Pagājušās nedēļas nogalē Nacionālo bruņoto spēku vadība mobilo strēlnieku mācību centrā Ādažos bija sarīkojusi žurnālistu dienu, kurā šo rindu autoram bija uzticēts pārstāvēt "Latvijas Vēstnesi".

Šādas iepazīšanās dienas ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem rīko daudzu valstu bruņotajos spēkos. Baltijas valstīs šo tradīciju pirmie aizsāka igauņi, bet Latvijā žurnālistu diena pirmoreiz bija sarīkota pērn. Šogad bija otrā žurnālistu diena, un tagad varam runāt jau par tradīciju.

Žurnālistu dienā gan piedalījās gandrīz divreiz mazāk interesentu, nekā bija pieteikušies — trīs desmitu vietā tikai deviņpadsmit, taču paši vēlāk spriedām, ka labi vien bija, jo brīvāk

"Latvijas Vēstneša" redaktors Jānis Ūdris pēc veiksmīgā šāviena

Žurnālistus ar karavīru dzīvi iepazīstināja Kājnieku bataljona komandiera pienākumu pildītājs virsleitnants Māris Gavrilko; tiek iepazīts tanks T 55 AM2

Mīnmetēja apkalpe kaujas pozīcijā     Foto: Jānis Ūdris, "LV"

varējām justies šaušanas stendos.

Jau ar pirmajiem soļiem mobilo strēlnieku mācību centrā bija jūtams, ka žurnālistu diena ir labi pārdomāta. Vispirms visiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem tika izsniegti jauni karavīru formas tērpi. Tad žurnālistus apsveica mācību centra komandiera vietnieks kapteinis Normunds Stafeckis, iepazīstinot ar virsleitnantu Māri Gavrilko, kurš turpmāk visu dienu bija kopā ar žurnālistiem, sniedzot lietišķus padomus un modri sekojot drošības noteikumu ievērošanai.

Nostājušies ierindā, žurnālisti noklausījās drošības noteikumus, kas īpaši nozīmīgi šaušanas nodarbībās. Tad sekoja pusdienas jaunajā karavīru ēdnīcā, un pusdienu laikā — arī pirmās ekspresintervijas televīzijas raidījumam "Laiks vīriem". Dīvainas sagadīšanās dēļ televīzijas kolēģi "Latvijas Vēstneša" pārstāvim pienāca klāt tieši brīdī, kad pa mobilo telefonu saņēmu redakcijas nākamo uzdevumu. Tā "LV" pārstāvis arī "iegāja" televīzijas reportāžā ar dakšiņu vienā, mobilo telefonu otrā rokā.

Žurnālistu atbildes uz televīzijas kolēģu neatlaidīgo jautājumu par karavīru ēdienu kvalitāti bija pozitīvas. Patiešām, ēdiens bija garšīgs, un arī porcijas pietiekami prāvas. Jaunums mums daudziem bija fakts, ka aiz letes rosījās nevis karavīri, kā redzēts filmās par armijas dzīvi, bet gan algotas saimnieces.

"Mēs uzskatām: katram cilvēkam jādara savs darbs, un karavīram tā ir militāro iemaņu apgūšana," uz "LV" jautājumu vēlāk atbildēja virsleitnants Māris Gavrilko.

Labu iespaidu atstāja ēdnīcas tīrā, gaišā telpa, kas dažiem žurnālistiem gan likās par mazu lielākam karavīru skaitam. Taču pēc pusdienām, smēķēšanai paredzētajā laukumiņā pie ēdnīcas gaidot, kamēr kolēģi beigs bojāt veselību, šo rindu autors krietnu laika cēlienu vēroja, kā pa ēdnīcas durvīm organizēti ieiet un iznāk nelielas karavīru grupiņas, un radās pārliecība, ka ēdnīca ir tieši tik liela, cik vajag — rēķinoties ar organizētu, optimāli izplānotu ritmu. Nevainojami spodras bija arī tualetes.

