Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

1. pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir panākt, lai patērētājiem tiktu sniegti droši, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgi pakalpojumi.

2. pants. Likuma piemērošanas joma

Šis likums attiecas uz pakalpojumiem, kuru rezultātā pakalpojuma sniedzējs ir izgatavojis jaunu ķermenisku lietu, uzlabojis vai pārveidojis esošu ķermenisku lietu vai tās īpašības, kā arī pakalpojumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību.

3. pants. Pakalpojuma drošuma prasības

(1) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu.

(2) Ministru kabinets nosaka speciālās prasības vai pasākumus riska mazināšanai vai novēršanai attiecībā uz pakalpojumiem, ja tie var radīt nopietnu risku šā likuma 5. panta ceturtās daļas izpratnē, kā arī šādu pakalpojumu piedāvāšanas, uzraudzības un kontroles kārtību.

4. pants. Pakalpojuma drošuma novērtēšanas kritēriji

(1) Drošs pakalpojums ir pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos apstākļos un kas tā sniegšanas laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim.

(2) Pakalpojums atzīstams par drošu, ja tas atbilst:

1) normatīvajos aktos noteiktām drošuma prasībām;

2) piemērojamiem standartiem, kas iekļauti šā panta ceturtajā daļā minētajā sarakstā, to regulēto risku apjomā.

(3) Vērtējot pakalpojuma drošumu, ņem vērā:

1) pakalpojuma raksturojumu un sniegšanas veidu;

2) pakalpojuma ietekmi uz cilvēka dzīvību un veselību vai personas mantu;

3) pakalpojuma sniegšanas ietvaros izmantotās lietas izskatu, noformējumu, uzbūvi, sastāvu un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī citu pakalpojuma sniedzēja sniegto informāciju;

4) to, vai pastāv tādas personu kategorijas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kuras, izmantojot pakalpojumu, var tikt apdraudētas.

(4) Nacionālā standartizācijas institūcija pēc Ekonomikas ministrijas ieteikuma savā tīmekļvietnē publicē šā likuma 3. pantā minēto drošuma prasību izpildei piemērojamo standartu sarakstu.

(5) Augstāka drošuma līmeņa iespējamība vai tādu pakalpojumu pieejamība, ar kuriem saistītā riska līmenis ir zemāks, nevar būt par pamatu tam, lai pakalpojumu uzskatītu par nedrošu.

(6) Vērtējot pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām, papildus šā panta otrajā daļā noteiktajām prasībām ņem vērā:

1) standartus, kas noteikti pakalpojumu drošuma jomā;

2) valsts uzraudzības un kontroles iestāžu (turpmāk — tirgus uzraudzības iestādes) izstrādātas labās prakses vadlīnijas;

3) nozaru labās pakalpojumu sniegšanas prakses un vadlīnijas, kas saskaņotas ar atbildīgo tirgus uzraudzības iestādi;

4) jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus, kā arī zinātnieku, pētnieku un ekspertu atzinumus.

(1) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par pakalpojumu (arī brīdinājumus un lietošanas noteikumus), lai būtu iespējams novērtēt riskus, kas saistīti ar pakalpojuma izmantošanu normālā vai paredzamā periodā, ja šie riski bez attiecīgiem brīdinājumiem nav uzreiz acīmredzami, un veikt piesardzības pasākumus. Brīdināšana neatbrīvo no šajā likumā noteikto pienākumu izpildes un atbildības.

(2) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir, ņemot vērā pakalpojuma raksturu, veikt visus pasākumus, kas dod iespēju novērtēt riskus, ko pakalpojums varētu radīt. Ja pakalpojuma sniedzējs konstatē, ka pakalpojums var radīt risku, tad viņa pienākums ir veikt atbilstošas korektīvās darbības, tajā skaitā:

1) brīdināt patērētājus;

2) ierobežot vai apturēt pakalpojuma sniegšanu.

(3) Ja pakalpojuma sniedzējam kļuvis zināms vai viņam kā lietpratējam vajadzēja zināt, ka pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar šajā likumā un citos uz attiecīgo pakalpojumu attiecināmos normatīvajos aktos noteiktajām drošuma prasībām, pakalpojuma sniedzējs par to nekavējoties informē attiecīgās tirgus uzraudzības iestādes. Šis nosacījums īpaši attiecas uz pasākumiem, kuri veicami, lai novērstu risku patērētājiem.

(4) Pastāvot riskam, kas, pamatojoties uz ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja veiktu riska novērtējumu un ņemot vērā pakalpojuma parasto un paredzamo izmantošanu, ir uzskatāms par nopietnu risku, kura iestāšanās rezultātā iespējamais negadījums un paredzamais vienā negadījumā iespējamais kaitējums sasniedz tādu līmeni, kas prasa ātru tirgus uzraudzības iestāžu iejaukšanos, pat ja riska ietekme nav tūlītēja, pakalpojuma sniedzējam ir pienākums tirgus uzraudzības iestādēm sniegt vismaz:

1) pilnīgu attiecīgā pakalpojuma radītā riska aprakstu;

2) informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu risku patērētājiem.

(5) Pakalpojuma sniedzēja pienākums ir izstrādāt pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu, kas ietver vispārīgu informāciju par pakalpojumu, tā radīto risku identificēšanu un vērtēšanu, kā arī citu būtisku informāciju. Pakalpojuma sniedzējs regulāri atjauno pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu, īpaši ņemot vērā saņemtās sūdzības par pakalpojumu vai zināmos ar to saistītos negadījumus, kā arī tad, ja pakalpojumā tiek veiktas izmaiņas.

(6) Pēc attiecīgās tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma pakalpojuma sniedzējs dara tajā pieejamu šā panta piektajā daļā minēto pakalpojuma sniegšanas drošuma aprakstu.

(7) Pakalpojuma sniedzējam ir pienākums savas darbības ietvaros sniegto pakalpojumu radīto risku novēršanai sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādēm.

(1) Šā likuma ievērošanu noteiktā jomā uzrauga un kontrolē tirgus uzraudzības iestāde, kurai šāda atbildība paredzēta saskaņā ar normatīvo aktu.

(2) Tirgus uzraudzības iestāžu darbību koordinē un to savstarpēju sadarbību sekmē Tirgus uzraudzības padome.

Tirgus uzraudzības iestāžu amatpersonas, īstenojot šajā likumā paredzēto tirgus uzraudzību un kontroli, savas kompetences ietvaros ir tiesīgas:

1) kontrolēt un uzraudzīt pakalpojumu atbilstību drošuma prasībām, tajā skaitā bez speciālas atļaujas, maksas, citiem ierobežojumiem un iepriekšēja brīdinājuma netraucēti apmeklēt pakalpojumu sniegšanas vietas, saimnieciskās darbības veicēja izmantotās telpas, teritoriju vai transportlīdzekļus, kā arī pārbaudes veikšanā iesaistīt neatkarīgus ekspertus, ja ir pamatotas aizdomas par pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām un tirgus uzraudzības iestāžu eksperti paši attiecīgu ekspertīzi nevar veikt;

2) pieprasīt un bez maksas saņemt no saimnieciskās darbības veicēja, fiziskajām un privāto tiesību juridiskajām personām jebkādu informāciju, arī mutvārdos, neatkarīgi no tās veida vai formāta un no datu nesēja vai vietas, kur tā tiek glabāta, tajā skaitā dokumentus, tehnisko dokumentāciju, tehniskās specifikācijas, datus vai cita veida informāciju, piekļūt iegultajai programmatūrai un citiem tehniskajiem aspektiem, ciktāl tas nepieciešams, lai pārliecinātos par pakalpojumu drošuma novērtēšanu;

3) pieprasīt un bez maksas saņemt pakalpojumus, veikt kontrolpirkumus pakalpojumu iegādei, arī neatklājot pārbaudes faktu, neatklājot vai izmantojot citu pārbaudes veicēja identitāti, un organizēt pakalpojuma ekspertīzi, lai noteiktu tā atbilstību drošuma prasībām;

4) ierobežot vai apturēt pakalpojuma sniegšanu uz laiku, kas nepieciešams pārbaužu veikšanai, ja rodas pamatotas aizdomas par pakalpojuma neatbilstību drošuma prasībām;

5) uzdot pakalpojuma sniedzējam veikt visaptverošu pakalpojuma drošuma novērtējumu, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pakalpojums apdraud cilvēka veselību, dzīvību, personas mantu vai vidi. 

