Dace Jansone un Aivars Troska Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ar bagātu pūru

D.Jansone: – Pirms pieciem gadiem te vadīju Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru pirmo salidojumu, kas bija ļoti labi organizēts. Atvadoties man ciemiņi pateicās kā lielvārdietei. Es necentos visiem skaidrot, ka tā vis neesmu, bet priekšsēdētājs teica: “Vajadzētu varbūt padomāt.” Uztvēru to kā joku, bet pēc kādiem trim mēnešiem saņēmu oficiālu uzaicinājumu pārnākt uz šejieni darbā. Pirmā reakcija bija – nē! Jo pārāk daudz bija Lauberē darīts. Bet tad es iedomājos par ģimeni. Bērniem nāca laiks iet uz kādu vidējo mācību iestādi, pati biju iestājusies augstskolā un zināju, ko nozīmē agri no rīta brist pa sniegu uz Suntažiem. Turklāt ļoti runāja par pagastu apvienošanu. Viegli varēju palikt bez darba. Galu galā devu piekrišanu, gan ar nosacījumu, ka arī Lielvārdē tiks veidota Grāmatu klēts. Ar valdes un priekšsēdētāja gādību kultūras namā šim nolūkam ierādīja brīnišķīgas telpas, remontam līdzekļi netika žēloti.
Daļa grāmatu palika Lauberē, kur ir Viļa Miķelsona pirmā skola. Trimdas gados Amerikā kļuvis par pazīstamu grāmatnieku un sabiedrisko darbinieku, viņš jau no pašiem Atmodas sākumiem sāka sūtīt uz Lauberi grāmatas, žurnālus un mākslas darbus. Pamazām sākām ar grāmatām apgādāt arī citu pagastu skolas un bibliotēkas. Vilis Miķelsons par to ļoti priecājas, jo galvenais jau ir, lai cilvēki lasa. Bez vārda runas viņš piekrita arī Grāmatu klēts iekārtošanai Lielvārdē, kur lielāks lasītāju loks un vieglāka pieeja. Pašlaik plauktos ir 6000 grāmatu, bet saņemts no Kalamazū ir krietni vairāk, jo daudzas grāmatas pienākušas trīs vai četros eksemplāros. Gulēt mēs tām neļaujam: pa 150 – 200 grāmatām aizceļojušas uz Madlienu, Lēdmani, Cēsīm, Kalnciemu.

Vienās rokās

A.Troska: – Vairākas štata vietas nevaram atļauties. Un nav arī vajadzības. Esam pārliecinājušies, ka tur, kur šīs sfēras tiek nošķirtas, dažkārt viens darbinieks īsti nezina, ko otrs dara, un notiek nevajadzīga dublēšanās. Es Daci saucu par savu “garo roku”, jo viņa uztur visciešākos kontaktus ar visām pašvaldības iestādēm. Mūsu novadā to ir pavisam desmit – bērnudārzs, divas pamatskolas, vidusskola un mūzikas skola, divas bibliotēkas, Andreja Pumpura muzejs, kultūras nams “Lielvārde” un sporta skola, kas līdz ar jaunā kompleksa atklāšanu pārtaps par Sporta centru. Jāsaka, ka kultūras, audzināšanas un sabiedrisko attiecību veidošanas darbs iet roku rokā. Tās ir nešķiramas lietas, jo kultūra nav iedomājama bez izglītības, bez cilvēcisku savstarpējo attiecību kultivēšanas.
D.Jansone: – Kā ienācēja varu teikt, ka novads attīstās ļoti strauji. Lielvārdieši pie visiem labumiem jau pieraduši un dažkārt varbūt nepamana, cik piesātināta te ir kultūras dzīve un cik lielas ir katra cilvēka iespējas tajā piedalīties. Mūsu bērnus, jaunatni tāpat audzina vide, tas, ko viņi redz ikdienā. Tā pie nozīmīgiem notikumiem var pieskaitīt arī skaisto skrituļošanas laukumu, kas vasarā tika ierīkots pie kultūras nama. Par to varam pateikties novada uzņēmējiem. Ar viņu dibināto Lielvārdes attīstības fondu, ko vada Andris Gribusts, pašvaldībai izveidojusies ļoti laba sadarbība.

Dziesmu svētku sardzē

A.Troska: – Dziedāt, dejot, spēlēt teātri – to lielvārdieši prot. Katra ģimene uzskata par goda lietu sūtīt bērnus kādā pulciņā. Kultūras namā vien ir pieci kolektīvi, mūzikas skolā – divi. Mūsu Baiba Klepere ar saviem dziedātājiem un Iluta Mistre ar dejotājiem plūc laurus dažādos starptautiskos konkursos. Tāpat kā pieaugušo, arī skolēnu svētkos vienmēr piedalās vairāki Lielvārdes novada kori un deju kolektīvi. Bet mēs un droši vien visas pašvaldības katrus svētkus gaidām ar šausmām. Jo tie prasa ārkārtīgi lielus līdzekļus.
Tagad, kad Baltijas tautu dziesmu un deju svētku tradīcija ir atzīta par pasaules kultūras šedevru, valstij vajadzētu atvēlēt tās uzturēšanai lielākus līdzekļus. Mēs gaidām un nevaram sagaidīt topošo likumu par dziesmu svētkiem. Tur precīzi jādefinē, kas ir tautas māksla un kas nav. Citādi ar deputātiem reizēm rodas domstarpības: kāpēc tautas dejām dod naudu, bet sarīkojumu dejām nedod. Svētku izmaksu tāmei jābūt saprātīgai: ne mersedesa, bet opeļa variantā, vidusslāņa līmenī. Un tai jābūt zināmai vairākus gadus uz priekšu. Varētu noteikt, ka valsts sedz 90 procentus un pašvaldības – 10 procentus no tiešajiem svētku izdevumiem, jo pašvaldības taču iegulda milzu līdzekļus kolektīvu uzturēšanai. Mēs apzināmies savu atbildību par dziesmu un deju svētku tradīciju attīstību, bet valstij jāapzinās sava atbildība.

aina.rozeniece@vestnesis.lv