No jaunā gada apņemos…

Cilvēku labās apņemšanās jeb nodomus var iedalīt vismaz divās stabilās kategorijās – necilos solījumos, kurus ļaudis lūko īstenot neatkarīgi no gadalaika, un grandiozos plānos, kas parādās ap Ziemassvētkiem, bet īpaši uz Jaungadu. Raksturīgi, ka abām minētajām cilvēka gribas izpausmēm piemīt nelāga tendence ātri izgaist. Tomēr slavējamais šajā paradoksā ir tas, ka radības kronis kaut periodiski vēlas īstenot ko labu paša eksistences uzlabošanai vai vismaz attaisnošanai. Nezin kāpēc iegājies uzskatīt, ka tieši decembra beigas šādiem nolūkiem ir vispiemērotākās.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nekas nav vienkāršāk kā…

Viena no populārākajām un Latvijas iedzīvotāju tikumus spilgtāk raksturojošām labajām Jaungada idejām, kā liecina gadiem gūtā pieredze, ir smēķēšanas atmešana. Pareizāk jau būtu teikt – centieni atmest šo kaitīgo ieradumu. Labo nodomu vadītais pīpmanis jau novembrī vai pat agrāk nosolās: no jaunā gada metu nost kā bankā! Ja tas ir vidējais statistiskais smēķētājs, tad viņam šajā ziņā izveidojusies jau zināma pieredze. Nu nav ko liegties – viņš to pašu mēģinājis arī aizvadītajā Jaungadā, savā un savas sievas dzimšanas dienā, uz Jāņiem un, iespējams, arī 11. un 18.novembrī.
Taču šis Jaungads, tiesa, ne vairs Millenium, nu atkal tā kā varētu būt īstais datums cēlā un vajadzīgā nodoma īstenošanai. Diemžēl nākamais datums, kuru te vērts minēt, ir jau 1.janvāris – diena, kurā atmetējam top skaidrs, ka līdz nākamajai gadumijai vēl veselas garas 365 dienas, bet uzpīpēt tā kā derētu jau tūlīt. Šādā brīdī cilvēks izjūt nemieru un zināmu diskomfortu. Taču viņš uzreiz nepadodas – viņš ieslēdz televizoru, paknosās ap vakardienas ēdienu paliekām, līdz beidzot izdomā izvest pastaigā suni. Ārā, vietā, kur parasti viņš aizsmēķējis pirmo rīta cigareti, atmetējam sagriežas vēderā, rodas drudzim līdzīgs vājums, sāk trīcēt rokas un iestājas dārgajai veselībai bīstams krīzes stāvoklis. Brīdī, kad pēc automātiskas parakņāšanās kabatās cigarešu tur nav, atmetējs sāk rosīgi domāt: nu ar ko gan īpašs tas pirmais janvāris? Es esmu noguris, sanervozējies, man jau tā nav viegli, un arī inflācija nemitīgi pieaug. Vai tad, piemēram, 8. marts nav labāks, lai atmestu smēķēšanu? Nu, ir gan! Šajā jaukajā mirklī mūsu atmetējs nepacietīgi parauj suņa siksniņu un pagriežas veikala vai tuvējā kioska virzienā. Vēl brīdi šaubījies pie kases, viņš izdveš: “Man vienu paciņu...” Beigu beigās, jau ar kūpošu smēķi zobos, šis cilvēks visā nopietnībā nospriež: nu atmetīšu citreiz – kas tur sevišķs! Galu galā arī, šķiet, Marks Tvens reiz teica: “Nekas nav vienkāršāk kā atmest smēķēšanu – esmu to darījis jau simtiem reižu.”
Ar dzeršanu ir līdzīgi. Ja cilvēks paģiru sindroma iespaidā glāzīti no vakarējā dzīru galda nepaķer uzreiz, tad, ļoti iespējams, viņš to izdara dažas dienas vēlāk, kad atkal palicis labi. Nu, varbūt šis atmetējs noturas līdz Jankas vai Robčika jubilejai. Tad gan viņam uzbrūk jau minētās pārdomas par dzīves likstu un inflācijas nomocīto cilvēku, kuram tikai dažreiz nedaudz iedzert taču būtu ļauts. Gribasspēks, tāpat kā laiks, ir relatīvs jēdziens, un līdz ar to mūsu atmetējs jau atkal ir potenciālais atmetējs ar visām lieliskajām izredzēm labo nodomu īstenot citā sev vai cilvēcei nozīmīgā datumā.