Neviļus gribējās salīdzināt šo karavīru ēdnīcu un pusdienas ar tām, ko šopavasar Amersfortas tankistu mācību centrā Nīderlandē baudīju kopā ar NATO virsniekiem. Protams, mūsu karavīru ēdnīca Ādažos nevar sacensties ar Amersfortā redzēto bagātīgo jogurtu un alu izvēli, kā arī pirmo un otro ēdienu daudzveidību. Taču tā bija virsnieku ēdnīca vienā no bagātākajām NATO dalībvalstīm. Un, pavisam atklāti runājot, manam latvieša vēderam ierastāka likās vienkāršā Ādažu maltīte — kotlete ar kartupeļu biezputru un prāva — liec, cik pats vēlies — salātu deva.

Krietni paēduši, paņēmām katrs pa lielai dzeramā ūdens pudelei, ko žurnālistiem, par visu domājot, bija sagatavojuši mācību centra saimnieki, un devāmies uz šaušanas poligonu. Pirmais vingrinājums — šaušana ar Makarova sistēmas pistoli — daudziem likās vieglāks, nekā sākumā bijām domājuši. Īpaši tiem, kas ar pistoli šāva pirmoreiz. Uzklausi instruktoru norādījumus, satver pistoli cieši abās rokās, notēmē... "Latvijas Vēstneša" pārstāvim, pirmo reizi ar pistoli šaujot, pašam bija brīnum liels pārsteigums pēc pirmās — piešaušanās — sērijas uz mērķa saskaitīt septiņpadsmit punktus, jo turpat līdzās kāda kolēģe lodes raidīja zem mērķa tā, ka smiltis vien putēja. Likās, nav bažām vietas, tā lieta ies. Taču īstajā, ieskaites sērijā gandrīz visiem rezultāti bija sliktāki. "Tā ir tipiska parādība, visdrīzāk izskaidrojama ar psiholoģiskiem iemesliem, " mums paskaidroja šaušanas mācību vadītājs. "Ja pirmā sērija izdodas veiksmīgi, šāvējs kļūst pašpārliecināts, sliktāk koncentrējas uzdevumam, un lodes sliktāk gulst mērķī."

Savukārt, šaujot ar Kalašņikova sistēmas triecienšauteni, bija otrādi: pirmajā, piešaušanās sērijā man, tāpat kā vairākiem kolēģiem, lodes aizgāja par zemu, jo nebijām ņēmuši vērā šaušanai no 50 metriem nepieciešamo korektūru (mērķi paredzēti 300 metru attālumam). Toties otrajā sērijā pašam bija prieks par desmitnieku un devītnieku. Likās, nu tikai šaušanai ir uztaustīta īstā garša, taču precīzi ievērotais dienas grafiks jau lika doties tālāk, pie artilēristiem. Kopvērtējumā šaušanā labākie rezultāti izrādījās preses fotogrāfiem. Taču iespējams, ka šī profesionālā ievirze bija tikai sagadīšanās — vēlāk sarunās ar veiksmīgākajiem šāvējiem noskaidrojās, ka puiši visai nesen izgājuši karadienestu, dažs arī skolā regulāri nodarbojies ar šaušanu.

Artilērijas diviziona komandiera, majora Jura Buka saimniecība atstāja patiešām spēcīgu iespaidu, šķiet, pat vislielākajiem skeptiķiem liekot mainīt nereti presē sastopamos nievājošos priekšstatus par mūsu armiju. Mūsu artilērijas diviziona bruņojumā ir Polijā ražotie 82 milimetru mīnmetēji ar 3 kilometru darbības rādiusu un daudz spēcīgākie čehu 120 milimetru mīnmetēji, kas spēj iznīcināt mērķi 8 kilometru attālumā, kā arī Čehijas dāvinātie varenie lielgabali, ko rīdzinieki jau iepazinuši no valsts svētku salūtiem 18. novembrī.

