Saeimas sēdes stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Ieņemam vietas Saeimas Sēžu zālē! Sagaidīsim zālē Valsts prezidentu. (Pauze.)

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Cienījamā 4. maija Deklarācijas kluba prezidente! Augstākās padomes deputāti, kuri balsojuši par konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Sākam Saeimas 2026. gada 21. augusta svinīgo sēdi, kas veltīta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas 35. gadadienai.

Z. Kalniņa-Lukaševica (14. Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Ļoti cienījamā 4. maija Deklarācijas kluba prezidente! Deputāti! Dāmas un kungi! Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.

D. Mieriņa (14. Saeimas priekšsēdētāja).

Cienījamā Latvijas tauta! Godātie kolēģi! Man ir bijis gods uzrunāt jūs no šīs zāles trīs gadu garumā. Esam kopīgi sveikuši mūsu valsti svētkos, pieminējuši Ukrainu un nosodījuši karu. Esam debatējuši par ekonomiku, valodu un ārlietām. Te skanējuši ne tikai skaisti vārdi, bet arī kritika, dusmas un savu reizi arī pa kādam jokam.

Šī zāle ir kā laika kapsula. Mainās varas, politiķi un laikmeti, bet tā joprojām glabā vienu un to pašu patiesību. Saeima nekad nav bijusi ideāla. Arī sabiedrība nekad tāda nav. Var teikt, ka Saeima ir sabiedrības spogulis. Šajā zālē vislabāk redzams, kāda ir bijusi vai ir mūsu valsts. Šeit atspoguļojas kā pārliecība, tā arī šaubas. Šeit pieņemti lēmumi, kuri veidojuši mūsu valsti, un ir bijuši arī tādi, kas likuši apšaubīt to pareizumu.

Tieši šajā zālē pirms 35 gadiem tika pieņemts viens no nozīmīgākajiem lēmumiem atjaunotās Latvijas vēsturē. 1991. gada 21. augustā, nedaudz vairāk nekā gadu pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas, laikā, kad Rīgas centrā atradās OMON vienības un pastāvēja reāli draudi Latvijas tautai un parlamentam, mūsu priekšgājēji ar apbrīnojamu savaldību pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu".

Faktiskās neatkarības atjaunošana notika laikā, kad valdīja daudz nezināmā. Nebija skaidra plāna valsts tālākai attīstībai, garantiju starptautiskajam atbalstam vai vienkāršas skaidrības, kāda būs nākamā diena. Bet bija kas daudz svarīgāks – bija pilnīgi skaidra izpratne par mērķi un gatavība uzņemties atbildību. Arī Latvijas sabiedrība tolaik bija pārsteidzoši nosvērta. Cilvēki apzinājās riskus un bija gatavi pat visļaunākajam, jo bija pārliecība par vienu – sava valsts ir vērtība, par kuru vērts cīnīties.

Šodien mums nav jāatjauno Latvijas neatkarība, tomēr mums katru dienu jāatbild uz ļoti svarīgu jautājumu: kādu valsti mēs veidojam?

Esošās Saeimas pilnvaru laiks tuvojas noslēgumam. Priekšā vēl tikai mēnesis darba, un tas noteikti nebūs vienkāršs. Būs gan skaļi vārdi, gan asas diskusijas, varbūt – arī apzinātas provokācijas. Tomēr gribu teikt, ka 14. Saeima ir pierādījusi, ka spēj risināt sarežģītus jautājumus. Politiski atšķirīgi spēki ir spējuši valsts intereses likt augstāk par partiju ambīcijām.

Var droši teikt, ka šī Saeima ir stūrējusi valsts kuģi cauri ģeopolitisko satricinājumu un drošības izaicinājumu laikam un kurss nav ticis pazaudēts. Tomēr mums jāspēj rast līdzsvaru starp valsts aizsardzību un cilvēka drošību, viņa veselību, ģimeni un bērnu nākotni. Tādēļ savlaicīgai un pieejamai veselības aprūpei jābūt valsts prioritāšu augšgalā neatkarīgi no cilvēka dzīvesvietas vai ienākumiem. Stipra valsts nav tikai labi aizsargātas robežas, tie ir arī veseli cilvēki, stipras ģimenes un pārliecība, ka nepieciešamajā brīdī valsts spēs par saviem cilvēkiem parūpēties.