Cienījams cilvēks vai…

Nē, nu nav jau tā, ka atmest pīpēšanu vai dzeršanu Jaungadā būtu neiespējami un tādēļ – neieteicami. Taču vai jūs zināt kaut vienu, kurš to būtu sekmīgi īstenojis dzīvē? Savukārt ir zināmi ļaudis, kuri ar dažādi vērtējamiem panākumiem gadu mijā centušies realizēt citus cēlus nodomus. Viens no šiem pašuzupurēšanās piemēriem ir it kā gluži nevainīgā rīta vingrošana un skrējiens brīvā dabā. Jā, vismaz ārēji nekā sarežģīta tur tiešām nav, tādēļ labais nodoms nereti vainagojas ar cerīgu sākumu.
Cilvēks, kurš šādi nolēmis ziedoties, parasti aktivitātes iecerētajā virzienā uzsāk visai apņēmīgi. Viņš jau iepriekš iegādājas hanteles un staipāmās atsperes, pat nopērk krosenes un treniņtērpu. Tad pienāk liktenīgais drēgnais rīts, kas istabā ielaužas pa visiem fizkultūras priekšrakstiem atbilstoši atvērto logu. Mūsu varonis negribīgi, tomēr paņem aukstās un smagās hanteles. Tad viņš patiešām sāk vingrot – paceļ smagumus stiepienā uz priekšu, tad uz sāniem un uz augšu, ko diezgan neskaidri atceras no sporta nodarbībām laimīgajā, taču fizkultūras stundu tomēr krietni iebojātajā bērnībā. Tā tas turpinās pat vairākas minūtes, līdz cilvēks attopas: pirmajā reizē pārspīlēt nav ieteicams! Vēl pāris reižu viņš parausta stīvās atsperes, drusku pagroza gurnus un izdara dziļu ieelpu, pastiepjoties uz pirkstgaliem. Tas šoreiz viss.
Jā, arī nākamajā drēgnajā rītā censonis iztraušas no gultas agrāk un nedaudz pavingro. Taču logu gan vairs vaļā never. Tā tas ar dažādām atkāpēm turpinās kādu nedēļu vai pat divas, līdz beidzot cilvēks ļauj uzvarēt viņam piemītošajam un raksturīgajam saprātam un nospriež: “Vai es kāds brutāls, aprobežots sportists, ka te sasvīdis ņemšos? Labāk tā vietā turpmāk līdz darbam iešu kājām, neizmantošu liftu, suni no rīta un vakaros izvedīšu pats, nevis likšu to darīt sievai utt.” Nākamajā dienā šis cilvēks uz darbu tomēr aizbrauc ar trolejbusu, jo ārā ir par tumšu, lai skrietu, bet darbavietas liftā iekāpj, jo kāpnēs traucējoši rosās negantā apkopēja. Savukārt vakarā suni izved sieva, jo viņai tik un tā jāiet uz veikalu pēc desmit kilogramiem kartupeļu. Līdzīgi ir ar skrējieniem brīvā dabā. Tikai tos visbiežāk pirmās nedēļas vidū vai pat agrāk aptur saprātīga un pamatota atklāsme: “Ko par to padomās kaimiņi, draugi un darbabiedri, kad es te kā tāds pajoliņš skraidīšu? Ko iedomāsies cilvēki, sevišķi dāmas, redzot manu cienījamo vēderiņu un sēžamvietu dramatiski drebelējamies samocīto soļu ritmā. Asociācijas te var rasties dažādas un neglaimojošas. Par mani sāks ja ne atklāti smieties, tad smīnēt un aprunāt aiz muguras noteikti.”

Turpmāk es…

Jaungada apņemšanās ir visdažādākās – turpmāk netīrās zeķes vairs nepasviedīšu pagultē, bet nolikšu vannasistabā, lai sievai ērtāk paņemt. Tīrīšu zobus regulāri, nevis tikai tad, kad sāku izskatīties pēc balinošās zobu pastas mērķauditorijas acīmredzama pārstāvja. Pienaglošu 1980. gadā vannas istabā nolūzušo plauktiņu. Salabošu dzīvokļa ārdurvis, kuras kopš mājas nodošanas ekspluatācijā 70.gados tā īsti nevar aizvērt. Beidzot izmetīšu eglīti, kas uz balkona stāv kopš pagājušā Jaungada. Izbeigšu pensionētajiem vecākiem regulāri prasīt naudu un iztikšu pats no savas uzņēmuma vadītāja algas. Turpmāk, kad automašīnai uz ceļa būs jāmaina ritenis, vairs nesēdēšu salonā, kamēr sieva to pieskrūvē, bet izkāpšu un neliegšu viņai derīgus padomus. Tos desmit kilogramus kartupeļu, kurus sieva nes no veikala, ieteikšu aizstāt ar deviņiem. Kopā ejot no veikala, kad sieva nes deviņus kilogramus kartupeļu, savu avīzi, smēķus un tos ikvakara piecus aliņus nesīšu pats. Vairāk pievērsīšu uzmanību mūsu bērniem, kurus izaudzinājusi sieva. Savukārt daļu no naudas, kuru izdodu mīļākās uzturēšanai, turpmāk veltīšu sievai literatūras par seksuālās dzīves dažādošanu iegādei.
Nav jau tā, ka tikai vīrieši Jaungadā apņemas sākt jaunu dzīvi. Šī cilvēciskā vājība piemīt arī daiļajam dzimumam. Te līderpozīcijas ieņem diētas ieturēšana un tā pati vingrošana, kas šajā gadījumā visbiežāk nozīmē aerobiku, šeipingu, līnijdejas un vēl šādas tādas laikmetīgas aktivitātes. Taču nosaukumam nav nozīmes. No svara ir vienīgi gribasspēks – nepastāvīgs lielums, kuram piemīt tieksme mainīt izmēru, intensitāti un noturību.
Jā, kaut kas no burvības šim Jaungada labo apņemšanos fenomenam tomēr piemīt. Tas gluži kā Pelnrušķītes ķirbja kariete mēdz pastāvēt tikai vienu brīnišķīgu nakti, un tad. . . Taču labais visā šajā padarīšanā ir tieši daudzpunkte. Tā allaž paver jaunu, brīnišķīgu, daudzsološu perspektīvu, dod ierosmi, uzmundrina…

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv