. Sirsnīgi sveicam! (Aplausi.)

Vārds Saeimas sekretāram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

Kolēģi, pārtraukums būs līdz pulksten 11.20. Pusstunda.

J. Grasbergs (Saeimas sekretārs).

Kolēģi, nav reģistrējušies deviņi deputāti: Jurģis Klotiņš, Jeļena Kļaviņa, Nataļja Marčenko-Jodko, Daiga Mieriņa... Daiga ir, Ināra Mūrniece, Antoņina Ņenaševa, Ramona Petraviča...ir, Leila Rasima un Uģis Rotbergs... ir.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Tātad pārtraukums līdz pulksten 11.20.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, turpinām darbu pēc pārtraukuma.

Darbu turpinām ar sadaļu "Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana".

Darba kārtībā – lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu veselības ministram Hosamam Abu Meri".

Turpinām debates.

Vārds deputātam Andrim Šuvajevam.

A. Šuvajevs (PRO).

Paldies, priekšsēdētājas kundze! Kolēģi deputāti! Es vēlos pavisam īsi izstāstīt iemeslus, kāpēc PROGRESĪVIE atbalstīs veselības ministra demisiju. Ir trīs iemesli.

Pirmais iemesls ir ļoti cieši saistīts ar jautājumu par veselības apdrošināšanas fondu. Tas varbūt šķiet garlaicīgs jautājums, ne vienmēr tas ir pats skaidrākais jautājums, tomēr, manuprāt, viens no būtiskākajiem. Jo, ja nu ir tiešām viena lieta, kas pēdējos četros gados, šīs Saeimas sasaukuma laikā, un it īpaši iepriekšējās valdības laikā nav izdarīta, tad tas ir likums, lēmums par šāda veida apdrošināšanas fonda izveidi.

Iemesls, kāpēc būtu bijis ārkārtīgi svarīgi lemt par šādu jautājumu. Mēs zinām, ka veselības aprūpes jomā problēma numur viens ir finansējums, bet problēma numur divi ir veids, kā šis finansējums tiek vadīts, kopumā menedžēts sistēmā. Vienmēr ir bijušas debates par to, ka, pirms mēs sniedzam papildu naudu veselības aprūpei, nepieciešams pārliecināties, ka šī nauda tiek lietderīgi izlietota. Un pēdējos četros gados, manā ieskatā, nav bijis neviens lēmums, kas sekmē veselības aprūpes finansējuma labāku... lietderīguma... izpildi, kā arī kopumā novērtējumu. Šāda veida apdrošināšanas fonds būtu bijis šāds lēmums.

Man nav skaidrs, kāpēc veselības ministrs neieguldīja lielāku enerģiju šajā jautājumā. Es, protams, novērtēju jautājumus, kas saistās ar zāļu cenu reformu. Tomēr šis ir tāds vienīgais lēmums, manā ieskatā, pēdējos četros gados, kas bija ar patiesu vērienu. Citu lēmumu nav bijis, par spīti tam, ka vismaz "PROGRESĪVIE" iepriekšējā valdībā bija gatavi pilnībā atbalstīt šādu lēmumu un ne tikai – bijām gatavi kopumā uz daudz lielākām izmaiņām veselības aprūpes sistēmā, lai iedzīvotājiem būtu mazākas rindas, lētākas zāles un kopumā pieejamāka veselības aprūpe.

Otrs iemesls ir saistīts ar finansējumu. Lai arī "PROGRESĪVIE" bija valdībā un mēs esam līdzatbildīgi par iepriekš pieņemtajiem budžetiem, tomēr galu galā tieši nozares ministrs ir tas, kurš nes gala politisko atbildību par kopējo finansējumu. Nevar noliegt, ka veselības nozarei kopumā finansējums pēdējos gados tomēr ir gājis uz leju. Es uzskatu, ka ministram ir nepieciešams uzņemties politisko atbildību par to, ne tikai norādot uz kopējiem Ministru kabineta lēmumiem.

Trešais iemesls... un te varbūt ir pat vairāki tādi mazi fragmentiņi salasījušies, kas, manuprāt, tomēr veido lielāku bildi...

Pirmais jautājums ir par slimnīcu tīklu. Kā jau vakar norādīju raidījumā, valdība ir vienojusies par slimnīcu tīkla reformu. Kopumā atbalstoši. Es uzskatu, ka tieši tā ir nepieciešams iet – uz mazāk līmeņiem. Bet nav bijis valdības lēmums par finansējumu. Un arī veselības ministram ir jāuzņemas atbildība, jo nevar... Šis pagaidām ir tāds pusrisinājums, un šī pusrisinājuma rezultātā ir slimnīcas, kurām ir neskaidra nākotne par tiem pakalpojumiem, kas tām būs jāsniedz, kā arī par to, vai tām būs nepieciešamais finansējums.

Papildus arī jānorāda par pagājušajā nedēļā šeit izskanējušo lēmumu par personu, kas ir iecelta RAKUS padomē. Persona, kas pirms tam bija "Rīgas siltuma" padomē un atkāpās potenciālā interešu konflikta dēļ. Ņemot vērā, ka šī persona šajā padomē pārstāv valsts intereses, manuprāt, tas ir ārkārtīgi apšaubāms lēmums un veselības ministram ir jānāk un skaidri jāpamato, jāizsaka pārliecība par to, ka šī persona, strādājot šīs slimnīcas padomē, tik tiešām ievēros valsts intereses.

Tāpēc, summējot šos visus lēmumus kopā, summējot arī šīs neizdarītās lietas, es uzskatu, ka ir pamatoti atbalstīt Hosama Abu Meri demisiju. Lai gan ir jānorāda, ka pēdējos trīs gados, kopš ministrs strādā, ministram kopumā ir izdevies veiksmīgs dialogs ar nozari, ir daudz mazāk protestu, daudz mazāk neapmierinātības, kas izskan no nozares, un, neapšaubāmi, tas ir sasniegums.

Tomēr manis minēto iemeslu dēļ PROGRESĪVIE šodien atbalstīs ministra demisiju.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Līgai Kļaviņai.

L. Kļaviņa (ZZS).

Cienījamie kolēģi, vispirms es gribu vērst jūsu uzmanību, ka, manuprāt, ir tikai ļoti veselīgi laiku pa laikam uzaicināt izpildvaras pārstāvjus atnākt uz Saeimu, jo mums vēl aizvien ir parlamentāra valsts. Tāpēc, es domāju, ļoti veselīgi, ka mūsu ministri uzklausa gan ierosinājumus, gan deputātiem ir iespēja uzdot jautājumus.

Veselība noteikti ir tas jautājums, kas ir aktuāls visiem mūsu iedzīvotājiem. Es gribu jums parādīt brīnišķīgu "Latvijas Avīzes" rakstu, kur ir stāsts par zaļo poligonu Sēlijā, kura teritorija ir 25 tūkstoši kvadrātkilometru.

Kolēģi, es gribu pajautāt: kā jūs domājat, ja būtu nepieciešama medicīniskā palīdzība šajā Sēlijas poligonā, uz kuru slimnīcu mūsu Nacionālo bruņoto spēku karavīri tiktu vesti? (Dep. R. Bergmanis: "Uz Jēkabpili!") Paldies, Bergmaņa kungs! Tieši tā! Uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu. Un tas bija tas, par ko mēs aktīvi diskutējām ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas valdes locekļiem, kuri ir patiesi norūpējušies par šo jaunās reformas pieeju.

Man ir patiešām žēl, ka šobrīd ministra nav klāt, bet es ceru, ka viņš sadzirdēs tās bažas un rūpes, kuras šobrīd tiek skatītas, skata arī mūsu Sociālo un darba lietu komisija... kur, manuprāt, tiek mēģināts labot jau pirms 20 gadiem uzsākto vēsturisko cēloņu un likumsakarību par to, ka mūsu veselības aprūpes iestādes, slimnīcas, no valsts uzņēmumiem, pašvaldību uzņēmumiem tika pārvērstas par kapitālsabiedrībām, kurām jāgūst peļņa. Šobrīd notiek aktīva diskusija par trim lielajām klīniskajām universitātes slimnīcām. Savukārt reģionālās slimnīcas ceļ trauksmi un pauž bažas par to, kādā ātrumā tad attīstīsies reģionu publiskās slimnīcas un kādi pakalpojumi tur būs... pieņemti.

Ļaujiet man nocitēt Ervīna Keiša teikto: "Reformas panākumu mērs nav padomju skaits vai juridiskā forma. Tā ir laikus saņemta palīdzība, ārstēšanas kvalitāte un atbildīgi izmantoti publiskie līdzekļi. Valsts interesēs ir ne tikai finansiāli stabilas slimnīcas, bet arī sistēma, kurā dzīvību glābjoša palīdzība ir pieejama arī tad, ja tās nodrošināšana pati par sevi nav rentabla."

Jūs piekritīsiet, ka mums ikvienam ir svarīgi saņemt medicīnisko palīdzību, jo šobrīd, ja notiktu negadījums, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā nav neviena traumatologa. Ikviens, kam ir nepieciešams kāds akūts atbalsts šajā jomā, tiek vests vai nu uz Madonu, vai Daugavpili. Un, kad mūsu radinieki ir jāizņem no šīm slimnīcām, mēs bieži saskaramies ar situāciju, ka jābrauc viņiem pakaļ.

Tāpēc attiecībā uz šiem pakalpojumiem ir vēl darbs... un plašs darba lauks veselības ministram. Ar to es gribētu viņu aicināt patiešām pievērst daudz lielāku uzmanību tieši tiem pakalpojumiem, kas ir absolūti nepieciešami neatkarīgi no kapitālsabiedrības... vai uzņēmuma formas.

Šajā gadījumā arī virzītā jaunā reforma, Zaļo un Zemnieku savienības ieskatā, ir rūpīgi jāpārskata. Jo, ja paredzētie risinājumi nesamazina risku saņemt veselības aprūpes pieejamību neatkarīgi no tā, kurā vietā šī slimnīca atrodas, tad, manuprāt, tas nav pareizi un tas tikai attīstīs tos riskus, kas būs tālāk. Jaunā reforma nenodrošina, ka lokālo, reģionālo slimnīcu finansiālā stabilitāte būs tāda, ka tās varēs sniegt mūsu cilvēkiem kvalitatīvus ārstniecības pakalpojumus.

Tāpēc es vēlreiz... Visās sarunās ar mūsu iedzīvotājiem, lai kādus mēs jautājumus nerisinātu, vai tie būtu, piemēram, demogrāfijas... Jaunās māmiņas teica: mēs domātu par trešo bērniņu, bet mums nav pieejams zobārsts. Ļoti daudzi būtiski jautājumi mūsu iedzīvotājiem ir saistīti tieši ar veselības aprūpi.

Es ceru, ka šodien veselības ministrs sadzirdēja visas parlamentāriešu bažas, ņems tās vērā un iestrādās savā veselības aprūpes kvalitatīvā... izstrādē.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ģirtam Štekerhofam.

Ģ. Štekerhofs (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es kā reāli strādājošs ārsts no sava skatpunkta nedaudz pateikšu, ko redzu visā šajā pasākumā.

Principā jau mums patīk būt kā mazohistiem un atzīmēt to, ka mums viss ir slikti. Mums ir slikti – mēs vienmēr esam pēdējās vietās Eiropā un pēdējās vietās starp Baltijas valstīm. Es gribu teikt, ka nav nemaz tik slikti. Veselības aprūpe mums ir tāda, kādu mēs esam pelnījuši, respektīvi, cik daudz esam sastrādājuši naudiņas, cik daudz mums ir nopelnīta naudiņa, cik liels ir iekšzemes kopprodukts, tik daudz mēs varam atvēlēt arī medicīnai.

Šo stāvokli mēs varam mainīt, kā jau esam to izdarījuši, piemēram, ar militāro budžetu. Es domāju, ka, skatoties... pārlasot... pirms vēlēšanām daudzās partiju programmās vienojošs moments ir tāds, ka visas partijas vienbalsīgi... man liekas, lielākā daļa atzīst, ka finansējums medicīnai ir par mazu. Tas ir tāds ļoti labs, vienojošs moments.

Mūsu pacientiem stresu rada tas, ka mēs daudz redzam, kā tas notiek ārzemēs, kā tas notiek citur, un, protams, vēlamies, lai tā būtu arī pie mums. Tie, kuri var atļauties, kuriem ir nauda (šoreiz mēs runājam par tiem), saņem līdzīgus pakalpojumus, dažus pakalpojumus pat labākus nekā Eiropā. Es esmu bijis... mācījies, esmu redzējis šo un to un zinu, kā ir Vācijā, Dānijā. Domāju, ka mums nav tik slikti.

Tātad mums ir maksas medicīna. Būsim tomēr atklāti. Ja mums gadās kaut kas steidzams, mēs meklējam valsts palīdzību, ir rindas... mums vajag steidzami, mēs meklējam, kā samaksāt. Liels palīgs pacientiem visā šajā ir apdrošināšana. Apdrošināšana nav pilnīga, bet ir lielas iespējas, ka tā samaksās kaut vai daļu no paredzamajiem izdevumiem. Jāatzīst, ka apdrošināšanas medicīna ir papildu nodoklis darba devējiem, neviens jau to tā nerēķina pie nodevām, bet, tā kā mūsu darba devēji ir spiesti cīnīties par saviem darbiniekiem, tad viens no ieročiem šajā cīņā ir tieši medicīniskā apdrošināšana, kas ir diezgan plaši izplatīta. Bet jāatzīst, ka apdrošināšanas medicīna – tā nav labdarības iestāde. Apdrošinātājiem arī vajag pelnīt, un tas kļūst arvien dārgāk, jo viss kļūst dārgāks, līdz ar to iespējas to izdarīt ir arvien mazākas.

Vēl es gribēju pieminēt, ka 2024. gadā bija ļoti labs moments, kad mēs bijām ieplānojuši vairāk nekā par 200 miljoniem gadā palielināt medicīnas budžetu, līdz ar to varētu daudzas labas lietas izdarīt, bet tas viss apstājās. Līdz ar to budžets nav palielinājies. Līdz ar to tas stāv... Un, kā mēs zinām, ja kas apstājas, tad pārējie mums aizbrauc garām, respektīvi, visas Baltijas valstis, un tas nav patīkami.

Par slimnīcu reformu. Tur praktiski... Reformas būtība, ka nauda un pakalpojumi tiek pārdalīti par labu Rīgai un nedaudz tiek noniecinātas vai samazinātas lietas, kas attiecas uz reģioniem. Tā nav tik viennozīmīga problēma, par to varētu runāt un runāt. Bet, ja Rīgā gribam izdarīt kaut kādus pakalpojumus, tiem vajadzētu būt ļoti sarežģītiem un tādiem, ko nevar izdarīt citur. Un pacientiem ar vienkāršām lietām griezties Rīgas slimnīcā... Man bija piemērs. Pazīstama tante tepat, Āgenskalnā, liekot aizkarus, nokrita no krēsla un pārsita pieri. Viņa aizgāja uz Stradiņa slimnīcu. Kā jūs domājat? Pēc astoņām stundām nakts melnumā viņai to pieri sašuva... pēc tam, kad viņa to bija dabūjusi. Tas nav labs rādītājs. Tādas sīkas lietas varbūt varētu... pat taisni otrādi – mēģināt vest nevis uz Rīgu, bet uz Pierīgu, Tukumu, Jelgavu, Siguldu, kur tādus pakalpojumus varētu sniegt daudz ātrāk, un tas būtu slimniekiem daudz izdevīgāk.

Bet ir vēl viens moments. Ir neatliekamā medicīniskā palīdzība. Viņi ļoti daudz vadā pacientus pa Latviju šurpu turpu, un tas nav par velti. Tie ir ļoti lieli, būtiski izdevumi. Piemēram, viena pacienta pārvešana no Ventspils uz Rīgu izmaksā vismaz 700, pat vairāk, eiro. Tā ka tas arī jāņem vērā.

Slimnīcu reformā, kā jau iepriekšējie runātāji teica, jāņem vērā arī militārais aspekts. Ja tomēr notiek kaut kāda katastrofa vai pienāk X stunda, kad būs nepieciešama palīdzība, tad lielās slimnīcās to nav iespējams... Mums ir bijuši piemēri. Stradiņa slimnīcā izveidojās rinda, jo bija ievesti uzreiz vairāki smagi pacienti, respektīvi, tas imitēja katastrofas situāciju... un viss apstājās. Zinot mūsu slimnīcas... Par savu slimnīcu es arī varu pateikt: ja mums atved trīs smagus slimniekus, tad slimnīca, teiksim tā, "uzkaras", citiem vairs nekāda palīdzība netiks sniegta, kamēr netiksim galā ar tiem trim. Tas nebūs ātri.

Tad vēl es gribēju pievērsties... par medicīnu, par zāļu reformu. Zāļu reforma ir laba lieta. Tā ir vienīgā, kas ir it kā pozitīvi aizgājusi. Bet tomēr, man liekas, mērķis nav sasniegts. Mums nav lētākās zāles vai vismaz tuvu lētākajām zālēm Baltijā, nerunājot par Eiropu. Neskatoties uz to, ka mums ir augstākais PVN – 12 procenti –, Igaunijā un Lietuvā attiecīgi ir 9 un 5 procenti, bet zāļu cenas ir vairāk nekā par 20 procentiem augstākas pie mums, Latvijā, nekā pārējās Baltijas valstīs. Pierobežas pacienti, kas dzīvo tuvu Lietuvai, brauc uz Lietuvu pirkt medikamentus.

Kāds tam ir iemesls? Es domāju, ka mūsu veselību... koriģē un groza tāds konglomerāts kā lieltirgotavas, kam pieder aptiekas. Reforma bija vērsta uz aptiekām, tur viss it kā ir sakārtots, bet, tā kā lieltirgotavām pieder gan viena, gan otra kabata, tad tās vienkārši pamainīja kabatu noslogojumu, līdz ar to aptiekas uzcenojums šķietami ir mazāks, bet savukārt lieltirgotavas, man liekas, ir pacēlušas cenas, lai mums nebūtu iespēju nopirkt lētus medikamentus. Lieltirgotavas visā pasaulē – tas ir arī pierādīts – ir nākamais lielais spēks pēc zāļu ražotājiem, īstenībā tās pārpirks visu maksas medicīnu un, es pieļauju, arī valsts medicīnā ar savu uzkrāto kapitālu gribēs daudz ko mainīt.

Ko es varu teikt par ministru? Ir ļoti labs likums pieņemts par labu latviešu valodai medicīnā. Es nezinu, vai to vajag atgādināt, bet ilustrēšu tādu situāciju, ka mums jaunieši nemāk, nezina krievu valodu un vecie ārsti daudz runā krieviski savā starpā. Aizejot pie slimnieka, ja slimnieks runā krieviski, jaunais ārsts vai rezidents neko nesaprot. Bet tagad mums ir likums, ka jārunā ir latviski gan ārstiem savā starpā, gan ar slimnieku. Tas ir ļoti labi.

Tā ka es domāju, ka jebkurš veselības ministrs ir situācijas ķīlnieks. Par pamatu visam ir tas, ka mums pietrūkst finansējuma un jau sākumā fiskāli ir nepareizi izdalīts...

Perspektīva. Es saprotu, ka nākamajai Saeimai būs iespēja to visu vērst par labu, jo, kā jau pieminēju, visās programmās ir minēts, ka būs lielāks finansējums medicīnai. Piekrītu arī iepriekšējiem referentiem, ka nauda vien neko nedara, ir vajadzīga kontrolēta tās pārvaldība. Tai jābūt gudrai. Pašreiz visi mēģinājumi ar to mazo naudiņu, piemēram, tā pati slimnīcu reforma... viss ir novedis pie tā, ka dažiem tas patīk, dažiem nepatīk, bet tas viss nav aiz labas dzīves.

Tā ka es aicinu neatbalstīt neuzticības izteikšanu un atbalstīt ministru.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Kristapam Krištopanam.

K. Krištopans (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dārgie kolēģi! Mūsu vidū, parlamentāriešu vidū, ir vairāki ārsti, bijušie veselības ministri. Es nevienā brīdī nepretendēju uz to, ka esmu šīs nozares eksperts, jo es tāds vienkārši neesmu. Bet nevaru piekrist tam, ko par finansējumu teica daži iepriekšējie runātāji. Es jums paskaidrošu, kāpēc.

2016. gadā, tas ir, pirms 10 gadiem, šai nozarei finansējums bija 820 miljoni. Pašlaik šis finansējums ir vairāk nekā divi miljardi. Tātad veselības nozarei ir par divarpus reizēm vairāk naudas. Tad atbildiet man uz retorisku jautājumu: vai rindas ir palikušas divreiz mazākas? Vai veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte ir palikusi divreiz labāka? Nu, nav. Mēs redzam, ka viss paliek arvien sliktāk, par spīti tam, ka veselības budžets ir divarpus reizes lielāks, par spīti tam, ka iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 125 tūkstošiem desmit gadu laikā.

Tad problēma ir kaut kur citur, un tā problēma ir sistēmā. Kamēr pie varas būs tie cilvēki, kas šo sistēmu radīja, nekas veselības aprūpes nozarē nemainīsies. Nelieši! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Vucānam.

J. Vucāns (ZZS).

Labdien, kolēģi! Mūsu parlamentā ir pastāvīga delegācija Baltijas Asamblejā. Katru gadu rudenī, vai nu oktobra beigās, vai novembra beigās, kā nu kuru gadu iznāk, sanāk Baltijas Asamblejas gada sesija un noformulē dažādām nozarēm veicamos uzdevumus Baltijas valstu sadarbībā nākamajam gadam vai pat ilgākam laika periodam. Protams, tas attiecas arī uz veselības aprūpi un uz triju Baltijas valstu sadarbību.

Daži no kolēģiem, kas šodien runāja, jau minēja gan par medicīnas precēm... kur ir bijusi apņemšanās veidot kopīgus iepirkumus... Tātad mums, trijām Baltijas valstīm, strādā kopā... vakcīnu iepirkumi, un tur ir krietni daudz naudas ieekonomēts. Bet ir bijusi iniciatīva arī no parlamentāriešiem, no visu triju Baltijas valstu parlamentāriešiem, ka būtu jāspēj īstenot arī kopīgos medicīnas preču iepirkumus, tādā veidā panākot mēroga ekonomiku... mēroga ekonomikas efektu. Būtu jārod risinājumi reto slimību ārstēšanai. Katrs no mums esam pārāk mazs spēlētājs, jo mums ir pārāk maz reto slimību pacientu, bet kopā tā masa veidojas. Tā lielā lieta, ar kuru... Žēl, ka ministra šobrīd nav klāt. Bet tad, kad ministrs stājās amatā, mēs ar viņu par to runājām, un viņš bija atvērts šai CERN tehnoloģijas... CERN izstrādātās tehnoloģijas pielietošanai visās trijās Baltijas valstīs, veidojot uz modernām, lādētām daļiņām balstīto vēža ārstēšanas centru, kas visām trim Baltijas valstīm kopā pēc tā brīža (tas bija pirms četriem gadiem) aprēķina izmaksātu apmēram 100 miljonus eiro, lielāko daļu šī finansējuma piesaistot no Eiropas Savienības.

Ministrs bija gatavs runāt ar pārējo divu Baltijas valstu nozaru ministriem par centra izveidošanu un priekšizpētes veikšanu. Ir jāveic priekšizpēte, jāsaprot, kur to centru labāk pozicionēt, kurā no valstīm. Tas ir atkarīgs no pacientu plūsmām un daudziem citiem jautājumiem. Diemžēl nekas šajā jomā nav padarīts.

Tie ir tikai daži no tiem darbiņiem, ko visu triju Baltijas valstu parlamentārieši ir vēlējušies redzēt no mūsu ministra un no diviem pārējo Baltijas valstu ministriem. Tas saraksts ir krietni garš. Jebkurš no klātesošajiem to var apskatīt Baltijas Asamblejas mājaslapā pie pagājušā gada sesijas rezolūcijām. Es visus tālākos punktus nemaz neuzskaitīšu.

Ar to es gribu pateikt, ka gan Hosamam Abu Meri kā šībrīža ministram, gan tam cilvēkam, kurš uzņemsies ministra pienākumus nākamajā valdībā, ir visai garš darāmo un visu triju Baltijas valstu parlamentāriešu ieteikto darbu saraksts, ar kuru būtu jāiepazīstas un kurā ir ļoti daudz, es teiktu, šībrīža situācijai atbilstošu lietu. Tai skaitā mums ir jābūt gataviem arī tām krīzes situācijām, ar ko saskaras Ukraina un, nedod dievs, ar ko varētu saskarties mēs. Arī tas attiecas uz medicīnisko aprūpi īpašā situācijā, un par to arī ministram būtu ļoti intensīvi jādomā un pie tā jāstrādā. Tie ir nepadarītie darbi, bet kādam tie ir jādara.

Tāpēc es šodien ministra demisiju neatbalstīšu, bet jebkurā gadījumā iestāšos, ka pie šīm lietām, kuras minēju, un pie vēl daudzām citām lietām ir intensīvi jāstrādā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu "Par neuzticības izteikšanu veselības ministram Hosamam Abu Meri"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 24, pret – 67, atturas – 1. Lēmuma projekts noraidīts.

Darba kārtībā – lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei", ko ir iesnieguši deputāti Andris Šuvajevs, Antoņina Ņenaševa, Andris Sprūds, Jana Simanovska, Atis Švinka, Liene Gātere, Edmunds Cepurītis, Leila Rasima, Kaspars Briškens un Ieva Brante.

Iesniedzēju vārdā – deputāts Atis Švinka.

A. Švinka (PRO).

Saeimas priekšsēdētāja! Ministre! Cienījamie kolēģi! Man liekas, runājot par izglītību, mēs saprotam: mēs runājam par nozīmīgāko nozari, jo zinām – mēs nevaram runāt par Latvijas nākotni, nestiprinot izglītību, nerūpējoties par jauniešiem. Es esmu pārliecināts, mūsu rindās ir ļoti daudzi cilvēki, kuri detaļās un ļoti dziļi izprot izglītību un izglītības nozīmi. Izglītība un zināšanas patiesībā ir vienīgā lieta, ko nekad cilvēkam neatņems. Var aplaupīt, apzagt, bet cilvēkam vienmēr paliks izglītība, zināšanas, kas ir. Tāpēc izglītība ir liela vērtība, pie kā mums ir jāstrādā.

Šajā gadījumā izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone patiesībā grib laupīt iespēju... pēc labas izglītības Latvijā. Gatavojoties šai runai, vakar skatījos raidījumu "Kas notiek Latvijā?" pie Dombura. Man liekas, mēs visi redzējām. Tas bija šoks, ka koalīcija, valdības ministri, nesaprot, ko viņi ir pieņēmuši šīs nedēļas valdības sēdē. Tad dabaszinību eksāmens būs vai nebūs? Jurēvica kungs citēja premjeru, kurš pateica, ka būs nākamajā mācību gadā. Indriksones kundze minēja: nē, būs šajā mācību gadā.

Palasot arī arodbiedrību... es sapratu, kur ir meli un kur ir manipulācija, un kur patiesībā ir sakne, ka Indriksones kundze nesaprot izglītību un nesaprot, kas ir mācību gads. Ja mēs šodien ieietu skolā un būtu... runātu mācību klasē arī šajā, ne... šinī nedēļā, es domāju, daudzi bija vecāku sapulcēs... un teiktu, ko mēs darīsim šajā gadā un ko mēs darīsim nākamajā gadā. Mēs skaidri saprotam, ka, minot nākamo gadu, klašu vecāku sapulcēs un skolotāju runās ir runa par nākamo mācību gadu. Bet to nezina Indriksones kundze. Viņa domā, ka nākamais gads ir 2027. gads. Saule griežas, Mēness griežas, dažādi šie... mēnešu maiņas... nu, un tad maijā būs vienkārši eksāmeni.

Premjera partija! Jūs tikāt maldināti. Premjers iznāca ar savu paziņojumu: tika panākta vienošanās – nākamajā mācību gadā. Bet neprofesionāla, nezinoša ministre vai nu aiz savas muļķības un nezināšanas, vai apzināti maldina un pasaka, ka būs nākamajā gadā, pasakot, ka būs 2027. gada maijā. Vai jūs pieļausiet, šeit esošie deputāti, koalīcija? Vai patiešām šis lēmums paliks spēkā? Jūs paši nesapratāt, ko pieņēmāt! Jūs vairākas stundas debatējāt, runājāt, bet patiesībā pēc šīm stundām nesapratāt. (Starpsauciens.) Ja vakar bija izpratne, tad man grūti iedomāties, ka ir uzticība šādai ministrei kā Ilze Indriksone.

Nākamais, kas izskanēja arī raidījumā. Zzs skaidri pasaka: aprīlī šie lēmumi tiks atcelti. Šie ir nekvalitatīvi, neprofesionāli, nepamatoti lēmumi. ZZS pārstāvis Auguļa kungs pat skaidri pateica – aprīlī būs jāatceļ. Nāks jauns ministrs, pirmais uzdevums – atcelsim. Neprasmīgas, neprofesionālas ministres, kāda šobrīd ir Ilze Indriksone, lēmumi tiks atcelti. Ļoti labi.

