– Latvija bija viens no visattīstītākajiem Krievijas rajoniem: te bija koncentrēta rūpniecība, plašs, izglītots strādniecības slānis. Ko viņi gribēja? Nost caru, brīvu, demokrātisku republiku. Tas, kas padarīja šo revolūciju par visas tautas kustību, bija fakts, ka latvieši bija jau moderna nācija. Un viņi vēlējās dzīvot cilvēciski. Šajā cara Krievijas visdeģeneratīvākajā posmā nevienai tautai tas netika ļauts. Toreiz, tūlīt pēc gadsimtu mijas, Krievijas impērija bija tikpat milzīga, cik milzīgas bija atšķirības starp dažādiem tās reģioniem. Taču visai valstij par lielu postu izvērtās Krievu-japāņu karš, kas, 1903.gada nogalē sācies, līdz 1905.gadam cilvēku pacietības un izturības rezerves bija izsmēlis pilnā mērā. Visā cara impērijā dzīves līmenis kļuva arvien zemāks un zemāks – pārāk daudz līdzekļu prasīja militārie izdevumi. Taču uzvaru nebija – viena zaudēta kauja sekoja otrai. Bet tad, kad klājas grūti, neizglītotas cilvēku masas, meklējot atbildi uz jautājumu – kas esošajā situācijā ir vainīgais? – nereti izvēlas visvienkāršāko ceļu – atrod grēkāzi. Tā Krievijā radās un, gluži kā ugunsgrēks, izplatījās melnsimtnieku aicinājumi uz grautiņiem: “Бей жидов, спасай Россию!” Latvijā situācija būtiski atšķīrās.
Man bija izdevība ilgāku laiku strādāt cara ohrankas arhīvos. Un tur izdevās atklāt vairākus interesantus faktus. Netika atrasts neviens pierādījums, ka ohranka būtu izprovocējusi 1905.gada 9.janvāra asiņainos notikumus pie cara pils. Tāpat arī nebija materiālu, kas apliecinātu, ka ohranka radījusi bēdīgi slavenos “Cionas gudro protokolus”. Taču tā visā Krievijā strādāja intensīvi.
Tai laikā Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, bija viens vienīgs mēģinājums izprovocēt grautiņu. Taču cilvēki šo provokāciju apturēja jau pašā sākumā. Pirms 13.janvāra sociāldemokrātiem izdevās pārtvert no Pēterburgas sūtītu telegrammu par Asiņainās svētdienas notikumiem. Sākumā bija domāts, ka plašas, aktīvas reakcijas uz to nebūs. Taču vēsturē bieži vien daudz ko nosaka gadījums. Arī 1905.gadā. Pēc šāvieniem, kas Daugavmalā tika raidīti demonstrantu pūlī, sākās streiki un nemieri. Tie aptvēra ne tikai pilsētas, bet visu Latviju.
Tie, kas 1905.gada revolūcijas notikumos iesaistījās laukos, galvenokārt bija saimnieku dēli – jaunatne bija izglītota. Viņiem bija līdzjūtība pret tiem, kuriem zemes nebija. Jo arī šie bezzemnieki bija latvieši. Un cilvēki gribēja arī politisko brīvību. Kas latviešus visšausmīgāk tracināja? Rusifikācija. Latviešu valodā nevarēja mācīties. Rīgas centrā – pareizticīgo katedrāles. Laukos kā sērga – baltvācu muižniecība. Līdz ar to Latvijā tas saplūda vienā strāvā, kurā, kā reti mūsu nācijas vēsturē, kopā gāja pilsētas strādnieki, tautskolotāji.
Kurš no godīgiem latviešiem nepiedalījās revolūcijā? Nebija tādu. Rainis piedalījās. Janis Rozentāls parakstīja manifestu par latviešu valodu. Jānis Poruks piedalās. Plūdons, kuru mēs bieži vien uzskatām tikai par dzejnieku, – piedalījās. Arī Aspazija. Tūkstošiem citu. Un, ja tas tā bija, 1905.gadā revolūcijai bija jānotiek, tās nevarēja nebūt.

Lappusi sagatavojusi