– Profesors Paulis Lazda, izveidodams muzeju, aizpildīja lielu tukšumu vēstures apzināšanā. Muzeja, kuru joprojām apmeklē ap 60 000 cilvēku gadā, sūtība ir būt par izglītības iestādi. Domas dalās, vai mums svarīgāk izglītot ārzemniekus – oficiālos viesus un tūristus – vai skolu jaunatni. Mans viedoklis – vissvarīgākais ir jaunatnes izglītošana, kā arī skolotāju zināšanu papildināšana par to, kā totalitārās varas piecdesmit okupācijas gados apgājušās ar mūsu zemi un tautu. Skolēni iepazīst ne tikai ekspozīciju, muzejs tiem piedāvā arī nodarbības, savukārt vēstures skolotājiem – tālākizglītības seminārus. Jaunieši te rod ierosmi pētniecības darbam, rakstot projektus skolās. Ir izveidota Latvijas ceļojošā izstāde.
Muzejs pastāv arī upuru piemiņai. Lai pieminētu bojāgājušos, cietušos un deportētos. Vēl viens iemesls – ar dziļāku izpratni un plašākām zināšanām par 20.gadsimta piecdesmit okupācijas gadu traģēdiju un zaudējumiem mēs kā nācija drīzāk spēsim sevi atjaunot un rast izlīdzinājumu ar tiem, kas Latvijai darījuši pāri. Ja cilvēks dzīvo ar rūgtumu un pāridarījuma sajūtu, tas eventuāli izvēršas par kompleksu. Tas vairs nav radošs, bet gan ārdošs psiholoģisks apstāklis. Ar zināšanām un izpratni varam paši sevī izlīdzināties. Būdami izglītoti, būsim nacionāli pašapzinīgāki un labāk izpratīsim šodienas notikumus. Gan medijos, gan skolās, gan valdības darbā redzams, ka ir ļoti daudz interpretāciju. Proti, vēstures nezinātāju atskaites punkts ir šodiena, un daudzi viņu Latvijas aktuālo politisko un sabiedrisko norišu vērtējumi ir nepilnīgi, jo neņem vērā okupācijas gadu sekas. Piemēram, migrantu problēmu.
Muzeju apmeklē arī krievu skolu jaunieši. Vairumam nav ne jausmas par Latvijas agrāko vēsturi. Viņiem nav skaidrs, ka latviešu senči Latvijā dzīvojuši un valdījuši vairāk nekā 4000 gadu un tikai pēdējos 700 gadus viņi ir bijuši pakļauti vācu, poļu, zviedru, krievu okupācijām. Un tas, ka zeme ir pašu latviešu zeme, ka viss neiesākās tikai 1918.gada 18.novembrī, bet pirms tūkstošiem gadu, kuros šī zeme kļuva par latviešu, arī līvu un viņu kultūras pamatmājvietu.
Darbs izglītības laukā ir un būs muzeja prioritāte.

Izstāde apkārt pasaulei

– Ceļojošās izstādes bijušas daudzviet Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā, pavisam 12 valstīs. Dažās eksponēta intensīvāk nekā citās. Lielākais izstāžu skaits bijis Vācijā, Anglijā, ASV. Starp citu, Amerikā aizvadītajā gadā izstāde bija apskatāma arī ANO namā. Kopš pērnā gada maija divi izstāžu komplekti ceļo pa Vāciju. Tā pabijusi arī Moldovā, Ukrainā. Ceram, ka kādreiz tā nonāks arī Krievijā.

– Ukrainā izstādi eksponējām sadarbībā ar Latvijas vēstniecību un Kijevas universitātes Vēstures institūtu. To uzņēma ļoti labi. Tas ukraiņiem bija kaut kas jauns, viņi to uztvēra kā rosinājumu, ka arī paši tādā veidā varētu pētīt un dokumentēt vēsturi. Turklāt izstāde nav politiska, tā ir dokumentāla. Ceru, ka arī Krievija kādreiz būs gatava atzīt Latvijas okupācijas faktu un vēlēsies eksponēt mūsu izstādi. Iespējams, nākotnē pirmais un vieglākais solis būtu sadarbība ar mācību iestādēm, lai šādu izstādi prezentētu kaimiņvalstī, kas līdz šim nav oficiāli atzinusi Latvijas okupāciju. Politiķi okupāciju labi saprot, bet oficiāli to nepieņem.