Žurnālistus iepazīstināja arī ar citu diviziona rīcībā esošo visnotaļ sarežģīto tehniku: diviziona bruņojumā ir arī amerikāņu un dāņu vilcējmašīnas, čehu binokļi, ASV rācijas... Turpat līdzās priedīšu aizsegā ieraudzījām arī tumši pelēkos vēl padomju ražojuma tankus T 55 AM2, ko pavisam nesen mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem uzdāvināja Latvijai draudzīgā NATO dalībvalsts Čehija. Klausoties leitnanta Jura Buka komentāros, nāca prātā Nīderlandē šopavasar iepazītais vācu tanks "Leopards 2", un tehnisko parametru salīdzinājums bija visai iespaidīgs. Piemēram, T 55 AM2 maksimālais ātrums teorētiski ir 50 kilometri stundā, taču praktiski gan šie tanki nobraucot tikai kādus 30 kilometrus stundā, bet par vairāk nekā desmit tonnu smagākais "Leopards 2" drāžas ar 80 km/st. Ar pilnu bāku — 1 300 litriem degvielas — T 55 spēj nobraukt tikai 400 kilometrus, un tas vien nosaka šī tanka ierobežotās izmantošanas iespējas.

Taču Latvijas armijai šī čehu dāvana ir ļoti noderīga, jo tankiem atrasts optimāls pielietojums: līdzdalība kājnieku mācībās, radinot puišus nebaidīties no tankiem un atvairīt tanku uzbrukumus. Domājot par Latvijas drošības interesēm, pat no militāriem jautājumiem tālam cilvēkam ir skaidrs, ka tieši šāds kaujas uzdevums — atvairīt tanku uzbrukumus — mūsu karavīriem var būt aktuālākais.

"Pievērsiet uzmanību tam, ka tankistiem galvās ir tās pašas beretes, kas pārējiem artilēristiem," mums teica leitnants Juris Buks. "Tā nav sagadīšanās. Mums nav īpašu tankistu, šos tankus apkalpo mūsu pašu artilērijas diviziona vīri, kas beiguši īpašu tanku vadīšanas apmācību kursu."

Pēc pāris stundām žurnālistiem no Ādažu poligona Franču kurgāna kopā ar NBS komandieri pulkvedi Raimondu Graubi bija iespēja vērot, kā regulārā karadienesta puiši apguvuši tanku apkarošanas iemaņas. Šeit, no Ādažu poligona visaugstākās vietas, bija vislabāk redzams, cik svarīgs cīņā ar tankiem ir vēss aprēķins un karavīra viltība. Vispirms ugunspozīcijā, patālu no ceļa, pa kuru, pēc izlūku ziņām, tuvojas tanku vienība, tika nomaskēts prettanku lielgabals. Vienlaikus ceļa malā nomaskējās arī divas zviedru bezatgrūdes lielgabala "Karl Gustav" apkalpes. Pēc brīža uz Ādažu poligona izdangātā ceļa parādījās zaļi pelēkie tanki un draudīgi tuvojās. Pirmais no slēpņa atklāja uguni prettanku lielgabals. Šāviens, vēl otrs, un viens no tankiem, šāviena ķerts, ietinās tumšu dūmu mākonī. "Protams, mācībās neviens tankus neapskādē, kaujas efekta radīšanai tanka apkalpe izšauj dūmu granātas vai arī izmanto īpašu paņēmienu dūmu aizsega radīšanai, iesmidzinot tanka izpūtējā degvielas strūkliņu," mums paskaidroja mācību vadītājs.

Līdz ar pirmajiem šāvieniem prettanku lielgabals bija sevi atklājis (tanka apkalpei to ir jo vieglāk izdarīt ar tankā iemontēto lāzera ierīci), un otrs tanks, strauji mainījis braukšanas virzienu, devās pretuzbrukumā. Taču "Karl Gustav" apkalpes to vien bija gaidījušas, lai tanks pret tiem pagrieztu vieglāk bruņotos sānus. Viens pēc otra tika izšauti divi "Karl Gustav" reaktīvie šāviņi, atstājot aiz karavīriem garas liesmu mēles,

Augstu profesionālo sagatavotību žurnālistiem demonstrēja leitnanta Gustava Zatlera komandētie mīnmetēju apkalpju vīri — virsdienesta militārpersonas, kas bez pūlēm iekļāvās mīnmetēju uzstādīšanas laika normatīvos, un vēlāk precīzi mērķos trāpīja arī viņu šautie kaujas lādiņi.

Pamācoši bija sapieru nodaļas komandiera Anta Dauguļa komentāri un viņa komandēto vīru demonstrējumi. Žurnālistiem, virsleitnantu G.Zatleru klausoties, vajadzēja pasmaidīt par tik daudzās filmās skatītajiem "saspringtajiem" kadriem, kuros sapieri, zobus sakoduši, milimetru pa milimetram izskrūvē spridzekļu detonatorus. Modernā armijā sapieri šo bīstamo darbu veic ar "reaktīvo raķešatslēgu"— īpašu, binoklim līdzīgu ierīci, ko sapieris pievieno aizskrūvējamajai spridzekļa daļai. "Reaktīvā raķešatslēga" tiek iedarbināta no attāluma, pa vadiem pieslēdzot strāvu. Sapierim atliek vien no aizsega vērot, kā šī iekārta veic darbu, kas senāk laupīja dzīvību ne vienam vien sapierim.

Īpaši iespaidīgas bija sapieru demonstrētās kārbās, aploksnēs un pat šķiltavās maskēto spridzekļu iznīcināšanas metodes ar ūdens lielgabalu. Šī Kanādā ražotā ierīce tiek pielādēta ar parastu ūdeni, ko iepilda no kannas, pudeles vai arī no plāna gumijas baloniņa. Pēc tam ūdenim lielgabalā tiek radīts ļoti augsts spiediens. Šādi sagatavotais ūdens lielgabals tiek novietots līdzās bīstamajam objektam — kārbai, aploksnei, šķiltavām vai kādam citam teroristu izdomātam maskējumam. Tad sapieri, atkāpušies drošā attālumā, iedarbina ierīci. Ūdens (dažos gadījumos tā var būt arī smilšu strūkla) ar milzu spēku sadragā spridzināšanai sagatavoto iekārtu, neļaujot iedarboties tās atsevišķajiem elementiem. Parasti pēc šīs iespējamības robežās drošās operācijas saglabājas teroristu sagatavotās iekārtas korpuss un daudzas detaļas, kas ļauj kriminālizmeklētājiem iegūt noziedznieku pirkstu nospiedumus un izpētīt viņu darbības metodes. Žurnālistiem tika nodemonstrēta nesprāgušas aviobumbas, aploksnē ievietota, šķiltavās nomaskēta spridzekļa, kā arī automašīnai piestiprinātas magnētiskās mīnas iznīcināšana ar ūdens lielgabalu.

Pats iespaidīgākais programmas punkts, jau žurnālistu dienas izskaņā, bija mācību kauja. Žurnālisti, sadalīti trīs grupās, ar kalašņikova sistēmas triecienšautenēm bruņoti, pilnā kaujas ietērpā, ar zviedru tērauda kaskām galvās un ar amerikāņu kamuflāžas zīmuļiem izkrāsotām sejām, pieredzējušo instruktoru vadībā, ķēdē izvērsušies, devās izlūkošanas reidā. Negaidīti "pretinieks" — pāris pieredzējušu armijas profesionāļu — no labi izraudzītām, drošām pozīcijām atklāja vētrainu uguni, un žurnālistiem, zemei pieplakušiem, nācās atšaudīties. Taču pārsteigums ilga tikai mirkli. Virkne prasmīgu komandu, un, pirmajai žurnālistu grupai uzturot intensīvu pretuguni, otrās un trešās grupas "karotāji" veica apiešanas manevru, aplencot un iznīcinot ienaidnieku. Pēc tam atlika vien izšaut tukšus kalašņikovu radziņus un militārā ierindā atgriezties izejas pozīcijās, kur žurnālistus jau sagaidīja NBS komandieris, Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube.

Žurnālistu diena beidzās ar draudzīgām vakariņām Kadaga ezera krastā. Veiksmīgākie šāvēji saņēma balvas, bet visi žurnālisti — NBS piemiņas veltes. Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube savā neformālajā uzrunā pauda cerību, ka aizvadītā diena žurnālistiem būs palīdzējusi labāk izprast armijas dzīvi un sekmēt bruņoto spēku un sabiedrības savstarpējo sapratni.

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors