Šajās dienās, kad atceramies Ziemassvētku kaujas, kas sākās 5. janvārī (1916.gada 23.decembrī pēc vecā stila), mēs vēlreiz, izstaigājot Tīreļpurvu, Maztīreli, Ložmetējkalnu un citas cīņu vietas, iededzam svecītes un ieslīgstam apcerē – kas bija tas spēks, kas vienoja un iedvesmoja strēlniekus leģendārai varonībai.

Piņķu baznīcā Foto: Andris Kļaviņš

Vienojošie bataljoni un pulki

No strēlniekiem baidījās

Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1924.gadā rakstīja, ka latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai pretojās gan tie, kuri savu labklājību jau ilgāk nekā 700 gadu bija vairojuši, slēpjoties aiz vārdiem, ka viņi to darot “prēkš to mīl latveš taut”, gan “labvēļi” Pēterpils galmā. Kā vieni, tā otri saskatīja lielu aplamību ļaut apvienot un apbruņot “buntavniecisku” tautu, kas var turpināt 1905. gadā vēl nepabeigto muižu postīšanu un dedzināšanu. Kad nu strēlnieku bataljoni bija nodibināti, Krievijas cariene Aleksandra rakstīja vēstules caram Nikolajam II, kurās lūdzošā, aizrādošā un kategoriskā prasību formā, kas jaušami diktētas no Berlīnes, centās panākt, ka “katrā ziņā jāizformē latviešu strēlnieku grupas”. Tika laista darbā visa mīlas māksla, smalkākā liekulība un “kopīgā drauga Rasputina” ietekme, lai piespiestu caru dot dažu frontes interesēm kaitīgu rīkojumu, tādā ceļā atvieglojot vācu armiju uzdevumus.

Vieni cīnās, citi žūpo

Krievu virspavēlniecības plāns Ziemassvētku uzbrukumam Rīgas frontē bija satriekt vācu nocietinājumu kreiso, piejūras spārnu, kas piespiestu pretinieku atvilkt centra armijas. Virsvadība visas cerības lika uz latviešu strēlniekiem, jo viņu kaujas gars, pēc augstāko štābu pārliecības, varēja ļaut tai cerēt uz panākumu. Netika aizmirstas latviešu ilgas, paziņojot, ka viss ir sagatavots, lai latviešu strēlnieki pēc vācu padzīšanas kā uzvarētāji varētu iesoļot Kurzemē.
Strēlnieki nelika vilties augstākajiem krievu ģenerāļiem, gluži otrādi – cara armijas virsvadība nespēja mobilizēt rezerves latviešu strēlnieku kaujas panākumu tālākai paplašināšanai.
2.latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ziemassvētku kaujās ģenerālis Andrejs Auzāns atmiņās aizstāv 12.armijas komandieri ģenerāli Radko Dmitrijevu, rakstot, ka “R.Dmitrijevs iepriekš nevarēja zināt, ka krievu pulki izrādīsies par tik nespējīgiem kaujās”, bet atzīst, ka krievu ģenerālis nav ņēmis vērā A.Auzāna iebildumus sanāksmē pirms uzbrukuma, ka kaujas sagatavošana vēl nav pilnīgi pabeigta, ka purvi nav aizsaluši un, tā kā ir pilnmēness, naktīs karaspēka sagrupēšanai ir pārāk gaišs. Daudzu krievu pulku kaujas spējas bija tik zemas, ka viņu “palīdzība” latviešiem tikai nesa zaudējumus. Tā atsūtītais papildspēks – kāds krievu 9.pulka bataljons – bija “tik stipri apdzēries Mangaļos”, ka vāciešiem tos saņemt gūstā nesagādāja grūtības.
Ģenerālis Kārlis Goppers atspēko tolaik sabiedrībā izplatītos apgalvojumus, ka krievu armijas vadība Ziemassvētku kaujās grūtākajos frontes sektoros sūtījušas latviešu bataljonus ar nolūku iznīcināt latviešu tautu. Latvieši paši rāvās cīņā. Jāatceras, ka 1915.gada beigās Berlīnē Baltijas baroni, spriežot par jauno Vāciju, plānoja Baltijas kolonizēšanu ar landesvēru. Ziemassvētku kauju priekšvakarā latviešu karavīriem bija skaidrs, ka tajos apstākļos “tikai karš bija mūsu atpestītājs un glābējs, un būs mūsu miers”. Ziemassvētku kaujām sekojošās janvāra kaujās strēlnieku lielos zaudējumus minēja kā krievu ģenerāļa Trikovska noziedzīgo rīcību, kuram bija padoti seši latviešu strēlnieku pulki. K.Goppers uzskatīja, ka Trikovskis pieder pie tiem virsniekiem, kas nekad nerēķinās ar zaudējumiem mērķa sasniegšanai, bet rīkojas pēc vecās krievu devīzes – ar cepurēm nomētāsim! Tomēr šo pulku vēsturē ir gadījums, kad ģenerālis A.Auzāns (toreiz pulkvedis) Ziemassvētku kaujās atteicās vest strēlniekus uzbrukumā pa atklātu lauku uz Mūrnieku mājām. Latviešu virsnieki, pat augstākie komandieri, izcēlās ar virsnieku cienīgu stāju un drosmi, ejot uzbrukumā kopā ar saviem vīriem pirmajās rindās. Viens no izcilākajiem drosminiekiem bija pulkvedis Fridrihs Briedis, kas vadīja strēlniekus kaujās pie Plakaniem un Mangaļu mežsarga mājām. Pulkveža F.Brieža vīrišķību raksturo gadījums, kuru min 2.latviešu strēlnieku brigādes vecākais ārsts ģenerālis Pēteris Sniķeris: “Pēc smaga ievainojuma ar sadragātu rokas kaulu Briedis ieradās 1916.gada 23.decembrī (pēc vecā stila) mežsarga mājiņā, kurā biju iekārtojis pārsienamo punktu. Kad toreizējam kapteinim norādīju uz ievainojuma smagumu, tad viņš man atbildēja, ka pie ievainojumiem esot pieradis un ievainojums viņam daudz mazāk dara raizes nekā sašautais rokas pulkstenis, kas tam esot mīļa piemiņa.” F.Briedis Apvienotajā strēlnieku lazaretē dažus mēnešus pirms aprakstītā gadījuma, ārstējot iepriekšējo ievainojumu, savā piezīmju grāmatiņā ierakstījis: “Lai stiprināmies ticībā, ka vienprātība – spēks, un, ka pilnīga uzvara pār Vāciju nodrošinās Latvijai zelšanu un brīvību.” Nesagaidījis Latvijas brīvību, izdzīvojis neskaitāmās kauju briesmās, 1917.gadā drosmīgais vīrs krita no slepkavu komunistu lodes Maskavā.

