Jau 1926.–1928.gadā dažas K.Skalbes pasakas tika publicētas Čehijas un Morāvijas žurnālos Hanuša Entnera un viņa mātes Miras Entnerovas-Helbokovas tulkojumā. Piecas no tām 1929.gadā Prāgā izdeva Čehoslovākijas – Latvijas biedrība kā dāvanu Kārļa Skalbes 50 gadu jubilejā. Šī biedrība, tāpat kā tās partnere Latvijā, ir atstājusi nākamajām paaudzēm apbrīnojami bagātu mantojumu. Čehijā biedrību kopš tās nodibināšanas 1925.gadā vadīja Josefs Zubatijs, toreiz Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents, arī Latvijā labi pazīstams valodnieks. Arī vēlākais biedrības lietvedis Hanušs Entners nenoguris veicināja latviešu kultūras izplatību Čehijā. Viņš savā tulkojumā izdeva Kārļa Skalbes pasakas un Jāņa Poruka stāstus, sastādīja divus Latvijas ceļvežus un pirmo Čehu–latviešu vārdnīcu, apjomīgu brošūru par biedrības desmit gadu darbu un Prāgā sarīkotās Baltijas grāmatu izstādes katalogu. Saglabājusies teātra afiša, kas 1941.gada 30.martā aicināja apmeklēt izrādi “Runcis dzirnavnieks”. Šo pazīstamāko K.Skalbes pasaku par balto kaķīti amatieru teātrim pielāgoja Františeks Kranišs, un to uzveda fiziskās audzināšanas biedrība “Sokol” (“Piekūns”).
Ar pasakām “Meža balodītis”, “Pelnrušķīte”, “Kēniņa dēla trīs dārgumi”, “Milzis” un “Mūžīgais students un viņa pasaka” čehu lasītāji pēc vairāk nekā pusgadsimta vēlreiz satikās (šoreiz nesaīsinātā un modernākā tulkojumā) profesora Radegasta Paroleka sastādītajā krājumā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Tajā iekļautas 56 pasakas, un grāmatu bagātina K.Skalbes gleznainajai valodai atbilstošas ilustrācijas. To autore ir Viktorija Ban-Jirānkova, Čehijā dzīvojoša igauniete, kuras oriģinālā un latviešu mentalitātei tuvā māksla labi papildina tulkotāja izcilo darbu. Šī radošā savienība grāmatai nodrošināja neparastu popularitāti. Pirmajam 100 tūkstošu eksemplāru metienam drīz vien sekoja atkārtots izdevums. Latviešu rakstnieks Valdis Rūmnieks šo grāmatu toreiz nosauca par paraugu, kā ir jāizdod klasiķu darbi.
Pasaku tulkotājs, Kārļa universitātes profesors, vēlākais Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Latvijas Universitātes goda doktors un Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Radegasts Paroleks Latvijā ir labi pazīstams. Viņa “Baltijas literatūru salīdzinošā apcere” ir tulkota arī latviešu valodā. Čehijā tā iedibinājusi baltu literatūru vēstures pētīšanas mūsdienu tradīciju. Pats profesors šo tradīciju turpināja ne tikai ar monogrāfijām par lietuviešu un latviešu literatūras vēsturi (1996, 2000), bet arī ar saviem latviešu folkloras un klasiskās literatūras darbu tulkojumiem. Jau pirms K.Skalbes pasakām 1982.gadā iznāca viņa tulkotā Raiņa dzejas izlase “Tālās noskaņas” un bērnu folkloras antoloģija “Cepu, cepu kukulīti”. Sekoja Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, latviešu dzejnieču mīlas dzejas antoloģija “Mīlestības krāšņie koki”, Annas Baugas latviešu pasakas “Trīs labas lietas”, latviešu un lietuviešu dainu antoloģija “Dailes lokā”, latviešu klasiskās un modernās dzejas antoloģija “Dvēseļu mežs”. Tajā pārpublicēta Kārļa Skalbes pasaka “Piecpadsmit”, kurai pievienots viņa pēdējā trimdā uzrakstītais “Dzejolis” (“Pēc tāliem dziļiem mežiem sen ilgojās mans prāts...”).
Profesors Kārli Skalbi sauca par Baltijas Andersenu un viņa pasakas uzskatīja par vienu no latviešu modernās literatūras virsotnēm. Īpašo K.Skalbes žanru viņš raksturo kā “īstu dzeju prozā, attapīgi komponētas poētiskas miniatūras”. Tieši tāpēc profesors, kas specializējās dzejas tulkošanā, izvēlējās šos poētiskos tekstus.
