Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Dažādi sludinājumi
Juridiskas personas publicē saturiski dažādus paziņojumus, piemēram, par sabiedrisko apspriešanu, paziņojumus par tarifiem, par anulētām apraides atļaujām, par muzeju akreditāciju, par kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem, kuģošanas grafikiem. Zvērināti notāri un zvērināti tiesu izpildītāji publicē paziņojumus fiziskām personām, kuru dzīvesvieta nav norādīta Iedzīvotāju reģistrā vai saņemts pasta paziņojums, ka sūtījumu nav iespējams nodot adresātam.
TIESĪBU AKTI, KAS PAREDZ OFICIĀLO PUBLIKĀCIJU PERSONAS DATU APSTRĀDE

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Oficiālais paziņojums (OP 2021/230.DA7): dažādi sludinājumi. Publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", 29.11.2021., Nr. 230 https://www.vestnesis.lv/op/2021/230.DA7

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Dažādi sludinājumi

Paziņojums par noteikto (piedāvāto) tarifu...

Vēl šajā numurā

29.11.2021., Nr. 230

OP 2021/230.DA7
RĪKI

Dažādi sludinājumi: Šajā laidienā 8 Pēdējās nedēļas laikā 55 Visi

OFICIĀLAIS PAZIŅOJUMS

Dažādi sludinājumi

Par vakcināciju pret Covid-19 un ārkārtējo situāciju

Veselības ministrijā ir saņemti no Valsts kancelejas pārsūtīti vairāki fizisku personu iesniegumi "Petīcija par ārkārtējās situācijas izsludināšanu Latvijā par koronavīrusa Covid-19 pandēmiju, par darba aizsardzības, darba tiesisko attiecību regulējuma, vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām u.c." (turpmāk - Iesniegumi).

Tā kā šiem Iesniegumiem nepiemīt individuāls raksturs un tie ir sūtīti organizētas akcijas ietvarā, bet atbildes sniegšana katram iesniedzējam prasītu nesamērīgu cilvēkresursu patēriņu, tad saskaņā ar Iesniegumu likuma 6.panta trešo daļu visiem iesniedzējiem tiek sniegta vienota atbilde, kas publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", kuru, ja nepieciešams, pēc mutvārdu pieprasījuma izsniedz personiski iesniedzējam.

Veselības ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju sniedz informāciju un skaidrojumu savas kompetences ietvaros uz Iesniegumos izteiktajām prasībām.

Iesniedzēji Iesniegumos aicina novērtēt epidemioloģiskās drošības pasākumu realizāciju un to atbilstību cilvēku pamattiesību prasībām.

Par likumdevēja pilnvarojumu Ministru kabinetam izsludināt ārkārtējo situāciju valstī un noteikt epidemioloģiskās drošības prasības:

Pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta "e" apakšpunktu, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu, Ministru kabinets ar 2021. gada 9. oktobra rīkojumu Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk - MK rīkojums Nr. 720) izsludināja ārkārtējo situāciju visā valsts teritorijā no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada 11. janvārim. MK rīkojums Nr.720 tika pieņemts, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību, veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Iesniegumos norādīts, MK rīkojums Nr. 720 nav likums, pamatojoties uz ko var attaisnot cilvēktiesību aizskārumu. Norādāms, ka saskaņā ar likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. panta pirmo daļu ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Tādējādi Ministru kabinets ārkārtējās situācijas laikā var paredzēt personu tiesību un brīvību ierobežojumus. Ministru kabinets, izdodot MK rīkojumu Nr. 720, ir rīkojies atbilstoši likumam "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", lai Satversmē noteikto pilnvaru ietvaros novērstu apdraudējumu, kas saistīts ar Covid-19 infekcijas izplatību.

Valsts konstitucionālo orgānu vadītāji - Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Augstākās tiesas priekšsēdētājs - ir atzinuši, ka ārkārtējas situācijas vadība ir Ministru kabineta uzdevums, un ka pārējie valsts konstitucionālie orgāni demokrātiskās valsts iekārtas noteiktās līdzsvara un atsvara sistēmas ietvaros, un sargājot Satversmes pamatprincipus, savu kompetenci un procedūras īsteno tā, lai tiktu nodrošināta ārkārtējās situācijas vadība. Valsts konstitucionālo orgānu vadītāji ir arī atzinuši, ka ikvienam iedzīvotājam ir pienākums pildīt visus noteikumus, kas tiek izdoti sakarā ar ārkārtējo situāciju. Tāpat ikviens iedzīvotājs aicināts ievērot visus valsts institūciju un amatpersonu ieteikumus ārkārtējās situācijas pārvarēšanai, un iespēju robežās rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, atbildīgi līdzdarboties un sekmēt ārkārtējās situācijas pārvarēšanu.

Būtiski uzsvērt, ka Saeima 2021. gada 14. oktobra sēdē nolēma atbalstīt Ministru kabineta lēmumu izsludināt ārkārtējo situāciju atbilstoši MK rīkojumā Nr. 720 noteiktajam.

Iesniegumos norādīts, ka MK rīkojuma Nr.720 normas ir neskaidras un neatbilst normatīvo aktu kvalitātes prasībām, un to apliecinot diskusijas un publikācijas plašsaziņas līdzekļos. Jāņem vērā, ka Ministru kabineta rīkojumā ietvertie pienākumi un ierobežojumi ir vispārējais administratīvais akts, tomēr, ievērojot šā rīkojuma vispārsaistošo raksturu, rīkojumam par ārkārtējo situāciju būtu jāatbilst tiesību normu kvalitātes kritērijiem attiecībā uz tajā iekļauto ierobežojumu un personām uzlikto pienākumu paredzošo lēmumu pieejamību un skaidrību. Saistībā ar minēto norādāms uz Satversmes tiesas atzīto, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz šīs normas interpretāciju, proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas metožu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Tiesību norma var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša juridiskā palīdzība. Juristu un nozaru ekspertu diskusijas par MK rīkojuma Nr. 720 tvērumu un tiesiskajām sekām vēl neapliecina to, ka šis rīkojums neatbilst prasībām par tiesību normas kvalitāti. Iesniegumos nav norādīti MK rīkojuma punkti, kuru saturs nebūtu noskaidrojams ar tiesību normu interpretācijas metodēm vai atbilstoši konsultējoties.

Epidemioloģiskās drošības likuma 3.panta otrā daļa paredz, ka Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Tā paša likuma 30. panta pirmā daļa paredz, ka infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku nosaka Ministru kabinets. Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 7. punkts paredz, ka Ministru kabinets var noteikt īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmā daļa paredz vēl virkni prasību un ierobežojumu, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā. Ievērojot minēto pilnvarojumu, 2021.gada 28.septembrī pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos Nr.662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (turpmāk - MK noteikumi Nr.662) Ministru kabinets ir paredzējis epidemioloģiskās drošības prasības, tostarp, gadījumus, kad darba devējs var pieprasīt sadarbspējīgu sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu (turpmāk - vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts).

Ievērojot minēto, gan MK noteikumi Nr. 662, gan MK rīkojums Nr. 720 ir pieņemts atbilstoši likumdevēja dotajam pilnvarojumam Ministru kabinetam.

Iesniegumos norādīts, ka Covid-19 infekcijas izplatības normatīvais regulējums strauji mainās un ka šāds haotisks normatīvais regulējums nav pieļaujams, un ir pretrunā Satversmei. Kā jau minēts, ārkārtējas situācijas vadība ir Ministru kabineta uzdevums. Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības mainīgo un grūti paredzamo raksturu, Ministru kabinetam sabiedrības veselības aizsardzības nolūkos jāspēj elastīgi reaģēt, apkarojot Covid-19 infekcijas izplatību un vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Šāda mērķa sasniegšana var prasīt MK rīkojuma Nr. 720 un cita regulējuma grozījumu pieņemšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai var tikt piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu, un, samērojot personu un sabiedrības intereses, nepieciešamībai pēc jauna regulējuma var tikt piešķirta prioritāte. Ievērojot minēto, nav pamata secinājumam, ka epidemioloģisko drošības prasību mainība ir pretrunā Satversmei.