Tīreļpurva malā Foto: Andris Kļaviņš

Arī igauņu strēlnieki atdusas Tīreļpurvā

3.janvārī mūsu ziemeļu kaimiņi godināja savus par brīvību kritušos tautas dēlus. Brīvības cīņās un arī agrāk latvieši ne vienu reizi vien gāja plecu pie pleca pret kopējiem ienaidniekiem, bet līdz šim nebija nācies dzirdēt, ka igauņi arī mirkuši, saluši un palikuši mūsu purvos.
1916.gadā, kad latviešu strēlnieku bataljoni tika pārformēti par pulkiem, igauņu tautības strēlnieki dažos pulkos bija tādā skaitā, ka no viņiem tika veidotas atsevišķas kaujas vienības – vadi un rotas, lai dotu iespēju tautiešiem būt kopā, kas veicina uzdevumu izpildīšanu. 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris Jānis Kalniņš, strēlnieku vidū saukts par “veco”, kas nozīmējis īpašu atzinību, igauņu strēlniekus raksturo kā pašaizliedzības un drošsirdības paraugus. Ģenerālis J.Kalniņš atceras vienu no Ziemassvētku kauju epizodēm: “8.rota, izpildīdama sevišķi grūtu un svarīgu kaujas uzdevumu, cieta lielus zaudējumus. Krituši bija rotas komandieris un virsnieki, daudzi ievainoti, uzbrukums iestrēga. 6.rota, kuru komandēja igaunis virsleitnants Romala, kurā ap 130 vīru bija viņa tautieši, gaidīja kaujas pavēli mežmalā aiz astotās rotas. Stipra ienaidnieka artilērijas uguns lauza un šķēla kokus. Reizi pa reizei no mežmalas atskanēja izsaucieni “kurrat, kurrat!”, un, kad nāca pavēle: “Sestā rota – uz priekšu!”– igauņi kā viens vīrs cēlās un metās triecienā. Vācieši atklāja viesuļuguni no saviem ložmetējiem un daudzi sagūla sniegā, lai nekad vairs nepieceltos, bet dzīvie turpināja savu skrējienu, un astotās rotas stāvoklis bija glābts.
Ziemassvētku kauju pirmajam posmam beidzoties, izrādījās, ka igauņu vados palikuši tikai ap 50 vīru. Liela daļa atdusas kopējos brāļu kapos pie Ložmetējkalna, pie mežsargu Ciņu mājām, citi turpat vienā otrā kopējā kapā ar saviem cīņu biedriem latviešu strēlniekiem. Lai kopā ziedotās dzīvības un kopā lietās asinis stiprina mūsu draudzību un brālību uz mūžīgiem laikiem un dod mums pārliecību, ka grūtā brīdī mēs atkal būsim vienoti kopējās cīņu rindās!”

Upuri nebija veltīgi

Par strēlnieku zaudējumiem Ziemassvētku kaujās ir diezgan pretrunīga ziņas. Ģenerālis Kārlis Goppers dažus gadus pēc tām raksta, ka zaudējumi tika pārspīlēti ar nolūku, lai mazinātu latviešu tautas atbalstu strēlniekiem un strēlnieku pulku komandieriem. K.Goppers atsaucas uz oficiālajiem datiem, kas liecina, ka Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieku zaudējumi nesasniedza piecus tūkstošus karavīru, no kuriem kritušo bija ap 20%, bet janvāra kaujās nedaudz pārsniedza piecus tūkstošus. 1924.gadā veco strēlnieku piemiņas vakarā 1.latviešu strēlnieku pulka komandieris, vēlāk ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, uzrunājot strēlniekus, teic, ka abu brigāžu kopējie zaudējumi ir deviņi tūkstoši cīnītāju, no tiem divi tūkstoši krituši.
Ziemassvētku kaujās kritušo strēlnieku upuri nebija velti. Strēlnieku cīņasspars iedvesa tautā pārliecību par saviem spēkiem, kam tālāk bija liela nozīme nacionālās armijas izveidošanā, tās virsnieku vidū bija daudzi bijušie strēlnieki. Varonīgās kaujas Tīreļpurvā vēlāk sekmēja arī pasaules politikā noteicošo lielvalstu uzticības iegūšanu, kas nebija mazsvarīga tālākajā ceļā uz valstisko neatkarību.