K.Skalbes poētikas pirmavoti atrodami latviešu folklorā. To skaidri apzinājās arī prof. R.Paroleks: gatavojoties pasaku tulkojumam, viņš vispirms sāka pētīt paša K.Skalbes sastādīto “Latvju dainu izlasi” (1912), kas viņam bija palikusi mantojumā no mātes – latvietes Dagmāras Salmiņas. Dainās viņš atrada vairākus K.Skalbes pasaku personāžus un motīvus (īpaši neparasti čehu lasītājam ir mitoloģisko māšu tēli) un sajuta pasaku poētikas iedvesmu, kas tulkotājam bija īpaši svarīgi.
K.Skalbes pasaku tulkojumos prof. R.Paroleks jūtīgi saglabājis to poētisko, lirisko raksturu, folklorai piemītošo tēlainību un labskanīgumu. Savukārt latviešu folkloras iedvesmotais nosaukums “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” tika tuvināts čehu pasaku lasītāju priekšstatiem ar karalienes tēla palīdzību: “Kā es braucu pie Ziemeļu Karalienes”. Adaptācija tomēr reizēm var izrādīties nedaudz pārspīlēta, jo pieaugušais lasītājs apzinās, ka viņš lasa latviešu autora pasakas, un apgalvojums, ka Trekno Cūku zemē ēd čehu tradicionālo ēdienu cūkgaļu ar kāpostiem un knēdeļiem, viņu var novest pie pārsteidzoša secinājuma, ka latviešiem arī ir knēdeļi. Daudzu K.Skalbes pasaku pirmās čehu lasītājas bija profesora trīs meitas, kuru vēlēšanās pēc nelielām izmaiņām dažreiz tikušas uzklausītas. Piemēram, tika mainīta kaķīša gramatiskā dzimte, kā tas arī atbilst čehu valodai – “Kaķīša dzirnaviņas” tāpēc pārvērtās burtiski “Kaķenes dzirnavās”. Šajā gadījumā nederēja arī latviešu folkloras deminutīvs, jo čehu valodā tas skanētu pārāk bērnišķīgi.
Acīmredzot viena no vistuvākajām K.Skalbes pasakām prof. R.Parolekam bijusi “Piecpadsmit”. Šis “dzejolis prozā”, kā to tulkotājs nosaucis apakšvirsrakstā, iznāca ne tikai viņa pasaku krājumā un minētajā antoloģijā “Dvēseļu mežs”, bet pirmo reizi jau tā sauktā samizdata krājumā 1981.gadā. Pats prof. R.Paroleks atceras, ka viņam skaitlis “piecpadsmit” atgādinājis piecpadsmit miljonus Čehoslovākijas iedzīvotāju, kurus toreizējais režīms “cirta un cirta” līdz pilnīgam trulumam. Arī pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” izteiktais protests pret mietpilsonību un cilvēku aprobežotību bija labi attiecināms uz tā sauktā reālā sociālisma īstenību. Krājuma pēcvārdā prof. R.Paroleks raksta: “Varbūt šādā veidā arī šodien mietpilsonis iedomājas savu sociālismu – kā nekustīgu patērētāja idilli: lai tik sile būtu pilna... Un viņam taču nav ne jausmas, ka eksistē arī kāda kolektīva radoša rosība un garīga dzīve, kurā katram cilvēkam vajadzētu tā vai citādi piedalīties.” Toreiz, sociālisma visdziļākās stagnācijas laikā, doma par “kolektīvās radošās rosības” un “garīgās dzīves” eksistenci neapšaubāmi bija Prāgas pavasara atbalss, būtībā tikpat nereāla kā jaunromantiķa K.Skalbes ilgas pēc “īstās dzīves”, kas ir “liela kā pasaule un augsta kā debesis”. Prof. R.Paroleka pēcvārds, protams, nebija nekāds disidenta teksts, tāds arī nemaz netiktu publicēts. Tajā rakstīts, ka Kārlis Skalbe “Otrā pasaules kara beigu juku laikos nokļuvis ārpus Latvijas teritorijas un drīz pēc tam nomiris”, un teikts, ka “Padomju Latvijas jauno sabiedrisko un literāro augšupeju viņš vairs nesagaidīja”. Tomēr uzsvērts, ka K.Skalbes daiļradē dominē “mūžīgie humānistiskie motīvi – mīlestība, daba un dzimtene”.
Rainis – “visdižākais” un K.Skalbe – “vissirsnīgākais” latviešu dzejnieks. Abi lielie latviešu dzejnieki, kuri viens otru papildina, prof. R.Parolekam visu mūžu bijuši augsta mākslinieciskuma ideāls un paraugs. Šo sirsnīgo mīlestību viņš nodod saviem skolēniem un ar savu tulkojumu starpniecību – arī čehu lasītājiem.
Kārlis Skalbe ar savām pasakām Čehijā kļuvis par patiesa skaistuma un cilvēciskuma sūtni, un viņa vēstījums skan no paaudzes paaudzē, pāri valstu robežām.

Prāgas Kārļa universitātes profesors

No referāta Kārļa Skalbes 125 gadu jubilejas zinātniskajā konferencē Rīgā 2004.gada 7.novembrī