Mūsu atbildība nebeidzas ar šīs Saeimas pilnvaru termiņu. Mums jāspēj raudzīties tam pāri un domāt par to, kādu Latviju vēlamies redzēt arī pēc 10 un 20, un vairāk gadiem. Latvijai ir vajadzīga maza un efektīva valsts pārvalde. Tāda, kas nebaidās pieņemt lēmumus un arī uzņemties atbildību par tiem. Šobrīd ir īstais laiks izvērtēt savu saimniecību un atbrīvoties no visa liekā. Dot vietu visam jaunajam un inovatīvajam. Tas mums ļaus ieguldīt veselībā, drošībā, zinātnē un galu galā mūsu pašu cilvēkos. Arī parlamentā ilgtermiņā vajadzētu tādu pašu caurskatāmību un kontroli, kādu mēs prasām no citām valsts institūcijām.

Ir mainījušies laiki un iespējas, un deputāts nevar būt privileģētākā statusā nekā tauta. Tāpēc ir pamats diskusijām par parlamenta darba organizāciju, transporta un mājokļa kompensācijām un daudziem citiem svarīgiem jautājumiem.

Demokrātijā jautājums nav drauds. Jautājums ir vēlme pārliecināties, ka lēmumi tiek pieņemti atklāti, tie ir racionāli un sabiedrības interesēs. Un mums ir jārunā arī par atklātību.

Atsevišķos jautājumos ir izveidojusies nevajadzīga slepenība. Arī valdības un parlamenta darbā ir informācija, kurai valsts drošības vai citu objektīvu iemeslu dēļ ir jābūt aizsargātai, tomēr slepenība nedrīkst kļūt par ērtu veidu, kā izvairīties no sarežģītu lēmumu skaidrošanas. Jo mazāk sabiedrība saprot, kas notiek Ministru kabinetā un Saeimā, un valsts pārvaldē, jo vairāk vietas paliek aizdomām, baumām un neuzticībai.

Atklātība ir demokrātiskas valsts spēks. Atklātībai ir jābūt ierocim pret dezinformāciju. Atklātībai ir jākļūst par veidu, kā skaidrot sarežģītus lēmumus sabiedrībai, jo mūsu pienākums ir strādāt tās interesēs. Savukārt sabiedrībai tas dotu iespēju labāk vērtēt mūsu paveikto.

Tikpat būtiska ir arī sabiedrības līdzdalība. Nevalstiskās organizācijas Saeimā ir un būs gaidītas arī turpmāk. To apliecina nevalstisko organizāciju atvērto durvju dienas, regulāra līdzdalība komisiju sēdēs un iespēja iesaistīties likumdošanas procesā.

Ar atvērtību ne vienmēr ir gana. Mums jāprot arī klausīties, un tas attiecas uz mums visiem. Sabiedrībā arvien vairāk jūtama savstarpēja necieņa un neiecietība. Daudz runājam par savām tiesībām, bet arvien mazāk – par atbildību, cieņu un empātiju. Arvien biežāk robežu starp vārda brīvību un elementāru cieņu aizstāj pārliecība, ka publiskajā telpā ir pieļaujams gandrīz viss. Un arī šajā ziņā Saeima ir sabiedrības spogulis. Ja politiķi publiski cits citu aizvaino, ja politiskā diskusija kļūst personiska, mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrība rīkosies citādi. Mums jākļūst prasīgākiem pret savu darbu un paveikto. Deputāta pienākums ir iedziļināties jautājumos, par kuriem viņš lemj, un apzināties sava balsojuma nozīmi.

1991. gada 21. augustā mūsu priekšgājējiem nebija iespēju atlikt lēmumu uz nākamo darba grupu. Nebija iespējams sagatavot vēl vienu tabulu vai prezentāciju. Bija jāpieņem lēmums un jāuzņemas atbildība nekavējoties. Izlēmība – tas ir tas, kas mums jāpatur prātā no šīm liktenīgajām augusta dienām. Ne tikai izlēmība, bet, protams, arī atbildība – atbildība par valsti, kuru esam saņēmuši un kuru atstāsim bērniem, mazbērniem un nākamajām paaudzēm. Atbildība par lēmumiem, kurus pieņemsim, atbildība par vārdiem, kurus sakām.

Jau pavisam drīz šajā tribīnē kāps citi deputāti un citi politiskie spēki, bet mums aizvien būs jārūpējas par savu valsti un cilvēkiem. Valsts attīstība nav tikai četru gadu vēlēšanu cikls un bezgalīgu solījumu virkne. Latvijai ir vajadzīgs ilgtermiņa redzējums un kopīgi mērķi, kas saglabājas arī tad, kad mainās Saeimas un valdības. Mēs nevaram zināt, vai katrs šodien pieņemtais lēmums pēc gadiem izrādīsies pareizs, taču varam panākt, lai valsts attīstības virziens būtu skaidrs un iesāktais darbs neapstātos līdz ar politiskās varas maiņu.

1991. gada augustā cilvēki nezināja, kāda būs nākamā diena, taču viņi zināja, kādu Latviju vēlas. Šodien mums ir sava valsts, Satversme, demokrātiski ievēlēts parlaments un droša vieta Eiropas Savienībā un NATO. Mums ir tas, par ko toreiz cilvēki bija gatavi riskēt ar visu. Mūsu neatkarības atjaunotāji jau līdz ar valsts statusa atjaunošanu arī tālredzīgi veidoja mūsu vienoto ārpolitiku. Mūsu vērtību orientācija bija absolūti skaidra: tuvāk demokrātijai Rietumos un iespējami tālāk no imperiālisma Austrumos. Jau dienu vēlāk, 22. augustā, mūsu neatkarību atzina drosmīgā Islande. Paldies viņiem par to. Lai gan lielvalstis sākumā vilcinājās, tomēr jau drīz pēc tam sekoja Islandes piemēram. Mēs atgriezāmies pasaules politiskajā kartē – neatkarīga un demokrātiska valsts. Mēs atgriezāmies uz palikšanu.

24. augustā mūsu draugi ukraiņi arī atzīmēs savas valsts neatkarības 35. gadadienu. Tomēr nav vārdu, kā to raksturot. Tā būs emociju pilna diena. Šobrīd Ukraina turpina cīnīties par mums visiem. Skarbā realitāte apliecina, ka par brīvību un demokrātiju ir jācīnās katru dienu, un Ukrainai šī cīņa maksā cilvēku dzīvības. Tāpēc arī mūsu atbildība par Latviju nav kļuvusi mazāka. Tā ir kļuvusi lielāka. Mums ir pienākums sargāt to, par ko reiz cīnījāmies mēs paši un par ko šodien cīnās Ukraina.

Cienījamie klātesošie, cilvēki Latvijā un pasaulē! Šo trīs gadu laikā, uzrunājot jūs no šīs tribīnes, es vairākkārt esmu aicinājusi jūs uz rīcību, aicinājusi būt atbildīgiem pašiem par sevi un savu valsti, jo par valsts nākotni neatbild tikai Saeimas deputāti vai valdības ministri. Valsts vienmēr ir bijusi visas sabiedrības kopīga atbildība. Mūsu vēsturē atrodamas dažādas liecības, ka tieši mūsu pašu rokās... un spēkos ir mainīt un veidot Latviju, kādu to vēlamies redzēt.

Tāpēc šajā zālē sēdošajiem vēlu neslēpties aiz vārdiem, bet pierādīt sevi ar darbiem. Savukārt latviešus pasaulē un mājās aicinu uzticēties demokrātijai un parlamentārajai valsts pārvaldei, atrast sevī motivāciju un doties uz vēlēšanām. Pierādīsim paši sev, jo nevienam citam mums nekas nav jāpierāda, ka mēs esam valsts, kas pārstāv demokrātiskas vērtības, lepojas ar savām parlamentārisma tradīcijām, ar sasniegto un novērtē to, kas mums jau ir dots.

Lai mums nekad nepazūd tā vienkāršā pārliecība, kas Latvijas cilvēkiem bija 1991. gada augustā. Sava valsts – tā ir vērtība.

Noslēgumā vēlos, lai šajā zālē atbalsojas Ojāra Vācieša rindas, kas man pašai ir ļoti tuvas. Lai tās ir veltījums mūsu mīļajai Latvijai svētkos.

"Es tavu vārdu piesaucu

rītos,

dienā,

vakaros,

naktīs,

priekos,

bēdās,

barā

un vientulībā,

un – kad nav bara,

ne vientulības,

kad nav nekā.

Un katrreiz

tavs vārds skan

savādāk.

Es tavā vārdā

varu visu pasauli pateikt

un visu pasauli

uzrunāt."

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Kulbergam svinīgajai uzrunai.

A. Kulbergs (Latvijas Republikas Ministru prezidents).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! 4. maija Deklarācijas kluba biedri! Godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas cilvēki!

35 gadi, un es varu būt... un jūs varat būt par deputātiem, es varu būt par premjeru, cīnīties ar problēmām, rūpēties par iedzīvotāju labklājību. Bet tas – tikai pateicoties drosmei un notikumiem 35 gadus atpakaļ.

Mums Latvijai ir divas dzimšanas dienas. Pirmā, kad mūsu valsts tika dibināta, un otrā, kad tā atguva brīvību. Latviju okupēja, bet Latvijas valsts tiesiski nepazuda. Tā dzīvoja cilvēku atmiņās, latviešu valodā, ģimenēs, dziesmās, trimdas latviešu neatlaidīgajā darbā un starptautiskajā atzīšanā.

1991. gada 21. augustā Latvija atjaunoja savu neatkarību pilnā apjomā. Un es pats personīgi atceros to dienu. Es atceros to dienu, kad mans tēvs bija Zemessardzes 13. bataljona vienības rindās un tieši apsargāja Ministru kabinetu. Es atceros, ka es kā puika tik ļoti gribēju iet viņam līdzi šajos notikumos, bet mamma neļāva. Bet vismaz es pildīju Molotova kokteiļus līdzi visiem... visai Zemessardzes brigādei. Un toreiz man tēvs ielika... šo patriotismu, šo cīņu par Latviju. Tajā mirklī es sapratu, ka... Tēvs bija sagatavojis... Ja atceraties, Rīgas Motormuzejā mums stāv unikāls eksemplārs (viens tāds tik palicis ir) – Staļina bruņotais ZIS. Tā bija bruņotākā mašīna toreiz Latvijā. Un tēvs bija nolicis Motormuzejā to uz rampas, sapildījis degvielu. Akumulators bija vietā. Durvis jau bija atvērtas. Atslēga bija aizdedzē, lai – ja nu gadījumā kas – glābtu premjerministru Godmani un arī augstāko politisko varu... lai izglābtu no OMON draudiem.

Tāds bija mana tēva stāsts un domas par Latviju, par patriotismu, par mūsu brīvību. Un pirms 35 gadiem mēs zinājām, ka gribam brīvu Latviju. Taču nezinājām, vai vakaru sagaidīsim brīvā valstī. Maskavā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Rīgā padomju militārie spēki un OMON bija pārņēmuši televīzijas centru, radio namu, telefoncentrāli un Iekšlietu ministriju. Vēl nebija zināms, ka pučs izgāzīsies. Kamēr Augstākā padome apsprieda konstitucionālā likuma tekstu, ēkai tuvojās OMON bruņutransportieri. Bija reāli apdraudēta Latvijas brīvība un cilvēku dzīvības.

Tomēr Augstākā padome sanāca, un 111 deputāti nobalsoja "par" brīvu Latviju. Konstitucionālais likums sākas ar vārdiem: "Apzinoties savu atbildību tautas priekšā..." Šie vārdi nav tikai vēsturiska dokumenta ievads, tā ir valstiskuma mēraukla – toreiz, šodien un arī rīt. Un es vēlos to atkārtot: "Apzinoties savu atbildību tautas priekšā."

1990. gada 4. maijā Latvija pateica: mēs atjaunosim savu neatkarību. Taču militārā, finanšu un administratīvā vara joprojām atradās Maskavas rokās. Tāpēc ceļš bija jāiet soli pa solim, gudri, mērķtiecīgi, neatkāpjoties no galvenā. 1991. gada 21. augustā tika pieņemts lēmums: Latvija būs neatkarīga un demokrātiska valsts.

Toreiz no padomju laika pseidoparlamenta Augstākā padome kļuva par īstu parlamentu... mūsu Saeimu. Parlaments pastāv tad, kad izšķirošā brīdī uzņemas atbildību un rīkojas tautas vārdā. Brīvību un neatkarību neviens mums neuzdāvināja. Latvijas tauta to atguva ar drosmi, neatlaidību un spēju izšķirošā brīdī pateikt: tagad vai nekad. Šodien mēs noliecam galvu atmodas līderu, Latvijas Tautas frontes, Augstākās padomes deputātu un barikāžu aizstāvju priekšā, to priekšā, kas uzņēmās atbildību un spēja izšķirties par pareizo lēmumu.

Represijas, deportācijas, rusifikācija un stagnācija – Latvijai tika nozagti 50 gadi. Tā saucamajos padomju laikos tauta, dzelzs cietoksnī ieslodzīta, dzīvoja bailēs, melos, mūžīgā deficītā un viltus patriotismā. Par mūsu dzīvi un nākotni lēma sveša vara.

Es patiesi ticu: ja Latvija šodien tiks apdraudēta, mēs katrs cīnīsimies par neatkarību un brīvību. Es ticu, ka katrs – katrs! – šai zālē sēdošais izšķirošā brīdī spēs pieņemt pareizo lēmumu, sargājot savu valsti un savu tautu.

Šodien skaidrāk nekā 1991. gadā apzināmies Latvijas valstiskuma, brīvības un neatkarības nozīmi. To mums nežēlīgi atgādina Krievijas brutālais karš pret Ukrainu. Mēs labi saprotam Ukrainas tautu, jo arī mūsu zeme ir pieredzējusi Krievijas un padomju varas nestās kara, okupācijas un represiju šausmas. Ukrainas cilvēki katru dienu ik mirkli ar savām asinīm apliecina to, ko vēsture jau reiz mums mācīja – brīvība nav pašsaprotama lieta.

Latvijas valsts ir pamats mūsu cilvēku drošībai, labklājībai, mūsu tautas attīstībai, latviešu valodai un kultūrai. Mums, latviešiem, ir sava valsts, taču valsts nav pakalpojums, kuru kāds mums garantēti nodrošina. Līdzās savām daudzajām ikdienas lomām mēs pirmām kārtām esam Latvijas pilsoņi. Ne tikai ar tiesībām... mums katram ir pienākums pret mūsu valsti. Karavīri sargā valsti gatavībā ziedot dzīvību valsts brīvības vārdā, skolotāji – nododot zināšanas nākamajai paaudzei, mediķi – glābjot cilvēku dzīvības, uzņēmēji – godprātīgi maksājot nodokļus un attīstot Latvijas ekonomiku, zemnieki – kopjot mūsu tēvu zemi un gādājot par pārtikas drošību, un vecāki – audzinot bērnus par mūsu valsts patriotiem.

Kā trīs bērnu tēvs es skaidri apzinos – valsts sākas ar bērniem, ar to, vai viņi zina savu vēsturi un izjūt piederību Latvijai, vai viņi šeit redz iespēju mācīties, strādāt un audzināt savus bērnus. Stipras ģimenes ir Latvijas turpinājums. Šodien katram valsts lēmumam, katram publiski iztērētajam eiro jākalpo vienam mērķim – drošai, stiprai un turīgai Latvijai.

Deputātu un valdības pienākums ir stiprināt valsts aizsardzību, iekšējo drošību, kā arī veidot ekonomiku, kas spēj finansēt drošību un dot cilvēkiem pārliecību par rītdienu. Drošība bez spēcīgas ekonomikas nav ilgtermiņa. Valsts ekonomiskā izaugsme bez drošības arī nav iespējama. Tāpēc mums jāiegulda aizsardzības spējās, enerģētiskajā neatkarībā, izglītībā, eksportā un darba vietu radīšanā. Katram valsts lēmumam un katram publiski iztērētajam eiro jākalpo skaidram mērķim – stiprākai, drošākai un turīgākai Latvijai.

Demokrātija ir spēja un māka dzirdēt vienam otru arī tad, kad nepiekrītam, un strīdēties, nesagraujot kopīgo māju. Tā ir brīva prese, neatkarīgas tiesas, godīga valsts pārvalde un atbildīgi pilsoņi. Tieši šo izvēli Latvija izdarīja 1991. gada 21. augustā.

Valstiskums pirmām kārtām ir katra šeit – katra šeit! – klātesošā attieksme pret Latviju un tās cilvēkiem. Vai godprātīgi un no sirds darām savu darbu? Vai spējam likt kopējo labumu augstāk par īslaicīgo izdevīgumu? Godīgi atzīt arī savas kļūdas un spert nākamo soli, lai šīs kļūdas neatkārtotu? Mūsu pienākums ir katru dienu ar savu darbu apliecināt mīlestību mūsu valstij, noliekot malā ikdienas ķīviņus un politiskās spekulācijas. Latvija nevar pastāvēt, ja mums nebūs vienota mērķa – veidot stipru un vienotu valsti. Tas ir Saeimas un valdības pienākums. Tas ir ikviena Latvijas pilsoņa pienākums.

Pirms 35 gadiem šajā namā tika pateikts visai pasaulei: Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Mūsu uzdevums ir apliecināt: Latvija bija, Latvija ir, un Latvija būs. Lolosim, kopsim un sargāsim mūsu Latviju! Lai arī nākamās paaudzes varētu pulcēties tieši šajā namā un ar pateicību sacīt: "Viņi nosargāja mūsu Latviju!"

Saules mūžu Latvijai! Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentam.

Latvijas valsts himna. (Sēžu zālē ienāk koris "Pa saulei" diriģentes Martas Ozolas vadībā. Koris un sēdes dalībnieki nodzied Latvijas valsts himnu.)

Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Saeimas 2026. gada 21. augusta svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu un aicinu visus klātesošos uz svinīgo tostu Sarkanajā zālē.