Tikai vienīgā lieta – tiek muļķoti ministri, tiek muļķoti koalīcijas deputāti, arī visi deputāti. Bet ko saprast skolotājiem, skolas vadībai un skolēniem? Tad gatavoties tiem eksāmeniem vai negatavoties? Ja, pirmkārt, nesaprot, būs vai nebūs, un, otrkārt, skaidri pasaka, ka tiks atcelts. Kā jūs iedomājaties mācību procesu, ja ir šādi vēstījumi? Un tie nav garāmgājēji, tie nav atsevišķu viedokļu paudēji, tie ir augstākie politiskie līderi, kas dod vēstījumu skolām.

Man nav saprotams, ko šobrīd skolās jūt skolotāji, skolas vadība. Minimums, viņi jūt, ka viņus uzskata par muļķiem. Un šis haoss sākās 4. augustā. Valdība ir uz četriem pieciem mēnešiem, un būtu bijis lūgums netaisīt haosu, neradīt spriedzi. Tikai neprofesionāls un nepieredzējis ministrs var domāt, ka, ieejot Izglītības un zinātnes ministrijā, var vienpersoniski... pateikt vienu otru lēmumu.

Protams, mēs visi vēlamies, lai būtu pozitīvas pārmaiņas. Bet mēs nekādā gadījumā nevēlamies, lai būtu haoss. Šie nav lēmumi, kas būtu datos balstīti, ekspertu izvērtēti. Ilze Indriksone vienkārši ir sašķēlusi nozari, radījusi haosu. Un ko mēs varam ar to darīt? Mēs redzējām, šajā nedēļā iznāca OECD PISA ziņojums un vērtējumi par situāciju izglītības nozarē Latvijā. Bet būsim korekti, arī Eiropā un globāli nav spīdoši. Ir milzīgi izaicinājumi, ir daudz kur strādāt. Bet tā vietā, lai stiprinātu skolotājus, mācību materiālus, metodiku un izglītības procesus, Ilze Indriksone vienkārši veic savus eksperimentus un vienpersoniski šajā mācību gadā mēģina stumt nesaprotamus lēmumus. Tā ir vienpersoniska ministrēšana.

Man ir jautājums visiem deputātiem: vai patiešām mēs noskatīsimies uz to, ka izglītības nozare vienkārši tiek tracināta, bojāta un neprasmīgi vadīta?

Man, protams, ir jautājums, vai Ilze Indriksone ir strādājusi skolā, varbūt ir pieaugušo apmācībā strādājusi, bet man liekas, ka nav strādājusi skolā. Man ir bijusi privilēģija divus gadus būt skolotājam, ekonomikas skolotājam divās skolās. Un visu cieņu skolotājiem. Gatavošanās, metodisko materiālu sagatavošana, sagatavošanas darbi arī skolēniem, izvērtēšana, kritēriji, darbs... ļoti dažādu līmeņu darbs ar skolēniem. Tas ir jāmāk. Un jābūt arī vadlīnijām. Neprasmīga ministre nevar vadīt. Vai Indriksone saprot kopumā izglītības sistēmu pa šiem dažādajiem vecuma posmiem? Pārbaudes, diagnosticējošie darbi... Vai saprot atšķirību starp eksāmeniem, centralizētajiem eksāmeniem, arī par izvērtēšanas un vērtēšanas kārtību, to, ka ir dažādas sistēmas. Ja nolemj veidot sistēmu, kur vērtēšana ir, lai pateiktu, kāds līmenis ir bērnam, jaunietim, lai pēc tam strādātu... Vai vērtēšanas sistēma ir tāda, kurā iet uz atzīmi un kurā dari, kā dari, bet atnāc vienkārši, kāds esi, uz skolu, un pēc nedēļas tu varēsi izlabot.

Varbūt nākamais Indriksones kundzes priekšlikums būs, ka labot darbus varēs mājās patstāvīgi – padomājot, sagatavojoties... Varbūt mamma, tētis palīdzēs, arī tāds varētu būt priekšlikums. Galvenais taču ir skaisti rezultāti. Visi taču grib dabūt diplomus!

Izglītības ministre Ilze Indriksone šonedēļ turpina virzīt šīs pārmaiņas. Neskatoties uz kritiku, brīdinājumiem un korektiem aizrādījumiem, tās tiek virzītas steidzamībā jau pēc mācību gada sākuma un bez pilnvērtīgas apspriešanas ar skolām, skolotājiem, nozares ekspertiem. Rezultāts ir vienkārši haoss ar daudziem neatbildētiem jautājumiem.

Skolām dažu dienu laikā būs jāpārstrādā vērtēšanas kārtība. Turpmāk katra skola lielā mērā pati noteiks, kurus pārbaudes darbus skolēns var uzlabot, kad, kā tas notiek, kā arī to, vai atzīmēm piemērot atšķirīgu svaru. Mēs saprotam, ja nav vienotu kritēriju, katra skola tos veidos pēc savas izpratnes, pēc labākās gribas. Bet mēs saprotam – neizbēgamais, ka šie līmeņi un vērtēšanas kritēriji katrā skolā būs citādi, un mēs agrāk vai vēlāk šos skolēnus saņemsim... Varbūt šī būs ilūzija kādam jaunietim, kuram būs licies, ka tas ir ļoti labs novērtējums, bet pēkšņi būs patiesības mirklis, un būs atšķirīgi... Tas nav vērtēts.

Lielāka skolu un skolēnu, skolotāju autonomija pati par sevi ir ļoti atbalstāma. Taču bez vienotiem, savlaicīgi izskaidrotiem principiem tā var palielināt vērtēšanas atšķirību starp skolām.

Man ir ļoti žēl klausīties, ka atsevišķi deputāti, nezinu, kādu iemeslu dēļ, mēģina atbalstīt un neskatīties kritiski uz to. Vienlaikus ir paredzēts pilnībā atcelt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni. Tas gan uz gadu tiek atlikts. Eksāmeni būs obligāti, taču pat ļoti zems rezultāts vairs neliegs saņemt pamatizglītības apliecību. Ir saprotami mazināt viena eksāmena nesamērīgo ietekmi uz bērnu nākotni, taču ministrei jāatbild, kā turpmāk tiks apliecināts, ka pamatizglītības dokuments nozīmē arī minimālu zināšanu un prasmju līmeni. Atbildes nav. Nav aprēķināts arī skolotāju un skolas administrācijas papildu darbs.

Šodien ir 10. septembris. Tiek virzītas pārmaiņas. Skolotāji, metieties labot papildu darbus! Arī skolēniem būs papildu darbs – atkārtoti pārbaudes darbi, konsultācijas, individuālie uzdevumi, jauna iekšējā kārtība. Bet nav paredzēts papildu finansējums, nav pat ieplānots izmaiņu pārbaudes izvērtējums.

Patiesībā viena lieta, kas varbūt ir mazāk diskutēta. Ilzei Indriksonei ir izdevies izglītības vērtēšanas metodikas jautājumus atnest politikā, nolikt uz galda politiķiem un teikt: politiķi, metieties tagad cīņās, un jūs būsiet lielie eksperti, kas pateiks jautājumu!

Pirms jums šādus profesionālās izglītības jautājumus izsprieda pētnieki, izglītības eksperti, skolotāji, direktori, jums tas nav svarīgi. Jaunā izglītības politika nāk no ministres politbiroja tālāk sabiedrībā – politiķiem izplosīšanai. Izglītības profesionāļi tikai noskatās, kas notiek valdības sēdē. Vienā brīdī pat tieslietu ministrs ar ārlietu ministri, labu gribot, metās cīņā strīdēties, cik procentu no kontroldarbiem varētu ļaut labot, cik nevarētu ļaut labot.

Indriksones kundze, vai tas nav absurds? Tas ir nebijis notikums izglītības nozarē, ka šādai neprofesionālai ministrei ir izdevies izglītības nozari atnest pie politiķiem, lai politiķi lemtu visus šos jautājumus. Apsveicu! Tā ir vienkārši brutāla politiskās varas izmantošana... pār Latvijas izglītību. Jums nerūp izglītības kvalitāte! Vecāku, pašvaldības organizācijas, arodbiedrības, direktori saka – vienkārši stop, apstājieties! Nedariet šo šādā veidā! Darām kvalitatīvi, darām paredzami!

Par finansējumu jūs neesat atbildējusi. Nāciet šeit, stāstiet! 10. septembris. Mācību gads ir sācies. Mēģiniet saprast, kas ir mācību gads un kas ir gads, lai varētu tālāk runāt. Un aplieciniet, ka skolotāju algām un... naudas pietiks visam mācību gadam. Nāciet un šeit pasakiet skolotājiem! Skolotāji klausīsies, un viņiem ir jābūt skaidrībai. Šobrīd no jums atbilde skaidri nav dzirdēta. Vai izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone spēj nodrošināt paredzamu, konsekventu, datos balstītu izglītības politiku Latvijā? Nē, nespēj.

Šis demisijas pieprasījums ir par to, vai Latvijā gribam paredzamu, datos balstītu, cieņpilnu izglītības politiku. Šī demisija, haoss, strīds nav par dabaszinātņu eksāmenu. Tā nav pat par vērtēšanas sistēmu. Vai jūs dzirdat, ko saka nozare? Vai jūs dzirdat, ko saka lielākā arodbiedrība? Vai jūs lasāt, ko šodien arodbiedrības vadītāja ir rakstījusi? Vai jūs dzirdat Latvijas Pašvaldību savienības aicinājumus? Vai 94 direktoru vēstule jums kaut ko nozīmē? Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas (Starpsauciens.)... vadītājs... Rīgas 75. pamatskolas direktore ir minējusi arī.

Man gribētos dzirdēt, Indriksones kundze, vai vispār jūs atzīstat savu atbildību? Vai jūs vienkārši šeit esat garāmgājēja? Kaut daļā par komunikāciju, par lēmumu secību, par nozares iesaisti, par prioritāšu sajukumu! Kā pirmo iemeslu steidzamībai jūs gan 31. augustā Saeimā, gan 1. septembrī publiski norādījāt, ka šogad pamatizglītības apliecību nesaņēma 818 jaunieši un nākamajā gadā tie varētu būt pat 1500. Bet vai jums rūp šie jaunieši? Jūs vienkārši negribat viņus redzēt. Jūs vienkārši pēc iespējas ātrāk gribat iedot viņiem diplomus, un lai viņi pazūd no jūsu acīm.

Es nezinu, vai tā ir jūsu neprofesionalitāte vai Nacionālās apvienības politika. Pilnīgi vienalga, kāda izglītība, pēc iespējas ātrāk diploms, ātrāk no skolas sola ārā (Zālē troksnis.)...

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Mazliet klusāk!

A. Švinka. ... pie virpas strādāt, veidot ģimeni un dzemdēt daudz bērnu. Varbūt tā fundamentāli ir Nacionālās apvienības politika. Izglītības sistēmā pārmaiņas ir vajadzīgas. Taču man ir maz laika, un es negribu un nevaru atstāt... datus, secību, finansējumu, normālu sarunu ar cilvēkiem, kuriem šīs pārmaiņas būtu jāīsteno.

Šoks patiesībā nav par jūsu lēmumu saturu, šoks ir par jūsu attieksmi pret visu izglītības nozari. Latvijas pēdējo 35 gadu vēsturē šāda attieksme nav bijusi ne no viena izglītības un zinātnes ministra. "PROGRESĪVIE" daudz ko var atbalstīt saturiski no jūsu virzītajām pārmaiņām, bet ne jau šādu attieksmi, ne jau šādu vienaldzību. Mēs nevaram šādi ignorēt sabiedrību, pat labāko nodomu vadīti.

"PROGRESĪVIE" ir nākuši politikā nest pozitīvas pārmaiņas, iestāties par jauniešiem, par jauniešu tiesībām iegūt kvalitatīvu izglītību. Arī izglītībā tas ir nepieciešams. Tajā esam vienisprātis ar ministri. "PROGRESĪVIE" iestājas par datos balstītu izglītības politiku, par latviešu pētnieku iesaisti lēmumu pieņemšanā, par to, lai reāli ņemtu vērā pētījumu rezultātus, skaidri parādot, kas Latvijai būtu jādara.

Frakcija PROGRESĪVIE izprot, cik sarežģīts ir izglītības un zinātnes ministra darbs. "PROGRESĪVIE" piedāvāja alternatīvus risinājumus, deva laiku attapties, labot kļūdas. Diemžēl laiks ir iztecējis, un ministre Ilze Indriksone tos neizmantoja. Prasītos vairāki lēmumi. Koalīcija... valdība... nezinu, ko jūs runāsiet pirmdienas sadarbības sanāksmē... būtu jāmaina šie lēmumi, kurus īstenībā jūs neviens nesapratāt... kas tika pieņemts. (Starpsauciens.)

Ir trīs iespējas – premjeram lūgt Indriksones kundzi demisionēt, atbalstīt šīsdienas demisijas pieprasījumu Ilzei Indriksonei vai arī... atlikušo laiku Ilzei Indriksonei vienkārši neko nedarīt. Ir palikušas trīs nedēļas līdz vēlēšanām. Varu apgalvot – neviens pat nepamanīs, ja Ilzes Indriksones nebūs. Tas patiesībā pat būtu labāk. Nozarē nebūtu stresa un haosa. Nevajag baidīties no tā, ka iestātos traģēdija. Es zinu profesionāļus, kas sēž šajās rindās, dziļi cienu un respektēju, bet jums ir jāsaprot, ka mūsu jaunieši, bērni nav pelnījuši šādu attieksmi. Un nebūs nekas traks, ja trīs nedēļas mums nebūs izglītības un zinātnes ministra.

Aicinu atbalstīt Ilzes Indriksones demisijas pieprasījumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Deputāts Artūrs Butāns – frakcijas vārdā.

A. Butāns (NA).

Labdien, cienītās dāmas, godātie kungi! Saprotu, ka vēlēšanu tuvumā valdības ministru demisiju pieprasījumi ir viens no opozīcijas partiju instrumentiem, lai pievērstu sev uzmanību, lai testētu valdību. Tas ir leģitīms, saprotams. Saprotam opozīcijas darbību. Tas ir adekvāti.

Tas, kas nav adekvāti, – no vienas puses, prasīt tempu, sagaidīt, ka valdība īsā laikā veic reformas, bet, no otras puses, pārmest, ka reformas ir veiktas pārāk operatīvi. Vai jūs paši neredzat pretrunu? Ir adekvāti kritizēt, iesniegt priekšlikumus, piedāvāt alternatīvu, bet nav adekvāti kritizēt, iebilst, kavēt un, piemēram, neatļaut skolēniem labot savus darbus.

Ir uzteicami rakstīt partiju priekšvēlēšanu programmās par STEM apguvi... daudz jums ir rakstīts... par dabaszinātņu eksāmenu, bet kā tas iet kopā ar jūsu iebildumiem šobrīd to visu ieviest politikā... ministres lēmumos? Šobrīd Atis Švinka pārmet, ka ministre virza izmaiņas 10 mēnešus pirms eksāmeniem, bet ir kāds cits Atis Švinka, kurš "tālajā" 2025. gadā, valdībā esot, lēma un atbalstīja grozīt eksāmena noteikumus četras dienas pirms eksāmena. Tas laikam ir cits Atis Švinka. (Starpsauciens.) Jūs tiešām vērtējat sabiedrību tik zemu? Laikam tiešām domājat, ka neviens to neatceras?

"PROGRESĪVIE" runās iestājas par jauniešiem, bet ignorē gadījumus, kad jaunieši sliktu atzīmju dēļ izdara sev paškaitējumu. Tie ir ļoti traģiski gadījumi. Daļa no tiem ir minēti plašsaziņas līdzekļos. Un der atgādināt, ka tieši laikā, kad jūs bijāt valdībā, tika liegts labot atzīmes. Vai tā, jūsuprāt, ir iestāšanās par jauniešiem? Manuprāt, tieši tik tukša ir "PROGRESĪVO" politika.

Kas tad ir tas, ko opozīcija pārmet? Opozīcija pārmet, ka mācību gada laikā tiek virzītas izmaiņas. Tā gluži nav taisnība. Šī valdība amatā stājās vasarā, un jau vasarā, pirms mācību gada sākuma, ministre šīs izmaiņas sāka virzīt. Tieši politiski iebildumi, jautājumi, atsevišķu personu vilcināšanās šo procesu ievirzīja septembrī, nevis kaut kādi pēkšņi ministres lēmumi jau mācību gada laikā, kā jūs cenšaties apgalvot. Manuprāt, tieši šīm personām vajadzētu nest atbildību, kāpēc mācību gada sākumā notiek izmaiņas, lai nepazaudētu vēl vienu gadu.

Opozīcija apgalvo, ka ministre nespēja sniegt datos balstītu pamatojumu izvirzītajām izmaiņām par sliekšņiem. Arī tā nav taisnība. Ministre gan publiski, gan Pieprasījumu komisijā sniedza atbildes par tiem 800 bērniem un to, ka nākotnē šis skaitlis var pat dubultoties. Tika sniegti dati un minēti piemēri par citām OECD dalībvalstīm, kā tās ievieš šo politiku. Rodas jautājums – vai nav tā, ka opozīcija nevēlas sadzirdēt argumentus? Respektīvi, priekšvēlēšanu gaisotnē ir izdevīgāk nesadzirdēt, izlikties nedzirdam argumentus.

Opozīcija pārmet, ka tiek veiktas reformas, kas neesot valdības plānā. Nu, protams, smalki – opozīcija zina labāk, ko valdība ir apņēmusies. Bet, ja tomēr velkam ar pirkstu pa burtiem... valdības deklarācijas 47. punktā ir pausta apņemšanās noteikt "skaidras prasības izglītības kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības veidos un pakāpēs" un ieviest jauno finansēšanas modeli iecerētajā apjomā. Tātad līdz 47. punktam jūs laikam neizlasījāt.

Tāpat opozīcija pārmet nievājošu attieksmi – demisijas pieprasījuma dokumentā jūs lasāt par "nievājošu attieksmi pret tiesisko paļāvību". Savā ziņā varbūt pat jāpiekrīt, jo, ņemot vērā nupat izskanējušo par OECD PISA pētījuma rezultātiem, kurus ministre nosauca par šokējošiem, jāsecina, ka tie ir iepriekšējo izglītības un zinātnes ministru atbildība, iepriekšējo valdību atbildība un pret līdzšinējo politiku un vilcināšanos veikt reformas tik tiešām mums ir nievājoša attieksme, tāpēc mūsu ministre nāk ar citu politiku un citu redzējumu.

Kā jums pašiem ar attieksmi pret tiesisko paļāvību, zinot, ka standarts jau vairākus gadus paredz, ka dabaszinātņu eksāmenam ir jābūt, bet jūs trīs gadus nespējāt to pieņemt? To gaidīja gan skolas, gan darba devēji, gan sabiedrība kopumā.

Kolēģi, šis ir kļūdu labošanas laiks. Valdība šobrīd labo iepriekšējās valdības nesekmīgos darbus un kļūdas izglītībā, kas vērsās pret lauku skolām, vērsās pret tālmācību un atzīmju labošanu. Nacionālā apvienība uzstāj, ka tā turpināt nedrīkst. Bet nepārmetīsim viens otram! Kļūdīties ir cilvēcīgi. Parādīsim sabiedrībai, parādīsim Latvijai, ka parlaments spēj būt pieaudzis, atzīt kļūdas un ļaut tās labot – ļaut tās labot ministrei, ļaut tās labot skolēniem. Nacionālā apvienība atbalsta saprātīgu politiku un atbalsta Ilzi Indriksoni.

Aicinu noraidīt šo demisijas pieprasījumu. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Robertam Ķipuram.

R. Ķipurs (NA).

Labdien, augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja, cienījamās deputātes un deputāti! Esmu vēstures skolotājs un vairāk nekā 20 gadus esmu stāvējis klases priekšā, un pamatā zinu, kā skolā izskatās īsts haoss. Zinu arī, kā izskatās parasts, smags, strīdīgs lēmumu pieņemšanas process. Šodien mums piedāvā otro nosaukt par pirmo. Kur ir problēma, ar ko tieši iesniedzēji ir neapmierināti?

Anotācijā ir pārmests, ka vienlaikus tiek ieviestas būtiskas izmaiņas četrās jomās, tad seko pieci atsevišķi pārmetumi un vairāki jautājumi par haosu un kritiski vājo komunikāciju. Tomēr, ja skatāmies uz iesniegto dokumentu, par kuru mēs balsojam, – tas ir reģistrēts 4. septembrī pulksten 14.00. Paraksti likti tās pašas dienas pusdienlaikā. Anotācijas faktiskais griezums vēl garāks. Tā atsaucas tieši uz to, ka ministre ir minējusi noteiktas lietas 3. septembrī. Pirms divām dienām, 8. septembrī, Ministru kabinets pieņēma galalēmumu. Šinī momentā ministre daudzos jautājumos ir piekāpusies. Kā viens no piemēriem ir centralizēto eksāmenu procentu slieksnis latviešu valodā un matemātikā, kas noteikti ir svarīgs jautājums.

Vēl es vēlos šodien pievērst uzmanību tam, ka anotācijā vienā un tajā pašā teikumā pārmet, ka process bijis (citēju) "haotisks un sasteigts", uzreiz turpat kā pierādījumu minot divreiz atliktus Ministru kabineta lēmumus. Cienītie kolēģi, atlikšana nav sasteigtības pierādījums – tieši pretēji. Lēmumi tiek atlikti, tāpēc ka uzklausīti iebildumi. Otrais – anotācijā ir pārmests, ka ministre ignorējusi komisijas piedāvātos alternatīvos risinājumus, lai gan, ja skatāmies tālāk uz šo pašu 8. septembri, alternatīvi risinājumi tomēr tiek pieņemti.

Šobrīd gribu pievērst uzmanību tam, kas ir aktualizējies pēdējās dienās, – faktiem par to, kādas ir mūsu zināšanas. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas starptautiskajā skolēnu novērtēšanas pētījumā pēkšņi izrādās, ka mums ir diezgan bēdīgas zināšanas. Gribu pievērst uzmanību tieši tam eksāmenam, kurš tiek piedāvāts. Un varbūt ir vērts padomāt par to, kur ilgus gadus izglītības sistēma un mūsu valsts ir ieguldījusi līdzekļus. Es kā vēstures skolotājs vienmēr esmu dzirdējis par STEM priekšmetiem, to nozīmi, bet mani kolēģi joprojām strādā ar krītu. Varbūt ir laiks pārbaudīt, kur mēs esam ieguldījuši līdzekļus?

Kā iepriekš šeit runātāji teica... kas ir jāzina skolotājam gada sākumā? Gada sākumā viņam ir programma, un pēc šīs programmas viņš strādā. Vai eksāmens obligāti ir tas kritērijs, uz ko viņš gatavo skolēnus? Visticamāk – nē. Tātad, ja skolotājs strādā normāli un jaunieši mācās, visticamāk, viņiem dabaszinību eksāmens nebūs nekāds šķērslis.

Nākamais šajos datos man kā vēstures skolotājam smagākais, protams, bija lasītprasmes skaitlis. Tagad to neminēsim, bet tas ir diezgan kritisks. Tas nozīmē ļoti svarīgas lietas, kuras šai auditorijai vajadzētu saprast. Ja četri no 10 jauniešiem nesasniedz minimālo lasītprasmes līmeni, viņi nespēj izlasīt ne vēstures avotu, ne likumu, ne darba līgumu, ne vēlēšanu programmu. Cilvēks, kurš nespēj izlasīt tekstu, ir cilvēks, kuram var iestāstīt da jebko. Tātad tā vairs nav tikai izglītības nozares problēma, tā ir valsts noturības problēma kopumā.

Ja runā par dabaszinību eksāmenu, ir skaidrs, ka bija diskusijas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Darba devēju konfederāciju un tā tālāk. Visus neuzskaitīsim.

Vēl viens jautājums – esmu dzirdējis, ka ministrei pārmet spītību, ka viņa neatkāpjas no saviem lēmumiem. Anotācijā tas ir ierakstīts kā pārmetums. Ilze Indriksone ir kurzemniece no Talsiem, un gribu pateikt to, kas šajā zālē varbūt neskan bieži, – spītība nav trūkums. Spītība ir tas, kas atšķir cilvēku, kurš mērķi sasniedz, no cilvēka, kurš to pieklājīgi atliek uz nākamo gadu.

Mums ir jāievēro tas, ka ir piekāpšanās, bet ir momenti, kad mēs nevaram piekāpties. Piekāpās jautājumā par eksāmenu slieksni, termiņiem, nepiekāpās jautājumā par dabaszinību eksāmenu. Tā ir atšķirība starp principu un procedūru. Un tieši šo atšķirību ministram pēc amata pienākuma ir jāprot novilkt.

Jau vairākus gadus dabaszinību eksāmens ir ierakstīts normatīvajos aktos, un visus šos gadus neviens to neieviesa, jo vienmēr atradās kāds iemesls atlikt uz vēlāku gadu. Latvijas Darba devēju konfederācija par to izteicās skaidri: šodienas rādītāji ir astoņu gadu laikā nepieņemto lēmumu rezultāts. Un šodien mums piedāvā atlaist ministri par to, ka viņa beidzot to izdarīja.

Mēs par to nobalsosim... bet nākamajam ministram pateiksim ļoti vienkāršu lietu: atliec un tev nekas nebūs. Neaizraušos ar dažādām analīzēm, bet gribu atzīmēt vērtīgāko no savas jomas. Pēdējos mēnešus kopš Ilzes Indriksones darbības beidzot sakustējies arī vēstures un sociālo zinību skolotāju jautājums. Un gribu pateikt ministrei paldies.

Šodien es dzirdēju vienu interesantu frāzi – ka Ilze Indriksone esot ienesusi izglītības jautājumus parlamentā. Atgādināšu, ka 2023. gada janvārī vēstures skolotāji izglītības jautājumus aiznesa līdz prezidentam Egilam Levitam Rīgas pilī, un mēs diezgan ilgi diskutējām par jautājumiem, kāpēc ir vajadzīgs mācību priekšmets – vēsture.

Līdz šim brīdim par šiem jautājumiem runājām, diskutējām, beidzot ledus ir sakustējies. 25. septembrī notiks konference par Latvijas vēsturi, tās saturu, apguvi un stiprināšanu pamatizglītībā. Tas, manuprāt, ir nozīmīgs solis. Un es varu pateikt paldies Indriksones kundzei par iespēju darboties. Atkal gribu atgādināt, ka tas nav bez skolotājiem, jo šogad Cēsīs norisinājās Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības rīkotās "Vasaras dienas 2026", kurās izrunājām šos jautājumus. Zinu – katras jomas biedrībās skolotāji strādā un gatavojas mācību gadam.

Vēl viena ļoti pozitīva lieta ir diagnosticējošais darbs vēsturē. Par to es personīgi ilgi cīnījos – kāpēc nav 9. klasē. Tagad būs 10. klasē. Tas ir tāds cerību stariņš mūsu kopējā darbā. Gribu atgādināt, ka, protams, bija cīņa par vēstures mācīšanas saglabāšanu vidusskolā. Tas ir iepriekšējais darbs, ko mums izdevās izdarīt, – nostiprināt vēstures mācīšanu vidusskolas posmā. Bet ir vēl nepadarītie darbi, piemēram, sasniedzamie rezultāti, Ministru kabineta lēmumi un citi jautājumi, ar kuriem vēl jāstrādā.

Dāmas un kungi! Līdz 15. Saeimas vēlēšanām ir palikušas nepilnas četras nedēļas. Saprotams, ka priekšvēlēšanu laikā demisijas pieprasījums ir ērts instruments, bet Satversmes 59. pants nav kampaņas instruments. Tas ir konstitucionāls mehānisms gadījumam, ja ministrs zaudējis spēju pildīt amatu. Šinī gadījumā tas neiztur kritiku. Šogad devītklasnieki sāk mācības, un, iespējams, jūsu runas viņi nedzirdēs, jo mācās un gatavojas dažādiem eksāmeniem un pārbaudes darbiem. Bet viņi uzzinās, ka valsts spēj izlemt, ka dabaszinības ir svarīgas.

Aicinu balsot "pret" neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei. Un ceru, ka atgriezīsies arī vēstures eksāmens.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Antoņinai Ņenaševai.

A. Ņenaševa (PRO).

Kolēģi! Neliels ieskats. Mēģināsim ātrāk, bet tomēr... Realitāte ir tāda, cienījamā izglītības un zinātnes ministre, ka kopš 4. augusta mēs dzīvojam kā izglītības trillerī vai traģikomēdijā, es pat nezinu, kā to īsti nosaukt.

Bija pieteiktas vērienīgas reformas. Tām iedeva ļoti īsu saskaņošanas termiņu – dažām pat trīs dienas. Reformas netika saskaņotas ar partneriem. Tām iebilda arī sociālie partneri. Vienā brīdī reformas atlika viens partneris – Jaunā VIENOTĪBA, otrā brīdī – premjera partija, tad – pats premjerministrs. Tika pilnībā apieta Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Tad pēkšņi izrādījās, ka tomēr visas šīs reformas nevar virzīt bez Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas atbalsta un likuma grozījumiem. Vienā brīdī mēģināja vērsties Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, kurā neguva īsti atbalstu tik sasteigtām izmaiņām.

Pienāca 1. septembris... un visi izglītības nozarē strādājošie, kas augusta beigās tādā lielā visas Latvijas izglītības konferencē nesagaidīja no ministres nekādu skaidrojumu, sagaidīja 1. septembri... kas tad īsti būs. Kaut kādā ziņā visi atviegloti uzelpoja, jo droši vien izmaiņu nebūs. Tā nodomāja visi izglītībā strādājošie 1. septembrī. Tomēr nē, pagāja nedēļa, un ministre turpināja uzstāt uz reformām.

Gribu pastāstīt vienu lietu. Kad es pirmdien uzzināju... šīs pirmdienas vakarā pēc tradicionālās koalīcijas sapulces... ka visi grozījumi tomēr tiks virzīti otrdien valdības sēdē, naktī nevarēju normāli gulēt. Es murgoju, un murgos man rādījās, kā es laboju... ļauju kā skolotāja tās atzīmes izlabot, salieku visus rezultātus... lieku summatīvos vērtējumus. Murgoju, kā man skolēnam izskaidrot, kura ir tā trešdaļa darbu, kurus drīkst labot, un kura nav. No rīta pamodos un jutos ļoti atvieglota, ka tomēr šobrīd neesmu skolotāja. Bet es kā politiķe kaut kādā mērā nesu atbildību par šiem lēmumiem.

Godīgi sakot, mani kā politiķi pārņēma īpašs sveškauns par Ministru kabineta otrdienas sēdi, jo pēc premjera komentāra Vitenbergam (Starpsauciens.)... pēc premjera komplimenta Vitenbergam par viņa izskatu Vitenbergs teica (citēju): "Visi mēs šeit labi izskatāmies." Tā teica Vitenbergs. Bet tā nav taisnība. Jūs visi tajā valdības sēdē izskatījāties ļoti slikti, jo stundām nekompetenti diskutējāt par to, cik darbu skolās drīkst labot un pārrakstīt, balstoties tikai uz savu pieredzi, kad pirms kādiem 30 gadiem mācījāties skolā. Jūs putrojāties darba kārtības punktos... ventilējāt... kamēr aiz durvīm gaidīja tādi jautājumi kā "airBaltic" nākotne. (Starpsauciens.)

Īpaši slikti izskatījās Dombrava, kurš, aizstāvot Indriksones piedāvājumu, pie visa vainoja skolotājus. Es citēšu, par ko viņš vainoja skolotājus. Viņš vainoja viņus (citāts) "par klaiņojošiem jauniešiem". Viņš atsaucās uz iepriekšējiem laikiem, kad visu nevajadzēja saskaņot ar sociālajiem partneriem, tāpēc arī tagad nevajagot saskaņot.

Ziniet, slikti izskatījās tas, ka premjers deva vārdu vismaz četriem LDDK pārstāvjiem pēc kārtas, savukārt Latvijas Pašvaldību savienībai nogrieza runu jau pēc divām minūtēm. Slikti izskatījās arī darba devēju pārstāvji, kas, protams, pamatoti atbalstīja dabaszinību eksāmenu. Tam es pat varētu piekrist, bet to atbalstīja kā ļoti svarīgu motivatoru mācīties, īpaši STEM. Tajā pašā laikā tie paši pārstāvji atbalstīja un viņiem likās nesvarīgi tas, ka vispār 9. klasi var pabeigt bez sekmīgiem eksāmeniem un, piemēram, matemātiku, var pabeigt ar 1 procentu. Tas likās likumsakarīgi kopā ar jauno eksāmenu.

Slikti izskatījās arī, kad premjers patiesi – tieši patiesi – mēģināja saprast, kā izskaidrot piedāvāto vērtēšanas sistēmu. Te es atkal citēju premjeru: "izskaidrot kā tantei Bauskā", bet ministre diemžēl nevarēja atbildēt un vienkāršā valodā tantei Bauskā izskaidrot, jo pati līdz galam nesaprot tās nianses starp summatīvo un formatīvo vērtēšanu. Nesaprot arī, ko īsti nozīmē labot STAP vērtējumu sākumskolā.

Pēdējā sekundē, kolēģi, bija ieliktas izmaiņas, ka būs jālabo arī STAP vērtējumi sākumskolā. Nevaru iztēloties, kā viņi tos labos. Bet tāpēc arī ministrei bija tikai viens vienīgs arguments, ko viņa atkārtoja kā mantru: bērns taču drīkst kļūdīties. Bērns taču drīkst kļūdīties! Jā, ministres kundze, bērns drīkst kļūdīties. Un drīkstēja arī esošajā vērtēšanas sistēmā kļūdīties. Tikai jāizprot dažas nianses.

Šajā sēdē vissliktāk no visiem izskatījās pati ministre Indriksone, kas nevienu no saviem lēmumiem nevarēja pamatot ar datiem, nevarēja atbildēt uz LIZDA jautājumiem pēc būtības, bet tikai nemitīgi atkārtoja, ka viņa nemaina nostāju un neatkāpjas no saviem piedāvājumiem, tādiem pašiem, kas iesniegti burtiski pāris minūtes pirms sēdes, arī mainot...

Bet kurš tomēr izskatījās labi šajā sēdē. Es teikšu godīgi, labi izskatījās ZZS un Jaunās VIENOTĪBAS ministri (Starpsaucieni.), kas ar saviem atsevišķajiem... racionālajām pozīcijām aicināja nesasteigt visu šajā mācību gadā (Zālē troksnis.), prasīja pamatot sasteigtos lēmumus.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

A. Ņenaševa. Bet tomēr vislabāk no visiem izskatījās LIZDA vadītāja, kas, jāsaka godīgi, cīnījās līdz pēdējam par saprāta balsi un aicināja nemainīt neko brīdī, kad visi bērni jau sēž skolā, ir uzsākuši skolas gaitas un skolotāji jau liek vērtējumus.

Bet, ziniet, es joprojām esmu šokā, ka tieši LIZDA vadītājai vajadzēja atgādināt Ministru kabinetam, ka viņi ir izpildvara, nevis likumdevējvara. Jo Indriksones sasteigtajos lēmumos bija arī ielikts patiess spiediens uz Saeimu grozīt likumu pat bez iespējas šos risinājumus vienkārši apspriest. Un šo, tā teikt, nepārmeta ministrei neviens APVIENOTĀ SARAKSTA pārstāvis, par ko man ir žēl, jo es nezinu, kā šobrīd jūtas viņu kolēģis Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs, jo viņu... kā komisiju... tas pilnīgi neskāra.

Bet noslēdzot tomēr gribētos saprast, kas bija pats svarīgākais visā šajā trillerī vai traģikomēdijā. Pats svarīgākais, ka neviens no šiem Indriksones piedāvājumiem, tiem konkrētajiem, par kuriem bija vairāku mēnešu vai vairāku nedēļu diskusijas, nebija vērsts tieši uz reālu problēmu, par kuru, es pilnībā piekrītu, mums visiem ir jādomā. Tie nebija vērsti uz izglītības kvalitātes uzlabošanu. Kāpēc tad mūsu izglītības kvalitāte ir tik zema? Kur ir grozījumi, kas uzlabo izglītības kvalitāti, kas stiprina pedagogus, kas atbalsta pedagogus?

Pēc šīs nedēļas PISA rezultātiem ir skaidrs, ka šobrīd izglītības kvalitātē visā pasaulē ir lejupslīde, arī mums ir diezgan dramatiski. Šādā situācijā mēs nedrīkstam spēlēties ar izglītību, jo grēkāzis visā, protams, atkal bija skolotāji, nevis nemākulība izglītības politikā. Ziniet, cik svarīgi ir izglītībā... Tajā pašā sēdē visi ministri, premjerministrs, visi sociālie partneri, darba devēju pārstāvji vairākkārt citēja, pat pieminēja nolaišanos uz Mēness un to, cik svarīgu lomu spēlēja izglītība tajā laikā sacensībā... Bet svarīgumu izglītībai nosaka nevis atzinīgi ministru vārdi, bet tieši finansējums. Un finansējuma nebija uz galda. Ironiski, bet vienīgais komentārs, ko valdības sēdē pateica finanšu ministrs, bija: jebkādas izmaiņas, Indriksones kundze, izglītībā tikai – par jūsu naudu. Tas ir vienīgais, kas viņam rūpēja, ne jau izglītības kvalitāte, bet tas, lai neprasītu papildu naudu izglītībai.

Bet kāds tad ir sausais atlikums no visām šīm reformām? Manuprāt, tas ir lāča pakalpojums visai nozarei, jo jebkurš ministrs... nākamais, kas nāktu, īstenībā vairs nevarētu neko ne reformēt, ne uzlabot, jo šāda veida reformas mācību gada laikā izraisa ļoti pamatotu pretreakciju no jebkura nozarē strādājošā.

Bet droši vien pats ironiskākais un kaut kādā ziņā smieklīgākais tajā visā ir tas, ka pēc sēdes izrādījās: puse ministru domāja, ka viņi balso par vienu lēmumu, bet citi ministri domāja, ka balso par citu. Un es zinu, kāpēc. Jo Indriksones kundze visu valdības sēdi teica: es izlabošu līdz parakstīšanai, izlabošu līdz parakstīšanai. Tā, lai neviens beigās nesaprastu, par ko viņi balsoja. Un tā arī notika. Arodbiedrība nesaprata, daži ministri, arī ZZS un JV ministri, īstenībā uzstāja uz vienu un domāja, ka balso par eksāmenu nākamajā mācību gadā, izrādījās – par kaut ko citu. Šodien vēl izrādījās – nesaprata arī, ka balsoja par to, ka latviešu valodas eksāmena mutiskā daļa nebūs eksāmens, bet monitoringa darbs. Nu, tās jau ir nianses...

Ziniet, jebkurā citā situācijā premjerministrs pēc šāda lēmuma un šāda procesa jau sen atlaistu izglītības un zinātnes ministru. Jo atcerieties, ka izglītības un zinātnes ministri ir krituši arī par daudz mazākiem grēkiem. Par šo sen jau būtu atlaidis premjers, bet viņš to nedarīs, jo līdz vēlēšanām ir pārāk īss laiks.

Tāpēc es aicinu, kolēģi Saeimas deputāti, arī ZZS, īpaši JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģi, šobrīd ir iespēja izdarīt to, ko premjers neizdarīs saprotamu iemeslu dēļ, – izbeigt čakarēt izglītību pat pirms vēlēšanām un atlaist izglītības un zinātnes ministri.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai. (Pauze.)

Kolēģi, pirms rezultātu nolasīšanas Lindai Liepiņai ir paziņojums.

L. Liepiņa (LPV).

Kolēģi, deputātu grupa sadarbības veicināšanai ar Francijas parlamentu! Lūdzu, tūdaļ tiekamies tepat, blakus zālē, lai nobalsotu par jauno grupas priekšsēdētāju.

Paldies.

J. Grasbergs (Saeimas sekretārs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies seši deputāti: Jurģis Klotiņš, Jeļena Kļaviņa, Nataļja Marčenko-Jodko, Ināra Mūrniece, Antoņina Ņenaševa un Leila Rasima.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Aicinu atgriezties Saeimas Sēžu zālē tos, kuri vēl ir frakcijās. (Pauze.)

Kolēģi, turpinām sēdi pēc pārtraukuma.

Lēmuma projekts "Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei".

Turpinām debates.

Vārds deputātam Normundam Dzintaram.

N. Dzintars (NA).

Labdien, godātā Saeimas priekšsēdētāja! Labdien, godātie kolēģi, arī tie, kas vēl ēd! Arī es nāku no nozares, ko sauc par izglītību. Tā ir skola, augstskola, un jau 33 gadus esmu tur. Man ir arī doktora grāds filoloģijā. Līdz ar to es jūtos šai nozarei ļoti piederīgs.

Ja man prasa, vai nozarē valda haoss... Vismaz, ko esmu redzējis sev apkārt, tur haosa pazīmes neesmu manījis. Protams, ir jautājumi. Jautājumi ir vienmēr. Bet, lai es teiktu, ka mēs esam pilnīgā izmisumā, tā nebūt nav. Un arī netaisāmies krist nekādā izmisumā.

Kas tad ir noticis šajā laikā? Valdība atbalstīja daļu ministres rosinātā, un tas ir normāli. Skolēniem paplašinātas iespējas uzlabot summatīvos vērtējumus. Obligāta vērtējuma svēršana aizstāta ar pedagoga profesionālu izvēli, kas arī ir labi, jo (Nav saklausāms.)... vērtējumu svēršana pēc būtības ne visos mācību priekšmetos ir ļoti labi piemērojama. Vidusskolās samazināts obligāto eksāmenu slogs, atsakoties no prasības obligāti kārtot vismaz vienu augstākā līmeņa eksāmenu. Jā, par to ir bijuši jautājumi, bet šis augstākā līmeņa eksāmens pēc būtības arī ne visur tiek prasīts augstskolās. Bet tie skolēni, kuri ļoti vēlas papildus apgūt priekšmetu padziļināti, protams, var šo izvēli izdarīt un var arī kārtot eksāmenu 9. klasē, jo šajā mācību gadā būs centralizētais eksāmens dabaszinātņu jomā. Taču pirmajā gadā tam netiks piemērots procentu slieksnis. Un tas ir labi, jo mums vajag šo mērījumu – kas īsti notiek dabaszinībās. Protams, jā, var teikt, ka dabaszinībās nav skolotāju, nav... vēl kādas problēmas. Nu, bet šīs problēmas jau laikam ir diezgan ilgu laiku. Un tad, kad mums būs šis mērījums par dabaszinībām, tad arī redzēsim, ko darīt tālāk.

Protams, izglītībā gadās visādi, tādēļ man būtu ļoti atzinīgi vārdi sakāmi par iepriekšējo izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu, kura 2024. gada 2. februārī paziņoja, ka netiks paaugstināts eksāmenu slieksnis centralizētajam eksāmenam 9. klasē. Bija saprotams, kādēļ tas tika darīts. Tas tika darīts skolēnu dēļ, skolēnu labā. Protams, arī šāds risinājums bija atbalstāms.

Līdzīgi notika arī 2025. gada 6. maijā, kad valdība nolēma slieksni saglabāt 10 procentu līmenī, lai gan bija paredzēts to paaugstināt līdz 15 procentiem. Tieši tas pats gadījums, jo bija secināts, ka arvien vairāk skolēnu var nenokārtot centralizēto eksāmenu 9. klasē. Paldies Andai Čakšai, kura šo lēmumu pieņēma, jo skolēni nokārtoja šos eksāmenus – protams, bija arī kādi, kas bija izkrituši, bet tā arī gadās –, un tas notika tieši pirms mācību sesijas. Līdz ar to septembrī uztraukties, ka notiek kādas izmaiņas, īsti nav pamata, jo līdz maijam ir ļoti daudz laika. Ja mēs salīdzinām, ka lēmumi tika pieņemti 6. maijā... Par to, protams, paldies iepriekšējai ministrei, kas šādi rīkojās.

Pārmetums par nievājošo attieksmi pret tiesisko paļāvību. Tiesiskās paļāvības princips pats par sevi neaizliedz mainīt regulējumu. Tieši tādēļ jau ministre Ilze Indriksone šādi dara, jo tas ir bērnu labad. Arī šī reforma, kas tika virzīta.

Protams, vairs nav spēkā 20 procentu sliekšņa pārmetums, jo tas tika atstāts un tas ir. Lai iegūtu apliecību par pamatizglītību, latviešu valodā, matemātikā joprojām ir jāsasniedz 20 procenti, dabaszinību procents neko neietekmēs, vienkārši tas būs kā mērījums.

Arī vērtējumu svēršana netiek aizliegta. Pedagogs joprojām var arī svērt vērtējumus, ja tas ir nepieciešams. Un arī tā ir tāda laba pieeja gan skolēniem, gan pedagogiem. Pedagogi tur nejūtas ne mazākā mērā apcelti.

Otrais pārmetums – par nespēju sniegt datos balstītu pamatojumu. Te gan ir jānošķir divas lietas. Piemēram, pagājušajā gadā vienā 9. klases centralizētajā eksāmenā 15 procentu robežu... tātad vismaz vienā eksāmenā nesasniedza 818 skolēnu. Tas bija saistīts arī ar to, ka bija paaugstināts slieksnis no 10 līdz 15. Protams, mēs nevaram teikt, ka tagad skolā 15 procenti ir ļoti augsta kvalitāte. Nebūt ne. Par augstu kvalitāti mēs varētu sākt runāt varbūt no 50 procentiem, bet šādu slieksni uzlikt droši vien arī būtu neprātīgi.

Protams, var būt arī jautājums – kas notiek ar to jaunieti, kurš sekmīgi mācījies deviņus gadus, bet vienā centralizētajā eksāmenā nesasniedz noteikto robežu? Tā, protams, ir problēma. Bet šī problēma ir risināma stipri agrāk, nevis 9. klasē. Un par to ir domāts arī ministrijā. Ir monitoringa darbi, kas, protams, ir bijuši arī iepriekš. Bet šogad, piemēram, no ministrijas bija ļoti laba iniciatīva pēc eksāmeniem, pēc monitoringa darbiem piedāvāt skolām ļoti detalizētu atskaiti katram skolēnam, lai skolotājs var izpētīt šīs sīkās atskaites par katru uzdevumu un saprast, kurā brīdī skolēnam ir bijušas kādas problēmas ar mācību... eksāmenu izpildi. Ja, piemēram, nebūtu ierosinājuma par eksāmenu slieksni, tad mēs varētu prognozēt... ministrija prognozē, ka ap 1500 skolēnu varētu nenokārtot eksāmenu.

Tad ir jautājums – ko demisijas pieprasījuma iesniedzēji piedāvā šiem jauniešiem. Ministrijā bija risinājums par profesionālajām programmām, un pie tā droši vien nāksies atgriezties.

Par mērījumiem. Par PISA rezultātiem – 2025. gadā Latvijai ir 37. vieta. Protams, mēs varam teikt, ka nav labi, pavisam ir 90 valstu, ir diezgan bēdīgi, bet tas neko nepasaka par kādu pašreizējās valdības rezultātu vai ko tādu. Droši vien tur ir bijušas sistēmiskas problēmas agrāk, jo, ja sākumskolā ļoti daudzi nelasa, tad ir problēmas ar lasītprasmi, vienkārši tas netiek attīstīts. Par to mums vajadzētu runāt. Par to, ka tas notiek. Pārmetums par to, ka... par tiem rezultātiem. Ir tā, ka datu analīze, iespējams, palīdzēs uzlabot rezultātus. Protams, skolēni jau būs citi, bet problēmas, kas identificētas, skolotājiem ir vieglāk risināt turpmākajā darbā.

Tad pārmetums par mērķdotāciju modelī "Programma skolā". Nu, jāsaka tā, ka šo modeli izstrādāja iepriekš, bet pašreizējās izmaiņas, kas ir veiktas, to padara elastīgāku. Ir, piemēram, pierobežas skolām un citām īpašām skolu grupām 1.–6. klašu posmā paredzēta skolēnu skaita svārstība par 25 procentiem, 7.–9. klašu posmā – līdz 10 procentiem. Vidusskolas posmā pārejas periodā līdz 2027. gada 1. septembrim šīm skolām saglabāts risinājums ar vismaz 15 skolēniem klašu grupā, kas, man liekas, ir ļoti labs piedāvājums tādā ziņā, ka mēs neaizveram skolas reģionos, mēs tomēr šīs pieejamības skolas atstājam.

Man bija arī vēlme izbraukt pa šīm attālajām skolām, paskatīties, kā izskatās ar ceļu struktūru... infrastruktūru un visu pārējo. Jāsaka, labi, ka tur ir skolas, jo pretējā gadījumā skolēnus vest pa šiem ceļiem jau būtu viņu dzīvību apdraudošs pasākums, it sevišķi ziemas laikā.

Tad par aprēķinu trūkumu. Grūti pateikt, kā to varētu pārmest ministrei, jo visi termiņi šajā aprēķinu ieviešanā ir ievēroti un viss ir kārtībā.

Par vārdu "haoss". Es jau iesākumā teicu, ka izglītības sistēma... Vismaz tie, ar ko es esmu runājis sistēmas iekšienē, neviens nejūtas haosā. Mums nav iestājusies Antīkā Grieķija, kurā ir haoss un visi virpuļo kaut kādā nesakarīgā kustībā. Skolas zina, ko dara, un skolas ir ļoti... nu, tā ir sistēma, kas kustas jau arī pati par sevi, protams.

Līdz ar to es gribu teikt, ka neredzu pamatu demisijas pieprasījumam.

Un lūdzu šo lēmuma projektu noraidīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Edmundam Teirumniekam.

E. Teirumnieks (NA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Gribētu nelielu uzsvaru likt arī uz reģioniem un to, ka mūsu izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone ir aktīvi ņēmusi dalību reģionālajās vizītēs. Šobrīd pamatuzsvars ir tieši uz Latgali. 12., 13. augustā izglītības un zinātnes ministre piedalījās izbraukuma vizītē Rēzeknē, Daugavpilī un Augšdaugavas novadā. Pamatjautājumu klāsts, kas tika skatīts, bija vērsts gan uz vispārējās izglītības kvalitāti, problēmām, gan uz profesionālo izglītību, gan augstāko. Šinī izbraukuma sēdē apmeklēta Rēzeknes Katoļu vidusskola, Latgales Industriālais tehnikums un Daugavpils Universitāte.

Kas ir būtiski? Ka mēs skatām nevis atsevišķi, sektoriāli sadalītu izglītību, bet tomēr mums ir jāskatās kopsakarā, kā veidojas jaunieša karjera un iemaņas, kuras zināšanas viņš paņem vispārējās izglītības līmenī, kuras – augstākajā izglītībā.

Jautājumu loks, kas tika skarts šinī vizītē, vairāk bija vērsts tieši uz pierobežu. Tikšanās, kas notika ar Augšdaugavas novada skolu direktoriem, parādīja, ka ir nepieciešama cieņpilna un uz uzklausīšanu vērsta diskusija vai dialogs, jo bieži vien tieši tā reģionālajās skolās un reģionālo skolu vadītājiem ir pietrūcis. Mēs no direktoriem, arī apmeklējot Latgales Industriālo tehnikumu un Daugavpils Universitāti, saņēmām atbalstu, kas bija kā pamats tam, ko virzīja Ilze Indriksone, – ka bērns ir tas, uz ko mēs centrēti ejam un uz ko liekam uzsvaru visā izglītības procesā, tāpat arī nianses, kas saistītas ar vecāku vajadzībām pēc bērna izglītības.

Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis gan tikšanās reizē, gan, es skatos, sociālajos tīklos ir teicis, ka ministre ir aktualizējusi jautājumus, par kuriem jau sen bija jārunā un kuriem bija jārod risinājums. Tas attiecas gan uz dabaszinātņu eksāmenu... gan tiem, kuri nav sekmīgi nokārtojuši centralizētos eksāmenus... kā maksimāli iesaistīt jauniešus nākamajā izglītības posmā, lai viņi apgūtu vismaz kādu profesiju, kas ļaus iekļauties darba tirgū.

Latgales Industriālā tehnikuma direktore uzsvēra, ka tos jauniešus, kuri nenonāk profesionālās izglītības ciklā, zaudē gan sabiedrība, gan darba devēji, jo šobrīd pēc jauniešiem, kuri apguvuši profesionālo izglītību noteiktos virzienos, ir diezgan augsts pieprasījums, un tas veicina uzņēmēju konkurenci, viņu iesaisti globālajā tirgū un apritē, arī investīciju piesaistē. Ja mēs ļautu paplašināt to izglītības programmu loku, kurās jaunieši attiecīgi nav nokārtojuši kādu no centralizētajiem eksāmeniem, bet ir iespēja apgūt profesiju, tas būtu atbalsts arī reģionālajā griezumā.

Ļoti būtiski, ka šoreiz mēs lielu uzsvaru likām uz komunikāciju ar skolu direktoriem un pašvaldību vadību, jo ir skaidrs, ka pēc būtības reģionā skolu slēgšana notiek tikai pēc kvantitatīvajiem kritērijiem. Tā nav reģiona attīstība. Mums tomēr jāskatās uz kvalitāti – ko sasniedz skola ar saviem kvalitatīvajiem parametriem attiecībā uz jauniešu sekmību. Ir prieks, ka reģionā tās skolas, kuras, ja iztrūktu pāris skolēnu, būtu slēdzamas (finansējums tiktu pārnests no valsts uz pašvaldību)... mēs panākam, ka šīs skolas pastāv, eksistē un turpinās attīstīties.

Noslēgumā – darba devēji ir tie, kas atbalsta ministres paveikto un arī ieplānoto izglītības sistēmas sakārtošanā. Rīt Latgales apakškomisijas deputāti dodas izbraukuma kopsēdē ar LTRK Latgales padomi, un darba devēju pieteiktās tēmas – augstākā izglītība, pētniecība, inovācijas, arī profesionālā izglītība – tiks skatītas pēc būtības. Saprotam, ka šis jautājumu loks ir aktuāls un būs aktuāls, un, mūsu ieskatā, ministre ir uz pareizā ceļa, lai problēmas, kuras ir radušās, maksimāli ātri varētu atrisināt un nodrošināt skaidru un stabilu izglītības attīstību arī reģiona griezumā.

Aicinu balsot "pret" izglītības un zinātnes ministres demisijas pieprasījumu.

Paldies, kolēģi.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Janai Simanovskai.

J. Simanovska (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Šodien, tieši tad, kad diskutējam par izglītības un zinātnes ministres demisiju, citi cilvēki diskutē par nupat publicētajiem Pisa rezultātiem. Tas ir liela mēroga (ja nemaldos, piedalās 91 pasaules valsts, tostarp arī Latvija) Oecd veikts pētījums, kas iezīmē piecpadsmitgadīgu jauniešu rezultātus dabaszinātnēs, matemātikā un lasītprasmē.

Kāpēc es to pieminu šodienas kontekstā? Tāpēc, ka šie rezultāti ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs varētu uzlabot izglītības kvalitāti. Gribu citēt vienu no zinātniekiem, kurš izsakās par to, – Edmundu Vanagu. Viņš apgalvo, ka slikti analizēti vai neanalizēti dati var novest pie sliktiem politikas lēmumiem vai lēmumu trūkuma. Tieši šī demisijas pieteikuma kontekstā vēlos pievērsties šim citātam.

Ko rāda rezultāti? Rezultāti, es teikšu, parāda ilgtermiņa tendenci. (Protams, tas neattiecas uz to, kas noticis šovasar.) Rezultāti rāda, ka visā pasaulē piecpadsmitgadīgo jauniešu zināšanas samazinās. Tas nav tikai Latvijā. Mums nevajadzētu sev bērt ļoti daudz pelnu uz galvas un vainot savu sistēmu. Visā pasaulē ir lejupslīde, un, manuprāt, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Vajadzētu saprast, kāpēc tas ir noticis, sadarboties ar citām valstīm un skatīties, kur mēs ejam. Bet īpaša vērība jāpievērš tam, ka Latvijā ļoti strauji samazinās lasītprasme. To rāda ne tikai šī pētījuma rezultāti, tas notiek arī jaunākajās klasēs. Un atkal ir jautājums – ko varam darīt, lai kļūtu labāki? Jo mēs zinām, ka no izglītības ir atkarīga mūsu un mūsu bērnu nākotne.

Gribu pievērsties vēl vienai svarīgai lietai. Mēs vienmēr pieminam Igauniju kā labo piemēru. Igaunija šajā pētījumā ir izcēlusies – ir starp Top 10 izglītības sistēmām. Un mēs atkal varam sev jautāt – kas ir tas, ko igauņi dara citādāk? Un aprunāties ar pedagogiem un izglītības pētniekiem. Varu izcelt trīs lietas.

Pirmā – reformas Igaunijā notiek ļoti pārdomāti, balstoties pētījumos un ar atgriezenisko saiti. Nevis sasteigtas reformas... katru reizi, atnākot jaunam ministram, reformas... bet rūpīgi plānotas reformas, izvērtētas, balstoties uz zinātni.

Otrā – skolotāju atalgojums un prestižs sabiedrībā. Igaunija veica ārkārtīgi sāpīgu... tas bija sen... viņiem bija ļoti sāpīga skolu tīkla optimizācija. Rezultāts ir tāds, ka Igaunijā ir ļoti konkurētspējīgas skolotāju algas un ļoti augsts skolotāju prestižs, kas nozīmē, ka ar skolotāju viedokli rēķinās, to uzklausa.