(1) Ja pakalpojums noteiktos apstākļos var radīt riskus, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:

1) pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs nodrošina pakalpojumu ar piemērotiem, skaidriem un viegli saprotamiem brīdinājumiem par iespējamiem riskiem;

2) uzdot pakalpojuma sniedzējam veikt konkrētus pasākumus pakalpojuma drošuma garantēšanai un aizliegt pakalpojuma sniegšanu līdz šo pasākumu izpildei.

(2) Ja pakalpojums var radīt riskus noteiktām personu kategorijām, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai šīs personas pienācīgā laikā un atbilstošā veidā tiktu brīdinātas par iespējamiem riskiem, tajā skaitā publicējot speciālus brīdinājumus.

(3) Ja ir aizdomas, ka pakalpojums varētu būt nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga aizliegt tā piedāvāšanu uz laiku, kas nepieciešams pakalpojuma drošuma novērtēšanai, pārbaudēm un ekspertīzēm.

(4) Ja pakalpojums ir nedrošs, attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga:

1) aizliegt šā pakalpojuma sniegšanu, kā arī veikt darbības, lai šis aizliegums tiktu ievērots;

2) pieprasīt vai organizēt efektīvu un tūlītēju šā pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu, kā arī patērētāju brīdināšanu par pastāvošajiem riskiem.

(5) Tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga veikt šā panta pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā daļā minētos pasākumus arī tad, ja pakalpojums, ņemot vērā šā likuma 4. pantā noteiktās prasības, atzīstams par drošu, bet ir pierādījumi tam, ka pakalpojums var apdraudēt cilvēka dzīvību vai veselību.

(6) Ja tirgus uzraudzības iestāde konstatē, ka tiek sniegts cilvēka dzīvībai vai veselībai bīstams pakalpojums, attiecībā uz kuru papildus šā likuma 3. pantā noteiktajām drošuma prasībām nav noteiktas šā likuma 4. panta otrajā daļā minētās prasības, tirgus uzraudzības iestāde var sniegt norādījumus attiecīgā pakalpojuma drošuma uzlabošanai.

(7) Tirgus uzraudzības iestādes veicina un atbalsta pakalpojumu sniedzēju brīvprātīgi veiktās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei (tajā skaitā labās pakalpojumu sniegšanas prakses un vadlīniju izstrādi).

(8) Attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde organizē vai nosaka veicamos pasākumus, kas minēti šā panta ceturtās daļas 2. punktā, ja pakalpojumu sniedzēju veiktās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei nav pietiekamas.

(9) Pakalpojumu sniedzēji piecu dienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas atlīdzina izdevumus, kas tirgus uzraudzības iestādei radušies, nodrošinot šā panta astotajā daļā minētos pasākumus. Ja pakalpojumu sniedzēji atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde tos piedzen Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(1) Tirgus uzraudzības iestādes lēmums ir spēkā no tā pieņemšanas brīža.

(2) Tirgus uzraudzības iestādes lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(1) Izdevumus par pakalpojuma ekspertīzi sedz tirgus uzraudzības iestāde.

(2) Ja konstatēts, ka pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, izdevumus par ekspertīzi un par kontrolpirkumu samaksāto naudas summu atlīdzina pakalpojuma sniedzējs.

(3) Izdevumi atlīdzināmi piecu dienu laikā no izdevumus apliecinoša dokumenta saņemšanas dienas. Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde tos piedzen Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Ja tirgus uzraudzības iestāde noskaidro, ka pakalpojums neatbilst drošuma prasībām, tā, ja nepieciešams, nodrošina sabiedrības informēšanu par šo pakalpojumu un ar to saistīto risku tieši vai ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Preču un pakalpojumu drošuma likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2004, 10. nr.; 2005, 14. nr.; 2008, 3. nr.; Latvijas Vēstnesis, 2011, 33. nr.; 2014, 66. nr.; 2019, 225. nr.).

2. Ministru kabinets līdz 2026. gada 31. oktobrim izdod šā likuma 3. panta otrajā daļā minētos noteikumus. Līdz to spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2026. gada 31. oktobrim piemēro Ministru kabineta 2014. gada 9. decembra noteikumus Nr. 755 "Gāzes balonu aprites, uzraudzības un kontroles kārtība", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

Likums Saeimā pieņemts 2026. gada 11. jūnijā.

Valsts prezidents E. Rinkēvičs

Rīgā 2026. gada 26. jūnijā