– Parasti uz izstādēm ierodas ieinteresēti cilvēki. Pirmais solis jau ir ieinteresētība, tā veicina informācijas uzņemšanu, izpratni. Jāņem gan vērā, ka ieinteresētā sabiedrība ir arī labi informēta, izglītota un ar to jārunā tai piemērotā līmenī, nav vietas emocionāliem izplūdumiem. Tiesa, ja pareizā brīdī pasniedz emocionālu pārdzīvojumu, tam ir sava loma, bet visumā sniegumam jābūt ieturētam gandrīz akadēmiskā līmenī. Mūsu auditorija ir vēsturnieki, mācībspēki, dažādu fondu pārstāvji, politiķi.

– Tā ir veiksmīga. Pamatā apmeklētāju loks visur ir līdzīgs. Taču izstādes atvēršana izraisa plašāku interesi. Piemēram, atklāšanas dienā Vendgrēbenē Vācijā mani negaidot uzaicināja uzstāties ar lekciju par kultūrmantojuma saglabāšanu globalizācijas apstākļos pedagoģijas maģistrantiem un doktorantiem Leipcigas universitātē, kur arī tiks eksponēta ceļojošā izstāde. Stāstīju par Latvijas vēsturi. Ļoti svarīgi šādās reizēs runāt arī par senvēsturi. Pretējā gadījumā par mūsu zemi zina vien to, ka pirms Pirmā pasaules kara Latvija bija Krievijas sastāvdaļa. Jāizskaidro arī tas, ka latviešu valoda nepieder ne pie slāvu, ne ģermāņu valodu grupām. Ja nezinātājs iepazīst kādas tautas vēsturisko attīstību, viņš sāk izprast, kādēļ mēs gribam paturēt latviešu valodu, lai gan tajā runā tikai 1,5 miljoni cilvēku. Kādēļ tai Latvijā jābūt vienīgai valsts valodai.
Leipcigas universitātē izvērsās interesanta diskusija par nacionālo pašapziņu. Vācijā pēc Otrā pasaules kara gandrīz iepotēts, ka nacionālisms ir kaut kas briesmīgs un nejēdzīgs. Mēģinājām uz nacionālismu palūkoties pavisam no citas puses. Mūsdienās Eiropā pastāv kultūrnacionālisms, kas saistīts ar kultūras vērtību saglabāšanu, nevis ar politiskām ambīcijām, kas agrāk gāja roku rokā ar teritoriālo ekspansiju, šovinismu un citu zemju iekarošanu. Nacionālās izpausmes tagad ir citādas, saistītas ar kultūrvērtību un to atšķirību atzīšanu un novērtēšanu. Nacionālisms Eiropā šai ziņā kļuvis pieņemams, pat pozitīvs. Globalizācijas laikmetā nacionālā kultūra ir ļoti svarīgs mūsu dzīves aspekts. Bez kultūras mūsu dzīvi vadītu reklāma un materiālisms.
Manuprāt, arvien jaušamāki kļūst nacionālās kultūrvides, arī reģionālo tradīciju, meklējumi. Nav runa par kādas kultūras ienākšanu vienā vai citā zemē, lai konkurējot pārņemtu vietējo. Runa ir par to kultūru novērtēšanu, kuru pamatmājvieta ir konkrētā vidē.

– Viennozīmīgi nevar atbildēt. Latvija ir jauna valsts, un tai ar sevi pasaule vēl jāiepazīstina. Izstāde ir viena no iepazīstināšanas izpausmēm ar valsts pagātni. Kad būsim pilnībā iegājuši pasaules apritē, visticamāk, mazināsies tās loma.
Lielajās valstīs arī ir muzeji par kara laiku un karu sekām, bet tur starptautiskās delegācijas vairs nav jāved rādīt tautas vēsturi. Mēs esam citā situācijā, tādēļ ir tik būtiski par okupācijas laiku stāstīt gan ārzemēs, gan pašmājās.
Jāņem vērā arī tas, ka šāds muzejs rada disonansi. Arī starp mums, tāpat kā citās tautās, bijuši cilvēki, kas līdzdarbojušies okupācijas režīmos. Par kolaborāciju Latvijā izvairās runāt. Salīdzinoši par šo jautājumu sevi plaši analizē Vācijas sabiedrība. Mums trūkst pētījumu par padomju laiku, piemēram, kas organizēja deportācijas, Latvijai neizdevīgu cittautiešu ieplūšanu, kas atbildīgs par pārkrievošanās politiku un demogrāfiskām izmaiņām.
Kolaborācija visos laikos un visām valstīm bijusi ārkārtīgi smags temats. Latvieši nav atriebīgi, viņi kolaborācijas dalībniekus ir gatavi integrēt sabiedrībā. Nedaudz dubļus pamētā, bet ne mūžīgi kā daža cita valsts.

