Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 15.12., 22.12.2004.

Kamēr Londonā diskutēja par Anglijas bankā deponētā Latvijas zelta likteni, Rīgā okupācijas režīms pompozi atzīmēja diktatora Staļina 70.dzimšanas dienu. No “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004.

Diskusijas britu parlamentā turpinās

1940.gada 17.jūnijs. Sarkanās armijas tanki Rīgā. Sākusies Latvijas okupācija. No “Baltijas valstu vēsture”, Zvaigzne ABC, 2002.

Okupētā Latvija “nekārto parādus”…

Arī britu prese 50.gadu sākumā pievērsa uzmanību bloķētā Baltijas valstu zelta jautājumam un tā izmantošanas iespējām. Ietekmīgajā “The Times” 1952.gada 24.septembrī bija publicēts redaktora raksts par Baltijas valstu vērtspapīriem. Tajā tika atzīmēts, ka Anglija neatzīst Baltijas padomju republikas de iure tāpēc, ka tās nekārto savus parādus un kategoriski noliedz jebkādas citas saistības. Šāda politika nodarījusi zaudējumus Baltijas valstu vērtspapīru īpašniekiem Anglijā. Jau 12 gadus Baltijas valstu līdzekļi Anglijā tādēļ ir iesaldēti. Rakstā arī uzvērts, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bloķētie līdzekļi ir jāatbrīvo. Vēl ilgāk saglabāt pastāvošo stāvokli nav pareizi ne no īpašuma tiesību, ne no morāles viedokļa. Lai aizsargātu britu kreditorus no prettiesiskajām īpašuma konfiskācijām padomju Baltijas republikās, nav vajadzīga Kremļa atļauja.
1950.gadā Klementa Etlija leiboristu valdība izstrādāja likumu par ārvalstu kompensācijām, kas noteica atlīdzību tiem britu pilsoņiem, kam komunistiskās valdības Austrumeiropā atsavinājušas īpašumus vai sagādājušas cita veida finansiālus zaudējumus. Pēc likuma apstiprināšanas parlamentā Anglijā aktivizējās Parādzīmju turētāju asociācija. Bet tas kopumā nekādus reālus rezultātus nedeva. 1951.gada oktobrī parlamenta vēlēšanās Anglijā uzvarēja konservatīvo partija, kas atlīdzību pieviltajiem britu kreditoriem nesolīja. Šajā laikā, neraugoties uz abu pušu nepiekāpīgo pozīciju, Lielbritānijas un PSRS sarunas par finansiālo pretenziju noregulējumu turpinājās. Baltijas valstu zelta jautājums visu laiku bija sarunu centrā. 1959.gadā britu valdība nodibināja īpašu Ārzemju kompensāciju komisiju, lai reģistrētu visas britu pilsoņu finansiālās prasības pret Baltijas valstīm, t.i., pret Padomju Savienību. Līdzīgu procesu veica arī Padomju Savienība, kas savās pretenzijās iekļāva prasību pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta un cita veida īpašumiem.

Pretenzijas vēl no cara laikiem

Garo diskusiju jubilejas gads

“Investors Chronicle” 1965.gada 24.septembrī parādījās E.J.Spaijera raksts “Baltijas vērtspapīru jautājums”. Tajā autors atzīmēja, ka Padomju Savienības un Lielbritānijas sarunas par savstarpējām finansiālajām pretenzijām turpinās jau 25 gadus. Šo sarunu centrā ir Baltijas valstu īpašumi. Zināmā mērā jautājumam ir gan finansiāls, gan juridisks raksturs. Anglija neatzina 1940.gadā Baltijas valstu okupāciju de iure un, lai tās pilsoņi neciestu zaudējumus, bloķēja Baltijas valstu zeltu 5,7 miljonu mārciņu vērtībā. PSRS, atbildot uz to, pārtrauca izmaksas Ļenas un Tetjuhes parādzīmju īpašniekiem. 1959.gada septembrī PSRS iesniedza Lielbritānijai memorandu, kurā ierosināja kompensēt abu valstu pretenzijas ar Baltijas valstu zelta vērtību. E.J.Spaijers uzsver, ka PSRS nav tiesību uz Baltijas valstu zeltu, jo Anglija juridiski nav atzinusi tās politiku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā par leģitīmu. Lai sakārtotu abu valstu attiecības, Lielbritānijai vispirms ir jāpieņem politisks lēmums par Baltijas valstu statusu. Raksta autors atzīmē, ka Anglijas kopējās pretenzijas pret Padomju Savienību ir 12,4 miljoni mārciņu, bet PSRS – 7,5 miljoni. E.J.Spaijers pieļauj, ka PSRS un Anglijas sarunu aktivizēšanās sekmēs Baltijas valstu vērtspapīru cenas pieaugumu.
Gatavojoties jaunai sarunu kārtai Maskavā, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departaments 1965.gada 7.septembrī izstrādāja dokumentu, kurā bija pamatota Anglijas delegācijas pozīcija savstarpējo finansiālo pretenziju risināšanas jautājumā. Vērtējot problēmas juridisko pusi, britu Ārlietu ministrija uzsvēra, ka tā ir komplicēta. Anglijas banka 1940.gada jūlijā atteicās izpildīt visu triju Baltijas valstu centrālo banku rīkojumu par to zelta rezervju pārskaitīšanu uz PSRS Valsts banku. Šādu rīkojumu bankai 24.jūlijā deva britu valdība. Tās lēmums bija saistīts ar situācijas maiņu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Anglija saprata, ka īpašuma nacionalizācijas uzsākšana Baltijas valstīs apdraud tās pilsoņu intereses un ir jāsper pretsoļi. Britu puses aizdomas pastiprināja arī tas, ka visu triju Baltijas valstu centrālo banku rīkojums par sava zelta nodošanu PSRS tika izsūtīts telegrāfiski un vienā un tajā pašā dienā. Ar Latvijas Banku savulaik bija parakstīta vienošanās, ka zelta depozīts paliks neskarts un netiks nodots kādai trešajai pusei ne pie kādiem apstākļiem. Anglija, visu to apsverot, uzskatīja, ka Baltijas valstu centrālo banku pēkšņais lēmums ir pretrunā ar normālu banku darbības praksi. Šaubas veicināja arī tas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā visu kontrolēja PSRS militārie spēki un Komunistiskā partija.