Zinātnē, kultūrā, tautā

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Jāņa Stradiņa Biobibliogrāfijas otrais sējums, ko laidusi klajā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, ir 63. grāmata tās iedibinātajā sērijā LZ (Latvijas zinātnieki). Kā atceras bibliotēkas direktore Venta Kocere, sērija sākusies pagājušā gadsimta 50.gadu beigās, taču šis ir pirmais gadījums, kad vienam zinātniekam vajadzīgi divi sējumi. Pirmais iznāca 1993. gadā ar 2155 aprakstiem, kas atspoguļoja 34 gadu devumu. Otrais aptver laiku no 1993. gada līdz 2004.gada jūnijam. Šajos desmitarpus gados nācis klāt 2281 apraksts, un tagad to ir 4436.\“Tā nav tikai bibliogrāfija, tā ir atjaunotās Latvijas vēsture,” atverot apjomīgo grāmatu, sacīja Latvijas ZA prezidents Juris Ekmanis. “No virsrakstiem vien var redzēt, kas svarīgs un nozīmīgs šajos gados noticis zinātnē un sabiedrības dzīvē.”

Jānis Stradiņš Vārnavas vīna kalnā 1999.gadā Foto no J.Stradiņa personīgā arhīva

Te ir zinātniskas publikācijas ķīmijā, publikācijas par zinātņu vēsturi, Latvijas kultūrvēsturi un novadu vēsturi, populārzinātniski raksti un sabiedriska satura darbi, grāmatu priekšvārdi, pēcvārdi un dažādi personāliju raksti, plašākas intervijas, materiāli internetā, rediģētie un sastādītie darbi, līdzdalība periodisko izdevumu redkolēģijās un tā joprojām. Daudzie raksti, runas un referāti par Latvijas ZA un zinātni Latvijā atspoguļo nenogurstošo darbību akadēmijas vadībā: no 1992. līdz 1998. gadam Jānis Stradiņš bija ZA viceprezidents, no 1998.gada februāra līdz 2004.gada aprīlim – prezidents un joprojām ir ZA Senāta priekšsēdētājs.
Akadēmiskā bibliotēka tieši ar Jāņa Stradiņa biobibliogrāfijas pirmo sējumu savulaik pārņēmusi no apgāda “Zinātne” šīs sērijas grāmatu izdošanu, un Venta Kocere ir patiesi gandarīta par kolektīvā darba rezultātu: “Kopš pirmsākumiem, kad nebija ne datoru, ne savas datu bāzes un informācija bieži vien tika izrakstīta no preses hronikām, daudz kas ir mainījies. Bet mūsu darbinieku attieksme palikusi tā pati – biogrāfisko bibliogrāfiju cenšamies veidot tā, lai tā ļautu iepazīt akadēmiķi gan kā zinātnieku, gan kā personību, ar visām cilvēciskajām vājībām un labajām īpašībām. Salīdzinājumā ar pirmo sējumu šīs grāmatas poligrāfiskais izpildījums ir galvastiesu augstāks, daudz vairāk fotoattēlu un pirmo reizi – arī krāsaini.”
Pārdomās par jauno grāmatu un biogrāfiskajām bibliogrāfijām vispār dalījās prof. Jānis Stradiņš: “Akadēmiskā bibliotēka sadarbībā ar Zinātņu akadēmiju dokumentē zinātnieku mūžus. Tas ir līdzīgi kā māksliniekam izstādes katalogs. Katrā ziņā šīm grāmatām ir zinātnes pirmavotu nozīme.”
Savu stipri biezo bibliogrāfiju profesors vērtēja ar smaidīgu nopietnību, teikdams, ka ar minētajām 4436 vienībām viņam izdevies pārspēt pat akadēmiķi Bļugeru. Tikai – prātā iešāvies tāds salīdzinājums: zaķumātei ir lieli metieni un pasaulē nāk daudzi zaķēni, kamēr ziloņmātei piedzimst tikai viens mazulis, bet tas ir zilonis. Sastādot bibliogrāfiju, bijis noderīgi apzināt savus daudzos amatus un sabiedriskos pienākumus, plašos starptautiskos sakarus un projektus, kuros piedalījies, apkopot devumu letonikā, kultūrvēsturē, novadpētniecībā, ideju vēsturē un vēl citos virzienos.
Bet kāds tad bijis sausais atlikums zinātnei?
Savā krietni paškritiskajā skatījumā profesors blakus piecām apjomīgākām grāmatām minēja vēl kādus 400 darbus ar būtisku pienesumu zinātnei un zinātnes vēsturei. “Pārējie bijuši tādi zaķīši, kas lēkā, liekas tādi kuriozi un arī interesanti, bet – ir tikai zaķīši.” Zināmai kompensācijai viņš uzrakstījis pārskatu par darbošanos ķīmijā un pētniecībā vispār. Tas varētu arī palīdzēt labāk orientēties biezajā grāmatā. “Ģimenē parasti ir tāda lādīte, kur liek visu ko. Vērtslietas, sīknaudu, iztrūkušas pogas. Biogrāfiskā bibliogrāfijā jau arī kā tādā kastītē ir saliktas dažādas lietas. Ķīmiķus interesēs vienas, zinātnes vēsturniekus – citas, sociologus – vēl citas.”
Uz paveikto un nepaveikto ķīmijas zinātnē, kur nostrādāts gandrīz pusgadsimts, Jānis Stradiņš atskatās apcerē “Manas ķīmiķa gaitas”. Studijas, pirmie darbi Organiskās sintēzes institūtā, Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas veidošana, pētījumi organisko savienojumu elektroķīmijā, starptautiskie sakari, sadarbība ar ķīmiķiem organiķiem, heterociklu žurnāls, konferences, pētniecības darbs neatkarīgajā Latvijā, ķīmijas vēsture – tās ir galvenās sadaļas plašajā aprakstā, kur profesors piemin arī savus skolotājus, līdzgaitniekus un skolniekus.

“Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš”. Biobibliogrāfija II, R., Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2004, 464 lpp.

Pārdomājot “sarežģītās attiecības” ar ķīmiju, kas varbūt tā arī nav kļuvusi par galveno darbošanās jomu, profesors tomēr atzīst, ka daudzos dzīves posmos viņš aizrautīgi ar to nodarbojies. “No ķīmijas un ķīmiķiem daudz esmu mācījies, – bez ķīmijas būtu gribējis skriet debesīs, ķīmija mani ir noturējusi pie zemes.”
Var tikai pateikties ķīmijai, ka tā tomēr ļāvusi Jānim Stradiņam “skriet debesīs”, un kopā ar pašu profesoru teikt paldies bibliotēkas ļaudīm par pamatīgi veikto darbu un dzīvesbiedrei Laimai, kura tā arī nav uzklausījusi prof. Vairas Vīķes–Freibergas padomu pēc pirmā sējuma saņemšanas: “Sasien rokas, lai viņš neraksta tik daudz!”
Direktore Venta Kocere zināja teikt, ka Akadēmiskās bibliotēkas darbinieki modri seko profesora publikācijām, jo droši vien būs vajadzīgs vēl trešais sējums.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv