Kad nav elementāras brīdinājuma sistēmas

Dabai ir noslēpumi, cilvēka vēl neatklāti, neizzināti mehānismi. Kad cunami tuvojās krastam, savvaļas dzīvnieki saņēma īpatnēju briesmu signālu un laikus atstāja bīstamos rajonus. To starpā bija arī ziloņi un leopardi, neviens no viņiem neaizgāja bojā. Cilvēkam šāda pašaizsargāšanās mehānisma nav. Toties ir visjutīgas seismiskās stacijas. Kā tās strādāja liktenīgajā decembra dienā? Visas pasaules seismiskās stacijas precīzi fiksēja zemestrīču sēriju 8,7 līdz 9 ballu stiprumam Indijas Okeāna dzīlēs 250 km dienvidaustrumos no Indonēzijas salas Sumatras. okeāna dibens 1000 km garumā pārvietojās vertikāli 10 līdz 30 metrus. Okeāna virspusē satikās milzīgas ūdens masas. Izveidojās apaļas formas cunami viļņi, kas sāka kustēties ar reaktīva lainera ātrumu – ap 700 km stundā. Kas notika turpmāk, lai mazinātu postu un upurus no ūdens gigantiskās brāzmas? Atbilde sarūgtina: netika darīts itin nekas. Trīs seismiskās stacijas – Honkongā, Japānā, Austrālijā – it labi pēc pieredzes zināja par ciešo sakaru starp zemestrīcēm un cunami. Bet arī šo staciju darbinieki klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši, izrādās – nav instrukcijas, kas pieprasītu nekavējoties izziņot par draudošām briesmām.
Situācija tiešām paradoksāla. Šodien sekunžu laikā Londona uzzina, kāds ir ASV dolāra kurss Velingtonā, Čikāgā, jebkurā pasaules valūtas biržā. Visu pasauli apjož CNN satelīttelevīzija un vēl kāds simts līdzīgu sakaru sistēmu. Pārraidīt informāciju uz jebkuru pasaules nostūri mūsdienās var zibensātrumā. Cunami viļņi virzījās no Indonēzijas (Sumatras) līdz Šrilankai divarpus stundas, uz Indiju – trīs stundas, uz Somāliju – sešas. Briesmu informācija netika pārraidīta. Ja Indijas okeānā būtu cunami brīdinājuma sistēma, cilvēku upuru skaits būtu daudzkārt mazāks.
Varbūt cunami brīdinājuma sistēmu nav iespējams vadīt? Tieši otrādi! Tādas sistēmas jau efektīvi strādā. 1946.gadā cunami Havaju salās laupīja dzīvību 165 cilvēkiem. Pēc diviem gadiem sāka strādāt zemūdens informācijas sistēmas pirmā kārta, brīdinādama no cunami. Sistēma, ko nosauca par SOSUS, izmaksāja 18 miljonus ASV dolārus. 1951.gadā Atlantijas okeānā sāka izvērst militāro SOSUS ar uzdevumu konstatēt ūdens kustību sakarā ar zemūdeņu pārvietošanos. Šī militārā aizsardzības sistēma jau izmaksāja vairākus miljardus ASV dolāru. Šos lielos izdevumus uzskatīja par attaisnotiem, jo eksistēja kara draudi starp ASV un PSRS.
Civilā SOSUS pierādīja savu augsto efektivitāti. Kopš tās darbības sākuma neviens cunami Klusā okeāna ziemeļu daļā nav palicis, iepriekš nepamanīts. Laikus tika izsūtīti brīdinājumi, evakuācija notika pēc iepriekš izstrādātiem plāniem, tika glābts neskaitāmi daudz cilvēku.
Nekas netraucēja izveidot līdzīgu sistēmu Indijas okeānā. Ņemot vērā tehnikas un ražošanas progresu, šāda sistēma, pēc žurnāla “Economist” aprēķiniem, izmaksātu ap 2 miljoniem dolāru un aizsargātu Indijas okeāna valstis no milzīgiem cilvēku upuriem.
Vienā no Taizemes laikrakstiem publicēta versija, ka informācija par cunami izraisīšanos ar nolūku tika slēpta, lai neatbaidītu tūristu masas.
Paradoksāls ir arī fakts, ka Krievijas tūrisma firmas vēl pēc katastrofas turpināja sūtīt savus klientus uz vietām, kur vērojama vienīgi postaža, uz viesnīcām, no kurām bija atlikušas vienīgi lauskas.

Sapostīta ekonomika

Izglābtie ārzemju tūristi atgriežas savās valstīs, pilsētās, neskartos mājokļos ar visu iedzīvi. Viņus gaida darbs, peļņa, ierastais dzīves ritms. Ir arī invalīdi, kuriem palīdzēs modernā medicīna.
Indijas okeāna valstu simtiem tūkstošu iedzīvotāju palikuši bez nekā: ne mājas, ne apģērba, ne karotes. Cunami augstie viļņi ir iznīcinājuši darbu, normālas dzīves iespēju. Ko iesākt? Kā iztikt? Mēnešiem būs jāiztiek no humānās palīdzības. Daži iztiks, novācot gruvešus, remontējot sapostīto.
Kad atjaunosies normālais tūrisms? Optimisti spriež – pēc gada. Cik laika vajadzīgs, lai uzceltu jaunu komfortablu viesnīcu? Arhitekts un celtnieks Ekasaks Thongtha sniedz precīzu izziņu: “Celtniecības laiks – 8 mēneši, celtnieku skaits – 3000, strādājot divās maiņās, investīciju kopsumma – 21 miljons eiru. Šodien palikusi tikai postāža, un man nav vairs ne centa. 120 no viesnīcas pieredzējušā personāla aizgāja bojā. Kur ņemt naudu atjaunošanai?”
Līdzīgā situācijā nonācis ne viens vien simts tūrisma nozares uzņēmēju. Cunami izpostīja veselu tautsaimniecības nozari ar tās infrastruktūras daļu. Jo Indijas okeāna reģiona valstu tautsaimniecība visai atkarīga no tūrisma.

Tabulā tūrisms IKP pārstāvēts “tīrā” veidā. Daudzas saimniecības nozares infrastruktūras elementi saistīti ar tūrismu pastarpināti. Šā iemesla dēļ tūrisma loma valstu tautsaimniecībā ir krietni brangāka un tāpēc cunami posts ievērojami lielāks. Maldivu salās būs grūti atrast ražošanas un pakalpojumu nozari, kas “nestrādātu” tūrismam.

Posta apjoms pieaug

Precīzi noteikt dabas katastrofu nodarīto postu nav iespējams. Runa var būt vienīgi par aptuvenu novērtējumu. Nepilnīga ir arī apdrošināšanas sabiedrību informācija. It sevišķi pēdējā cunami posta apmēri ir aptuveni, jo nabadzības dēļ ēkas un cilvēku dzīvības nebija apdrošinātas. 2004.gada postažas apmēri ir sevišķi lieli. 26.decembra cunami bija kā noslēgums gadam, kas bija sevišķi bagāts ar dabas katastrofām. Karību jūras baseinā vien četras viesuļvētras pamatīgi papostīja Haiti, daļu Kubas un dienvidaustrumu ASV. Novembrī zemestrīce iznīcināja Japānas pilsētu Niigatu. Visi šie “Čovleji”, “Frances”, “Ivani”, “Žannas” skāra apdrošinātus namus un automašīnas, apdrošinātus cilvēkus. Šo iemeslu dēļ kopējais posts 2004.gadā sasniedz sevišķi augstu līmeni. Īstie tautsaimnieciskie zaudējumi, ņemot vērā Ziemassvētku postījumus Indijas okeānā, sasniedza vēl krietni lielākus apmērus. Cilvēce apņēmusies pēc iespējas drīz atjaunot izpostīto, ziedojot miljardu ASV dolāru, tonnām humānās palīdzības. Atdzīvināt mirušos nevienam nav pa spēkam. Tie ir neatgriežami un vissāpīgākie zaudējumi. Tos atlīdzināt nav iespējams. Mūžībā aizgājušie nespēj palīdzēt dzīvot palikušajiem.

Pēc ārzemju informācijas avotiem