Saskaņā ar skaistu Rīgu

– Pārmaiņām, evolūcijai jāiet līdzi laikam. Jāpieskaņojas, piemēram, izglītības programmām skolās. Muzejam nepārtraukti jābūt nomodā. Nevarēsim darbu turpināt tikai ar vienām un tām pašām izstādēm, grāmatām. Mums ir diezgan liels darbinieku pulks – aptuveni četrdesmit algotu darbinieku, no kuriem daudzi ir gados jauni cilvēki. Jaunajiem vēsturniekiem, administratoriem pārņemot muzeju no vecākiem cilvēkiem, kas lielākoties ir ārzemju latvieši, noteikti mainīsies muzeja stils un ievirze.

– Mūsu ieceres jāsaskaņo ar Rīgas pilsētas ilgtermiņa plāniem. Ir dažādi centieni – vienam patīk viens arhitektoniskais plāns, otram cits. Ir arī tādi, kuriem muzeja ēka vispār nepatīk. Muzeja vadība ir pieņēmusi lēmumu par Gunāra Birkerta ieteikto muzeja paplašināšanās projektu. Bet sabiedrībā viedokļi ir dažādi. Kā zināms, iesākumā Rīgas dome gribēja ēku nojaukt. Tagad izlemts, ka ēka paliks, kur stāvējusi. Taču par to, ko un kā darīt, notiek vēl diskusijas.
Vissvarīgākais ir raudzīties, lai nemazinās izglītības funkcijas kvalitāte. Lai esam tikpat augstā līmenī kā līdz šim. Un tas ir pat būtiskāk par muzeja novietojumu, kas, tiesa, ir ļoti parocīgs.

– Manuprāt, muzeja nākotnei jābūt saskaņā ar Rīgas pilsētas attīstību. Ja turamies pie plāna, kam, iespējams, arī iegūstam politisko atbalstu, bet kas konfliktē ar pilsētas arhitektonisko nākotnes vīziju, tad, manuprāt, tas vairs nav labākais risinājums. Tādēļ jāturpina nepārtrauktas sarunas ar Rīgas domes arhitektiem par Rātslaukuma attīstību. Nevēlos situāciju, kad muzeja ļaudis, izkristalizējuši savu viedokli, neņemtu vērā to, kas notiek apkārt.
Ir dažas represēto organizācijas, kas vēlētos, lai muzeja kompleksā iekļautu pieminekli represētajiem. Versijas, kā tam būtu jāizskatās, ir dažādas. Ir pat viens vācu arhitekta plāns, kas paredz uzcelt milzīgu stikla pili pāri laukumam, arī muzejam. Kompleksā iekļautos arī Strēlnieku piemineklis, varbūt zem kupola varētu izbūvēt vēl citu ekspozīciju. Komplekss taptu par nacionālo muzeju.
Bet par to visu jārunā ar Rīgas domi. Politiski savu pozīciju esam nostiprinājuši. Gribu rast variantu, kas būtu saskanīgs ar skaistu Rīgu. Pagaidām virzām ieceri par ēkas paplašināšanu. Naudas tam nav, viss vēl plānošanas stadijā.

Patriotisms nav mākslīgi radāms

– Latvijas vēsture jāmāca abējādi – gan kā Eiropas vēstures, gan kā Latvijas priekšmets. Ir tikpat liela kļūda nemācīt Latvijas vēsturi atsevišķi kā nemācīt par Eiropu plašākā skatījumā un Latviju Eiropas kontekstā. Kā piemēru varu minēt apstākli, ka pat mūsu vēsturnieki strīdas un lauž šķēpus par to, vai Kārlis Ulmanis bija mūsu labākais prezidents vai autoritārs prezidents, kas kaitēja demokrātiskai sabiedrībai, bet šo disputu nevērtē visas tā laika Eiropas kontekstā. Tajā laikā pēc pasaules lielās ekonomiskās depresijas un vēl manāmām Pirmā pasaules kara sekām gandrīz visas Austrumeiropas valstis, atskaitot Čehoslovākiju, bija autoritāras. Tas jāņem vērā, analizējot mūsu toreizējo politisko stāvokli.
Ir svarīgi mācīt vēsturi Eiropas līmenī un kopsakarībās, savukārt no nacionālās pašapziņas viedokļa ir svarīgi padziļināti izzināt Latvijas vēsturi. Izskanējuši daudzi pieprasījumi mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, dažos no tiem lielākais uzsvars likts uz patriotismu. Patriotisms – ar to es domāju kultūrnacionālismā balstītu patriotismu – ir laba lieta, tomēr tas nav mākslīgi radāms. Vēsture jāmāca argumentēti, nevis emocionāli.