Trešā – Igaunijā ir diezgan liela skolu autonomija. Tas nozīmē, ka skolas nerausta šurp turp, bet uzticas tām.

Problēma ar reformu, ko pēkšņi vasaras laikā mēģina virzīt Izglītības un zinātnes ministrija, ir pilnīgā pretrunā tam, ko es pateicu par Igauniju. (Starpsauciens.) Pilnīgā pretrunā skolotāju prestižam, tam, ka mēs cienām skolotāju viedokli, un tam, ka pirms jebkuras reformas ieviešanas mēs apspriežamies ar izglītības speciālistiem, nevis skrienam pa priekšu tāpēc, ka kaut ko kāds pačukstēja, mēs izlasījām, izklausījās labi. Šādas populistiskas reformas nenoved pie laba rezultāta.

Tajā brīdī, kad skolām būtu jāgatavojas 1. septembrim, tajā brīdī, kad bija zināms, ka nāks klajā Oecd pētījuma rezultāti, tajā brīdī, kad mums jāiedziļinās, lai saprastu, ko šie rezultāti mums saka un kā uzlabot mūsu izglītības kvalitāti... kas notiek? Kārtējā straujā pārmaiņa bez pārrunām ar pedagogiem. Pedagogu pārstāvji ir pārsteigti, skolas ir satriektas, nezina, kā izrēķināt skolotāju atalgojumu, vārdu sakot, izglītības nozarē ir haoss. Tas viss tā vietā, lai mēs rūpīgi analizētu situāciju un saprastu, kas ir tās lietas, kas mums būtu pārdomāti jādara, kur mēs atrodamies salīdzinājumā ar citiem, kā un ko ir izdarījuši igauņi.

Līdz ar to es uzskatu, ka šāda nozares raustīšana... īpaši nozares, kurā ļoti būtisks ir katra darbinieka ieguldījums... pētījumi rāda, ka vislielākā nozīme izglītības kvalitātē ir skolotājam, kas stāv klases priekšā. Un tā vietā mēs viņu tagad raustām.

Gribu teikt: balsojot par to, vai atbalstīt vai neatbalstīt demisijas pieprasījumu, atcerieties, par ko mēs balsojam. Par cilvēkiem, kas māca mūsu bērnus, kas stāv klases priekšā, par skolu vadītājiem, kam ir jāpalīdz skolotājiem, jāatbalsta skolotāji, lai viņi pēc iespējas labāk varētu pildīt šo svarīgo darbu. Vai arī vienkārši – par ātru, populistisku lēmumu, lai kāds saģenerētu sev, tā teikt, izdarītos darbus.

Izglītības nozare ir īpaši jūtīga pret šādām sasteigtām reformām, un tas ir saistīts ar mūsu bērnu nākotni. Līdz ar to uzskatu, ka šāda pieeja bija absolūti kļūdaina. Manuprāt, nebūtu nekādu problēmu, ja izglītības un zinātnes ministre nedarītu neko. Būtu liels miers, un skolas sagatavotos 1. septembrim. Slikti lēmumi izglītības nozarē var nodarīt krietni lielāku ļaunumu, jo skolas strādās arī bez lēmumiem. Skolas ir atbildīgas, mācīs bērnus arī tad, ja no Izglītības un zinātnes ministrijas nenāks nekādas reformas, viņi turpinās strādāt, bet tagad viņi nevar strādāt, jo viņiem ir jādomā, kā šo reformu fiksi ieviest dzīvē.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Eglītam.

J. Eglīts (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi, īpaši frakcijas PROGRESĪVIE pārstāvji! Šodien esat pieteikuši šo jautājumu, kāpuši tribīnē, lai pieprasītu izglītības un zinātnes ministres Ilzes Indriksones demisiju. Un jūsu sašutuma iemesls ir pavisam vienkāršs – ministres vadībā izglītības sistēmā beidzot sāk ieviest kārtību.

Tas ir kļūdu labojums iepriekšējos gados pieļautajām, starp citu, jūsu frakcijas atbalstītajām kļūdām, labojot vienu no tām – atdot atpakaļ skolēniem normālu un cilvēcīgu iespēju savas kļūdas labot. Pieaugušajiem šāda iespēja ir. Mēs ikdienā kļūdāmies, visi kļūdāmies – es kļūdos, jūs kļūdāties. Mēs joprojām Saeimā, runājot par "airBaltic", labojam Briškena kunga... laikā pieļautās kļūdas, turpinām to darīt. Bet no bērniem, jauniešiem pēkšņi tiek pieprasīta tāda pilnīgi robotiska pieeja – ar pirmo piegājienu.

Klausoties pārmetumos, kuri tiek raidīti ministres virzienā, man rodas izjūta, ka zem histēriskās vēlmes atņemt skolēniem kļūdu labošanas iespēju slēpjas pavisam cits mērķis. Jūsu mērķis nav gatavot jaunus līderus, mērķis nav gatavot spēcīgus vadītājus vai cilvēkus, kuri ir spējīgi patstāvīgi domāt, rīkoties, uzņemties atbildību. Jūsu mērķis ir ļoti truli, auksti un mērķtiecīgi sagatavot nākamo darbaspēku.

Ideoloģija, ko ar šo demisijas pieprasījumu jūs cenšaties aizstāvēt, savīta ar gandrīz gadsimtu senu industriālo sistēmu... sistēmu, kuru... Henrijs Fords veidoja nevis jaunus līderus, nevis konkurenci, bet lētu, padevīgu darbaspēku. Fords negribēja, lai viņa strādnieki domā plašāk par savu darbgaldu, tāpēc viņš ieviesa kompetenču pieeju, mācot nākamo darbaspēku rūpnīcā. Viņš gribēja, lai vienkārši pilda funkciju. Šos cilvēkus vajadzēja izmantot viņa rūpnīcās – kā no augļa izspiest sulu un pēc tam to izmest kompostā, lai ņemtu nākamo.

"PROGRESĪVIE" mūsu izglītības sistēmā cenšas ieviest tādu pašu metodi. Jums nav vajadzīgas personības. Dzīvē tas praktiski izskatās tā – skolēns cenšas risināt sarežģītu uzdevumu, izstrādāt projektu, mēģina patstāvīgi pieņemt lēmumu, meklē risinājumus un kļūdās. Tā gadās. Bet kas ir tajā sistēmā, ko aizstāvat jūs un ministre Indriksone tagad labo? Jūsu piedāvājumā bērnam uzliek zīmogu "slikts vērtējums". Punkts. Bez tiesībām labot. Tādējādi mēs viņam sakām: tavs darbs ir brāķis, tu nekam nederēsi.

Jaunietis no šī visa neko nemācās. Viņš neiemācās kopsakarības. Vienīgais, ko viņš iemācās, – baidīties. Iemācās, ka nekad nevajag izrādīt iniciatīvu. Iemācās, ka labāk ir sēdēt klusu, darīt minimumu un neuzņemties lieku risku, jo par katru mēģinājumu, katru kļūdu viņu sodīs. Šādā veidā jūs gatavojat ideālu izpildītāju – konveijera strādnieku. Šis jaunietis rītdienas darba tirgū sapratīs tikai tās kopsakarības, ko šobrīd prasa "Skola2030", praksē viņš būs tikai un vienīgi darbinieks. Viņa skatījums būs ārkārtīgi šaurs. Viņš varbūt izpratīs procesu, bet nebūs sagatavots pieņemt lēmumus, nepratīs uzņemties atbildību par savu komandu, savu valsti, savu vietu, kurā viņš dzīvo. Viņš neuzdrošināsies rīkoties patstāvīgi. Viņš pratīs izdarīt to, ko viņam liek.

Jāteic, ka man šāda pieeja ir absolūti nepieņemama. Mums kā cilvēkiem, kuri redz un atbalsta jaunos līderus, šāda pieeja neder. Mēs veidojam jaunu atbildīgu paaudzi – paaudzi, kas ar rūpēm, atbildību un cieņu izturas pret savu valsti, mums atstāto mantojumu. Mums ir cilvēki, kas var saimniekot šajā zemē. Tieši tāpēc ministre veica izmaiņas un atdeva kļūdu labošanas iespēju. Tieši tāpēc mēs viņu šobrīd pilnībā atbalstām. Patiesais līderis nav tas, kurš nekad nekļūdās. Līderis ir tas, kurš prot savu kļūdu atzīt, izanalizēt un izlabot. Tādā veidā veidojas raksturs, tādā veidā veidojas mugurkauls.

Jums, skatos, šādi cilvēki nav vajadzīgi. Spēcīgi, patstāvīgi domājoši cilvēki, kuri māk piecelties arī pēc kritieniem, jums ir neērti. Viņi nepaļausies uz jūsu lētajām manipulācijām, stāstot to, kas neatbilst īstenībai, viņi spēs izvērtēt situāciju. Taču jums ir vajadzīgi cilvēki, kurus var izmantot. Jūs negribat ar šo sistēmu radīt personības, jūs gribat sagatavot bezseju masu – precīzi, kā to darīja Fords.

Savulaik Henrijs Fords ciniski izteicās: "Kāpēc ikreiz, kad man vajag tikai pāris darba roku, nāk līdzi vesels cilvēks?" Šo teicienu jūs esat perfekti paņēmuši par savas izglītības politikas pamatu. Jums nevajag cilvēku, jums nevajag viņa jūtas, jums vajag tikai skrūvīti sistēmā. Un, ja kāds iestājas pret šo konveijera domāšanu, jūs prasāt demisiju. Tas ir ārkārtīgi liekulīgi – zem skaļiem saukļiem par progresu īstenībā mēģināt ievilkt atpakaļ bērnus drūmā industriālā laikmeta domāšanā, kur jaunietim, kurš paklūp, netiek dota iespēja laboties, viņš tiek nolikts malā kā brāķēta detaļa. Mūsu skatījumā, tas nav pieļaujams.

Izglītības mērķis ir audzināt brīvus, drosmīgus cilvēkus, cilvēkus, kuri spēj radīt darba vietas, spēj tajās strādāt un nevis klusēt, bet skaļi paust savu viedokli. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri nebaidās kļūdīties, jo zina, ka šīs kļūdas var labot un kļūt spēcīgāki.

Runājot par pieprasījuma tekstu... jūs slēpjaties aiz birokrātiskiem pārmetumiem, piesaucat datus, datu aprēķina trūkumu, mērķdotācijas pedagogu algām un sūdzaties par šo izmaiņu sasteigtību. Gada sākumā pieteiktas izmaiņas, kas būs noderīgas gada beigās. Man šķiet, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai to varētu ieviest, bet, jūsu skatījumā, tas ir pārāk maz. Ļoti iespējams, jo valdībā jums bija par maz trīs gadu, lai veiktu šīs pašas darbības.

Jums ir ārkārtīgi ērti aizbildināties ar jautājumiem par eksāmenu sistēmas izmaksām un finansējuma modeļiem, lai novērstu sabiedrības uzmanību no patiesajiem mērķiem, kas jūs vada. Ministre un valdība, esmu pārliecināts, šos finansiālos un organizatoriskos jautājumus atrisinās, bet mēs neļausim izmantot administratīvās atrunas kā aizsegu galvenajam mērķim – nozagt mūsu bērniem iespēju kļūt par patstāvīgām personībām. Pieteiktais jautājums nav par kļūdu labošanu. Tas ir par izglītības kvalitāti un varu pār nākamo paaudzi, tāpēc tas ir izmisīgs mēģinājums pasargāt... no paklausīgā darbinieka... jo tie bērni, kas nebaidīsies kļūdīties, kļūs patiesi spēcīgi.

Mēs ļoti labi saprotam, ka šis nav vienīgais, kas "PROGRESĪVOS" šajā situācijā tik ļoti tracina. Tos tracina arī mūsu gatavotie imigrācijas ierobežojumi, jo viņu patiesais mērķis ir radīt Latvijā haosu, sajaukt sabiedrības... vāja izglītība... un tādējādi viest šeit nekārtības.

Tāpēc aicinu noraidīt šo priekšlikumu, neatbalstīt.

Vēlos teikt ministrei paldies par darbu – ejam uz priekšu!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ievai Brantei.

I. Brante (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien, kolēģi! Esmu viena no deputātiem, kas parakstīja šo neuzticības pieprasījumu. Ne tāpēc, ka es būtu pret reformām, un ne tāpēc, ka vēlos aģitēt vai kā citādi pievērst sev uzmanību, bet tāpēc, ka izglītības sistēmas reformas jāievieš sagatavoti un jāvirza, domājot par cilvēkiem, kuriem tās būs jāīsteno, dodot laiku un iespēju. Tāpēc šis stāsts ir par veidu, nevis par reformu.

Man ir pieci punkti.

Pirmais – būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā tika virzītas vasarā ar ieceri tās piemērot jau nākamajā mācību gadā. Un tas nav tehnisks jautājums, tās nav tehniskas izmaiņas. Tas skar skolu darba organizāciju, pedagogus, skolēnus un viņu ģimenes.

Otrais, ko gribu teikt, – iebildumu pret šādu reformu virzīšanas veidu nebija... un nav tikai opozīcijas iebildumi. To ļoti konkrēti parāda diskusija par valsts pārbaudes darbu dabaszinātnēs. Proti, nozare, pašvaldības un arī koalīcijas partneri iebilda pret izmaiņu virzīšanas steigu. Vēl dažas dienas pirms valdības lēmuma nebija skaidrības, vai šajā mācību gadā dabaszinātnēs būs monitoringa darbs vai centralizētais eksāmens.

Šodien, kolēģi, ir 10. septembris, bet 8. septembrī, divas dienas pirms, Ministru kabinets lēma par centralizēto eksāmenu dabaszinātnēs jau šajā mācību gadā. Ja mācību gads jau ir sācies, bet valdībā vēl notiek strīds par to, kāds būtu valsts pārbaudes darbs skolēnam šajā mācību gadā, tad tā vairs nav tikai diskusija par reformas saturu. Tas ir jautājums par reformas sagatavošanas un vadības kvalitāti. Skolēns, pedagogs un skola nedrīkst kļūt par ķīlniekiem tam, ka lēmumi tiek izdiskutēti pēdējā brīdī.

Mans trešais punkts. Esmu runājusi ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu, un šodien es gribētu būt arī nozares balss. Kolēģi, piesekojiet arī Ingai Vanagai feisbukā, sociālajos tīklos, palasiet nepastarpināti šīs nozares viedokli. Nozare norāda uz sākotnēji nepietiekamu iesaisti, saruna ar nozari bija sākusies tikai tad, kad pati nozare piespieda to darīt. Un tā nav pilnvērtīga sociālo partneru iesaiste.

Mans ceturtais punkts – pareizs reformas mērķis neattaisno nepareizu risinājumu. Ja mēs gribam dot skolēnam iespēju labot kļūdas, mācīties no tām un uzlabot vērtējumu, tad darām to. Bet tad ir jāparedz arī atbalsts pedagogam, kurš šo papildu darbu veiks, un nevar vispirms pieņemt lēmumu, bet pēc tam piespiedu kārtā meklēt kompromisus, atrunas un atbalsta pasākumus.

Visbeidzot – mans piektais punkts ir ne faktos... bet daļēji arī faktos balstīts... ar emocionālo viedokli. Proti, Ilze Indriksone šobrīd nav tikai izglītības un zinātnes ministre, viņa ir arī Nacionālās apvienības izvirzītā Ministru prezidenta amata kandidāte. Tāpēc šodien mēs redzam ne tikai vienas ministres darbu vienā nozarē, redzam arī konkrētu vadības modeli, kā tiek sagatavotas reformas, kā tiek uzklausīta nozare un kā tiek risināti iebildumi un pieņemti lēmumi. Ministru prezidentam šie paši principi būtu jānodrošina ne tikai... savā ministrijā... bet visā Ministru kabinetā.

Un, ja jau vienas nozares vadība... saruna ar ministriju ir jāpanāk pašai nozarei, un ir jāiejaucas pat koalīcijas partneriem, lai steigā virzītus risinājumus apturētu vai tos koriģētu, tad tas ir pietiekami nopietns pamats vērtēt arī spēju uzņemties atbildību par visas valdības darbu. Izglītības politikai ir jābalstās datos, zinātniskās atziņās, ekspertu viedoklī un savlaicīgā sarunā ar cilvēkiem, kuriem pieņemtie lēmumi būs jāīsteno. Ministrs politiski atbild ne tikai par reformas mērķi un izmaiņām, ministrs atbild arī par tās kvalitāti, procesu un veidu, kādā reforma tiek ieviesta. Tāpēc, jā, es balsoju par reformu, taču es balsoju pret šādu reformu vadīšanas veidu.

Es atbalstīšu un aicinu arī jūs, kolēģi, atbalstīt neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Līgai Kļaviņai.

L. Kļaviņa (ZZS).

Cienījamie kolēģi! Cienījamā ministre! Paldies, ka esat šodien šeit klāt... ar mums.

Vispirms es gribu paust oficiālo Zaļo un Zemnieku savienības nostāju attiecībā uz reformām izglītības sistēmā. Mēs vēl aizvien uzskatām, ka šīm reformām jābūt. Mēs jums piekrītam. Kārtībai ir jābūt, un ir jābūt iespējai kļūdas labot. Taču reformām ir jābūt pārdomātām. Tām ir jābūt savlaicīgi sagatavotām. Tām pilnīgi noteikti ir jābūt saskaņotām ar sociālajiem partneriem, un tām ir jābūt sabiedrības atbalstam.

To, ka Zaļo un Zemnieku savienības prioritāte ir kvalitatīvas izglītības pieejamība, mēs apliecinājām jau iepriekšējos gados, kad tika izstrādāti finansēšanas kritēriji finansēšanas modelim "Programma skolā" un viss pārējais... tātad diskusija par pieejamības skolām... un tā tālāk. Tāpēc 31. augustā Zaļo un Zemnieku savienības valde pieņēma lēmumu neatbalstīt šādas sasteigtas reformas. Zaļo un Zemnieku savienības vārdā ekonomikas ministrs Viktors Valainis Ministru kabineta sēdē pauda savu īpašo viedokli. Un pie tā mēs arī šobrīd paliekam.

Forma bez satura – tā patiesi ir birokrātija. Savukārt saturs bez formas ir haoss, un to, ko mēs visi attālināti dzirdējām, klausoties Ministru kabineta sēdi, nevarēja savādāk raksturot kā haotisku. Ja mēs ar formu saprotam struktūru, procesus, juridisko ietvaru, tad saturs ir mērķi un stratēģija. Mēs visi saprotam, ka neapšaubāmi primārais ir saturs. Mēs pozitīvi... atbalstām ministres centienus šo saturu ievest un labot, ja ir kļūdas, tomēr formas izvēle kā instruments, kas palīdz šo saturu īstenot, mūsuprāt, pilnīgi noteikti varētu tikt uzlabots. Šajā gadījumā es gribētu vilkt nelielas analoģijas ar pašvaldību darbu. Arī šeit, parlamentā, ir deputāti ar lielu pašvaldības darba pieredzi. Jūs būtu ļoti pārsteigti... ja jūs kā pašvaldības domes deputāti vai pašvaldības vadītāji, saņēmuši šādus ļoti nesaskaņotus, ar sabiedrību neizdiskutētus dokumentus, tos virzītu uz domes sēdi un tajā ilgstoši, gari un haotiski diskutētu un mēģinātu izstāstīt saviem koalīcijas un opozīcijas partneriem, cik tie ir nepieciešami un kā tas ir jādara. Tāpēc mēs šobrīd vairāk paužam savu attieksmi nevis pret to, kas tiek darīts, bet kā tas tiek darīts.

Zināma atbildība ir jāuzņemas arī premjerministram kā Ministru kabineta vadītājam, jo premjerministrs ir tas, kas nosaka Ministru kabineta sēdes darba kārtību, un sēdes vadītājs ir tas, kas uzņemas atbildību par to, lai sēde būtu kvalitatīvi un labi sagatavota. Un, kā mēs visi, kolēģi, labi zinām, labi novadīta sēde ir labi sagatavota sēde, un par to mums ir zināmas šaubas.

Nobeigumā es gribu teikt paldies kolēģim Robertam Ķipuram, kurš uzsvēra visnotaļ labu īpašību, kas ir mūsu izglītības un zinātnes ministrei, – spītību. Tas ir labi, tā ir mērķtiecība, ja mēs to tulkojam pozitīvā nozīmē. Bet man prātā nāk... tie kolēģi, kas atceras tālajā 1980. gadā uzņemto itāļu kinokomēdiju "Spītnieka savaldīšana"... varbūt aicinātu premjerministru noskatīties šo filmu ar Adriāno Čelentāno un brīnišķīgo aktrisi Ornellu Muti un ķerties pie spītnieces savaldīšanas.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A. Kiršteins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Ar smaidu klausos šodienas runas. Līdz jaunas koalīcijas aprisēm ir palikušas nepilnas četras nedēļas, bet mēs tagad spriežam, ko nu darīsim un kādā veidā mainīsim izglītības un zinātnes ministru. Tātad kam šīs runas ir domātas? Šīs runas ir domātas mūsu vēlētājiem, nākotnei. Nu tad arī runājam par nākotni, kādai tai būtu jābūt! Es domāju, ir dažas lietas – programmatiski –, ko Izglītības un zinātnes ministrija tagad nevar atrisināt. Pieprasījumu komisijā mēs jau pirms četriem gadiem sākām uzdot izglītības un zinātnes ministrei – bija vairāki ministri, bet Čakšas kundzei un vēl citiem – dažus jautājumus, uz kuriem tā arī nespēja atbildēt tālaika izglītības un zinātnes ministri un, es domāju, nespēj atbildēt arī tas viss tagadējais Izglītības un zinātnes ministrijas administratīvais, teiksim, padomdevēju aparāts.

Viņi jau nemaz īsti nav izanalizējuši tās problēmas, kādas ir. Nedaudz atgādināšu. Līdz Pirmajam pasaules karam autonomā Vidzeme izglītības ziņā bija viena no pirmajām visā Rietumeiropā, jo Baltijas autonomās provinces – Kurzeme un Vidzeme – arī piederēja pie Rietumeiropas. Mums bija divas universitātes – Tērbatas Universitāte, kas tajā laikā bija Vidzemē, un Rīgas Politehniskais institūts ar pasaules klases zinātniekiem. Atcerēsimies kaut vai Vilhelmu Ostvaldu, kas pretendēja uz Nobela prēmiju, un virkni citu.

Pirmskara periodā pēc 1934. gada Latvijas Republika sāka pāriet uz profesionālo izglītību un dažos gados ļoti strauji palielinājās arodskolu skaits. Pēc tam tas viss pazuda.

Kāda ir šodienas situācija?

Pirmais. Tajā mēs nevaram vainot ne Indriksones kundzi, ne arī pēdējo divu, trīs vai četru gadu Izglītības un zinātnes ministrijas darbību, bet, ja paskatāmies kādus pēdējos 20 gadus, kad sākās multikulturālisms, imigrācija, pamatstraumes... teiksim, jaunās metodes, ka bērns ir talantīgs un viņš var likt kājas uz galda, un, ja viņš ir kaut ko izdarījis, piemēram, uz skolu atnācis ar nazi, tad ir vainīga skolotāja... nu, visatļautība un tā tālāk... "Jaunā strāva", sauksim to par pamatstrāvu... sākās klasiska izglītības degradācija, un pazuda jebkāda skolotāju autoritāte.

Bērni... Kāda šodien ir situācija? Liela daļa bērnu 5. klasē neprot lasīt. Viņi vienkārši neprot lasīt. To arī jūs esat dzirdējuši dažādu televīzijas pārraižu diskusijās. Un viņi pabeidz skolu. Viņi nespēj izlasīt līgumus, neorientējas politikā, viņi nespēj izlasīt līgumus, nespēj izlasīt programmas, viņi neorientējas politikā.

Tātad, ja skola redz, ka šie bērni, kas mācās 5. klasē, nekad nemācīsies ģimnāzijā, vēl ir atlikuši trīs gadi līdz 8. klasei, lai kopīgi ar psihologiem atrastu, kāda ir viņu nākotne. Varbūt viņiem ir zelta rokas, varbūt viņi būs labi namdari (Zālē troksnis.)...

Sēdes vadītāja. Kolēģi!

A. Kiršteins. ... varbūt akmeņkaļi.

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, vienu mirklīti! Kolēģi...!

A. Kiršteins. Nē, viņi visi iet uz vidusskolu.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

A. Kiršteins. Kāds ir rezultāts? Tagadējā izglītības sistēma atļauj kūkot skolā līdz 19 gadu vecumam, dažs tur sēž līdz 20 gadu vecumam, jau ar lielu bārdu, viņš pabeidz 12. klasi un neko nemāk. Katru gadu mums ir vairāki tūkstoši jauniešu, kas nevar atrast darbu, viņiem nav nekādas profesijas, un viņiem nav nekādas izglītības.

Jau vairākus gadus... jau iepriekšējā Saeimā vairākas reizes mēs esam uzdevuši vienu un to pašu jautājumu: kāpēc Latvijā ir vajadzīgas divas sistēmas? Kāpēc vajag vidusskolas un ģimnāzijas? Ja jūs esat tik spējīgs, apgūstat valodas, zināt vēsturi, varat uzrakstīt sacerējumu, pēc 8. klases jūs varat iet uz ģimnāziju. Ja jūs to nevarat, izvēlieties kādu arodu un ejiet... agrāk to sauca par reālskolu. Dažiem liekas, ka arodskola nav populārs nosaukums. Nu ejiet uz tehnisko koledžu. Kaut ko taču vajag izdarīt. Un šis jautājums nav atrisināts.

Kāpēc skolā ir jāsēž 12 gadus, ja mēs zinām, ka pamatskolas 9. klasē – un to es varu pateikt, jo mans palīgs pats strādā par skolotāju, – neko jaunu nemāca? Viņi atkārto to, ko astoņos gados nav spējuši iemācīties. Viņiem tur dīda kaut ko, un nekāda rezultāta nav. Pamatskolai pilnīgi pietiek ar astoņiem gadiem, bērni skolā varētu mācīties vienpadsmit gadus. Bet skolas ir jāsadala, ir jābūt ģimnāzijām un tehniskajām skolām, kur bērniem piemeklē attiecīgās spējas un attiecīgo arodu.

Tādā gadījumā jautājums jau ir smagāks: vai mums vispār ir vajadzīgas divas ministrijas? Kāpēc atsevišķi ir vajadzīgas Izglītības un zinātnes ministrija un Kultūras ministrija? Vai kāds tiešām tic, ka izglītība var būt bez kultūras un kultūra bez izglītības?

Latvijas laikā mums bija ļoti... pirmajā periodā... līdz Otrajam pasaules karam mums bija viena – izglītības un kultūras – ministrija, arī Rainis vadīja, un tajā bija mazāk par simts strādājošo. Ļoti labi tika galā. Latviešu mākslinieki dažādās pasaules izstādēs saņēma gan godalgas, gan medaļas... sākot ar "Baltaru"... mūsu gleznotāji un tēlnieki. Vai tad viņi ieguva sliktāku izglītību, tāpēc ka nebija divu ministriju?

Ko es ar to gribu pateikt? Ja nav atrisinātas šīs galvenās problēmas un izglītības sistēma ražo brāķi, tad kāda jēga mums diskutēt par to, ka mēs atlaidīsim kaut kādu nabaga ministru? Ko tad mēs ieliksim vietā? Mums jau nav nekādas programmas, nav tādas koalīcijas, kas spētu izanalizēt šīs problēmas.

Es domāju, ka nav nekādas jēgas tērēt laiku. Un es atturēšos. Lai šī ministre kaut kā novelk savu laiku un nākamā koalīcija nopietni strādā pie tām reformām. Un problēmas ir ļoti nopietnas. Pirms trim četriem gadiem Latvijas Universitāte pēc reitingiem vēl bija kaut kādā pirmajā septiņsimtniekā, tagad tā nav pirmajā tūkstotī. Mūsu augstskolas ir izkritušas... tāpēc ka skolas, vidusskolas un ģimnāzijas, atskaitot varbūt lielo pilsētu ģimnāzijas, ražo brāķi. Ne jau bērni ir vainīgi, vainīga ir visa izglītības sistēmas administrēšana, nespēja saprast, kāds ir pieprasījums pasaulē.

Un nobeigšu savu necilo uzstāšanos. Intereses pēc es pārbaudīju, kas pašreiz notiek būvniecībā. Paskatieties ne tikai jūgendstila ēkas, bet arī to kvalitāti, kā būvēja ēkas, kaut vai to pašu Finanšu ministrijas ēku, līdz 1939. gadam, līdz padomju okupācijai, – celtniecības uzņēmumi varēja slīpēt granītu, izveidot liektas formas, strādāt ar koku... kādi bija skārdnieki, dažādi citi amati. Tagad Latvijā ar uguni nesameklēsiet profesionālu skārdnieku, nesameklēsiet nevienu cilvēku, kas māk kārtīgi strādāt ar dolomītu. Pēdējos 20–30 gados viņi ir vai nu aizgājuši pensijā, vai jau ir prom. Mums nav tūkstošiem kvalificētu darbinieku.

Ziniet, kas mums ir? (Starpsauciens: "Nu?") Mums ir kandidāti uz mediju vadību... uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi. Uz to taču nepieteiksies viens vai divi. Uz to taču lērums pieteiksies. Visi grib pieteikties vai nu uz kaut kādu bankas vadību (Starpsauciens.), vai uz mediju vadību, uz visādām valdēm. Apbrīnojami! Galdnieku nav, skārdnieku nav... neko nemāk, nemāk lāga lasīt, nevar pateikt, ar ko atšķiras... no kā... deputāti, bet uz ministru amatiem ir milzīga strīpa. Nu tādā veidā mēs esam nonākuši...

Līdz ar to, kolēģi, beigsim ākstīties! Atstāsim ministri, lai viņa pabeidz šo ministrēšanu ar cieņu. Un nākamreiz – mums laikam vēl trīs sēdes (Starpsauciens.) atlikušas – sagatavosim kārtīgākas runas, lai klausītāji vienkārši ģībst no mūsu gudrības. Mēs taču saprotam, ka mēs nevienu ministru (Starpsauciens.) nenomainīsim.

Tāpēc es aicinu nebalsot "par".

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Česlavam Batņam.

Č. Batņa (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministre! Nu ko lai saka? Šodien, klausoties debates, it sevišķi no PROGRESĪVO flanga, tu uzzini par sevi tik daudz jaunumu, un tās tavas domas ir tādas, kuras tu nemaz nedomā. Un pēc tam viens otrs debatētājs vēl man atļaujas pateikt, ka es pats būšu vīlies sevī, ja nobalsošu pret ministres demisiju.

Bet, lai būtu pavisam konkrēti un skaidri, – vai man ir pieņemami, ka šādā tempā, pēc šādiem principiem tiek virzīti likumprojekti? Nē, nav pieņemami. To es esmu ministrei teicis. Nē, nav pieņemami! Man nav pieņemami, ka par jaunumiem es uzzinu no televīzijas, nevis no sava ministra. Man nav pieņemami, ka iepriekšējā vadība, gan komisijas, gan ministre, bremzēja šos principus. Divus gadus. Divus ar pusi gadus, no 2024. gada februāra līdz... mēs esam diskutējuši, un 2024. gada novembrī mums bija divas sēdes par eksāmenu... perspektīvo norišu mainīšanu, pamatprincipiem.

Vai kaut kas tika darīts, lai izanalizētu, lai dabūtu datus, par ko jūs sakāt? Vai tika kaut kas darīts? Nē, apzināti tika bremzēts. Mēs šobrīd piesaucam Igaunijas ideālo piemēru. Simanovskas kundze, tas bija Igaunijas piemērs, ko ministre piedāvāja. Un tas ir ideālais piemērs. Kā jūs sakāt, Igaunijā ir vienkārša vērtēšana. Jā, piecas balles, un ļauj labot atzīmes. Vienkārša pieeja. Kvalitāte ir laba.

Nākamais. Ja mēs diskutējam, ja runājam tieši par to pašu vērtēšanu. Jau pieņemot šos pamatprincipus pirms pusotra gada, komisija nebija... viennozīmīga. Uz komisijas sēdi tika sasaukti atbalstītāju pulciņi, ar ģimnāzijām, nevienas kritiski vērtētas skolas, kas iebilda pret šiem pamatprincipiem. Nē. Bija izveidots savējo klubiņš. Re, kur viņi atbalsta. Pieņemam to. Vai mūsos kāds klausījās? Nē.

Mēs atkal esam izveidojuši būrīti saistībā ar vērtēšanu, ka bērnus nedrīkst vērtēt. Bet zināt, kā? Man bija saruna ar bērna vecākiem, kuru meita vērtēšanas dēļ savu dzīvi beidza letāli. (Es ieteiktu visiem parunāties ar vecākiem un ieklausīties, ko viņi domā par skolu.) Viņi pateica, ka skola ar šo vērtēšanas sistēmu nogalināja viņu meitu. Un mums nav jārespektē tādi bērni? Mums nav jāļauj...? Jo ātrāk, jo labāk. Tāpēc viennozīmīgi – par vērtēšanu nevienam nevajadzētu atļauties nākt un runāt, ka tā bija superpareiza reforma. Ja tā būtu superpareiza reforma, tad neviens bērns tās dēļ neciestu. Mēs šobrīd mēģinām salikt vienā kastītē visus bērnus. Ir dažādi motivēšanas veidi – gan tādi, kas bērnam dod iespēju labot darbus, gan tādi, kas varbūt ierobežo. Mēs katrs esam savādāks, bet joprojām spītīgi turamies un neļaujam šim kļūdu labojumam... Jā, Ilze šo tēmu paņēma un strauji virzīja uz priekšu. Bija trīs tēmas. Šo tēmu es atbalstīju viennozīmīgi.

Par dabaszinību eksāmenu. Nu atkal. Piecus no astoņiem gadiem... Mums jau bija vienošanās 2018. gadā ielikt šo eksāmenu. Kolēģi, bijušie ministri, kur jūs bijāt? Kāpēc jūs to ielikāt plauktiņā un šobrīd protestējat: vai manu dieniņ, cik strauji jūs virzījāties ar šo eksāmenu! Nu kāds "strauji"! Bruņurupuča tempā! Jā, Ilze virzījās strauji.

Trešā lieta. Par sliekšņiem. Jā, konceptuāli iebildām un panācām kompromisu, ka mēs šos sliekšņus neieviešam. Es atbildēšu vēl tālāk. Tas joprojām ir komplekss diskusiju elements – runāt par iestājpārbaudījumiem 10. klasē, runāt par iestājpārbaudījumiem pēc tam 1. kursā augstskolā... un vispār runāt par to, ko Kiršteina kungs teica, – par izglītību līdz 18 gadu vecumam. Ja mēs ieviešam principu par ieeju... 10. klasē, kur ir garantija, ka visi šie bērni iestāsies 10. klasē vai kādā arodizglītības mācību iestādē? Nav garantijas, viņi tāpat pazudīs no sistēmas. Tāpēc tā ir plašāka diskusija, un Saeimas komisija šo diskusiju pārņems. Un noteikti mēs runājam par šiem trim cikliem. Tāpēc šis trešais posms, piedod, Ilze, no mūsu puses nebija atbalstāms, un mēs tomēr panācām šo kompromisu.

Un, PROGRESĪVO frakcija, man jums ir salīdzinājums. Jūs sakāt, ka Igaunijā ir ideāla vērtēšanas sistēma. Igaunijā nav vērtēšanas terminu skaidrojošās vārdnīcas, mums ir. Tālāk. Igaunijā nav notikušas mežonīgi daudz... un uztaisīts speciāls materiāls vecākiem par vērtēšanas principiem. Es atvainojos, vecāki nevērtē bērnus. Ja mums būtu vienkārša vērtēšanas sistēma, tad arī vecāki to izprastu.

Un visbeidzot. Ja mēs nākam tribīnē kaut ko pārmest – es nepieminēšu konkrētas lietas ne Švinkas kungam, ne Briškena kungam, ne vēl vienam otram PROGRESĪVO ministram –, paskatieties spogulī un pasakiet: es izdarīju visu, lai man nebūtu kauns. Es katru dienu braucu no Ikšķiles uz Saeimu un redzu to, par ko man ir kauns. Un tas notika 14. Saeimā, un tas ir kauna stabs jums kā ministriem un iepriekšējai valdībai.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei.

I. Indriksone (izglītības un zinātnes ministre).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Uzrunāšu jūs – kolēģi, jo pavisam nesen vēl biju Saeimā kopā ar jums.

PROGRESĪVO frakcija ar šo demisijas pieprasījumu un arī uzstājoties, skaidri iezīmēja, ka viņi ļoti cerēja, ka valdība, kura nāks pēc tam, kad viņi savējo būs nogāzuši un izpostījuši, sēdēs, neko nedarīs un gaidīs vēlēšanas. Jā, tā ir ļoti izdevīga pozīcija – daudz nekustēties, daudz nedarīt. Ļoti bieži lēmumu pieņemšana prasa drosmi, uzdrīkstēšanos, neatlaidību. Sauciet to par spītību, bet tie ir lēmumi, kas nav radušies 28. maijā. Par visām šīm tēmām mēs Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā debatējām gandrīz trīs gadus, noteikti debatēja arī pirms tam, kad es nebiju šajā komisijā. Visi šie jautājumi bija aktualizēti, spriesti, svērti, pārdomāti, atkal spriesti, atkal atlikti. Nevaru teikt, jo nezinu, ko tajā laikā sprieda un darīja Izglītības un zinātnes ministrijā, bet komisijā tās tiešām bija aktualitātes trīs gadu garumā.

Neizdevās jums, PROGRESĪVIE, nogāžot valdību, panākt, lai nākamā valdība neko nedarītu. Es nebūtu uzņēmusies izglītības un zinātnes ministra amatu, lai sēdētu mierīgi un gaidītu vēlēšanas. Jā, protams, ir riskanti kaut ko darīt. Labāk ir nedarīt, jo uzstādījums, ka visi lēmumi jāsaskaņo ar visām nozarē iesaistītajām organizācijām, ir absurds.

Ja ir tādi lēmumi, ko var vienkārši saskaņot ar visiem, tad tie noteikti ir vai nu ļoti formāli, ļoti smalki, ļoti mazi, vai arī tādi "laimes spaiņi", kas tiek izbērti visiem vienlīdz, iedodot visiem papildu naudu, cik viņi visi vēlas. Droši vien, jā, tie ir vienīgie lēmumi, kas tā varētu virzīties.

Bet kopumā... es gribu vairāk izstāstīt, kāpēc šādi lēmumi tapa. Fons ir skaidrs. Mums ir daudz darāmā. Visi kolēģi, kas strādā Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, zina, ka komisija izglītības sadaļai velta 80, ja ne 90 procentu no visa darba laika. Nabaga kultūra vienmēr paliek apbižotās lomā.

Sākot darbu ministrijā, es ieklausījos gan ekspertu viedokļos... gan datos, gan OECD pētījumos... viņu ieteikumos, rekomendācijās. Skatījāmies, ko dara tās valstis, kas ir OECD top līmenī, kā šīs vērtēšanas kārtības tiek veidotas. Sākam vērtēt programmas "Skola2030" saturu. Tas arī ir procesā un turpinās. Tiek izstrādātas paraugprogrammas gan Latvijas vēsturei, gan mūzikai. Ļoti veiksmīgi ir tapusi jauna programma, lai veicinātu kopā dziedāšanu jeb kopdziedāšanu, lai mūsu koru tradīcijas saglabātos un bērni iemācītos droši dziedāt, jo tas ir arī veselīgi. Mums ir svarīgi apzināties, ka šie lēmumi tiešām ir bērnu labākajās un arī Latvijas nākotnes labākajās interesēs.

Lēmumi bija sadalīti tādās trīs daļās.

Vieni bija par programmas "Skola2030" saturu. Tur ietvars... iekšā ir arī vērtēšanas kārtība.

Otri ir par drošības jautājumiem, kurus arī mēs risinājām. Ir izstrādāts gan ietvars darbības nepārtrauktībai, gan darbības nepārtrauktības paraugplāns. Pedagogi un skolu vadītāji kopā tos gatavo, un ceru, ka viņiem tas izdosies, jo drošības apdraudējumi nekur nepazūd.

Trešā sadaļa bija finansēšanas modeļa "Programma skolā" īstenošanas, varētu teikt, turpināšana, nodrošinot to tādā pašā apmērā, kā iepriekš plānots, nesamazinot finansējumu.

Visi šie uzdevumi ir aktuāli, ar visiem iepriekš bija strādāts, un es turpināju to darīt.

Domājot par pamatojumu, kāpēc. Es skatījos to, kā bērni iet... mūsu izglītībā... katrs savā skolā, sastopas ar saviem pedagogiem, kas ir ļoti dažādi, un tā ir tā labā iespēja viņiem mācīties, kā sarunāties, kā risināt problēmas, kā veikt uzdevumus, kā rast atbildes uz jautājumiem, tāpat arī kā kļūdīties, kā pēc tam kļūdas labot, kā nostiprināt prasmes... atkārtoti jautāt, atkārtoti mācīties. Un tad, kad viņi deviņus gadus ir mācījušies – šobrīd es runāju par pamatizglītības posmu un to standartu, par kuru bija vislielākās debates – un saņēmuši, varētu teikt, sekmīgu vērtējumu 9. klasē, beidzot mācības... Ne jau viņi izvēlējās, ko māca, kā māca, kam māca un cik ilgi māca. Tā ir skola, tie ir pedagogi, tā ir ministrija, tā ir izglītības programma. Un, lai tiktu pie eksāmeniem 9. klasē, šobrīd viņi drīkst saņemt vienu nesekmīgu vērtējumu gadā. Mans priekšlikums bija... visos ir jābūt sekmīgam, jo tad tu esi pabeidzis pamatizglītību, tu deviņus gadus plus divus pirmsskolā... obligātos... esi darījis visu, ko mēs, pieaugušie, esam sagādājuši.

Un tad mēs uzliekam viņam eksāmenu. 10, 15 vai 20 procenti. Tas ir eksāmens. Un eksāmens nav sekmības vērtētājs, arī šajā sarežģītajā vērtēšanas sistēmā. Formatīvi, summatīvi... svērtie summatīvi. Es ceru, ka visi deputāti saprot. Es zinu, ka tā nav, bet es ļoti ceru, ka drīz sapratīs. Bet vecākiem bērniem ir jāsaprot. Un eksāmenā ieliek tos procentus, un viņš 2 procentu dēļ nesaņem pamatskolas beigšanas apliecību, bet viņš ir darījis visu un sekmīgi nokārtojis gada... vērtējumus. Bet viņu izbrāķē. Un katru gadu vienu lielu daļu bērnu izbrāķē un pasaka viņiem: tev neveicās, tev neizdevās. Tu atvērto durvju dienā biji aizbraucis uz Latgales Industriālo tehnikumu, kopā ar draugiem izvēlējies savu nākotnes profesiju, gribi kļūt par metinātāju vai par inženiersistēmu montētāju vai elektromontieri, bet nevari iestāties šajā profesionālajā izglītības iestādē, jo vienā no eksāmeniem tev pietrūka 2 procentu. Tev jāiet otrreiz... pilna 9. klase... kopā ar tavu nākamo klasi, bet tavi draugi dodas tālāk. Liela daļa no šiem bērniem neredz motivāciju vēlreiz gadu sēdēt 9. klasē. Viņi tiešām neredz motivāciju. Es nesaku, ka viņi ir vainīgi un ka mums viņi jāsoda. Tieši pretēji! Mēs esam darījuši to, ko esam darījuši. Viņi ir darījuši to, ko ir spējuši.

Tieši tāpēc tas visapšaubāmākais – arī koalīcijas partneriem – no visiem soļiem bija solis par šo vērtējuma sliekšņa pārcelšanu. Es piekrītu, ka Saeimai ir jādebatē, likums jāgroza, jādeleģē... nevis jāliek slieksnis, bet jādeleģē, jāuztic Izglītības un zinātnes ministrijai noteikt, ka tas slieksnis tiek ielikts vidusskolas... ieejai uz 10. klasi.

Bet es vēl aizvien aicinu jūs domāt par šiem bērniem. Četros gados 2869 bērni par nesasniegto slieksni vienā eksāmenā ir apstādināti savā izaugsmē, un tikai 40 procenti no viņiem pēc gada nokārto šo eksāmenu. Tie ir dati. Tie ir dati, un tie ir fakti. Bet, ņemot vērā vērtēšanas sistēmas kārtības kopumu, es domāju dot iespēju jauniešiem turpināt stiprināt zināšanas, turpināt konsultācijas, turpināt mācīties un labot vērtējumus, uzlabot šos vērtējumus, tas nozīmē dot viņiem papildu motivāciju.

Par dabaszinību eksāmenu. Es teikšu ļoti vienkārši: eksāmens nav rezultāts, eksāmens bērnam nav mērķis, eksāmens ir mērījums visiem, kas veido izglītības sistēmu, – ministrijai, Valsts izglītības attīstības aģentūrai, Izglītības kvalitātes valsts dienestam, skolām, pedagogiem, gan arī pašvaldībām. Un tieši tā mēs šo dabaszinību eksāmenu šobrīd uztversim, lai mēs saprastu, kur mēs esam, kā ir jāpalīdz un kas ir vajadzīgs. Ir arī ieplānoti atbalsta instrumenti, sagatavoti mācību metodiskie atbalsta materiāli 7.–9. klasei ķīmijā, fizikā, bioloģijā... arī dabaszinībās. Un tas būs.

Man patiess prieks par tiem nozares pārstāvjiem, kas atbalstīja šajā ceļā. Tā bija gan Latvijas Izglītības vadītāju asociācija, gan Profesionālās izglītības biedrība, gan Latvijas Darba devēju konfederācija, gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Arī tiekoties ar pedagogu asociācijām, nebija viennozīmīgs "nē", viņi bija priecīgi, ka var satikties, pārrunāt, viņi novērtēja iespēju izteikt priekšlikumus. Un tieši tā bija tā saruna, kurā mēs sapratām, kas nākotnē vēl būtu jāvērtē, kāds atbalsts nepieciešams gan pedagogiem, gan bērniem. Jo visa centrā jābūt tam bērnam, kas ienāk mūsu izglītībā un kādu mēs viņu vēlamies sagatavot dzīvei, nevis kaut kam mistiskam, bet dzīvei Latvijā... tādam jaunietim, kas ne tikai prot izdarīt konkrētas lietas, bet kam ir spējas.

Šībrīža pasaules un Latvijas attīstība vairs nav mērāma ne gadu simtos, ne gadu desmitos. Attīstība notiek pa gadiem un pat īsākā laikā. Un viņam nevajag tikai konkrētas prasmes, viņam jābūt spējām tās izmantot. Tieši tas mūsu bērniem ir vajadzīgs – kļūdīties, mācīties, pamēģināt, eksperimentēt, uzzināt, izprast, vērtēt un atbildīgi pieņemt lēmumus, arī uzņemties atbildību.

Visbeidzot – pēdējā daļa, par kuru arī bija daudz pārmetumu un diskusiju. Arī PROGRESĪVIE teica, ka neesmu sniegusi atbildes uz jautājumiem par "Programmas skolā" elastības pasākumiem, kurus apstiprinājām iepriekšējā nedēļā Ministru kabinetā. Gribu uzsvērt, ka, sākot darbu, es visiem nozarē, Latvijas Pašvaldību savienībā, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem, skaidri teicu: man ir svarīgi, lai katrs bērns Latvijā saņemtu pieejamu, kvalitatīvu izglītību samērīgā attālumā no mājām. Nav svarīgi, cik kilometru no vienas skolas līdz otrai, svarīgi, kā un cik ilgā laikā var nokļūt līdz konkrētajai skolai... viņa vecumam atbilstošā attālumā.

Tāpēc mēs pārskatījām elastības risinājumus, atceroties, ka valsts neiedeva pilnu atbalstu personāla finansēm. Tātad jābūt lielākai elastībai šai sadaļā, ko mēs nodrošinājām. Iepriekš bija nulle procentu elastības... lauku attālo teritoriju, mazapdzīvoto teritoriju pieejamībai skolām un pierobežas skolām.

Un tas bija kritisks... šis 1. septembris bija kritisks, jo finansējums tiek paredzēts trīs gadu periodam. Pirmajā gadā nomēra un pasaka – tev būs vai nebūs, tad otrais un trešais gads jau ir pielāgošanās laiks. Tieši tāpēc, ka reforma tikko tiek uzsākta un šis ir pirmais 1. septembris, kas ir kritisks, šajā gadā mēs devām elastību arī skolēnu skaita ziņā mazajām pieejamības un pierobežas skolām, lai nebūtu tā, ka viena bērna iztrūkums līdz kritērijam tajā izglītības posmā atņem visu finansējumu.

Manuprāt, tieši paredzamība un saprotamība... un individuālas tikšanās ar katru pašvaldību, ar katru izglītības pārvaldi... aprēķinot iespējamās izmaiņas modelī un arī panākot risinājumu, ka neviena pašvaldība neredz zaudējumus šī modeļa īstenošanā šobrīd, bet redz iespēju... viņi ir arī gatavi ieguldīt vairāk resursu kvalitātē, atbalstīt skolu direktorus pedagogu meklēšanā un motivēšanā. Kāda pašvaldība maksā transporta izdevumus, kāda sedz dzīvesvietas kompensāciju, ja kāds no jaunajiem pedagogiem gatavs doties... kāda plāno iegādāties jaunu dabaszinību kabineta aprīkojumu vai interaktīvo tāfeli, lai nebūtu jāzīmē ar krītu. Kaut gan man patīk ar krītu... uz tāfeles. Bet ir svarīgi, ka ir visas modernās iespējas. Pašvaldības šajā modelī redz iespēju, bet, protams, visu laiku atgādina: mums vēl aizvien atbalsta personālam vajadzēs papildu finansējumu. Un tas mums ir jāatceras, ka valsts šo reformu ir uzsākusi bez simtprocentīga nodrošinājuma.

Atgriežoties pie tā, vai mēs balstāmies nozares vajadzībās un nozares institūciju, organizāciju sadarbībā. Augusta sākumā, kad mēs izlikām apspriešanai, varētu teikt... TAP portālā publicējām šo ieceri, mēs vairākkārt tikāmies ar visām institūcijām, kuras to vēlējās. Arī ar pedagogu arodbiedrību, Latvijas Pašvaldību savienību un Izglītības iestāžu vadītāju asociāciju.

Ņemot vērā lielās diskusijas par iespēju vērtēt un vērtējumus uzlabot, mēs gribējām dot autonomiju. Es esmu vienmēr bijusi par uzticēšanos skolām, izglītības iestādēm, to vadītājiem, pašvaldībām. Viņi vislabāk zina, kā un ko darīt, lai bērniem būtu vislabākās iespējas krāt zināšanas. Bet diemžēl nozare un arī nozares arodbiedrība atzina, ka šobrīd viņi nav gatavi autonomijai, viņi nespēs turēties pretī spiedienam no kādām citām personām vai vecākiem, lai noturētu šo vērtējuma uzlabošanu saprāta robežās. Viņi atzina, ka dažās izglītības iestādēs šobrīd tiek apieti vērtējuma labošanas ierobežojumi. Es saku: bet tad nāciet palīgā, sakārtosim šos jautājumus, lai ir saprātīgas iespējas, lai nav jāapiet. Un tad mēs radām šo risinājumu – mācību gadā uzlabot vismaz vienu vērtējumu katrā priekšmetā, bet ne vairāk kā trešdaļā. Var jau teikt – kas tas par ierobežojumu, kas tas par rāmi? Nozare nebija gatava pati noteikt. Es neuzskatu, vēl aizvien neuzskatu, ka Ministru kabineta un – ak, pasarg dievs! – Saeimas līmenī...

Sēdes vadītāja. Laiks.

Vai vēlaties apvienot debašu laikus?

I. Indriksone. Jā. Paldies.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

I. Indriksone. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka visi šie jautājumi tika likti darba kārtībā, vērtējot mūsu bērnu un jauniešu labākās iespējas turpināt izglītību, krāt zināšanas, veidot prasmes un attīstīt savas spējas Latvijas nākotnei. Manuprāt, daudzi jaunieši un ģimenes priecājas par iespēju uzlabot vērtējumu, lai arī varbūt zinātnieki uzskata, ka pēc pieciem gadiem šī sistēma būtu labi iestrādājusies un nebūtu tādu problēmu.

Tiesībsardze uz Ministru kabineta sēdi nevarēja ierasties, bet pilnvaroja mani paust, ka arī viņa atbalsta šo pieeju, jo seko līdzi tam, kas notiek skolās un ģimenēs. Emocionālā noturība un mūsu bērnu situācija nav vienāda visās skolās. Es pilnīgi piekrītu. Un eksāmens nav tas, kas ir obligāts kā vienīgais ārējais motivators. Tieši pretēji – mums ir jāatsakās no tā, ka eksāmens motivē mācīties. Mums ir jāmaina šī pieeja. Motivācijai jābūt pavisam citai. Ļoti daudzi pedagogi strādā skolās ar degošām acīm, ar aizrautību stāsta ne tikai par Latvijas vēsturi un par dabaszinībām, bet arī par to, ka uzzināt, atklāt un pētīt ir visaizraujošākais. Un kaut ko darīt radoši kopā ir vēl aizraujošāk. Visas mūsu bērnu spējas ir svarīgas. Ne tikai izcila matemātika vai veiksme sportā... bet arī tie, kas prot ieklausīties, sadzirdēt, uzmundrināt, atbalstīt otru. Varbūt viņi nav tik veiksmīgi matemātikā, bet tie bērni, kas pagājušajā gadā, šajā gadā... mācību gadam noslēdzoties, pavasarī 818 bērni, no kuriem tikai 43 ir izmantojuši iespēju iestāties... šajā iepriekš izveidotajā, izlīdzinošajā gadā... un pārējie palika otru gadu... pēc viena gada 40 procenti no viņiem nokārtos eksāmenu un dosies tālāk, pārējie paliks trešo gadu, kāds varbūt – ceturto. Un kāds vienkārši pazvana uz skolu un pasaka: jūs jau mani nevarat izņemt no skolas, bet es vairs neiešu, man nav nekādas vēlmes sēdēt tai skolā, es gribētu iet mācīties kaut ko citu, bet nevaru tikt pāri tam matemātikas eksāmenam. Diemžēl tajos svaru kausos... tāpēc varbūt es neatkāpos un biju tik neatlaidīga vai spītīga. Man acu priekšā bija 1500 bērni, kas nākamajā vasarā, visdrīzāk, pie 20 procentu sliekšņa paliks bez pamatskolas beigšanas apliecības, kaut arī viņiem gada vērtējumos ir sekmīgas atzīmes. 20 procentu slieksnis stājās spēkā šī gada 1. septembrī, un tas ir nākamā gada eksāmenu slieksnis, pie kura, ja nenokārto šo... slieksni, nesaņems beigšanas apliecību.

Tas varbūt ir pamatojums, kāpēc es biju tik neatlaidīga un redzēju, ka šiem bērniem ir jādod iespēja iet vidējā profesionālajā izglītībā līdz trešajai kvalifikācijai daudz un dažādās profesijās. Profesionālās izglītības biedrība pauda atbalstu. Viņi gaidīja šo lēmumu. Viņi cerēja, ka varēs uzņemt šos bērnus. Jau šogad uz 1. septembri bija brīvas vairāk nekā 1600 mācību vietas profesionālajā izglītībā. Sistēma šos bērnus būtu varējusi ņemt.

Projektā "Skola – kopienā" paredzētie atbalsta pasākumi šiem bērniem profesionālajā izglītībā ir pieejami. Viņi, tur mācoties, varētu gatavoties šiem eksāmeniem, pēc gada kārtot eksāmenu, nevis veselu gadu būt ar vienu kāju pamatizglītībā, ar otru – arodizglītībā... pie trīs kvalifikācijām.

Es ļoti novērtēju produktīvās diskusijas ar arodbiedrību. Mēs radām daudz labu lietu, ko darīt, arī par profesionālo izglītību, tās mēs turpināsim un darīsim.

Un arī šodien... ne 1., ne 8., ne 10. septembrī Izglītības un zinātnes ministrija nepārtrauc darbu visos šajos jautājumos. Mēs turpināsim. Iesim uz Ministru kabinetu ar informatīvo ziņojumu gan par šo standartu pilnveidi, gan paraugprogrammu stiprināšanu, noteikti ņemsim vērā arī Valsts kontroles ieteikumu un mazināsim elastību stundu integrēšanā, lai nebūtu tā, ka vienu priekšmetu ieintegrē citā un tas pazūd, lai nebūtu tā, ka ir atšķirība stundu apjomā – 700 stundas starp divām skolām vienā programmā. Mēs turpināsim strādāt.

Es paļaujos, ka gan pedagogi, gan izglītības iestāžu vadītāji arī šobrīd strādā. Un Latvijas Izglītības vadītāju asociācija apliecināja, ka viņiem šīs izmaiņas netraucē strādāt. Viņi to dara, un lai viņiem izdodas!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Stobovas kundze, jums pietiks ar septiņām minūtēm?

Vārds deputātei Ilzei Stobovai.