Par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību darba vai amata pienākumu pildīšanai:

Šobrīd Latvijā Covid-19 infekcijas izplatības apmēri ir ļoti lieli un pēdējo mēnešu laikā saslimušo skaits strauji turpināja kāpt. Piemēram, 2021.gada 23.novembrī tika reģistrēti 1293 iepriekšējā diennaktī saslimušie ar Covid-19 infekciju, un saslimstības divu nedēļu kumulatīvais rādītājs ir 742,6. gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. 2021.gada 23.novembrī bija saņemti ziņojumi par 40 mirušiem Covid-19 slimniekiem iepriekšējā diennaktī. Saslimstības pieauguma tendenci nosaka daudz infekciozākā SARS-CoV-2 Delta celma izplatība, kas kopš augusta vidus sasniedz gandrīz 100% no visiem jaunajiem Covid-19 gadījumiem.

Vakcinācija pret Covid-19 ir vienīgais efektīvais veids Covid-19 radīto smago seku uz sabiedrības veselību novēršanai. Veicināt vakcinācijas pret Covid-19 aptveri sabiedrībā ir īpaši nozīmīga situācijā, kad veselības aprūpes sistēmā un valstī kopumā izsludināta ārkārtējā situācija , kas ir saistīta ar pret Covid-19 infekciju nevakcinēto slimnieku ar smagu slimības gaitu straujo pieaugumu slimnīcās. Vēršam uzmanību, ka slimnīcu pārslodze vistiešākajā veidā atstāj ietekmi uz katra cilvēka veselību, jo pārslodze ārstniecības iestādēm ierobežo ikvienam iespēju savlaicīgi saņemt plānveida veselības aprūpes pakalpojumus.

Iegūtā pieredze pierāda, ka citi (nefarmaceitiskie) pasākumi (fiziskā distancēšanās, ventilācija, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju darbinieku un klientu testēšana u.c.) neveido cilvēku neuzņēmību un nav pietiekami efektīvi, lai novērstu Covid-19 infekcijas uzliesmojumus. Tādējādi normatīvais regulējums Covid-19 infekcijas izplatības kontroles un mazināšanas jomā primāri vērsts uz vakcinācijas veicināšanu, ņemot vērā vakcinācijas efektivitāti, kā arī apstākli, ka vakcīnas pret Covid-19 infekciju ir plaši pieejamas un ir bez maksas. Jāņem vērā, ka bezmaksas Covid-19 testu plaša pieejamība un testu izmantošana pakalpojumu pieejamībai un darba vai amata pienākumu pildīšanai ne tikai radītu lielāku Covid-19 infekcijas izplatības risku un lielāku apdraudējumu cilvēku veselībai, bet arī mazinātu iedzīvotāju motivāciju veikt vakcināciju. Šā brīža epidemioloģiskajā situācijā šāda pieeja nav atbalstāma.

Līdz 2021.gada 22.novembrim vismaz vienu vakcīnas devu bija saņēmuši 66,2% no visiem iedzīvotājiem, vakcināciju uzsākuši 5,9%, vakcināciju noslēguši 60,3% iedzīvotāju. Valstī noteiktos Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumus varēs atvieglot vai atcelt, ja tiks sasniegta tāda vakcinācijas aptvere, kad ir vērojams hospitalizēto pacientu skaita samazinājums. Kā liecina citu valstu pieredze, šāda tendence vērojama, ja vakcinācijas aptvere sasniedz vismaz 90% riska grupās (seniori, personas ar hroniskām slimībām) un 70-75% kopējā populācijā.

Lai pēc iespējas vairāk pasargātu sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 infekcija un šīs infekcijas izplatīšanos, ir svarīgi spert soļus, lai pēc iespējas veicinātu iedzīvotāju vakcināciju un mazinātu inficēšanās riskus, pildot darba un amata (dienesta) pienākumus, kā arī saņemot valsts institūciju un privātpersonu sniegtos pakalpojumus. Vakcināciju motivējoši pasākumi vērsti uz leģitīma mērķa sasniegšanu: Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu un sabiedrības veselības aizsardzību.

Līdzšinējie mehānismi cīņai ar šo smago infekciju nav bijuši ilgtspējīgi, jo kļūst par arvien nepanesamāku slogu valsts budžetam dīkstāves un citu atbalsta mehānismu apmaksas veidā, kā arī ierobežo mazaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem (bērniem, sociālās aprūpes iestāžu klientiem, cilvēkiem ar hroniskām un smagām veselības problēmām) tiesības uz kvalitatīvu un drošu pakalpojumu saņemšanu.

Valstij ir jānodrošina personām (gan pakalpojumu saņēmējam, gan pakalpojumu sniedzējam) droši publiskie pakalpojumi un droša darba vide, tāpēc arī publiskajā sektorā un jomās, kur tiek sniegti pakalpojumi personām un notiek darbs klātienē, ir paredzēta prasība būt vakcinētam. Vakcinācija darba vidē ir pamatota arī ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto personas pienākumu nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, kā arī darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Atzīstams, ka vakcinācijas pienākums skar cilvēktiesības, kas aizsargā indivīda tiesības pieņemt individuālus lēmumus par savu dzīvi un ķermeni, taču cilvēktiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Līdz ar to atsevišķām personām garantētās tiesības prasa respektēt arī citām personām noteiktās pamattiesības. Pamattiesību ierobežojumu mērķis šajā gadījumā ir atrast taisnīgu un saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām no vienas puses un citām konstitucionālajām vērtībām no otras puses.

Tiesības uz dzīvību (Satversmes 93.pants) uzliek valstij pienākumu veikt pasākumus dzīvības saglabāšanai un aizsardzībai, piemēram, samazināt bērnu mirstību, likvidēt badu un epidēmijas. Piemēram, ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātā 36.Vispārējā komentāra par ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pantu (tiesības uz dzīvību) 26.punktā sniegts padziļināts skaidrojums par to, ka pozitīvais valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī atbilstošu pasākumu veikšanu, lai risinātu tādus vispārējos stāvokļus sabiedrībā, kas var radīt tiešus draudus dzīvībai vai liegt indivīdiem cienīgi izmantot savas tiesības. Šie vispārējie pasākumi var ietvert arī dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanu.

Prasība par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba vai amata pienākumu pildīšanai var ierobežot personas tiesības uz privāto dzīvi (pieņemt lēmumu par savu medicīnas aprūpi un attiecībā uz savu ķermeni), tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, tiesības pildīt valsts dienestu, tiesības uz veselības aizsardzību (kā tiesības brīvi kontrolēt savu veselību un ķermeni), kā arī tiesības uz nodarbošanos (garantētas Satversmes 96., 99., 101., 106. un 111. pantā). Tomēr uzsverams, ka indivīda pamattiesības pārsvarā nav absolūtas, tās var ierobežot Satversmes 116.pantā paredzēto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Satversmes 116.pants paredz: "Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu."

Saistībā ar tiesībām pildīt valsts dienestu Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 101. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes 101.panta pirmā daļa nevis noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā veidā". Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstij ir plaša rīcības brīvība, nosakot pieeju nodarbinātībai publiskajā sektorā, kā arī nosakot šādas nodarbinātības nosacījumus. Funkcionālu un institucionālu apsvērumu dēļ publiskajā un privātajā sektorā strādājošie var tikt pakļauti būtiskām tiesiskām un faktiskām atšķirībām.

Satversmes 116.pantā nav minētas Satversmes 111.pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Satversmes tiesas ir secinājusi: pieņēmums, ka Satversmes 111.pantā paredzētajām katras konkrētās personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111.pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām.

Ievērojot minēto, Indivīda pamattiesību aizskārumam jābūt stingri pamatotam ar konkrētu un sasniedzamu Satversmes 116.pantā paredzētu leģitīmu mērķi un tas jālīdzsvaro ar sabiedrības kopējām interesēm. Sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts samērīgi var ierobežot citu personu tiesības. Tādējādi valstij ir pozitīvs pienākums veikt epidēmisko slimību apkarošanu un profilaksi.

Jāuzsver, ka prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba vai amata pienākumu pildīšanai mērķis bez sabiedrības veselības aizsardzība ir arī citu būtisku sabiedrības tiesību nodrošināšana. Regulējums vērsts uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās atsākšanas iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības kvalitātei. No valsts ekonomiskās situācijas ir atkarīga sabiedrības labklājība un citu pamattiesību, it īpaši sociālo tiesību, ievērošana pienācīgā līmenī. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā. Attiecīgi valsts pienākumi Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanā ir cieši saistīti arī ar visas sabiedrības labklājību un drošību, un jebkuri konkrēti pasākumi, tostarp vakcinācija pret Covid-19 infekciju, ir skatāma arī citu tiesību kontekstā. Tādēļ arī sabiedrības pēc iespējas ātrāka atgriešanās normālos apstākļos, kuros Covid-19 infekcijas radītais apdraudējums un tam sekojošie ierobežojumi būs novērsti vai ievērojami samazināti, ir nepieciešama ne tikai sabiedrības veselības aizsardzībai, bet arī valsts ekonomiskai atlabšanai un normalizācijai, kas savukārt nodrošina arī citu tiesību aizsardzību un īstenošanu ilgtermiņā.

Savukārt diskriminācijas aizlieguma principa būtība ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības. Diskriminācijas aizliegums aizliedz atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet gan tikai stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz noteiktām aizliegtām pazī mēm (vecums, tautība, dzimums, rase, garīgās un fiziskās veselības stāvoklis u.c.), un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu varētu konstatēt gadījumā, ja atšķirīgas attieksmes pamatā būtu kāda aizliegtā atšķirīgas attieksmes pazīme. Lai novērstu personas pamattiesību ierobežojumu, pamatojoties uz veselības stāvokli, MK noteikumos Nr. 720 ir paredzēts vakcinācijas prasības izņēmums. Proti, MK noteikumos Nr.720 ietvertais 220. punkts paredz, ka, pamatojoties uz šo noteikumu 219. punktā minēto klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu konsilija atzinumu par personas vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu termiņu, laikposmā līdz attiecīgās personas vakcinācijai pret Covid-19 infekciju:

- Covid-19 testi, lai iegūtu testēšanas sertifikātu, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem;

- personai netiek piemērota prasība būt pilnībā vakcinētai darba pienākumu veikšanai vai dalībai klātienes studiju procesā, un persona šajā laikposmā uzrāda testēšanas sertifikātu.

Tādējādi normatīvais regulējums ir novēris iespēju, ka saistībā ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta prasību darba vai amata pienākumu pildīšanai tiktu pieļauta diskriminējoša attieksme pret personām, kurām ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju.

Uzsverams, ka Saeimas 2021.gada 4.oktobrī pieņemtais likums "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" tikai kā galējo līdzekli paredz darba vai dienesta attiecību izbeigšanu ar darbinieku (amatpersonu), ja nav iegūts vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, kas nepieciešams darba vai amata pienākumu izpildei. Ja tomēr persona neiegūst vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, tai ir tiesības uz atbalstu bezdarba gadījumā saskaņā ar likumu "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam" un Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu.

Aicinām ikvienu sabiedrības locekli izrādīt maksimālu solidaritāti šīs vispasaules pandēmijas pārvarēšanā, gan veicot medicīnas jomas profesionāļu ieteikto vakcināciju, gan ievērojot citus epidemioloģiskās drošības noteikumus.

Oficiālie paziņojumi:

Izdruka no oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" (www.vestnesis.lv)

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!