I. Stobova (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā ministre! Kolēģi! Kad mēs veidojam izglītības politiku, ir viens būtisks jautājums: priekš kā mēs to veidojam? Kurš to realizēs, un uz ko tā ir vērsta? Esam aizmirsuši, ka izglītības politikas centrālais elements ir bērns, ka bērns būs tas, kurš realizēs gan vērtējuma jaunās sistēmas, gan jaunās reformas, gan arī to, kā mainīsies kopējā sistēma. Mēs redzam to, ka, ieviešot jaunu eksāmenu un pasakot, ka tā vērtējums neko dzīvē neizteiks... Es neesmu redzējusi pasaulē tādu brīnumu, ka, uzliekot kādam pārbaudījumu, viņam pēkšņi rastos interese doties šajā jomā. Interesi par priekšmetu rada pedagogs, vide, klase, notikumi. Bet tad, kad mēs sakām, ka tev būs vēl viens jauns pārbaudījums, nenotiek nekas.

Viennozīmīgi ministrei varu izteikt atzinību par vērtējumu iespējamo maiņu, ka cilvēks, bērns, var labot vērtējumu. Jo – kas tad ir vērtējums? Tā ir tā brīža zināšanu fiksēšana ar atzīmi. Mums ir tik sarežģīta vērtēšanas sistēma un vērtēšanas metodes, ka pat daudzi no jums nezina, ko nozīmē katrs no šiem kritērijiem un ko mēs gribam panākt, kad haosā un ātrumā kaut ko gribam mainīt, tāpēc ka darba devēji domā, ka tā vajag.

Es kā praktizējoša pedagoģe varu paņemt jebkuru darba devēju līdzi uz klasi un teikt: nāc ar mani kopā un novadi stundu, novadi tādos apstākļos... ar krītiņu tāfeli, bez noteikta kabineta. Izdari to un tad saki... lai tas priekšmets būtu visiem interesants.

Un ir kāds brīnums – Rīga. Rīgas skolas ir vājāk aprīkotas kabinetu un pedagogu ziņā nekā skolas ārpus Rīgas, kuras mēs slēdzam ciet. Tā ir realitāte. Mēs varam droši aiziet uz prestižajām skolām – pēc reitinga – un apskatīties, kādos apstākļos tur bērni iegūst zināšanas, un aizbraukt uz tām skolām, kuras tiek slēgtas tikai tāpēc, ka tur pietrūkst viena bērna, divu bērnu, bet tur nepietrūkst skolotāju un nepietrūkst kabinetu.

Sasteigtība un neieklausīšanās nozarē parāda to, ka īstenībā mēs patiesi nezinām, kādu dzīvi dzīvo izglītība. Mēs sagrābstāmies visādas ziņas no ārzemēm un sakām: tur ir labāk... šis man pateica, to izdarīja... Bet, ja bērnu rezultāti atspoguļo zināšanu un prasmju trūkumu, varbūt no sākuma vajag saprast un strādāt ar to, nevis ieviest kaut ko jaunu. Tas, ka mēs kaut ko secinām, ka bērniem ir zema lasītprasme... Kāds ir iedziļinājies, vai metodika, kuru mēs izmantojam pirmsskolā, atbilst tam, lai tas bērns sāktu lasīt? Vai tas, ka vecāki 1. klasē stresā meklē privātskolotājus gan lasīšanā, gan rakstīšanā, tad bioloģijā, matemātikā, ir šīs jaunās izglītības programmas rezultāts? Vai tas ir tas, uz ko mēs esam gājuši?

Un ieviest vēl kaut ko jaunu? Nē, tieši šis secības, neparedzamības un haosa pamatprincips ir vājo sekmju rezultāts. Skolotāji iet prom no skolām, jo par privātstundām viņi var gūt lielāku atalgojumu. Un tas, ka izglītības politikai neuzticas, tāpēc ka izglītību mēs esam nosaukuši par reformu, kustību "Skola2030", nākotnē – 50... patiesībā mēs neesam iedziļinājušies un negribam saprast, kuram tad tā izglītība ir domāta – nesekmīgajiem pieaugušajiem, kuri realizē savus doktora darbus Izglītības un zinātnes ministrijā, vai bērniem, kuriem būs jāuzņemas atbildība par šo valsti, ekonomiku un nākotni. Šobrīd kļūdas ir jālabo pieaugušajiem, jo bērni no pieaugušo nesekmības cieš. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Ir priekšlikums pabeigt debates bez pārtraukuma. (Starpsauciens: "Jā!") Piekrītat? Un slēgt debatētāju sarakstu. (Starpsauciens: "Jā!") Jā?

Labi, tad turpinām. Mums vēl ir divi debatētāji.

Vārds deputātam Jurim Viļumam.

J. Viļums (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dāmas un kungi! Šodien esam ļoti gari debatējuši, un katrā ziņā man jums jāatgādina, ka līdz nākamās valdības izveidošanas procesa sākumam ir palikušas nedaudz vairāk nekā trīs nedēļas. apvienotais saraksts kā frakcija neatbalstīs ne šo, ministres, ne arī kādu citu demisijas pieprasījumu, ja tādi vēl radīsies šajās atlikušajās trijās sēdēs. Mēs patiešām vēlam veiksmi un izturību katram ministram šajā laikā, kas palicis ko strādāt, un valdībai kopumā... un vēlam veiksmi arī nākamajai Andra Kulberga valdībai.

Katrā ziņā, ja mēs runājam par izglītību, pavisam īsi es gribu... Ja jau mēs tik gari, plaši sākām runāt, tad man ir tikai viena sāpe un viena lieta, ko gribu likt aiz auss gan esošajai ministrei, gan nākamajam ministram, un tā ir pierobeža, un tās ir mazās skolas, kas tur vēl palikušas. Ir šie slavenie Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka klasē... klašu grupās no 1. līdz 3., no 4. līdz 6., no 7. līdz 9., no 10. līdz 12. klasei jābūt noteiktam skolēnu skaitam un jābūt arī kopējam skaitam skolā. Taču dažreiz rodas absurda situācija, ka vienā vecuma grupā šis skaits nav pietiekams atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, bet skolā tas skaits ir lielāks, un beigās atbilstoši šiem Ministru kabineta noteikumiem skola var zaudēt ļoti lielu daļu no valsts atbalsta. Rezultātā vai nu skola ir jāslēdz, vai... piemēram, tādas skolas kā kādreizējā Baltinavas vidusskola, nu jau pamatskola, kādreizējā Ezernieku vidusskola, nu jau pamatskola (tā ir mana dzimtā... skola)... tās kļūst par pamatskolām. Kas ar to notiek? Līdz ar to kvalitāte, par ko tik daudz runāja gan iepriekšējās valdības ministre, gan... protams, arī šī valdība uzsver, ka jābūt kvalitātei... Bet, samazinot līmeni no vidusskolas uz pamatskolu, kvalitāte neaug. Tieši otrādi – tā krītas. Gluži vienkārši skolotājam zūd vēlme, interese palikt šajā pagastā, šajā skolā un mācīt. Viņam samazinās slodze. Viņš varbūt ar saviem bērniem aizbrauc projām. Un atkal skolā samazinās skolēnu skaits. Beigās mēs zaudējam gan pagastu, gan skolu, gan diemžēl vājinām valsts ārējo robežu.

Otrs piemērs ir par Malnavas koledžu. Nupat Latgales apakškomisijā mēs skatījām Malnavas koledžas aicinājumu piešķirt... jā, piešķirt finansējumu, lai varētu paplašināt izglītojamo skaitu par valsts budžeta līdzekļiem. Tur ir 100 vai 300 tūkstoši kopā. Bet, kolēģi, Malnavas koledža atrodas septiņus kilometrus no robežas ar Krieviju. Septiņus kilometrus no robežas! Manuprāt, tas ir tā vērts, lai tādu koledžu un citas skolas saglabātu. Tas patiešām ir vistiešākajā veidā saistīts ar mūsu valsts drošību.

Visbeidzot, jā, es gribu pieminēt to, ka tajās mazajās skolās... kas ir ļoti svarīgi arī saistībā ar starptautisko eksāmenu rādītājiem, ka mēs šausmināmies par to, ka matemātikā ir zemi rādītāji, lasītprasmē ir zemi rādītāji... Šajās, piemēram, manis pieminētajās kādreizējās vidusskolās, nu jau pamatskolās, Baltinavas pamatskolā un Ezernieku pamatskolā, tie rādītāji bija daudz augstāki arī tāpēc, ka klases bija mazākas un skolotāji varēja nodrošināt, ka bērns apgūst matemātiku, apgūst lasītprasmi. Arī bērni no tām ģimenēm, kurās dzimtā valoda nav latviešu valoda. Šobrīd mēs atkal šaujam sev kājā.

Neiešu plašumā. Es jau tā piecas minūtes esmu veltījis tam, lai pievērstu jūsu uzmanību pierobežas jautājumam, kurš noteikti būs jāskata arī nākamajai valdībai.

Vēlreiz uzsveru, ka frakcija APVIENOTAIS SARAKSTS neatbalsta ne šīs ministres demisijas pieprasījumu, ne cita... nākamā.... nākamo demisijas pieprasījumu, kas varētu parādīties.

Aicinu balsot "pret".

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Agitai Zariņai-Stūrei.

A. Zariņa-Stūre (JV).

Labdien, Saeimas priekšsēdētāja! Deputāti! Mani kolēģi! Esmu devusi deputāta zvērestu, bet sirdī vienmēr esmu ar skolu, ar skolēniem. Es nevaru un arī negribu aizbēgt no savas pagātnes, kas ir dzīve skolā. Ja šodien visu dienu runājam par izglītību, tad es sākšu kā skolā: kāpēc valstij ir vajadzīgas ministrijas, un kāpēc ministrijām ir vajadzīgi ministri?

Ministrijas vajadzīgas, lai ne tikai administrētu procesus, sadalītu finansējumu vai sagatavotu normatīvos aktus, tās ir nepieciešamas, lai nozarēm būtu virziens, pēctecība, attīstība, kvalitāte, lai pārmaiņas nenotiktu haotiski, reaģējot tikai uz šodienas problēmām, bet lai veidotu ilgtspējīgu sistēmu, kurā ir skaidrs, uz kurieni mēs ejam un ko mēs galu galā gribam sasniegt. Ministrs nav tikai politiskais vadītājs, viņš ir cilvēks, kuram jāspēj redzēt nozari kopumā pāri vienam budžeta gadam, vienam lēmumam un arī vienam politiskajam ciklam. Ministram ir būtiska nozīme visas nozares politikas veidošanā, jo viņa uzdevums ir noturēt visu rāmi, noteikt prioritātes, sargāt kvalitātes latiņu un spēt skaidri visiem pateikt, ko mēs mainīsim, kāpēc mēs to darīsim un kādu rezultātu ar šo sasniegsim pēc pieciem un 10 gadiem. Jo ilgtspējīga valsts politika rodas nevis no atsevišķu lēmumu summas, tā rodas tad, ja ir skaidrs virziens, konsekvence un atbildība par rezultātu.

Jo saprātīgāka būs ministrijas, vienalga, kas to vadītu, ilgtermiņa plānošana, jo lielāks ieguvējs būs skolēns. Skolotāji zinās savu darbu, lomu un nebaidīsies no tā, ka uz katru gaisa vēsmu ir kāds jauns izgudrojums. Mēs veidosim stabilāku skolotāju, kurš ikdienā strādā ar skolēniem.

Jau mēnesi izglītības nozare ir sagurusi no paša ministra. Cilvēki, kas strādā nozarē, ir ilgtermiņa cilvēki, tāpēc viņi nesaprot šo pēkšņo, spontāno rīcību. Mums līdz šodienai visu laiku tika teikts, ka pamatojums ir rīcības plāna izpilde. Tieši tik vienkārši – ne attīstība, atbildība, pēctecība, bet plāns.

Esmu salasījusi tādus piecus riska momentus šim visam, ja mēs domājam par valsts pēctecību.

Viens ministrs virza mācības latviešu valodā, citi savukārt nāk un piedāvā valstisko mērījumu latviešu valodā par maznozīmīgu, tā radot būtiskus riskus.

Otrs. Viens ministrs, domājot par izglītības kvalitāti, pedagogu trūkumu, kvalifikācijas trūkumu un valsts attīstību, tātad arī par kvalitatīvu darbaspēku visā Latvijā, sadarbībā ar pašvaldībām izstrādā finansēšanas kārtību pēc programmas, ne "nauda seko skolēnam", cits ar vienas rokas mājienu sasmalcina skolas, pieļaujot mācības pat līdz trīs bērniem klasē, tā dodot ziņu, ka šiem bērniem būs skola, bet nekad nebūs konkurētspējas ar citiem, viņi vienkārši nespēs konkurēt ar citiem vienaudžiem. Māna, ka labs darbs, jo priekšvēlēšanas.

Viens ministrs uzsāk dialogu ar nozari, kopā ar skolu vadītājiem sazīmējot darbus izglītībā īstermiņā un ilgtermiņā, izceļot problēmas, atnāk otrs un pasaka: es domāju, būs tā. Bez sarunām, bez dialoga – tā raustot nozares cilvēkus.

Kāds ministrs savas darbības balsta datos, cits saka, ka visur pretī ir dati, tikai nevienu nevar parādīt un pamatot. Varbūt samisējās.

Viens ministrs sadarbojas ar starptautiskajiem ekspertiem izglītībā un virza nozari pa kvalitātes ceļu, jā, ar grūtiem lēmumiem gan filozofijas maiņā, gan pieejā, cits – darīsim pa savam, šito eksāmenu liksim, šito neliksim. Un pat tik tālu, ka visi jau mēs bijām eksperti, tā mazinot pētniecības, zinātnes, arī maģistrantu, doktorantu izglītības nozīmību pedagoģijā. Jā, ministres kundze, mums ir šāda nozare vēl aizvien, un tajā ir jēdzieni, termini, kurus jūs vēl aizvien jaucat.

Ja nozari nevada sistemātiskumā un pēctecībā, tas ir risks valsts noturībai un ilgtspējai, jo mēs zaudējam ticību viens otram, ticību, ka, tikai mainot pieeju, var sasniegt citus rezultātus. Un izglītībā to nebūs ne rīt, ne parīt. Bet, iespējams, to nebūs nekad, ja ļausim uzvesties tieši tik neprofesionāli.

Kādas skolas akreditācijas ziņojumā es lasīju iebildumu, ka visām skolas plānotajām darbībām nav pamatots, kāpēc to dara un uz kurieni tas ved. Speciālistes Ilzes Indriksones virzītajiem plāniem nav ne mērķa, ne ceļa gala. Bet pats svarīgākais laikam, kas tracina, – ka nav ausu, ko saka nozare. Sasaucot skolu direktorus augustā vienuviet, tieši neviens teikums neizskanēja par jaunumiem, drīzāk pamācība, kā vajag strādāt jums – tur lejā. Nav dzirdamības, ko saka koalīcijas un sadarbības partneri. Pat vēl vairāk – atgādināšu, ka koalīcijas partneri nav piekrituši tam, kas notika Ministru kabineta sēdē.

Bez emocijām par šajā mēnesī piedzīvoto runāt nevar. Vēlos vērst deputātu uzmanību, ka vislielākais darbs, ko šovasar ir paveikusi ministre, – nozare netic savam ministram. Un skolu vadītāji to pauž ne tikai vēstulē, bet arī šajā citātā. "Lai viņa tur dara, ko grib. Mēs strādāsim pa savam un iesim pārmaiņās tālāk." No vienas puses, apsveicami, jo skolas novitātē sāk apsteigt ierēdņus. No otras puses, bīstami, jo tiek pateikts, ka ministrs ir zaudējis redzētspēju, plānošanu un ilgtermiņa redzējumu vai arī tāda nav bijis. Un kādam no tālās malas varbūt par šo visu ir prieks, jo tas var sanaidot mūs visus, saplēst izglītību kā valsts pamatu, mazināt valodas kā valsts vērtības lomu.

Kolēģi, šajā brīdī skolā notiek stundas. Skolēni mācās, skolotājs māca, bet skolas direktors meklē atbildes uz daudziem jautājumiem – kā tad šodien būs? Kā šogad būs? Savukārt ministrei liekas, ka viss ir kārtībā, jo skola taču sākas 1. septembrī un nekas daudz nav nokavēts. Normāls plānošanas process sākas jūnijā, ko mēs esam noteikuši arī ar normatīvajiem dokumentiem par slodzēm un darbinieku informēšanu.

Šodien mēs katrs no šejienes aiziesim ar savu taisnību, jo tikai demokrātiskā sabiedrībā tas ir iespējams. Tāpēc domāju, ka es drīkstu paust savu viedokli, un uzskatu, ka šāds ministrs nevar vadīt ne nozari politiski, ne profesionāli, ne cilvēcīgi, jo izglītība ir cilvēku kopa. Tātad sarunas, dažādi viedokļi. Kādam tas ir jāvada, vēlams – profesionāli. (Starpsauciens.)

Es nevaru atbalstīt Ilzes Indriksones piedāvātās sasteigtās pārmaiņas. Es nevaru atbalstīt ministri, kura tik ļoti nemīl nozari, kuru vada. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu "Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 26, pret – 39, atturas – 21. Lēmums noraidīts.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kolēģi, pārtraukums būs 15 minūtes – līdz pulksten 15.30. (Starpsaucieni.)

Vārds Saeimas sekretāram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretārs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies deviņi deputāti: Zanda Kalniņa-Lukaševica, Jurģis Klotiņš, Jeļena Kļaviņa, Ingmārs Līdaka, Nataļja Marčenko-Jodko, Ināra Mūrniece, Antoņina Ņenaševa, Leila Rasima un Jānis Vucāns.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Tātad pārtraukums līdz pulksten 15.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Aicinu ieņemt vietas.

Turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Turpinām ar iesniegtajām izmaiņām Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Filmu likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījums Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā". (Starpsauciens.) Ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījums Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā" iekļaušanu šodienas sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 39, pret – 12, atturas – nav. Ir iekļauts darba kārtībā.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Valsts aizsardzības dienesta likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu "Par Saeimas piekrišanu likumā "Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam" noteiktās apropriācijas pārdalei" (Nr. 1109/Lm14). Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu "Par Saeimas piekrišanu likumā "Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam" noteiktās apropriācijas pārdalei" (Nr. 1110/Lm14). Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu "Par Saeimas piekrišanu likumā "Par valsts budžetu 2026. gadam un budžeta ietvaru 2026., 2027. un 2028. gadam" noteiktās apropriācijas pārdalei" (Nr. 1111/Lm14). Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījums likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Deputāti Juris Viļums, Andrejs Svilāns, Agnese Krasta, Raivis Dzintars un Harijs Rokpelnis lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Deputāti Edmunds Jurēvics, Juris Viļums, Raivis Dzintars, Harijs Rokpelnis un Andrejs Judins lūdz grozīt sēdes darba kārtību un izslēgt no tās 27. darba kārtības punktu – likumprojektu "Grozījumi Valsts kontroles likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Turpinām ar sadaļu "Prezidija ziņojumi". Par iesniegtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Valsts civildienesta likumā" nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Par Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā Otro protokolu" nodot Ārlietu komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" (Nr. 1508/Lp14) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai. (Starpsauciens.) Tātad ir priekšlikums likumprojektu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" (Starpsauciens.)... Šo – nē. Labi, tad šo mēs... no Saeimas Prezidija puses ir priekšlikums nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai. Viss kārtībā? Tātad nododam. Labi.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību darbības atjaunošanas un noregulējuma likums" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības atjaunošanas un noregulējuma likumā" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jeļenas Kļaviņas, Viktorijas Pleškānes, Jekaterinas Drelingas, Maijas Armaņevas un Ilzes Stobovas iesniegto likumprojektu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" nodot Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Runāt "par" pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Vecajai Jaunajai VIENOTĪBAI patīk runāt par veiksmes stāstu, par to, ka Latvija ir sociāli vienlīdzīga un taisnīga valsts, taču palūkosimies datos, kas nesen publicēti portālā "LSM.lv", lai neviens nedomātu, ka tikai opozīcijai viss šķiet slikti vai ka mēs kaut ko esam izņēmuši no konteksta.

Pēdējais Džini koeficients parāda ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā kopumā. Latvijas rādītājs ir 35,6 – otrais sliktākais Eiropas Savienībā, aiz mums ir tikai Bulgārija ar 37,7. Tikpat satraucoša aina arī citos rādītājos. Latvijā nabadzības riskam pakļauti 22 procenti iedzīvotāju – tas ir otrais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā tūlīt aiz Lietuvas. Aiz šiem kopējiem skaitļiem slēpjas grupa, kurai klājas īpaši smagi, – Latvijā nabadzības riska līderos ir vientuļie pensionāri, visbiežāk sievietes. Vairāk nekā puse jeb 52 procenti ir pakļautas nabadzības riskam, tas ir, sievietes, kuras visu mūžu strādājušas, audzinājušas bērnus un vecumdienās dažādu iemeslu dēļ ir palikušas vienas ar pensiju, kas nesedz pat pamatvajadzības.

Vēlos īpaši uzsvērt situāciju Latgalē. Šajā reģionā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars vēsturiski ir vislielākais valstī – 35,8 procenti (salīdzinot ar 15,6 procentiem Rīgas reģionā). Tas nozīmē, ka Latgalē nabadzības riski ir vairāk nekā divreiz augstāki nekā galvaspilsētā. Latgale ir arī vecākais reģions valstī – vidējais iedzīvotāju vecums ir 45,9 gadi, un senioru vecumā 65+ ir 24 procenti jeb 58 tūkstoši iedzīvotāju.

Iedomājamies cilvēku, kurš dzīvo lauku sētā vai mazpilsētas dzīvoklī ar pensiju, kas jau pati par sevi ir zem valsts vidējā līmeņa, un kuram nav blakus neviena, kas palīdzētu ar malku, zālēm vai rēķiniem. Šāds cilvēks Latgalē nav izņēmums, tas ir viens no visbiežākajiem dzīves scenārijiem.

Tāpēc mēs piedāvājam ieviest ikgadēju pabalstu vientuļi dzīvojošiem pensionāriem, mērķtiecīgu atbalstu tieši tai grupai, kuru statistikā jau sen identificējuši ka visnabadzīgāko, lai viņu dzīves līmenis vismaz daļēji tuvotos tam veiksmes stāstam, par kuru mēs tik bieži dzirdam runājam ilgus gadus pie varas esošās partijas.

Jūs prasīsiet, kur ņemt naudu. Kur jūs atradāt 30 miljonus "airBaltic" kā svarīgam valsts uzņēmumam, tur arī atradīsiet naudu pensionāriem. Vai tad cilvēki ir mazāk svarīgi Jaunajai VIENOTĪBAI nekā "airBaltic"? Vai tad cilvēki var pagaidīt, bet "airBaltic" – ne? Pierādiet vēlreiz ar savu balsojumu, ka jūs liekat lielu... vienalga, kas ar jums būs... uz Latvijas iedzīvotājiem, uz Latvijas pensionāriem.

Aicinu kolēģus atbalstīt šo likumprojektu, kas paredz ieviest ikgadēju pabalstu vientuļi dzīvojošiem pensionāriem, nodot to komisijām un strādāt. Lai gan ir priekšvēlēšanu laiks, mēs šajā sasaukumā vēl varam pieņemt kaut ko labu.

Aicinu balsot "par".

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edmundam Jurēvicam.

E. Jurēvics (JV).

Lai gan ir priekšvēlēšanu laiks, aicinu nemaldināt... un nemelot Latvijas pensionāriem. Kolēģi, šajā Saeimā... gribu uzteikt gandrīz visas frakcijas... mēs esam panākuši būtiskus uzlabojumus mūsu senioriem. Šobrīd pensionāriem neapliekamais minimums ir 1000 eiro. Respektīvi, 98 procenti senioru no savām pensijām vairs nemaksā nodokļus.

Otra lieta – indeksējamais pensijas apjoms šobrīd ir tāds pats kā vidējai algai. Respektīvi, šobrīd gandrīz 99 procentiem pensionāru pensijas tiek indeksētas pilnā apjomā. Un mēs ejam uz priekšu, lai palielinātu piemaksas par stāžu.

Bet Pleškānes kundze kopā ar savu laikam domu līdzgaitnieku Bartaševiču izdomāja tādu priekšvēlēšanu kampaņu, ka tagad katram pensionāram izmaksās 213 eiro. Es, protams, labprāt gribētu palīdzēt pensionāriem to izmaksāt, viņi būtu pelnījuši, bet tas valstij maksās gandrīz 15 miljonus. Pleškānes kundze, ja jūsu Latgales līderis Bartaševičs nebūtu 12,5 miljonus "nosvilinājis" Rēzeknes SPA, par ko viņam ir kriminālprocess, mēs varētu šos līdzekļus novirzīt pensionāriem.

Tā ka šoreiz – neatbalstām, bet nākotnē, kad būs mazāka korupcija Rēzeknē, noteikti atbalstīsim tādus priekšlikumus. (Starpsaucieni.)

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 23, pret – 18, atturas – 35. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Viktorijas Pleškānes, Jekaterinas Kļaviņas, Jekaterinas Drelingas, Edmunda Zivtiņa un Kristapa Krištopana iesniegto likumprojektu "Grozījumi Pacientu tiesību likumā" nodot Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Runāt "par" pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šis likumprojekts ir skatāms kopā ar mūsu šodien iesniegto likumprojektu "Grozījumi Ārstniecības likumā", kas būs nākamais. Tā mērķis ir noteikt pacienta tiesības saņemt valsts apmaksātas zāles, ja nav pieejama līdzvērtīga ārstēšanas alternatīva par zemākām izmaksām.

Satversme noteic ka valstij ir jāaizsargā cilvēku veselība un jāgarantē ikvienas medicīniskās palīdzības minimums. Diemžēl praksē mēs redzam kaut ko citu. Veselības nozarē, ja nenotiek degradācija, tad stagnācija noteikti. Ne esošais Jaunās VIENOTĪBAS ministrs, ne iepriekšējie veselības ministri nav gatavi par to uzņemties atbildību. Tā vietā mēs atkal un atkal dzirdam vienu un to pašu: nav fiskālās telpas. Vienkāršiem vārdiem sakot, nav naudas. Un tieši šī ir viena no lielākajām veselības nozares problēmām – nevis nauda seko slimībai, bet slimība seko naudai.

Šī stagnācija ir novērojama ne tikai saistībā ar valsts atbalstu, nodrošinot pacientam medicīnisko pakalpojumu pamatus, bet arī ar zāļu kompensācijas sistēmu. Medicīna un zinātne attīstās ļoti strauji, bet valsts sistēma netiek līdzi. Kompensējamo zāļu sarakstos joprojām ir tādi medikamenti, kas ir kļuvuši lētāki, daļa vairs nav aktuālākā ārstēšanas izvēle, vēl daļa neārstē līdzīgas nopietnas slimības, kamēr jaunāki un efektīvāki medikamenti gadiem gaida savu kārtu tā sauktajā zāļu rindā.

To savās revīzijās ir norādījusi Valsts kontrole, uz problēmām ir vērsusi uzmanību arī tiesībsarga konsultatīvā padome. Joprojām nav skaidri saprotams, pēc kādiem principiem tiek veidots kompensējamo zāļu saraksts. Faktiski valsts pati izlemj, kuru slimību ārstēšanu apmaksāt un kuru ne. Tas nav pieļaujams. Pacienta spēja saņemt nepieciešamo ārstēšanu nedrīkst būt atkarīga no politiskā uzstādījuma.

Tieši tāpēc esam iesnieguši šo likumprojektu, lai pacientam būtu skaidras un likumā nostiprinātas tiesības saņemt nepieciešamās zāles. Valsts nevar veidot veselības aprūpes sistēmu pēc principa, ka vispirms nosakām, cik esam gatavi tērēt, un tikai pēc tam skatāmies, cik cilvēkiem un kāda ārstēšana ir nepieciešama. Tam jābūt otrādi. Vispirms ir jāapzina cilvēku vajadzības un medicīnas iespējas, tikai tad jāmeklē veids, kā šīs vajadzības nodrošināt.

Aicinu atbalstīt likumprojekta nodošanu komisijai.

Reflektējot uz JAUNĀS VIENOTĪBAS teikto... es neesmu atbildīga par to, ko taisa citi. (Starpsauciens.) Tad jau es varu teikt, ka jūs esat līdzatbildīgs par Kariņa lidojumiem.

Paldies. (Starpsauciens.)

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Pacientu tiesību likumā" nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 18, atturas – 39. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jekaterinas Drelingas, Ilzes Stobovas, Jeļenas Kļaviņas, Edmunda Zivtiņa, Kristapa Krištopana un Viktorijas Pleškānes iesniegto likumprojektu "Grozījumi Ārstniecības likumā" (Nr. 1514/Lp14) nodot Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Runāt "par" pieteikusies deputāte Jekaterina Drelinga.

J. Drelinga (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ar šo likumprojektu mēs piedāvājam noteikt pacientam tiesības saņemt valsts apmaksātas zāles, ja nav pieejama līdzvērtīga alternatīva ar zemākām izmaksām. Šobrīd Latvijā pacientiem normatīvajos aktos nav nostiprinātas tiesības saņemt valsts apmaksātas zāles arī tad, ja tās ir nepieciešamas un ārsta nozīmētas. Ārstēšanu nosaka nevis slimības smagums un pacienta vajadzības, bet tam atvēlētais finansējums.

2024. gadā zāles par publiskajiem līdzekļiem saņēma vairāk nekā 750 pacienti. Ikviens no šiem pacientiem var nonākt situācijā, kad viena līdzīga smaguma slimība tiek kompensēta, bet cita – ne. Ne likumos, ne Ministru kabineta noteikumos nav skaidri pateikts, kāpēc vienai slimībai tiek dota priekšroka pār citu. Nacionālais veselības dienests var neiekļaut efektīvas zāles kompensācijas sistēmā vai noteikt tām ierobežotu pieejamību. Izrakstīšanas nosacījumi zālēm ir palikuši nemainīgi kopš to iekļaušanas sarakstā, un šie novecojušie nosacījumi nepamatoti ierobežo pacientu piekļuvi ārstēšanai. Gadu gaitā izveidojusies tā sauktā zāļu gaidīšanas rinda, kad medikamenti ir atzīti par atbilstošiem noteiktajiem kritērijiem, bet pacientiem tie joprojām nav pieejami finansējuma trūkuma dēļ.

Pie šādiem secinājumiem 2023. gadā nonāca Valsts kontrole revīzijā par onkoloģijas aprūpi. Revīzijā tika secināts, ka zāļu kompensācijas sistēmā pastāv trūkumi, kas pacientiem rada nevienlīdzīgas iespējas saņemt valsts apmaksātu ārstēšanu, un tas, ka veselības aprūpes finansējums kopumā bieži tiek veidots politisko lēmumu un vienošanās rezultātā, nevis balstoties uz reālām pacientu vajadzībām un sasniedzamiem veselības aprūpes rezultātiem. Arī tiesībsarga konsultatīvā padome norāda uz to, ka valsts līdzšinējā pieeja ir vienkārša – noteikumi neparedz, tātad nevienam nekas nepienākas, un primāri esot svarīgi nodot plašākas sabiedrības interesēs... no tā izriet, ka valsts šķiro pacientus pēc diagnozes, lai gan Satversme skaidri noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un valstij ir jāsargā ikviena cilvēka veselība. Valstij ir jāuzņemas atbildība un likumā skaidri jānostiprina pacienta tiesības saņemt valsts apmaksātas zāles.

Aicinu nodot šo likumprojektu komisijai un aizsargāt ikviena cilvēka veselību tieši tā, kā to nosaka Satversme.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Ārstniecības likumā" (Nr. 1514/Lp14) nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 24, pret – 17, atturas – 38. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Ārstniecības likumā" (Nr. 1519/Lp14) nodot Sociālo un darba lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Andra Šuvajeva, Andra Sprūda, Lienes Gāteres, Kaspara Briškena un Janas Simanovskas iesniegto likumprojektu "Grozījumi Imigrācijas likumā" nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Runāt "par" pieteicies deputāts Andris Šuvajevs.

A. Šuvajevs (PRO).

Labdien vēlreiz, kolēģi! Tātad PROGRESĪVIE ir iesnieguši grozījumus tikko izsludinātajā Imigrācijas likumā.

Mazliet visiem atgādināšu kontekstu. Mēs jūnijā pieņēmām jauno Imigrācijas likumu, un šajā likumā, man jāteic, mazliet negaidīti parādījās jauna norma, kas pēc būtības paredzēja paplašināt termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu apmaiņā pret investīcijām alternatīvo ieguldījumu fondā. Tobrīd "PROGRESĪVIE" lūdza prezidentu neizsludināt šo likumu.

Lai arī prezidents piekrita, tomēr viņa redzējums, man par pārsteigumu, pilnīgi atšķīrās no "PROGRESĪVO" redzējuma, jo prezidents atgrieza šo likumu Saeimai ar nodomu paplašināt un, iespējams, pat ietvert nekustamā īpašuma investīcijas kā vienu no potenciālajiem mērķiem šāda veida termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanai.

Kad mēs augustā šo likumu Saeimā vērtējām atkārtoti, faktiski visas Saeimā pārstāvētās frakcijas, izņemot PROGRESĪVOS, joprojām izteica atbalstu konkrētajai idejai piešķirt termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām alternatīvo ieguldījumu fondā. Atgādināšu, ka šāds fonds vēl nepastāv. Ir diezgan lielas neskaidrības par to, kas tas varētu būt, kā tas varētu izskatīties. Jebkāda veida detaļas nav pieejamas, bet būtība ir diezgan skaidra – atgriežam termiņuzturēšanās atļauju jeb "zelta vīzu" tirgošanu apmaiņā pret investīcijām Latvijā.

Šajā stāstā mēs nevaram neņemt vērā plašu politisko fonu. Ir vismaz trīs pieminami faktori.

Numur viens – šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Šlesera projekta "Riga Waterfront" izdošanās faktiski pilnībā ir atkarīga no tā, vai Saeima lems paplašināt termiņuzturēšanās atļauju tirgošanās tvērumu. Tas ir numur viens.

Numur divi... kas ir ļoti interesanti... APVIENOTAIS SARAKSTS ir izteicis gatavību atbalstīt šāda veida termiņuzturēšanās atļauju ieguldījumus apmaiņā pret nekustamo īpašumu. Manuprāt, tas ir pilnīgi jauns pavērsiens –redzēt šobrīd valdošās frakcijas atbalstu Šlesera projektiem.

Numur trīs. Pagājušajā nedēļā ekonomikas ministrs Viktors Valainis norādīja, ka esošajā valdībā ir atgriezusies Andra Šķēles politiskā ietekme, kas man sāk zīmēt diezgan biedējošu bildi ap šo "zelta vīzu" ideju.

Tāpēc es sagaidu, ka šī Saeima izvēlēsies dzīvot 2026., nevis 2010. gadā un atteiksies paplašināt iespēju loku attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu. Sagaidu, ka šī Saeima ne tikai nodos šo likumprojektu skatīšanai komisijā, bet septembrī steidzamības kārtībā lems svītrot šo jauno normu, kas ir parādījusies. Tai nav vietas šajā likumā. Lūdzu, pateiksim "zelta vīzām" skaidru nē!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputātiem (Starpsauciens: "Balsojam!") ir iebildumi. Balsojam.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Imigrācijas likumā" nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 17, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Aivas Vīksnas, Edgara Putras, Evikas Siliņas, Edmunda Jurēvica, Harija Rokpeļņa, Artūra Butāna un Kristapa Krištopana iesniegto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" (Nr. 1522/Lp14) nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jura Viļuma, Edmunda Teirumnieka, Gunāra Kūtra, Andreja Svilāna un Aivas Vīksnas iesniegto likumprojektu "Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Runāt "par" pieteicies deputāts Artūrs Butāns. Vai "pret"? (Starpsauciens.) Par procedūru.

Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Artūram Butānam.

A. Butāns (NA).

Kolēģi! Ņemot vērā, ka gan šis, gan nākamais likumprojekts ir saistīti ar juridiskiem un maksātnespējas jautājumiem, mēs lūgtu šo likumprojektu nodot Juridiskajai komisijai. Tas nāk arī no Tieslietu ministrijas, līdz ar to būtu piederīgs Juridiskajai komisijai. Ir saskaņots arī ar Juridisko biroju.

Sēdes vadītāja. Ir priekšlikums – minēto likumprojektu nodot Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav.

Deputāts Andrejs Judins vēlas runāt... "par"? (Starpsauciens.) Nē. Par procedūru.

Lūdzu ieslēdziet...

A. Judins (JV).

Nedomāju, ka šis likumprojekts būtu nododams Juridiskajai komisijai.

Sēdes vadītāja. Tādā gadījumā jautājums izšķirams balsojot.

A. Judins. Lieta tāda, ka likumprojektus mēs nododam komisijām, ņemot vērā to darba profilu. Nedomāju, ka šis ir tāds gadījums, kad vajadzētu patvaļīgi lemt par darbu sadali. Ar likumprojektiem, kas saistīti ar sankcijām, mums strādā Ārlietu komisija. Runājot par nākamo likumprojektu... ar to strādāja Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, bija iesaistīta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija.

Mēs gribam iesaistīt visas Saeimas komisijas darbā? (Starpsauciens.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, jebkuram deputātam ir tiesības izteikt savu viedokli, priekšlikumu. Mums ir jāizšķir balsojot.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, ka likumprojekts "Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā" tiek nodots Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 43, pret – 22, atturas – 6. Likumprojekts komisijai nodots.

Diemžēl (Smiekli.)... vai – par laimi.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jura Viļuma, Edmunda Teirumnieka, Gunāra Kūtra, Andreja Svilāna un Aivas Vīksnas iesniegto likumprojektu "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā" nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Artūram Butānam – par procedūru.

A. Butāns (NA).

Kolēģi! Šis ir saistīts likumprojekts.

Aicinu to nodot Juridiskajai komisijai. (Smiekli. Starpsauciens: "Diemžēl!")

Sēdes vadītāja. Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu deputātam Andrejam Judinam – par procedūru.

A. Judins (JV).

Liels paldies kolēģim par atzinību, kas pausta komisijai, kura spējīga strādāt ar šiem jautājumiem. Tomēr, kolēģi, arī šis jautājums nav tāds, ar kuru strādā Juridiskā komisija. Neredzu pamatu pārslogot vienu komisiju, atbrīvojot no atbildības citas komisijas. Darba kārtībā mēs skaidri redzam norādīto institūciju, kurai jāstrādā.

Aicinu uzticēt tiem, kam bija domāts to nodot.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Tātad jautājums jāizšķir balsojot.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā" nodošanu Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 30, atturas – 8. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Edmunda Zivtiņa, Maijas Armaņevas, Jekaterinas Drelingas, Lindas Liepiņas un Viktorijas Pleškānes iesniegto likumprojektu "Latviešu komponista Raimonda Paula mūzikas mantojuma daiļrades aizsardzības likums"... Par šo likumprojektu man jāteic, ka Zivtiņa kungs ir atsaucis savu parakstu no minētā likumprojekta, līdz ar to jautājums nav apspriežams un nav arī balsojams. (Starpsauciens.)

Jā, lūdzu, Zivtiņa kungs!

E. Zivtiņš (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās kolēģes! Godātie kolēģi! Kā saka, kamēr ir iespējams, iesaku izlasīt gan anotāciju, gan preambulu, bet tikai man zināmu iemeslu dēļ vairāk jūs neapgrūtināšu.

Es atsaucu savu parakstu, tāpēc atvainojiet par to, ka tērēju jūsu laiku.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, līdz ar to, kā jau minēju, jautājums nav apspriežams un nav arī balsojams.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegto likumprojektu "Grozījums likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"" nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iesniegto likumprojektu "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā" nodot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Jura Viļuma, Andreja Svilāna, Agneses Krastas, Raivja Dzintara un Harija Rokpeļņa iesniegto likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" nodot Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai.

Viens deputāts var runāt "par", viens – "pret".

Runāt "par" pieteicies deputāts Juris Viļums.

J. Viļums (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dāmas un kungi! Šis likumprojekts ir saistīts ar to, ka mēs paredzam palielināt sodus par nelegālu migrantu atbalstīšanu un viņu pārvadāšanu.

Valsts robeža nav tikai līnija kartē. Tā ir vieta, kur izpaužas valsts suverenitāte un spēja aizsargāt savu teritoriju. Šodien mēs runājam par tiem, kuri pilnīgi apzināti un par finansiālu atlīdzību šo robežu palīdz apiet.

Nelikumīga personu pārvietošana pāri valsts robežai nav nejaušs pārkāpums. Tā ir darbība, kas arvien biežāk ir saistīta ar organizētu noziedzību un koordinētiem mēģinājumiem izmantot cilvēkus, lai apietu mūsu valsts robežkontroli, līdz ar to grautu mūsu valsts drošību. Tāpēc mums ir jābūt skaidrai nostājai. Tirgošanās ar Latvijas valsts drošību nav un nedrīkst būt biznesa iespēja tiem, kuri grib nopelnīt naudu uz mūsu robežas apiešanas rēķina.

Skaitļi rāda, ka problēma nav izdomāta. Par Krimināllikuma 285. panta pārkāpumiem uzsākto procesu skaits pieauga no 39 (2024. gadā) līdz 50 (2025. gadā). Attiecīgi par 285.¹ pantu – no 50 procesiem uz 80. Tātad pieaugums ir ļoti būtisks. Tā ir tendence, nevis atsevišķi gadījumi.

Varu piebilst arī to, ka, viesojoties Latvijas vēstniecībā Polijā, savulaik saņēmu no mūsu darbiniekiem vēstniecībā informāciju, ka daudzi, diemžēl arī Latvijas pilsoņi, neapzinoties potenciālās sekas, nonāk Polijā vai attiecīgi Vācijā un tur sastopas ar likuma bardzību. Lai tas tā nenotiktu, arī mums ir jāveic likuma grozījumi un šīs normas ir jāpadara stingrākas.

Pat tagad, kad notiek Latvijas valsts austrumu robežas stiprināšanas operācija "Vilkatis", atrodas, atļaušos teikt, trakie, kas atļaujas pārkāpt likumu un mēģina nodarboties ar šo rūpalu un nodrošināt nelegālajiem migrantiem kaut kādu atbalstu.

Šis likumprojekts ir vajadzīgs nevis tāpēc, lai sodītu bargāk... tikai soda pēc. Tas ir vajadzīgs, lai atturētu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Cilvēkam, kurš apsver iespēju organizēt nelikumīgu robežas šķērsošanu vai palīdzēt apiet mūsu migrācijas sistēmu, ir jāzina, ka potenciālais ieguvums no šādas noziedzīgas darbības nevar būt lielāks par risku nokļūt aiz restēm uz daudziem gadiem. Mēs nevaram gaidīt, kamēr apdraudējums kļūs vēl lielāks, lai tikai pēc tam meklētu risinājumu. Valsts drošība sākas ar spēju kontrolēt savu teritoriju, un šodien mums ir jāparāda, ka Latvija savu robežu sargā ne tikai ar fiziskiem šķēršļiem, bet arī ar likuma bardzību.

Tāpēc aicinu, kolēģi, šo likumprojektu atbalstīt.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds "pret" – deputātam Andrejam Judinam.

A. Judins (JV).

Kolēģi! Cīņa ar nelegālo migrāciju ir ārkārtīgi svarīga, un mani priecē, ka mēs par to runājam un ka kolēģi piemin šo mērķi un aicina cīnīties. Bet, manuprāt, tas ir mēģinājums izvairīties no problēmas risināšanas, piesaucot Krimināllikumu kā panaceju.

Ir taisnība, ka šo likumprojektu tikai vakar iesniedza un varbūt dažiem pat nebija iespējas ieskatīties tajā. Jūs varat atvērt un palasīt. Likumprojekts ir ļoti vienkāršs, teksta tur ir mazāk, nekā mēs tikko dzirdējām.

Ideja ir šāda. Mēs ar šiem trīs pantiem esam strādājuši jau vairākkārt, palielinot atbildību. Tagad mums ir piedāvāts pantā, kur ir paredzēta atbildība – brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem –, sešus gadus aizstāt ar astoņiem. Tur, kur ir "astoņi", ierakstīt "desmit"; tur, kur ir "desmit", ierakstīt "divpadsmit".

Es saprotu. Droši vien Viļuma kunga rīcībā ir informācija, ka kāds cilvēks, kurš nosēdēja, piedodiet, cietumā 10 gadus, nesaprata, ka tā nedrīkst darīt, un atkal izdarīja to pašu. Nu, nav jēgas no tiem 10 gadiem, bet 12 gadi viņu atturēs no jauniem pārkāpumiem! Un es sapratu, ka šoreiz Viļuma kungs un citi parakstītāji saviem vēlētājiem pateiks: mēs darām ļoti daudz, lai novērstu problēmu. Es teikšu citādi: jūs darāt ļoti daudz, lai sēdētu savos krēslos. Bet es domāju, ka arī jūsu vēlētāju vidū ir cilvēki, kas saprot, ko jūs darāt.

Kolēģi! Paldies par iespēju Juridiskajai komisijai strādāt ar šo likumprojektu! Mēs noteikti diskutēsim. Es jau šodien nosūtīšu informāciju par tiesas spriedumiem, par tiesu praksi. Es jau paspēju vienu spriedumu izlasīt pa šo laiku – nebija tik daudz... Tikko iesniegts likumprojekts. Un es redzu, ka cilvēks piedalījās šajās darbībās, viņam piespriesta brīvības atņemšana uz pieciem gadiem. Es sapratu – ja būs 12 gadi, būs labāk! Veiksmi darbā!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" nodošanu Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 76, pret un atturas – nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Ir iesniegtas vēl divas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījums likumā "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz grozīt apstiprināto Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā". Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Darba kārtībā – sadaļa "Par iesniegtajiem patstāvīgajiem priekšlikumiem".

Lēmuma projekts "Par 10 200 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma "Palielināt kopšanas pabalstu personām ar smagu invaliditāti un piesaistīt to minimālajai algai" turpmāko virzību". Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas virzīts. Vai deputātiem ir iebildumi pret šī patstāvīgā priekšlikuma izskatīšanu šīsdienas sēdē? Deputātiem iebildumu nav. Lēmuma projekts Saeimas sēdes darba kārtībā iekļauts.

Deputāti Mārcis Jencītis, Ramona Petraviča, Linda Liepiņa, Edmunds Zivtiņš, Ilze Stobova, Kristaps Krištopans, Ričards Šlesers, Jekaterina Drelinga, Jeļena Kļaviņa un Maija Armaņeva iesnieguši lēmuma projektu – patstāvīgo priekšlikumu "Par vēstures prioritāru mācīšanu". Vai deputātiem ir iebildumi pret šī patstāvīgā priekšlikuma izskatīšanu šīsdienas sēdē? Deputātiem ir iebildumi. Līdz ar to mums jālemj par patstāvīgā priekšlikuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā.

Viens var runāt "par", viens – "pret".

Runāt "par" pieteicies deputāts Mārcis Jencītis.

M. Jencītis (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Ja trūkst vēstures zināšanu, tad mēs nonākam līdz situācijai, kas neveicina ne drošību, ne demogrāfiju, ne ekonomiku, jo nacionālās vērtības netiek uzskatītas par nozīmīgām. Mēs ieguldām 5 procentus no IKP aizsardzībai, bet iedzīvotāji neapzinās nacionālo piederību un nacionālās vērtības. Ja mēs ziedojam savu kultūru un vēsturi, tad ko tieši mēs cenšamies aizsargāt? Vai tas veicinās, ka valstspiederīgie paliek Latvijā vai atgriežas tas pusmiljons, kas atstājuši Latviju? Latvijas vēstures izstumšana no izglītības sistēmas rada nacionālās kultūras un identitātes amnēziju. Neieskaitot priekšmetus, kur vēsture ir apvienota ar sociālajām zinātnēm, vidusmēra skolēns vēsturi pirms izglītības satura reformas apguva 14 stundas visas skolas laikā, bet pēc izglītības reformas vēsturi lielākoties apgūst tikai 6 stundas. Pamatskolā līdz ar nelieliem uzlabojumiem pirms diviem gadiem stundu skaitu palielināja līdz 9 stundām. Līdz ar jauno mācību saturu atteicās no eksāmena vēsturē un to aizvietoja ar starpdisciplināro darbu, kurā pirmajā gadā bija tikai viens jautājums par vēstures faktiem. Arī šis starpdisciplinārais darbs vēstures jomā ir ticis atcelts. Vairākus gadus nebija nekā, bet šogad ir plānots monitoringa darbs sociālajās zinātnēs un vēsturē.

Vēstures mācīšana vidusskolā un daļēji arī pamatskolā ir aizvietota ar sociālajām zinātnēm. Līdz ar jauno izglītības saturu skolēniem obligātais standarts vidusskolā vēstures priekšmetā prasīja mācīt feminismu, melnādaino tiesības, jautājumus par identitāti, bet neprasīja obligāti mācīt par holokaustu un latviešu tautas atmodu. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vadītāja vietnieks Toms Ķikuts norādījis, ka sabiedrības skatījums uz ģeopolitisko situāciju ir atkarīgs no viņu vēstures priekšzināšanu bāzes. Latvijas Pedagogu domes pārstāvis Andrejs Mūrnieks norādījis – un ieklausieties! –, ka izglītības standartā ne reizi nav minēti tādi vārdi kā "totalitārisms", "nacisms", "komunisms", "deportācijas", "holokausts", "Baltijas ceļš", "Bībele", "latviešu nācija".

Ja šie jēdzieni izglītības standartā neparādās, par kādām vērtībām mēs vispār varam runāt vēstures mācīšanā? Kādā Latvijas pašvaldībā bijušie mazākumtautību skolu skolotāji līdz ar jauno mācību saturu ir pārtraukuši mācīt par padomju okupācijas faktu un Otrā pasaules kara noziegumiem, jo jaunais izglītības saturs ļauj par to nerunāt. Pašreizējos apstākļos skolas vēstures mācīšana samazina izpratni par galvenajiem Latvijas vēstures notikumiem, tādēļ vairāk veicina skolēnu pieķeršanos globālajām tendencēm, nevis nacionālajām vērtībām. Mēs atrodamies informatīvā kara apstākļos, kad notiek cīņa par mūsu iedzīvotāju prātiem. Vēstures priekšmeta samazināšana skolu programmā palielina iespēju jauniešiem pieņemt Krievijas propagandas kanālu vēstījumus par okupācijas fakta noliegšanu un Latvijas vēstures izpratnes sagrozīšanu.

Kopš 2024. gadā ieviesa vidusskolas mācību priekšmetu "Vēsture I", situācija ir uzlabojusies, bet Ministru kabineta noteikumos pilnvērtīgas izmaiņas par vēstures tematiem nav veiktas kopš jaunā izglītības satura ieviešanas, un skolā vēstures vietā prasa apgūt sociālās zinātnes. Pilnvērtīga vēstures mācīšana pamatskolā un vidusskolā ir Latvijas nacionālās drošības jautājums.

Likumprojekta mērķis ir atgriezt atpakaļ pietiekamu vēstures mācīšanu Latvijas skolās, uzdodot pienākumu Ministru kabinetam veikt grozījumus Ministru kabineta noteikumos pamatizglītībā un vidējā izglītībā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta "Par vēstures prioritāru mācīšanu" iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 11, pret – 9, atturas – 54. Lēmuma projekts nākamās sēdes darba kārtībā nav iekļauts.

Vai ir priekšlikums par nodošanu kādai no komisijām?

Viens var runāt "par", viens – "pret".

Deputāts Juris Viļums – par procedūru.

J. Viļums (AS).

Šo lēmuma projektu nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir iebildumi? Balsojam!

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta "Par vēstures prioritāru mācīšanu" nodošanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 76, pret – 5, atturas – 1. Lēmuma projekts komisijai nodots.

Vēl man ir jāpasaka, kolēģi, – tātad atbilstoši Saeimas Kārtības rullim, ja tiek nodots kādai no komisijām, tad priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir piecas dienas. Es tikai atgādinu – tātad šā gada 15. septembris. Vai ir citi priekšlikumi? Nav. Atbalstīts.

Mums ir ziņojums par balsošanas motīviem.

Vārds deputātam Robertam Ķipuram. Ziņojums par frakcijas "Nacionālā apvienība" balsošanas motīviem.

R. Ķipurs (NA).

Godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Frakcija "Nacionālā apvienība" atbalstīs lēmuma projektu nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, jo tā pašreizējā redakcijā ir vairāki pilnveidojami jautājumi.

Vēstures skolotāji pēdējos gados vairākkārt norādījuši uz sociālās un pilsoniskās mācību jomas satura sadrumstalotību, kā arī uz vēstures un sociālo zinātņu integrēšanas mācīšanas radītajām grūtībām sistemātiskā un pēctecīgā vēstures satura apguvē.

Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrība šā gada 15. augustā vērsās pie Saeimas deputātiem, norādot uz konkrētām un ilgstoši neatrisinātām problēmām. Biedrība vēstulē aicināja šos jautājumus risināt gan Izglītības un zinātnes ministrijā, gan Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Šis aicinājums tika izteikts jau trīs nedēļas pirms lēmuma projekta iesniegšanas.

"Nacionālā apvienība" šajā jautājumā rīkojusies konsekventi un panākusi arī konkrētus rezultātus. Sadarbībā ar Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrību 2024. gadā tika panākta līdz tam integrētā optimālā apguves līmeņa kursa sadalīšana divos patstāvīgos kursos – "Vēsture I" un "Sociālās zinātnes I".

Izglītības un zinātnes ministrija ir sākusi darbu pie grozījumiem gan Ministru kabineta noteikumos Nr. 747, gan noteikumos Nr. 416. Būtiska daļa saturiskā priekšdarba jau ir paveikta, šomēnes tas tiks prezentēts un apspriests arī Latvijas vēstures forumā.

Lēmuma projektā kritizēta vēstures eksāmena atcelšana pamatizglītības noslēgumā. Vienlaikus ir sākta diagnosticējošā darba 10. klasē izstrāde, kurā Latvijas vēstures zināšanām, prasmēm paredzēta atsevišķa sociālām zinībām līdzvērtīga daļa. Diagnosticējošais darbs neaizstāj diskusiju par vēstures eksāmena nepieciešamību, tomēr tas ļaus iegūt salīdzināmus datus par skolēnu sniegumu un pamatot turpmākos lēmumus. Tātad problēma ir apzināta, konkrēti risinājumi tiek izstrādāti. Tomēr, atbalstot lēmuma projektu, mums tas jānošķir no projektā piedāvātā risinājuma.

Lēmuma projekts aicina Ministru kabinetu izstrādāt izmaiņas normatīvajos aktos līdz šā gada 1. novembrim, taču darbs pie konkrētiem grozījumiem jau notiek. Turklāt lēmuma projektā tiek aicināts grozīt skolēnam sasniedzamos rezultātus. Taču ar sasniedzamo rezultātu maiņu vien nav iespējams palielināt vēstures apguvei paredzēto stundu skaitu. Ja mērķis ir mainīt mācību stundu apjomu, jāgroza arī Ministru kabineta noteikumu Nr. 747 un Nr. 416 pielikumos ietvertie izglītības programmu paraugu, mācību stundu materiāli.

Tātad projektā izvirzītais mērķis un tā sasniegšanai izraudzītais tiesiskais instruments pašlaik nav savstarpēji saskaņoti. Precizējams ir arī lēmuma projektā izmantotais apgalvojums, ka vēstures mācīšanai precizētais stundu skaits esot samazināts no 14 līdz 6 stundām. Ja ar skaitļiem pamatojam lēmumu par vēstures izglītību, tiem jābūt precīziem, savstarpēji salīdzināmiem un ikvienam saprotami izskaidrotiem.

Lēmuma projektā nav arī norādīts, kā paredzēts nodrošināt papildu mācību stundas jeb kā paredzēts palielināt kopējo stundu skaitu. Nepieciešams izvērtēt fiskālo ietekmi, pedagogu pieejamību, finansējuma avotu.

Visbeidzot lēmuma projekta noslēguma daļa ir formulēta pavēles... izteiksmē, nenorādot konkrētu uzdevuma adresātu. Nu, mūsu ieskatā, pēc būtības ietver normatīva rakstura prasību. Šīs nepilnības Saeimas sēdē nav novēršamas. Taču pēc projekta nodošanas komisijai tai ir tiesības izvērtēt iesniegtos grozījumus un nepieciešamības gadījumā sagatavot alternatīvu patstāvīgā priekšlikuma redakciju.

Tādēļ frakcija "Nacionālā apvienība" lēmuma projektu "Par vēstures prioritāru mācīšanu" tā pašreizējā redakcijā nevar atbalstīt kā galīgu risinājumu. Vienlaikus mēs atbalstām tā nodošanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, lai projektu juridiski un saturiski izvērtētu un pilnveidotu.

Tādēļ frakcija "Nacionālā apvienība" rosina lēmuma projektu nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai izvērtēšanai un pilnveidošanai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāti Harijs Rokpelnis, Andrejs Ceļapīters, Jānis Vucāns, Gunārs Kūtris, Līga Kļaviņa, Daiga Mieriņa, Ģirts Štekerhofs, Oļegs Burovs, Līga Kozlovska un Gundars Daudze iesnieguši lēmuma projektu – patstāvīgo priekšlikumu "Par Slimnīcu tīkla reformas turpmāko virzību un Fiskālās disciplīnas padomes konstatēto neatbilstību novēršanu". Vai deputātiem ir iebildumi pret šā patstāvīgā priekšlikuma izskatīšanu šīsdienas sēdē? Deputātiem iebildumu nav. Lēmuma projekts Saeimas sēdes darba kārtībā iekļauts.

Deputāti Andris Šuvajevs, Antoņina Ņenaševa, Leila Rasima, Jana Simanovska, Edmunds Cepurītis, Kaspars Briškens, Atis Švinka, Liene Gātere, Andris Sprūds un Ieva Brante iesnieguši lēmuma projektu – patstāvīgo priekšlikumu "Par Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas graudu ievešanas Latvijā, tai skaitā tranzītā caur Latviju, nekavējošu pārtraukšanu un turpmāku nepieļaušanu". Deputātiem ir iebildumi. Līdz ar to mums jālemj par patstāvīgā priekšlikuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā.

Viens var runāt "par", viens – "pret".

Runāt "par" pieteicies deputāts Kaspars Briškens.

K. Briškens (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Mums priekšā ir Saeimas lēmuma projekts "Par Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas graudu ievešanas Latvijā, tai skaitā tranzītā caur Latviju, nekavējošu pārtraukšanu un turpmāku nepieļaušanu" un no tā izrietoši uzdevumi Ministru kabinetam, lai nodrošinātu šādu pilnvērtīgu aizliegumu.

Mēs zinām, ka Ukrainā, veicot aizsardzības darbības Melnajā jūrā un Azovas jūrā, būtiski ierobežota Krievijas spēja izvest savu graudu ražu caur šo jūras koridoru. Tajā pašā laikā zinām, ka Ukrainas amatpersonas ziņo, ka ar Krievijas Federācijas graudu izcelsmes dokumentiem tiek noformēti... un Krievijas Federācija eksportē Ukrainā kara laikā nolaupīto graudaugu ražu caur Latviju un, iespējams, citām Baltijas valstīm. Jo skaidrs arī no matemātikas, ņemot vērā, ka Krievijas kopējais graudu eksports pagājušajā sezonā bija apmēram 46 miljoni tonnu, Krievijas Baltijas jūras ostu kapacitāte graudu pārkraušanai ir apmēram 7 miljoni tonnu. Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija izmisīgi meklē dažādus alternatīvus piegāžu ceļus.

Paskatāmies, ko līdz šim ir darījusi mūsu valdība. Ministru prezidents ir runājis par 300 procentu tarifu un tādējādi, nepaskaidrojot, ko ar tarifu viņš domā, ir samulsinājis arī starptautisko sabiedrību, kas šobrīd prāto, vai Latvija grasās kā Eiropas Savienības dalībvalsts mēģināt iesniegt tirdzniecības tarifus. Bet – nē. Pieņemsim, ka ir skaidrs, ka runa ir par pārvadājumu tarifu, kas sastāv no dzelzceļa pārvadājumu un termināļu tarifu komponentes. Mēs zinām, ka Latvijas dzelzceļa tarifs, ļoti aptuveni runājot, no austrumu robežas ir apmēram 10 eiro uz tonnu. Ostu pārkraušanas tarifs – 15. Tie ir 25 eiro uz tonnu. 300 procentu tarifa palielinājums, efektīvi četrkāršojot, nozīmētu, ka šis koridors maksātu no 25 līdz 100 eiro. Šobrīd biržā "Euronext" kviešu cena svārstās no 230 līdz 250 eiro. Ejot tālāk, iespējams, ka šī cena pieaugs.

Ņemot vērā, ka, iespējams, Krievijai nebūs alternatīvu piegāžu kanālu un, iespējams, Krievija vai arī starptautiskie treideri, kas ir iesaistīti šo graudu tirdzniecībā, būs gatavi maksāt arī 100 eiro, lai tiktu Latvijai cauri (Starpsauciens.)... Es tūlīt, es tūlīt tikšu līdz tam.

Vakar bija interesanti skatīties "Kas notiek Latvijā?". Tavara kungs teica Šuvajeva kungam: "Nu, jūs taču nezināt, ko mēs valdībā darām." Nu, protams, nezinām. Jūs teicāt, ka Kozlovska kungam, satiksmes ministram, ir uzdoti... uzdotas rezolūcijas, topot risinājums.

Nu, es pieņemu, ka mēģināt saprast, kā jūs varat pierunāt privātos termināļus palielināt ostu pārkraušanas maksas. Nu, tieši tik caurskatāmā veidā strādā jaunā koalīcija. Tas ir mazliet līdzīgi kā ar dabaszinātņu eksāmenu.

PRO pozīcija šajā kontekstā ir bijusi absolūti konsekventa no 2024. gada sākuma, kad es vēl satiksmes ministra amatā virzīju tranzīta aizliegumu kā ideju. Diemžēl tajā laikā mēs koalīcijas partneru atbalstu nespējām dabūt. Ministru prezidenti toreiz vairāk interesēja migrācijas ietekme no Āfrikas. (Starpsaucieni.) Ašeradena kungu kā finanšu ministru, protams, interesēja, lai nevajadzētu...

Es ļoti atvainojos, man ļoti grūti pārbļaut (Starpsauciens: "Melot nevajag!")... Es nemeloju. Tam ir publiski pierādījumi.

ZZS pieslējās tieši graudu termināļu viedoklim, līdz ar to tajā laikā mums neizdevās kopīgi vienoties par aizliegumu. Toreiz izdevās vienoties par importa aizliegumu, bet... un tālāk to nostiprināt Eiropas Savienībā, bet ne par tranzīta aizliegumu. Arī mana pozīcija kopumā vienmēr bija, ka Latvijai, Latvijas pārvadājumu nozarei, maksimāli ir jāiet prom no jebkādām atkarībām no Krievijas izcelsmes kravām. Līdz ar to graudu cenas ir augstas. Iespējams, ka bizness būs ieinteresēts izmantot šo koridoru arī tad, ja tā izmaksas četrkāršosies. Un šajā gadījumā nu Krievija droši vien neļaus saviem graudiem sapūt. Šie eksporta ieņēmumi Krievijai ir svarīgi, tai skaitā, lai finansētu kara mašīnu.

Interesanti ir arī tas, ka acīmredzot mūsu stividori jau ir paguvuši saslēgt līgumus vairāku desmitu vai teju simt miljonu vērtībā. Liepājas ostai 40 procentus no apgrozījuma sastāda graudu tranzīts, daļa, protams, ir Latvijas izcelsmes graudu... ražas eksports.

Tad, protams, ir jautājums: kurš ir galvenais dzelzceļa pārvadājums šajā... Interesanti, protams, ka Latvijas Stividorkompāniju asociācija savā viedoklī pauž arī kritiku, ka šis var negatīvi ietekmēt Latvijas reputāciju. Man gan liekas, ka daudz negatīvāk mūsu reputāciju ietekmē šāda tranzīta pieļaušana. Tas slikti atsaucas uz mūsu attiecībām ar stratēģiskajiem partneriem Ukrainā. Tas noteikti apdraud arī mūsu drošību, un, protams, tas neļauj mūsu tranzīta nozarei beidzot pārkārtoties uz ilgtspējīgu biznesu.

Tāpēc es lūdzu atbalstīt šo lēmuma projektu. Izbeigsim šīs mocības un pārtrauksim Krievijas graudu tranzītu caur Latviju!

Sēdes vadītāja. Deputātiem iebildumi? (Starpsauciens: "Balsojam!") Deputātiem ir iebildumi, līdz ar to mums ir jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta "Par Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas graudu ievešanas Latvijā, tai skaitā tranzītā caur Latviju, nekavējošu pārtraukšanu un turpmāku nepieļaušanu" iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret – 16, atturas – nav. Lēmuma projekts nākamās sēdes darba kārtībā iekļauts.

Darba kārtībā – sadaļa "Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana".

Darba kārtībā – lēmuma projekts "Par Latgales rajona tiesas tiesneses Elīnas Volikas atbrīvošanu no tiesneša amata".

Juridiskās komisijas vārdā – referents Andrejs Svilāns.

A. Svilāns (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamās kolēģes! Godātie kolēģi! Juridiskā komisija 2026. gada 2. septembra sēdē skatīja jautājumu par Latgales rajona tiesas tiesneses Elīnas Volikas atbrīvošanu no ieņemamā amata pēc pašas vēlēšanās ar 2026. gada 5. oktobri sakarā ar došanos izdienas pensijā.

Saskaņā ar Tiesu administrācijas Personāla vadības un juridiskā departamenta sniegto uzziņu Elīna Volika kopš 1993. gada ir strādājusi par Ludzas rajona zemesgrāmatu nodaļas priekšnieci, Ludzas zemesgrāmatu nodaļas tiesnesi, Rēzeknes tiesas zemesgrāmatu nodaļas tiesnesi, kā arī Latgales rajona tiesas tiesnesi. Viņas darbs ir novērtēts ar vairākiem Tieslietu ministrijas apbalvojumiem.

Juridiskā komisija vienbalsīgi atbalstīja lēmuma projektu "Par Latgales rajona tiesas tiesneses Elīnas Volikas atbrīvošanu no tiesneša amata"... pēc pašas vēlēšanās ar 2026. gada 5. oktobri.

Juridiskās komisijas vārdā lūdzu atbalstīt lēmuma projektu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu "Par Latgales rajona tiesas tiesneses Elīnas Volikas atbrīvošanu no tiesneša amata"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 83, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Darba kārtībā – lēmuma projekts "Par Zemgales rajona tiesas tiesneses Sarmītes Daukštes atbrīvošanu no tiesneša amata".

Juridiskās komisijas vārdā – referents Andrejs Svilāns.

A. Svilāns (AS).

Juridiskā komisija 2026. gada 2. septembra sēdē skatīja jautājumu par Zemgales rajona tiesas tiesneses Sarmītes Daukštes atbrīvošanu no ieņemamā amata pēc pašas vēlēšanās ar 2026. gada 30. novembri.

Saskaņā ar Tiesu administrācijas sniegto uzziņu kopš 2005. gada 29. septembra Sarmīte Daukšte ir strādājusi par Aizkraukles rajona tiesas tiesnesi un Zemgales rajona tiesas tiesnesi Aizkrauklē. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija ir veikusi tiesneses Daukštes profesionālās darbības novērtēšanu, sniedzot pozitīvu atzinumu.

Juridiskā komisija vienbalsīgi atbalstīja lēmuma projektu "Par Zemgales rajona tiesas tiesneses Sarmītes Daukštes atbrīvošanu no tiesneša amata"... pēc pašas vēlēšanās ar 2026. gada 30. novembri.

Juridiskās komisijas vārdā lūdzu atbalstīt lēmuma projektu.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu "Par Zemgales rajona tiesas tiesneses Sarmītes Daukštes atbrīvošanu no tiesneša amata"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 83, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Darba kārtībā – sadaļa "Deputātu pieprasījumu izskatīšana". Par saņemtajiem deputātu pieprasījumiem.

Deputātu Andra Šuvajeva, Antoņinas Ņenaševas, Leilas Rasimas, Janas Simanovskas, Edmunda Cepurīša, Kaspara Briškena, Ata Švinkas, Lienes Gāteres, Andra Sprūda un Ievas Brantes pieprasījums iekšlietu ministram Jānim Dombravam "Par Pjotra Avena Latvijas pilsonības iegūšanas un saglabāšanas tiesiskuma pārbaudi un valsts drošības risku izvērtēšanu".

Runāt neviens nav pieteicies. Nododam pieprasījumu Pieprasījumu komisijai izvērtēšanai.

Darba kārtībā – sadaļa "Pieprasījumu komisijas atzinums".

Deputātu Ramonas Petravičas, Mārča Jencīša, Ričarda Šlesera, Viktorijas Pleškānes, Edmunda Zivtiņa, Jekaterinas Drelingas, Maijas Armaņevas, Kristapa Krištopana, Lindas Liepiņas, Jeļenas Kļaviņas pieprasījums veselības ministram Hosamam Abu Meri "Par katastrofālo medicīniskās palīdzības un pakalpojumu pieejamības krīzi Latvijā pretstatā Satversmes 111. pantā garantētajam minimumam".

Pieprasījumu komisijas vārdā – referente Inga Bērziņa.

I. Bērziņa (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Pieprasījumu komisija šā gada 2. septembra sēdē izskatīja 10 Saeimas deputātu pieprasījumu veselības ministram Hosamam Abu Meri.

Komisija uzklausīja Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta sniegtos skaidrojumus par akūta insulta pacientu hospitalizācijas kārtību un loģistiku reģionos, plānotajiem uzlabojumiem neirologa pieejamībā un telestroke risinājumu ieviešanā, kā arī par pasākumiem gaidīšanas rindu mazināšanai bērnu oftalmoloģijā un ambulatorajā rehabilitācijā. Tāpat tika pārrunāti jautājumi par Rīgas Dzemdību nama finansēšanas kārtību mainīgā dzimstības līmeņa apstākļos un nozares budžeta plānošanu vidējā termiņā.

Izvērtējot sniegtās atbildes un nozares ekspertu skaidrojumus par pakalpojumu organizāciju un pieejamiem resursiem, komisija secināja, ka ministrija īsteno mērķtiecīgus pasākumus identificēto problēmu risināšanai un sistēmas efektivitātes paaugstināšanai.

Pieprasījumu komisija balsojot (par – 4, pret – 8, atturas – 1) atzina, ka deputātu pieprasījums ir noraidāms.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds deputātei Ramonai Petravičai.

R. Petraviča (LPV).

Kolēģi! Mēs jau par veselības aprūpes problēmām ļoti gari un plaši diskutējām debatēs par ministra demisijas pieprasījumu, tāpēc es ļoti īsi, tikai atgādinot... Mēs nevaram turpināt pieņemt situāciju, kurā reģionālās slimnīcas kļūst par pārsēšanās punktu... neirologu deficīts ir konstatēts, bet risinājums un pārrunas... tas viss būs 2027. gada pilotprojektā, kurā valsts atbildība tiek aizstāta ar sistēmas statusu... šodien nav gatavi. Tas nav tehnisks jautājums, tas ir jautājums par to, vai cilvēkam ārpus Rīgas ir iespēja akūtā situācijā tikt pie ārstēšanas – ka viņam tiks nodrošināta konsultācija, nevis ceļš uz Rīgu vai uz citu reģionu.

Mēs prasām skaidras atbildes un reālus termiņus, kad reģionālajās slimnīcās tiks nodrošināta pastāvīga neirologu un radiologu pieejamība akūta insulta aprūpei. Un vai ministrija beidzot atzīst, ka transportēšana 200 kilometru attālumā akūta insulta gadījumā neatbilst standartiem, bet ir to pārkāpums.

Tāpēc aicinu atbalstīt pieprasījumu.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par pieprasījumu veselības ministram Hosamam Abu Meri "Par katastrofālo medicīniskās palīdzības un pakalpojumu pieejamības krīzi Latvijā pretstatā Satversmes 111. pantā garantētajam minimumam"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 21, pret – 54, atturas – nav. Pieprasījums noraidīts.

Deputātu Ramonas Petravičas, Mārča Jencīša, Edmunda Zivtiņa, Maijas Armaņevas, Kristapa Krištopana, Lindas Liepiņas, Jekaterinas Drelingas, Jeļenas Kļaviņas, Viktorijas Pleškānes, Ričarda Šlesera pieprasījums iekšlietu ministram Jānim Dombravam "Par cilvēktiesību ievērošanu migrācijas politikas īstenošanā".

Pieprasījumu komisijas vārdā – referente Inga Bērziņa.

I. Bērziņa (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Pieprasījumu komisija 2. septembra sēdē izskatīja 10 Saeimas deputātu pieprasījumu iekšlietu ministram Jānim Dombravam. Pieprasījumā tika skartas bažas par humāno apsvērumu un cilvēktiesību standartu faktisko piemērošanu praksē, kā piemēru minot konkrētu gadījumu saistībā ar Krievijas Federācijas pilsones Golomazovas lūgumu piešķirt uzturēšanās atļauju.

Izvērtējot atbildīgo iestāžu sniegto informāciju, tika uzsvērts, ka tiesiskais regulējums pieprasa striktu un šauru izņēmumu normu interpretāciju, vienlaikus saglabājot vispusīgu un individuālu pieeju, lai nepieļautu nehumānu izturēšanos un nodrošinātu Satversmei un starptautiskajām saistībām atbilstošu tiesību aizsardzību.

Komisija, iepazīstoties ar Iekšlietu ministrijas sniegto skaidrojumu, konstatēja, ka valsts migrācijas kontroles mehānismi tiek īstenoti tiesiski un saskaņā ar spēkā esošo normatīvo bāzi. Vienlaikus tika akcentēts, ka gadījumos, kas skar mazāk aizsargātas personas un atsevišķu indivīdu specifiskās vajadzības, valstij ir jānodrošina nepieciešamie procesi un samērīgi risinājumi, tostarp attiecībā uz pagaidu uzturēšanās un izceļošanas termiņu noteikšanu vai humānās palīdzības pamatprasību nodrošināšanu, lai sniegtu personai atbilstošas garantijas un novērstu nesamērīgu morālā vai fiziskā smaguma rašanos pirms visu formālo procedūru pabeigšanas.

Pieprasījumu komisija balsojot (par – 3, pret – 7, atturas – 2) atzina, ka deputātu pieprasījums ir noraidāms.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds deputātei Ramonai Petravičai.

R. Petraviča (LPV).

Kolēģi! Mēs runājam par dokumentu, kas nav vienkārši birokrātiska atbilde. Tas ir dokuments, kurā Iekšlietu ministrija atklāti un aukstasinīgi pasaka: 88 gadus veca sieviete, kura lielāko sava mūža daļu ir dzīvojusi Latvijā, Saldus novadā, Rubas pagastā, var tikt izraidīta no valsts. Un to dara nevis kāds ierēdnis kaut kur dziļi sistēmā, bet... atsaucoties uz paša iekšlietu ministra kompetenci un politiku.

Mums ir Iekšlietu ministrijas oficiāla atbilde uz deputātu pieprasījumu. Tajā melns uz balta ir rakstīts, ka 88 gadus vecai seniorei netiek piešķirta termiņuzturēšanās atļauja humānu apsvērumu dēļ, kāda viņai visu laiku ir tikusi piešķirta. Ministrija stāsta, ka pārvaldē tiek skatīts jautājums par vīzas piešķiršanu, lai nodrošinātu likumīgas tiesības uzturēties, kamēr tiek risināta pārcelšanās organizēšana un nepieciešamās aprūpes saņemšana no pilsonības valsts – Krievijas – sociālā dienesta.

Padomāsim, ko tas nozīmē. Sievietei, kura šeit ir dzīvojusi gadu desmitiem, kurai nav neviena piederīgā un kura ir 88 gadus veca, tagad būs jādodas uz valsti, ar kuru viņai nav nekāda sakara, nekādas saiknes, un par to, kāda tur būs sociālā aprūpe, mēs neviens droši nevaram pārliecināties. To dara, slēpjoties aiz vārdiem "vīza" un "pārcelšanās organizēšana". Vīza ir instruments cilvēkam, kurš ieceļo no ārpuses, bet šī sieviete jau ir šeit.

Viņa nav ieradusies nez no kurienes, nav tūriste. Un valsts viņai tagad saka: mēs tev dosim papīru, lai tu varētu likumīgi uzturēties, kamēr sagatavosim tavu izraidīšanu.

Tas nav humāns risinājums. Tas ir eleganti iesaiņots deportācijas process. Jāteic, tiešām labi, ka sieviete pati neapzinās, kas vispār tiek gatavots.

Iekšlietu ministrija atgādina, ka humāni apsvērumi ir ģenerālklauzula, kas interpretējama šauri, ka jāsasniedz pietiekami nopietnu morālo un fizisko ciešanu slieksnis, jāsasniedz līdz līmenim, kas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. panta izpratnē jau ir necilvēcīga apiešanās.

Tad man ir jautājums – cik smagām jābūt 88 gadus vecas sievietes ciešanām, lai mēs beidzot atzītu, ka viņu nevar izmest ārā... nomest kaut kur pie robežas? Cik smagai jābūt invaliditātei, cik lielai – bezpalīdzībai, cik dziļai – izolācijai? Vai mēs gaidām, līdz viņa būs mirstoša, un tad atzīsim, ka situācija ir necilvēcīga? Ministrija saka: izņēmumi jāinterpretē šauri. Labi, bet šaurums nedrīkst nozīmēt, ka mēs aizmirstam elementāru cilvēcību. Likums nav ierocis pret vājākajiem. Likums ir instruments, ar kuru valsts aizsargā arī tos, kuri paši sevi vairs nevar aizsargāt.

Šajā atbildē nav nekādu rūpju vai iejūtības, iedziļināšanās konkrētā cilvēka problēmās. Ir tikai juridiskas formulas, atsauces uz judikatūru, norāde, ka, ja ir citas iespējas, ministram nav kompetences, lai dotu termiņuzturēšanās atļauju. Un atkal seko tas pats – vīzas, sarunas ar Krievijas sociālajiem dienestiem... Interesanti – kurš sarunāsies, kurš būs tas sarunu vedējs? Kolēģi, tā nav objektīva nepieciešamība lietas apstākļu izvērtēšanai, bet tīri politisks lēmums, kas ļauj 88 gadus vecu, bezpalīdzīgu sirmgalvi, kurai neviena nav, virzīt uz deportāciju.

Aicinu Saeimu nepieļaut šādu cinisku attieksmi un izturēšanos pret sievieti, kura runā latviski, saņem Latvijas valsts pensiju, bet savulaik nav sakārtojusi dokumentus. Vai tāpēc sods varētu būt viņas deportācija?

Aicinu mūs visus atcerēties – ja valsts, kas 88 gadus vecu cilvēku, kas desmitiem gadu dzīvojis, strādājis tās teritorijā, gatavojas izraidīt, mēs zaudējam cilvēcību.

Tāpēc uzturu šo pieprasījumu. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edvīnam Šnorem.

E. Šnore (NA).

Labdien, cienījamie kolēģi, cienījamie pieprasītāji! Ministrs ir iepazinies ar šo situāciju padziļināti, sniedzis atbildi Petravičas kundzei, atbildējis arī uz šo pieprasījumu, personiski ieradies Pieprasījumu komisijā un izskaidrojis, ko un kāpēc ministrija dara šajā sakarā.

Pavisam īsi. 5. maijā PMLP pieņēma lēmumu atteikt uzturēšanās atļauju šai personai, jo nebija izpildītas likumā paredzētās prasības. Pēc tam tika pieprasīta uzturēšanās atļauja humānu apsvērumu dēļ. Pieprasījumu izskatīja juristi. Lai gan ir veselības problēmas (to neviens nenoliedz), tika konstatēta rīcībspēja. Humāni apsvērumi saskaņā ar juristu likuma interpretāciju netika konstatēti. Šī persona nebija paudusi personisku interesi sakārtot visas likumā paredzētās prasības, lai šādu uzturēšanās atļauju nokārtotu. Iesniegums ministrijai tika iesniegts ar sociālā dienesta darbinieku starpniecību.

Kā jau minēju, ministrs detalizēti ar šo iepazinās, mēģināja rast dažādus risinājumus, tostarp arī potenciālu iespēju izmantot apgādību, kas šādā situācijā ir diezgan normāls risinājums un Latvijā diezgan bieži tiek izmantots, – tuvākie cilvēki vai kaimiņi, vai ieinteresētās puses pieņem šādu cilvēku apgādībā. Ja tas šajā gadījumā notiktu, tas dotu iespēju piešķirt uzturēšanās atļauju ar citiem noteikumiem. Ministrs pats par šo iespēju runāja gan ar sociālo dienestu, gan ar Petravičas kundzi, mēģinot rast iespējas šo atrisināt. Diemžēl nekas nesanāca. Intereses par apgādību nebija, no sarunām izrietēja iemesls, ka sievietei tas varētu radīt finansiālu slogu, jo sievietei nav sava nekustamā īpašuma, kas varētu potenciāli motivēt šādus apgādniekus. No apgādības risinājuma nekas nesanāca.

Ņemot vērā, ka sieviete ir cienījamā vecumā un viņai nav iespējams drīzumā izceļot uz pilsonības valsti, kā tas paredzēts likumā, ministrija ir radusi starprisinājumu, piešķirot viņai vīzu un dodot iespēju uzturēties Latvijā, kamēr notiek kontakts ar Krievijas vēstniecību par atbilstošas aprūpes iestādes, kurā par viņu varētu adekvāti parūpēties, atrašanu viņas pilsonības valstī.

Gribu uzsvērt, ka šādi gadījumi tiek izvērtēti, arī risināti individuāli. Ļoti žēl, ka no tā tiek taisīta politika, kā tas ir šajā gadījumā. Petravičas kundze pagājušonedēļ piedalījās raidījumā "Frakciju viedokļi", paužot, ka, Jānim Dombravam nākot ministra amatā, šai sievietei netiek izsniegta uzturēšanās atļauja un tas notiek politisku iemeslu dēļ. Abi šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Tas notika, pirms Jānis Dombrava kļuva par ministru, uzturēšanās atļauja ir atteikta iepriekšējā ministra laikā, un ar politiku tam nav nekāda sakara.

Nobeigumā varu pateikt – protams, žēl, ka sabiedrība tiek maldināta. Teorētiski varu saprast, kāpēc tas tiek darīts pirms vēlēšanām – varbūt kādam tas var dot kādas balsis. Šai sievietei tas noteikti nepalīdzēs.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Svetlanai Čulkovai.

S. Čulkova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labdien, Saeimas priekšsēdētāja, kolēģi! Skaidrs, ka atbalstīšu šo pieprasījumu, bet man ir jautājums Petravičas kundzei.

Jūs bijāt deputāte, kura 13. Saeimā balsoja "par" grozījumu Imigrācijas likumā. Četru gadu laikā jūs neredzējāt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri tiek pamesti, kuriem nav ne pensijas, ne kādas sociālās aprūpes, nekā viņiem nav, bet tieši pirms vēlēšanām jūs ieraudzījāt... vienu sievieti, kurai ir problēmas. Man ir jautājums – ko jūs darījāt četru gadu laikā? Neko!

Aicinu pieprasījumu atbalstīt. Bet tas, ko tagad dara frakcija LATVIJA PIRMAJĀ VIETA, ir divkosība.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par pieprasījumu iekšlietu ministram Jānim Dombravam "Par cilvēktiesību ievērošanu migrācijas politikas īstenošanā"! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 17, pret – 52, atturas – 9. Pieprasījums noraidīts.

Kolēģi! Pienācis laiks pārtraukumam.

Pārtraukumu es izsludināšu līdz Prezidija turpmākam lēmumam par tālāko sēdes darba kārtības jautājumu izskatīšanu.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kolēģi, kamēr rit reģistrācija... mazliet klusuma, es nolasīšu par atbilžu sniegšanu uz deputātu jautājumiem.

Deputātu Ilzes Stobovas, Jeļenas Kļaviņas, Jekaterinas Drelingas, Ričarda Šlesera un Lindas Liepiņas jautājums izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 143. punktā noteikto". Saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina, bet mutvārdos papildjautājumus uzdot nevēlas.

Deputātu Ilzes Stobovas, Jeļenas Kļaviņas, Jekaterinas Drelingas, Ričarda Šlesera un Lindas Liepiņas jautājums izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei "Par Ministru kabineta noteikumu projektu 26-TA-1783". Saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina, bet mutvārdos papildjautājumus uzdot nevēlas.

Deputātu Ilzes Stobovas, Jeļenas Kļaviņas, Jekaterinas Drelingas, Ričarda Šlesera un Lindas Liepiņas jautājums izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei "Par publiski finansētu izglītības datu komerciālu izmantošanu, personas datu aizsardzību platformā "E-klase"". Saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina, bet mutvārdos papildjautājumus uzdot nevēlas.

Līdz ar to atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2026. gada 10. septembrī nenotiks.

Ir iesniegti divi jauni deputātu jautājumi.

Deputāti Ramona Petraviča, Kristaps Krištopans, Maija Armaņeva, Linda Liepiņa un Ilze Stobova iesnieguši jautājumu labklājības ministram Reinim Uzulniekam "Par Bērnu aizsardzības centra kompetenci un rīcību saistībā ar vardarbības riskiem un bērnu tiesību pārkāpumiem Talsu pirmsskolas izglītības iestādē "Kastanītis"". Jautājums tiek nodots ministram atbildes sniegšanai.

Deputāti Ramona Petraviča, Kristaps Krištopans, Maija Armaņeva, Linda Liepiņa un Ilze Stobova iesnieguši jautājumu izglītības un zinātnes ministrei Ilzei Indriksonei "Par izglītojamo drošības garantēšanu un tiesisko regulējumu saistībā ar vardarbības riskiem pirmsskolas izglītības iestādēs". Jautājums tiek nodots ministrei atbildes sniegšanai.

Paldies, ka noklausījāties.

Vārds Saeimas sekretāram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretārs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies 12 deputāti: Raimonds Bergmanis, Andris Bērziņš, Zanda Kalniņa-Lukaševica, Jurģis Klotiņš, Jeļena Kļaviņa, Līga Kļaviņa, Ingmārs Līdaka, Nataļja Marčenko-Jodko, Ināra Mūrniece, Antoņina Ņenaševa, Leila Rasima un Jānis Vucāns.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Paldies visiem šodien par darbu.

Pārtraukums līdz turpmākam Prezidija lēmumam.

(Pārtraukums.)